Par emocijām un pragmatismu

Foto: A.F.I.

Saeimas deputāts Ainārs Šlesers:

Laikā, kad pirmsvēlēšanu retorika aizvien biežāk pievēršas Eiropas Savienībai, gribot negribot ir jāsaskaras ar Eiropas Savienības jautājumu. Lozungi aicina eiropiešus nepadoties, TV reklāma baida ar 20 miljoniem imigrantu, un tā vien šķiet, ka šajā pragmatiskajā jautājumā ieskanas pārāk daudz emocionālo nošu. Tādēļ uzmanības vērts ir kāds piemērs, kas demonstrē mazas valsts iespējas, kad ir politiskā griba un skaidri mērķi valsts attīstībai. Runa ir par Īriju.

Paveiktais ir tiešām iespaidīgs. 1982. gadā, kad pie varas nāca pašreiz opozīcijā esošā partija “FineGael”, inflācijas līmenis sasniedza 21% gadā un bezdarba līmenis bija pieaudzis gandrīz līdz 20% no darbaspējīgajiem iedzīvotājiem. Tika uzsāktas zināmas reformas, tomēr īstais valsts uzplaukums sākās tikai pēc 1987. gada.

Sākot no 1993. gada, ekonomikas pieaugums Īrijā ik gadu vidēji ir pārsniedzis 8% un ievērojami samazinājies ēnu ekonomikas īpatsvars. Bezdarba līmenis 2000. gadā bija tikai 4%, ārvalstu investīciju kopējais apjoms pēdējo 15 gadu laikā kopā pārsniedz 7,6 miljardus eiro, bet 88% no visa Īrijas eksporta kopapjoma nodrošina šajā valstī reģistrētās ārvalstu kompānijas.

Manuprāt, vēl svarīgāka par šiem straujajiem ekonomiskās izaugsmes rādītājiem ir īru valstsvīru sniegtā politiskā mācība. Arī šeit Īrijas starta pozīcijas nebija spīdošas. 1987. gada parlamenta vēlēšanās neviena no divām vadošajām partijām (“Fine Gael” un “Fianna Fail”) neieguva vairākumu. Tomēr nacionālo interešu labā tās abas spēja apvienoties kopējā valdībā un kopējas politikas realizācijā. Turpmāk Īrijas panākumu pamatu veidoja vairāki savstarpēji saistīti elementi, kurus noteica minētā koalīcijas valdības vienošanās par saskaņotu valsts attīstību:

• stingra fiskālā un budžetārā politika, vienlaikus ar to 1988. gadā pasludinot “amnestiju” visiem soda maksājumiem un parādu procentiem par iepriekš nenomaksātajiem nodokļiem. Šī efektīvi realizētā pasākuma rezultātā valsts ieņēmumi no nodokļiem vienā gadā pieauga par 500 miljoniem īru mārciņu;

• valdības iniciatīvas un valsts atbalsts nodarbinātības un reģionālās attīstības veicināšanai, kas izpaudās kā nodokļu atlaižu shēmu plaša piemērošana ražošanas, tirdzniecības un starptautisko finanšu pakalpojumu zonās ar peļņas nodokļa likmi 10%;

• pastāvīgs kurss uz nodokļu samazināšanu, kā rezultātā ekonomika kļuva konkurētspējīgāka. Pieauga arī ārvalstu investīcijas, jo samazinājās uzņēmumu peļņas nodokļa likme. Vispārējā peļņas nodokļa likme Īrijā 1987. gadā bija 50%, vēl 1994. gadā tā bija 40%, 1998. gadā – 32%, bet, sākot ar 2003. gadu, tā būs 12,5%. Neskatoties uz to, valsts ieņēmumi no uzņēmumu peļņas nodokļa kopējā nodokļu ieņēmumu struktūrā šajā laikā ir pieauguši no 11 līdz 16%;

• plaša, pragmatiska un mērķtiecīga ES fondu līdzekļu piesaiste infrastruktūras, sociālo un citu attīstības projektu realizācijai, kas šīm vajadzībām ļāva ietaupīt valsts budžeta naudu. ES Sociālā fonda līdzekļi īpaši aktīvi tika izmantoti nodarbinātības problēmu risināšanai, piemēram, darbaspēka apmācībai un bezdarbnieku pārkvalifikācijai. Rezultātā ikgadējais radīto jauno darba vietu skaits valstī pārsniedz 10 tūkstošus;

• valdības vienošanās (Stabilitātes un attīstības pakts) ar sociālajiem partneriem – arodbiedrībām par to atbalstu piedāvātajai valsts attīstības politikai. Arodbiedrībām un visai sabiedrībai vajadzēja pieņemt nostāju, ka valsts no saviem līdzekļiem sniedz cilvēkiem mazāku sociālo palīdzību, bet rada tiem iespējas strādāt un vairāk pelnīt pašiem. Savukārt valdība uzņēmās saistības veikt iedzīvotāju ienākumu nodokļa likmes samazināšanu.

• Īrijā realizētā politika lielā mērā bija ASV un Eiropas attīstības modeļu apvienojums. Īrijas piemērs skaidri demonstrē, ka, atrodoties Eiropas Savienības sastāvā, relatīvi īsā laikā ir iespējams veiksmīgi pārkārtot un attīstīt nelielu valsti. Es uzskatu, ka ir visi priekšnoteikumi, lai Latvija spētu atkārtot “ķeltu tīģera” lēcienu.

Un, ja tas būs nepieciešams, mums stingri jāaizstāv sava nostāja diskusijās ar ārvalstīm un starptautiskām institūcijām. Jo par Latvijas tautas labklājību mūsu vietā neviens cits neparūpēsies.

“DIENA”