Par divu līmeņu pašvaldībām

Saeimas deputāts Valdis Lauskis:

Latvijas Nacionālā programma integrācijai Eiropas Savienībā reģionālās attīstības politiku min kā vienu no galvenajām Latvijas prioritātēm. Saskaņā ar valdības deklarāciju un apstiprināto valdības budžetu viena no valdības prioritātēm ir līdzsvarota reģionu attīstība. Taču realitātē visas Latvijas valdības kopš mūsu valsts valstiskās neatkarības atgūšanas reģionālo attīstību ir bremzējušas.

Deviņdesmito gadu sākumā šādas rīcības iegansts bija nacionālas un neatkarīgas valsts saglabāšana. Veidojot tautsaimniecības attīstību, viss tika vērsts uz mūsu valstiskās neatkarības nostiprināšanu un saglabāšanu. Vara un finanses tika koncentrētas valdības un premjerministra rokās. Lai arī tā bija reģionālo attīstību bremzējoša politika, tomēr tam laikam varbūt saprotama rīcība.

Šodien ir jārunā par sabiedrības integrāciju – vai reģionos cilvēki dzīvo vienotu dzīvi ar pārējiem Latvijas iedzīvotājiem? Nē. Nabadzība un bezcerība mūsu valstī koncentrējas tieši laukos, kas aizņem 98% valsts teritorijas. Pērnās socioloģiskās aptaujas dati rāda, ka, piemēram, Latgalē tikai 6,5% aptaujāto vēlas, lai viņu bērni paliktu dzīvot savā novadā. IKP uz vienu cilvēku gan salīdzinājumā ar Rīgu, gan ar ES valstīm gadu no gada visos reģionos samazinās. Līdz ar to mazinās arī iedzīvotāju labklājības līmenis. Līdzīgi ir ar kopprodukta daļu uz reģionālajām pašvaldībām. Valdībai šie dati ir zināmi, un ilgstošā nespēja ķerties pie reģionālās attīstības jautājumu risināšanas rāda, ka tautsaimniecības attīstību, valsts attīstību, apzinātu tās izaugsmes neveicināšanu rada vēlme paturēt visu varu savās rokās.

Ministru kabinetā uzskata, ka viss ir kārtībā – esot izveidoti plānošanas reģioni, viss notiekot. Īstenībā nenotiek nekas. Ar ko notiek diskusijas plānošanas reģionos? Kā tiek runāts ar Latgali, Kurzemi, Vidzemi un Zemgali? Vai valdībai šajās sarunās ir līdzvērtīgs partneris ar attiecīgām pilnvarām runāt visa reģiona vārdā? Nav. Diskusijas notiek ar kādu no pagastu vecākajiem. Atklāts paliek jautājums, vai šis cilvēks atbild visa reģiona vai tikai sava pagasta priekšā. Valdību šāda situācija pilnīgi apmierina. Taču, ja šiem cilvēkiem nav līdzvērtīgas partnerības tiesību ar valdības pārstāvjiem, viņiem nav arī tiesības pieņemt lēmumus. Viņiem ir tiesības uz ieteikumu, bet to, kā mūsu valdošo partiju pārstāvji ieklausās ieteikumos no reģioniem, mēs visi labi zinām. Tiesības lemt par jebkura Latvijas reģiona likteni un attīstību valdība atstāj sev. Turklāt tas notiek bez jebkādiem ekonomiskiem un finansiāliem pamatojumiem.

Mums ir par reģionālo attīstību atbildīgais ministrs – Jānis Krūmiņš. Ministrs, kurš it kā pat saprot šīs problēmas nozīmīgumu, ministrs, kurš piedāvā divu līmeņu pašvaldību izveidi, taču viņam pietrūkst politiskās gribas šo problēmu risināt. Taču neatkarīgi no tā, kurš vainīgs vairāk – ministru prezidents, kurš veido valdību un tās deklarāciju, vai arī atbildīgais ministrs, kurš, saprotot problēmas nozīmīgumu, to nerisina, – cieš sabiedrība kopumā. Cieš reģionos dzīvojošie cilvēki, kuri šā iemesla dēļ nesaņem tos instrumentus, kas ļautu viņiem strādāt, un, ja reiz cieš reģioni, cieš arī valsts, kura neattīstās tik raiti, kā gribētos.

Latvijai, veidojot reģionālās politikas pamatprincipus, ir jāvadās pēc ES akceptētajiem reģionālās politikas vadmotīviem. ES izpratnē reģionālā politika tiek realizēta, izmantojot strukturālo fondu līdzekļus, kurus saņem reģioni. ES strādā ar reģioniem, Eiropas reģionālā asambleja mums būtībā ir jau pateikusi priekšā, kādiem šiem reģioniem jābūt: «Reģiona nosaukums ir jāattiecina uz tādu pārvaldes līmeni, kas atrodas tieši zem centrālās valdības, kuram ir politiska pārstāvniecība, ko garantē ievēlētās reģionālās padomes pastāvēšana, vai, ja to neizdodas izdarīt, tam ir asociācija vai valde, ko vietējās varas instances, kas atrodas vienu pakāpi zemāk, ir izveidojušas reģionālajā līmenī.» Eiropas reģionālā asambleja skaidri pasaka – viņi nestrādās ar valdību. Valdību negaida nevienā no šīs reģionālās politikas attīstības posmiem, gaida atsevišķas pašvaldības, kuras ir deleģētas nodarboties ar tām funkcijām, kas ir nepieciešamas attiecīgā reģiona attīstībai.

Ja reģionam tiek dota iespēja attīstīties, valdībai nav jāiejaucas. Ja valsts nedod iespēju reģioniem to darīt, tad valsti šajā gadījumā var nosaukt par suni uz siena kaudzes – pati nav tiesīga to darīt un arī citiem neļauj.

Mēs esam izanalizējuši, ka atbilstoši kritērijiem pēc iedzīvotāju skaita un teritorijas lieluma 26 rajoni, 9–10 apriņķi ļauj strādāt savas valsts labā, savukārt piecu zemju vai reģionu – Latgale, Kurzeme, Vidzeme, Zemgale un Rīga – modelis jau ļauj strādāt pasaules labā. Šim līmenim jau tiek iedalītas tās funkcijas, kuras objektīvi ir reģionā, bet ar kurām nevar nodarboties mazās pašvaldības.

Ir ļoti labi, ka pastāv mazās pašvaldības ar savām funkcijām un savu nodokļu bāzi. Šīs pašvaldības ir iedzīvotājam vistuvāk, taču ir arī otrs, reģiona līmenis, kurš nodarbojas ar jautājumiem, ar kuriem valdība nenodarbojas. Nacionālā valdība, parlaments tādā gadījumā var nodarboties ar integrācijas jautājumiem, ar globalizāciju, ar savas valsts atsevišķu likumdošanas aktu deleģēšanu ES, ar ES likumdošanas saskaņošanu. Ieviešot šādu principu, divritenis nav jāizgudro no jauna – visās ES valstīs pastāv vēlētie reģioni. Turklāt šajās valstīs ministrijas un to iestādes pašvaldību darbu nekontrolē, bet tikai koordinē.

Svarīga ir arī reģiona atpazīstamība, tā imidžs. Ja reģioniem ir labs tēls, tad arī uzņēmēji nāk uz šiem reģioniem, rodas darba vietas, investīcijas, notiek attīstība. Varbūt vienīgi Ventspils pasaulē ir kaut cik atpazīstama. Bet kur ir Kuldīga, kur Liepāja, kur Sabile? Ja ņemam Vidzemi vai Latgali, tur pilsētu iespējas sākt strādāt ar pasauli ir pilnīgi nepietiekamas. Ja Latgale, Vidzeme, Kurzeme un Zemgale kā atsevišķas juridiskas personas nesaņem tiesības strādāt ar pasauli, tad arī pasaule tās pietiekami neiepazīst un uz šejieni nenāk. Ja šīs juridiskās personas pēc politiskās varas un ietekmes kļūtu līdzīgas Rīgai, spētu uzturēt līdzvērtīgu dialogu ar valdību, tās iegūtu spēju strādāt arī ar pasauli.

Esmu saskāries tikai ar nelielu daļu no reģioniem, to problēmām. Es redzu, ka šīs problēmas netiek risinātas. Ja valdība norobežojas no politiskās atbildības par savas valsts lauku noplicināšanas politiku, tad lai tā atbild vismaz uz jautājumu: kāpēc reģionālās attīstības politika Latvijā netiek risināta jau desmit gadus? Kam jānotiek, lai valdošās partijas saprastu – valsts ir cilvēkam.

“NEATKARĪGĀ RĪTA AVĪZE”