Par Rīgas spožumu un lauku postu

Latvija noslāņojas. Pie šīs frāzes esam pieraduši un parasti ar to saprotam noslāņošanos tīri sociālā izpratnē – turīgie kļūst arvien turīgāki, kamēr nabadzīgie paliek turpat, kur bijuši. Taču ne mazāk izteikti notiek arī noslāņošanās ģeogrāfiskā izpratnē – starp Rīgu un laukiem.

Pēc statistiskas rādītājiem, bagātākā Latvijas pilsēta ir Ventspils, taču tās spožums ir mazliet mānīgs, jo balstās uz dažu ievērojamu tranzīta infrastruktūras uzņēmumu labklājību. Reāli tomēr lielā nauda apgrozās Rīgā, taču uz milzīgā iedzīvotāju skaita fona atsevišķu uzņēmumu labklājība kopainu nejauc.

Rīgā dzīvo trešdaļa Latvijas iedzīvotāju, taču tā saražo divas trešdaļas Latvijas iekšzemes kopprodukta – vairāk nekā 60 procentu. Kāds teiks – normāli, taču šī disproporcija arvien vairāk palielinās, jo deviņdesmito gadu vidū Rīga saražoja tikai aptuveni 45 procentus no Latvijas kopprodukta. Iekšzemes kopprodukts uz vienu Rīgas iedzīvotāju pārsniedz 3000 latu gadā, kamēr vairākumā lauku rajonu nesasniedz pat 1000 latu, bet atsevišķos Latgales rajonos svārstās ap 300 latiem gadā. Atšķirība ir demitkārtīga!

Galvenais krasi atšķirīgās attīstības iemesls ir investīciju nogulsnēšanās Rīgā un tās apkārtnē. Mūsdienu globālajā ekonomikā nav tādu faktoru, kas noteiktu, ka kādam biznesam būtu jāatrodas tieši tur un ne citur, taču Latvijā visi cenšas attīstīt savus biznesus Rīgā. Iemesls viens – labāka infrastruktūra. Piemēram, Latvijas IT industrija lepojas ar savu augsto potenciālu un straujo izaugsmi, taču kāpēc programmētājam būtu jānāk uz darbu Rīgā, ja viņš to pašu varētu paveikt, sēžot pie datora kaut kur Valkas rajona mežā. Pagaidām nevar, jo Valkas mežā nav attīstītas infrastruktūras – modernas komunikācijas, interneta pieslēgums…

Infrastruktūras attīstību nosaka neviens cits kā varas gaiteņos staigājošie cilvēki, politiķi, valdība. Viņi ir tie, kas sadala valsts budžeta līdzekļus. Viņi ir tie, kas veido reģionālās attīstības politiku. Ja pašreizējā reģionālās attīstības politika nedarbojas, nedod reālus rezultātus, tā jāmaina. Pagaidām reģionos vēl notiek kaut kāda ekonomiskā aktivitāte, taču vai, turpinot strādāt šādā garā, nepienāks brīdis, kad reģionu attīstībai vispār vairs nekāda politika nebūs vajadzīga, jo tur nebūs ko attīstīt? Precīzāk, nebūs cilvēku, kuru dēļ attīstīt.

Bet tikmēr Rīgā jau saposušies jaunās Nacionālās bibliotēkas celtniecībai, pāri Daugavai tiks būvēts tilts un tunelis, turpat būs arī jauna sporta halle hokeja pasaules čempionātam, nemaz nerunājot par citām būvēm. Rīdziniekam, protams, patīkami, ka Rīgā tuvākajos gados ieguls neskaitāmi simti miljoni latu, bet Kaunatas (kaut kur pie Rēzeknes) iedzīvotāji tikmēr priecājas par autoveikala atbraukšanu un droši vien priecāsies arī pēc gadiem desmit, kad Rīga jau būs ievilkusi visu Latviju Eiropas Savienībā. Varbūt tad varēs ārzemniekus vest uz Latgali iepirkties autoveikalā, piedāvājot to kā īpaši eksotisku tūrisma paveidu…

“KAPITĀLS”