Par gaidāmo milzu pagriezienu

Zinātņu akadēmijas ārzemju loceklis Indiānas universitātes (ASV) politisko zinātņu profesors kuršu ķoniņu pēctecis Jānis Peniķis:

Ķoniņu tēma ietilpa mūsu ģimenes stāstu un tradīciju lokā. Turklāt tālaika Latvijas vēstures grāmatās tika pieminēti kuršu ķoniņi un ģenerālis Mārtiņš Peniķis. Mana interese par vēsturi devusi man interesi arī par izcelsmi. Īstenībā mūsu Latvijas vēsture ir diezgan paplika ar vārdiem. Faktiski līdz XIX gadsimtam Latvijas vēsture tikai nosacīti bija latviešu vēsture, īstenībā tā lielākoties ir vācu, baltvācu, zviedru, krievu, poļu vēsture. Tādā ziņā dzīva saite ar noteiktu cilti vai vārdu mums ir svarīga.

Neviens materiālus par Peniķiem tā īsti nav apkopojis. Ir divi latviešu vēsturnieki, kas ir rakstījuši par kuršu ķoniņiem – Arveds Švābe un viņa students Teodors Zeids. Zeida diplomdarbs nav publicēts, to redzējis īsti neesmu. Vajadzētu tagad paskatīties, vai nav kādi materiāli, kas savulaik nebūtu bijuši pieejami Švābem un Zeidam.

Sākotnēji acīmredzot bijušas tikai divas pamatdzimtas – Tontegodes un Peniķi. Tad XVI un XVII gadsimtā radušās vēl trīs vai četras dzimtas, kas dzīvojušas Ķoniņciema apkārtnē – tagad Turlavas pagastā. Savā oficiālajā zīmogā Turlavas pagasts tagad ir ielicis jātnieku, Peniķu ģerboni. Tas ir skaists simbolisks akts.

Viena no Švābes hipotēzēm par ķoniņu izcelsmi vēsta, ka viņi bijuši kuršu valdnieki, par kuru īpašumu saglabāšanu acīmredzot bijusi kāda vienošanās padošanās līgumā. Ķoniņi nekad nekļuva par dzimtcilvēkiem. Pēdējais lielais pārbaudījums viņiem bija XIX gadsimta sākumā, kad Krievijas valdība pieprasīja rekrūšus armijā. Kuršu ķoniņu dzimtas tiesājās, ka šī prasība, tāpat kā uz baltvācu muižniekiem un citiem dižciltīgiem, uz viņiem neattiecas. Prāva vilkās šausmīgi ilgi un beigās Krievijas Senātā tika izspriesta par labu ķoniņiem.

Kuršu ķoniņu ciemus visai interesanti beigu beigās nolikvidēja Latvijas valsts zemes reformas laikā pagājušā gadsimta divdesmitajos gados, sadalot tos viensētās. Ķoniņu īpašumi toreiz kopā bija kādi 800 hektāri, tas tolaik bija ļoti daudz, tāpēc tos sadalīja pa dzimtām.

Kādreiz, velnu dzīdams ar draugiem, kas zina manu dzimtas stāstu un piesakās atjaunot Latvijā monarhiju, saku: “Jā, ja mani ievēl uz mūžu, tad esmu ar mieru.” Nav jau nekāda nopietna pamata tai lietai. Savam dēlam gan vārdu Andrejs devām tīšām. XVI gadsimta sākuma dokumentā parādās Andrejs, kurš acīmredzot vadījis kuršu vieglo kavalēriju Valtera fon Pletenberga armijā, kas karoja pret krieviem, un par to viņam piešķirtas vēl kādas privilēģijas.

Tagad par jaunākiem laikiem. Kā jau toreiz paredzēju, tie trimdas aktīvie politiķi, kas iekļuva 5. Saeimā, diemžēl, nebija tas labākais, ko trimda būtu varējusi dot. Tie nebija slikti ļaudis, bet daži no viņiem vēl pāris gadu pirms tam jums nebūtu varējuši kartē parādīt, kur ir Cēsis, nemaz nerunājot par to, ka viņi kaut ko zinātu, kas Latvijā noticis un notiek, un vēl atmodas sākumā šaubījās, ka te kas varētu mainīties. Taču nākamajos pāris trīs gados viņi bija saskatījuši iespēju kļūt par Latvijas politikas veidotājiem. Tas bija skaidrs oportūnisms, nevis mēģinājums kaut ko dot Latvijai. Protams, neattiecinu to uz visiem. Tai pašā laikā Amerikā, Kanādā un citur ārpusē bija un joprojām ir daudzi, kuru pienesums Latvijai, arī politikā, būtu bijis ļoti svarīgs tajā laikā. Viņi, tāpat kā es, 1993. gadā palika vaļā mutēm.

Pats bieži cīnos ar to, kā īsti vērtēju šos gadus. Atceros, ka atmodas sākumā sacīju saviem Latvijas draugiem un paziņām: ja Latvijā izdodas tā, kā var cerēt, tad pēc pieciem gadiem jūs paši to nepazīsiet. Deviņdesmito gadu vidū secināju, ka, ja būtu uz Latviju raudzījies auksti profesionāli, bez emocijām un vēlmju domāšanas – tāpat kā raugos, piemēram, uz Nigēriju, tad teiktu, ka, lielos vilcienos esam attīstījušies tādos tempos, kas nav neko atšķirīgi no Čehijas vai Igaunijas. Taču man vienmēr gribētos, lai Latvija būtu priekšā, un tur mēs, diemžēl, neesam.

Viens no iemesliem ir tas, ka mums, manuprāt, vairāk nekā Igaunijā un Lietuvā ātri izveidojās tas, ko var saukt par “vecās” naudas kontroli. Ar “veco” naudu domāju kompartijas, čekas, pirmo prihvatizācijas laiku naudu, kas koncentrējās nelielu grupu rokās. Tas neapšaubāmi ir ietekmējis daļu mūsu politiskās attīstības, padarījis Latvijas partijas atkarīgas no nelielām finansētāju grupām – diemžēl. Tāpēc šī grupām vieglāk manipulēt politiskus lēmumus.

Lielā problēma, runājot par mūsu Saeimas sastāvu, ir tā, ka mūsu vēlēšanu sistēma ir atļāvusi nedaudzajiem partiju vadītājiem reizē būt naudas bīdītājiem un partijas saraksta veidotājiem. Gadiem mēģinu stāstīt, ka mums vēlēšanu sistēma jāmaina uz Vācijas jaukto sistēmu, kas ir daļēji proporcionāla. Tas ir vienīgais elements Bojāra jaunajā Satversmē, par ko dodu desmitnieku. Jauktā vēlēšanu sistēma ar laiku dod iespēju veidoties jauniem talantiem, kuriem citādi nebūtu iespējas caur centralizētu partijas vadības sistēmu iekļūt aktīvākā politikā.

Man nav sentimenta ne pret ES, ne NATO. Ļoti ceru, ka iestāšanās sarunās mūsu Ārlietu ministrijas ierēdņi iziet cauri nosacījumiem ar smalku ķemmi. Mums nav jāparaksta viss, ko liek priekšā. Man liekas, mēs vēl paši tā īsti neaptveram, cik svarīgs ir šis gads un vēl daži nākamā gada mēneši. Pašlaik Latvija atrodas milzīga pagrieziena priekšā.

“DIENAS” pielikums “SESTDIENA”