Par korupciju Latvijā

Sabiedrība par atklātību - DELNA.

Pētījums "Korupcijas seja Latvijā"

2000.gada aprīlis

Saturā

Ievads

Pētījuma mērķi un uzdevumi "LV" nr.142/144, 13.lpp.

Pētījumā izmantotās metodes "LV" nr.142/144, 13.lpp.

Pētījuma rezultātu izkārtojums

1. Latvijas iedzīvotāju priekšstati par

korupcijas būtību, pastāvēšanas

priekšnoteikumiem un attīstības tendencēm

1.1. Kas ir korupcija "LV" nr.142/144, 13.lpp.

1.2. Attaisnojumi korupcijas pastāvēšanai "LV" nr.142/144, 13.lpp.

1.3. Attieksme pret dažādiem apgalvojumiem "LV" nr.142/144, 14.lpp.

1.3.1. "Latvijas valdība nepietiekoši pārņem citu

valstu pozitīvo pieredzi" "LV" nr.142/144, 14.lpp.

1.3.2. "Valsts nodrošina veicinošus apstākļus

korupcijas attīstībai" "LV" nr.142/144, 14.lpp.

1.3.3. "Kāda ir Latvijas iedzīvotāju attieksme

pret valsti, kurā tie dzīvo?" "LV" nr.142/144, 14.lpp.

1.3.4. "Vai Latvijas valdība ir ieinteresēta

korupcijas novēršanā?" "LV" nr.142/144, 14.lpp.

1.3.5. "Kāda ir korupcijas loma valsts ekonomikas

un citu sabiedrisko sfēru attīstībā?" "LV" nr.142/144, 14.lpp.

1.3.6. "Vai korupcija veicina valsts ekonomisko

izaugsmi?" "LV" nr.142/144, 14.lpp.

1.3.7. "Kāda ir attieksme pret ierēdniecību?" "LV" nr.142/144, 14.lpp.

1.3.8. "Vai Latvijā godīgā ceļā var kļūt bagāts?" "LV" nr.142/144, 14.lpp.

1.4. Faktori, kas attur no kukuļa došanas "LV" nr.142/144, 14.lpp.

1.5. Korupciju veicinošie faktori "LV" nr.142/144, 14.lpp.

1.6. Korupcijas attīstības tendences "LV" nr.151/153, 10.lpp.

2. Korupcijas izplatība

2.1. Iedzīvotāju uzticēšanās valsts un

sabiedriskajām institūcijām "LV" nr.151/153, 10.lpp.

2.2. Institūciju, valsts iestāžu un uzņēmumu

godīguma novērtējums "LV" nr.151/153, 10.lpp.

2.3. Valsts un pašvaldību institūciju attieksme

pret iedzīvotāju problēmu risināšanu "LV" nr.151/153, 11.lpp.

2.3.1. Valsts un pašvaldību veselības aprūpes iestādes "LV" nr.151/153, 11.lpp.

2.3.2. Vietējās pašvaldības un to namu pārvaldes "LV" nr.151/153, 11.lpp.

2.3.3. CSDD (Automobiļu reģistrācija un tehniskā apkope) "LV" nr.151/153, 11.lpp.

2.3.4. Ceļu policija "LV" nr.151/153, 11.lpp.

2.3.5. Valsts izglītības institūcijas "LV" nr.151/153, 11.lpp.

2.3.6. Valsts ieņēmumu dienests "LV" nr.158/160, 14.lpp.

2.3.7. Zemes dienests "LV" nr.158/160, 14.lpp.

2.3.8. Muita "LV" nr.158/160, 14.lpp.

2.3.9. Pārējās iestādes "LV" nr.158/160, 14.lpp.

2.4. Respondentu pieredze saskarsmē ar valsts vai

pašvaldību iestādēm "LV" nr.158/160, 15.lpp.

2.5. Respondentu uzskati par Latvijas ierēdņu

korumpētības pakāpi "LV" nr.158/160, 15.lpp. 2.6. Nepieciešamība dažādu problēmu risināšanā veikt

ārpuskārtas maksājumus "LV" nr.158/160, 15.lpp.

2.6.1. Ārstēšanās poliklīnikā, slimnīcā "LV" nr.158/160, 15.lpp.

2.6.2. Īpašuma lietu kārtošana "LV" nr.158/160, 15.lpp.

2.6.3. Lietu kārtošana pašvaldībās vai to namu pārvaldēs "LV" nr.158/160, 15.lpp.

2.6.4. Autotransporta reģistrācija vai

tehniskā apskate (CSDD) "LV" nr.158/160, 15.lpp.

2.6.5. Bērna mācības vai iekārtošana skolā "LV" nr.158/160, 15.lpp.

2.6.6. Saskare ar Ceļu policiju "LV" nr.158/160, 16.lpp.

2.6.7. Pārējās problēmas "LV" nr.158/160, 16.lpp.

2.6.8. Faktori, kas traucē sekmīgi atrisināt

aptaujāto problēmas "LV" nr.158/160, 16.lpp.

3. Korupcijas sekas un novēršanas iespēju vērtējums

3.1. Korupcijas ietekme uz valsti "LV" nr.158/160, 16.lpp.

3.2. Respondentu uzskati par to, kam jāuzņemas

galvenā loma cīņā pret korupciju "LV" nr.158/160, 16.lpp.

3.3 Vērtējums amatpersonu un valdības vēlmei

cīnīties ar korupciju "LV" nr.158/160, 16.lpp.

3.4.Korupcijas novēršanas pasākumu vērtējums "LV" nr.158/160, 16.lpp.

4. Respondentu demogrāfiskais raksturojums "LV" nr.161/163, 12.lpp.

5. Aptaujas rezultātu salīdzinājums ar

Pasaules Bankas aptauju "LV" nr.161/163, 12.lpp.

5.1. Korupcijas cēloņu novērtējums "LV" nr.161/163, 12.lpp.

5.2. Korupcijas situācijas novērtējums "LV" nr.161/163, 12.lpp.

5.3. Respondentu viedoklis par amatpersonu un

valdības vēlmi cīnīties ar korupciju "LV" nr.161/163, 12.lpp.

5.4. Iestāžu korumpētības novērtējums "LV" nr.161/163, 12.lpp.

6. Secinājumi "LV" nr.161/163, 12.lpp.

Aivita Putniņa.

Iedzīvotāju personiskā pieredze un priekšstati

par korupciju Latvijā

Ievads "LV" nr.169/170, 4.lpp.

1. Korupcijas definīcija "LV" nr.169/170, 4.lpp.

2. Korupcija un morāle "LV" nr.169/170, 4.lpp.

3. Korupcijas prakse "LV" nr.169/170, 4.lpp.

4. Korupcijā iesaistītie aģenti "LV" nr.169/170, 4.lpp.

5. Zināšanas un vara "LV" nr.176/177, 6.lpp.

6. Informācija un tās kanāli "LV" nr.176/177, 6.lpp.

Nobeigums "LV" nr.176/177, 6.lpp.

Ieteikumi korupcijas apkarošanas pasākumiem "LV" nr.176/177, 6.lpp.

Klāvs Sedlenieks.

Lietderīgā korupcija: Latvijas iedzīvotāju uzskati

par valsti un tirgu

1. daļa. Teorētiskie apsvērumi "LV" nr.176/177, 6.lpp.

Brīvais tirgus un demokrātija "LV" nr.176/177, 6.lpp.

2. daļa. Pētījuma rezultātu analīze "LV" nr.176/177, 6.lpp.

Attieksme pret valsti "LV" nr.176/177, 6.lpp.

Valsts kā institūcija "LV" nr.176/177, 6.lpp.

Attieksme pret valsts pārstāvjiem:

lobisms ir korupcija

Tirgus pret valsti

Latvijas iedzīvotāji par korupcijas pozitīvo ietekmi

uz valsts attīstību

Latvijas iedzīvotāji par korupcijas pozitīvo ietekmi

uz viņu pašu ekonomiskajām aktivitātēm

Latvijā godīgā ceļā nevar kļūt bagāts

Korupcijas valoda, tirgus valoda, demokrātijas valoda

Blats: attīstība mūsdienu Latvijas apstākļos

Atbildība par korupciju valstī

Kopsavilkums par attieksmi pret valsti, tirgu un

korupciju

Secinājumi

Nobeiguma piezīmes par šo pētījumu

Pieminētā literatūra

LNKA. Ieskats Latvijas Republikas likumdošanas aktos

korupcijas jomā

LNKA. Korupcijas tēls Latvijā.

Ieskats preses publikācijās

Turpinājums. Sākums -

"LV" nr.142/144, 20.04.2000.,; "LV" nr.151/153, 28.04.2000.;

"LV" nr.158/160, 4.05.2000.; "LV" nr.161/163, 5.05.2000.;

"LV" nr.169/170, 11.05.2000.; "LV" nr.171/172, 12.05.2000.

Aivita Putniņa

Iedzīvotāju personiskā pieredze un priekšstati par korupciju Latvijā:

Korupcijas tēla konstrukcija, prakse un tajā iesaistītie aģenti

4. Korupcijā iesaistītie aģenti

Liela nozīme ir valsts iestāžu radītajam tēlam, jo iedzīvotāji rīkojas saskaņā ar to. Līdzīgi 1. fokusgrupā tika apspriests gadījums ar municipālo policiju par soda uzlikšanu:

Es gribu izstāstīt kā man ar to pašvaldības policiju un stāvvietu šogad bija. Vienkārši, sajaucu ielas. Ģertrūdes ar Bruņinieku 36. Bija Vēstnesis jameklē, un tur bija kaut kada Rīgas mākslas skola vai kaut kas atrodas. Nu, es nezinu. Es skatos: ahā, 36. Man vajag, nu es fiksi iebraucu iekšā - paskatīšos vai te vispār ir. Iebraucu iekšā. Nu, sāku meklēt. Nav. Izskrienu, kāpšu iekšā. Nu, es ar darba mašīnu. Skatos - šefs klāt. Ahā, jums ir, Jūs esat pārkāpis . Viņš velk papīru ārā - 20. punkts, sabiedriskā miera traucēšana. Ir baigais viņiem "Pašvaldibas noteikumi". Sods par to ir līdz pat 50 latiem. Nu no 20 līdz 50. Nu, es saku, lētāk nevar? Viņš saka - var. Tad, lūk, te ir šitais, te cena. Es protams, saku, ka lētāk. Nu, 10, maksāšu 10 [latus]. Pārkāpis esmu. Šis tagad raksta. Paskatos, johaidī - nav naudas līdz. Tikai kaut kādi 3 vai 4 lati. Es saku, bet man ziniet, naudas nav līdz.(..) Šis uzreiz, ko jūs te iedomājaties, man taču protokols. Labi ņem, ā, tas protokols bija, kad, kur, kāpēc piedzimis, zābaku izmērs, mājas adrese, nu viss, viss, viss viņam. Nu un baigi ilga rakstīšana. Viņš saka, bet Jums tagad būs jāiet uz tiesu, bet tur jūs ziniet, Jums tur var piespriest, tas ir minimums, jums būs 20. Bet, ko darīsi, es saku, nav man tās naudas līdz, tie 10 lati, ko samaksāt Jums to cenu. Nu uzrakstīja, sagaidīju to pavēsti, jāierodas tagad uz to administratīvo komisiju. Ierodos, izstāstu, nu jā, es tur tā.. Iebraucu, sajaucu ielas. Tiesneši paprasa, bērni ir? Ir. Skola iet? Iet skola. Cik alga? Pasaku. Nu labi, 3 lati. (Smiekli)

Lielāku efektu korupcijas apkarošanā būs iespējams panākt tikai līdz ar tās praktisku apkarošanu, kurai jābūt cieši saistītai ar varas un aktivitātes apziņas veicināšanu iedzīvotājos. Augstākminētajā gadījumā respondents aktivitāti izrādīja 'piespiedu' kārtā - apstākļu sakritības dēļ. Citādi situācija tiktu atrisināta standartvariantā: pasīvajam potenciālajam likumpārkāpējam samaksājot aktīvajam sodītājam. Jaunu standartsituāciju, kurās iedzīvotāji uzņemas aktivitāti un varu, popularizēšana būtu ietekmīgs līdzeklis cīņā ar šī veida korupciju.

 

5. Zināšanas un vara

Runājot par korupciju un varas attiecībām tajā ļoti bieži tiek pieminētas zināšanas. Zināšanu trūkums, pēc respondentu domām, tiek pastiprināts ar biežo likumu maiņu un to dažādām interpretācijas iespējām. Līdz ar to ierēdņu - klientu attiecības tiek skatītas nevis kā individuāla ierēdņa patvaļa, bet drīzāk kā valsts organizēta sistēma. Ierēdņiem šī uztvere rada varas izjūtu un vienlaikus arī anonimitāti. Kukuļdošana ir viens no paņēmieniem, ar kuriem daļa klientu spēj pakļaut kontrolei asimetriskās ierēdņu/klientu attiecības.

No otras puses, pēc respondentu domām, kukuļi ir viens no līdzekļiem, ar kuriem manipulē korumpētie valsts ierēdņi. Tādu kukuļdošanas situāciju raksturo nevienmērīga zināšanu sadale starp kukuļdevēju un kukuļņēmēju. Fokusa grupu dalībnieki (izņemot atsevišķus gadījumus ierēdņu grupā) sevi nostādīja potenciālu 'devēju' lomā.

Kā viens no iemesliem korupcijas pastāvēšanai (4. tabula) tiek minēts, ka iedzīvotāji nezin savas tiesības un tādēļ situāciju cenšas atrisināt ar 'drošiem' kukuļošanas paņēmieniem. Šī ir aktīva nostāja korupcijas transakciju interpretācijai un to biežāk atbalsta krievvalodīgie iedzīvotāji. Kā otrs pols tiek minēts informācijas sajukums un nepieejamība, kuru apzināti rada valsts likumdošanas sistēma (pasīva nostāja):

- Un saprotiet, tad tu atrodies tādā situācijā, kurā esi nožēlojams lūdzējs. Tad tu ej ar savu konfekšu kastīti vai ar vēl kaut ko, un tu prasi, lai viņi izpilda savus pienākumus. Un par to tu vēl it kā pazemojies.

(2. grupa)

Tieši šis aspekts, pēc respondentu domām, nostāda valsts amatpersonas un iedzīvotājus nevienlīdzīgās varas attiecībās un sekmē korupcijas izplatīšanos. 2. grupas respondenti minēja, ka 'jābūt par juristu', lai spētu orientēties informācijā, kas saistīta ar valsts iestāžu darbības regulēšanu. Vienlaikus kukulis ir (bieži vienīgais zināmais) līdzeklis, kas atļauj iznīcināt nevienmērīgās varas attiecības:

- Pašapziņa, jā. Ka tev ir tāda nauda un tu vari atļauties iedot tādu kukuli.

- Nu jā, ja tu vari atļauties lielu kukuli.

- Tu vari atļauties.

- Tu vari atļauties un ja šis cilvēks ir tavā varā. Tajā brīdī, kad tu dod. (Citi piebalso). Tu vari dot un tu vari nedot. (Smiekli.) Šajā brīdī tu vari psihologiski novērtēt savu lielumu.

- Jā!

- Jā pareizi!

- Tā kukuļa ņēmējam, tas, kurš ir paņēmis ir nopirkts. Viņam vairs [varas] nav.

- Viņš ir cilvēka cieņu zaudējis.

- Ja viņš vēl paraksta papīrīti par to, ka viņš ir dabūjis naudu - Vai, cik tas ir saldi. Ja tu zini, ka jebkurā brīdī.. Jo tu zini, ka jebkurā brīdī, tikko tu uztaisīsi soli pa labi vai soli pa kreisi un tas tev nepatiks, tad tu zini, ka tas papīrītis nonāks attiecīgajā iestādē. Nu ka, nu vienkarši cilvēks ir brīdināts.

Citu iespēju minēja kāda 2. grupas respondente, kura varas asimetrijas problēmu veiksmīgi atrisināja imitējot savu varu un zināšanas:

Es saku - piedodiet, es zinu, kas esat jūs, bet jūs nezināt, kas esmu es. No kurienes jūs zināt? Kāpēc jūs uzskatāt, ka drīkstat man pateikt riebeklību vai kaut ko neizdarīt. Es taču varu izrādīties tāda pati. Vienu reizi pateicu tieši - jums nepatīk jūsu darba vieta? Un viss.

Jāpiebilst, ka asimetrisku varas praksi rada abas puses: gan ierēdņi, gan viņu klienti. Klientu informētība par viņu kārtojamo jautājumu tikai daļēji atrisinās problēmu, ja uzvedības modelis saglabāsies iepriekšējais. Bez iedzīvotāju izglītošanas nepieciešama būtu arī ierēdņu izglītošana un ierēdņu uzvedības stingra reglamentēšana un šī reglamenta kontrole.

Summējot, kukulis spēlē divējādu lomu atkarībā no iniciatīvas:

1) uzspiež nevienlīdzīgās varas attiecības un

2) līdzsvaro tās.

Kā augstākminēts, pirmā loma ir sabiedrībā negatīvi vērtēta un iedzīvotāji jūtas spiesti dot kukuļus. Šādos gadījumos (skat. 3. tabulu) korupcijas prakse saistāma ar valsts institūciju stingru kontroli. Otrā gadījumā jāmeklē alternatīvu risinājumu attiecību līdzsvarošanai.

 

6. Informācija un tās kanāli

Neraugoties uz zināšanu lomu varas nevienmērības radīšanā, potenciālo valsts iestāžu klientu zināšanas par korupcijas procesuālo pusi un izplatību ir izsmeļošas un kalpo kā anonīms informācijas avots. Citiem vārdiem, iedzīvotāji ir labi informēti par valsts iestāžu korumpētību un saskaroties pielieto šos viņiem labi pazīstamos paņēmienus, lai risinātu savas problēmas.

- (..) Katrs, kuru aptur to piecīti mēģina iegrūst jebkurā variantā (vairāki piekrīt). Vainīgs vai nevainīgs.

Informācijas ieguves avoti minēti sekojošā kārtībā:

Draugi, paziņas 74.4%

Tradīcijas, visi tā dara 32.6%

Pasaka paši darbinieki 30.5%

Attiecīgā iestādē sastaptie cilvēki 28.6%

Masu saziņas līdzekļi 13.5%

Informācijas avotu struktūra nedaudz atšķiras nepilsoņiem un nelatviešiem. Tie retāk gūst informāciju no iestāžu darbiniekiem, bet biežāk to ievāc no iestādē sastaptajiem cilvēkiem. Tas ir saprotams valodas barjeras dēļ.

Sabiedrībā bez masu mēdijiem pastāv nozīmīgs neformāls informācijas apmaiņas tīkls, kas kalpo kā nozīmīgs korupcijas tēla veidotājs. Grupu diskusiju dalībnieki par uzticamāko informācijas ieguves avotu izmanto neformālo tīklu: paziņu, draugu un radu stāstīto. Tas tika minēts kā pirmais un svarīgākais avots visās grupās. Respondentu vidū (1. grupa) valdīja vienprātība par dažādiem 'korupcijas faktiem'. Ja kāds minēja, ka kāda Rīgas rajona municipālās policijas priekšnieks brauc ar bandītu dāvinātu auto ( Mūsu municipālās policijas priekšnieks brauc ar mašīnu, kuru viņam uzdāvināja rajona galvenais bandīts. Un visi to zina') , tad daļa pārējo respondentu par gadījumu bija jau informēti.

Līdzīgi arī ierēdņi konceptualizē informācijas kanālus: jo augstāks korupcijas līmenis, jo biežāk informācija tiek nodota caur neformālo paziņu un draugu tīklu un netiek formāli publiskota.

Daļa informācijas iegūta pieredzes rezultātā. Svarīga ir ne paša fakta fiksēšana ar savu aci, drīzāk fakta iespējamība kā tāda:

- Es esmu redzējusi, kā pašvaldībās ņem. (..)

- Nu ko tur neņems.

(..)

- Tā kā Rīga ir stratēģiska pilsēta un puse Latvijas te atrodas, ir ārkārtīgi viegli pašvaldībai ar savu likumdošanu, kas viņai ir it kā paralēli - visas nomas, tirdzniecības vietas, vasaras kafejnīcas, viņiem tās ir barotavas.

(1. grupa)

Iedzīvotāji neizjūt kompetences vai zināšanu trūkumu par korupciju vai tās izplatību. Valstiskas izglītošanas trūkums tiek aizstāts ar pašu iedzīvotāju zināšanām. Iedzīvotāji jūtas kompetenti, paši nebūdami iesaistīti korupcijas procesā:

- Es domāju, ka nu jau ir tik tālu, ka bez izglītības tu redzi, kas notiek. Tev nevajaga kaut kādas ekonomiskas zināšanas. Tu skaidri visu to situāciju.. Jau zemie slāņi redz, kas notiek.

(..)

- Nē tur nevajag ne presi, nevajag īpašu gudrību.

- Lielu galvu, ekonomistam nevajag būt. (1. grupa)

Kvalitatīvā aptauja rāda, ka publiskas informācijas trūkums ir būtisks iemesls korupcijas veicināšanai:

- Un tā informācija līdz tam cilvēkam nav [nonākusi] un tāpēc viņš nokavēja tos termiņus un viņš ir spiests tagad meklēt tos robus. (1. grupa)

Iedzīvotāju tiesiskā izglītošana bija minēts kā trešais populārākais no soļiem korupcijas profilaksei. 20.5 % aptaujāto piekrita, ka tas atrisinās lielāko daļu problēmu, bet 50.1 % respondentu uzskatīja, ka tas atrisinās daļu problēmu.

Lai arī informācijas bads netiek izjusts, iedzīvotāji nav pietiekoši zinoši, kur ziņot par korupcijas gadījumiem. 2. grupas respondenti, kuri kopumā bija aktīvāki sakarā ar korupcijas atkarošanu, izrādīja apjomīgas zināšanas par sūdzēšanās iespējām padomju laikos un atzīmēja, ka tagad "vairs neviens nebaidās":

- Ja jums pietika speka jus varejat iet pasudzeties, uzrakstit avizei, vel kaut ko.

- Nedod Dievs, jus agrak uzrakstitu uz avizi. Bija mums viens tads konflikts komunalaja dzivokli. Atnaca Žeks un pateica - taisiet uz pašu rekina paši!

- Tagad avizes neviens nelasa!

- Ta, luk. Irnieki savacas un nosprieda, ka rakstisim uz laikrakstu "Pravda". Uzrakstijam vestuli, atnaca korespondents. Pec pusstundas pats [parvaldnieks] atskreja, pats visu nomainija.

- Un tagad?

- Nu, raksti! Nu un tad! Vinš noslaucisies, aplej vinu kaut vai ar samazgam.

Kvantitatīvā aptauja pierādīja, ka 69. 3 % respondentu nezina, kur ziņot par korupcijas gadījumu. Izglītības līmenim te ir maza nozīme. Vīrieši ir labāk informēti par sievietēm (attiecīgi 35.8 un 26.2 % zin par sūdzēšanās iespējām). Sliktākā situācijā ir nepilsoņi, no kuriem tikai 21.2 % ir informēti (33 % pilsoņu) un cilvēki ar zemāku ienākumu (29.5 %). Vislabāk informēti ir respondenti ar lielu ienākumu (50 % no respondentiem, kuru ienākums ir vairāk par 126 Ls uz ģimenes locekli).

Respondenti uzskata zināšanas un informētību par svarīgiem priekšnoteikumiem korupcijas apkarošanā. Visiedarbīgākais pasākums korupcijas apkarošanai ir legālās prezumcijas principa ieviešana. 26.1 % aptaujāto uzskata, ka tas atrisinās lielāko daļu problēmu; 48.1 % - daļu problēmu. Nākošais populārākais solis ir nulles deklarāciju ieviešana, to atbalsta attiecīgi 28.6 un 44.6 % respondentu. Kā trešais populārākais solis minēts iedzīvotāju tiesiskā izglītošana. Visskeptiskāk respondenti izturas pret līdzekļu piešķiršanu korupcijas apkarošanai - 35.4 % uzskata, ka tas neko nedos. Turklāt tas ir vienīgais aptaujā minētais līdzeklis, kas nav tieši saistīts ar izmaiņām esošajā informācijas apmaiņas modelī.

 

Nobeigums

Korupcijas problēma lielā mērā sakņojas tās divdomībā. Korupcijas neizbēgamība nav tikai cēlonis un vide tās eksistencei, bet arī attaisnojums. Korupcijas izplatība saistīts ar valsts tēlu. Līdz ar to korupcijas apkarošanas pasākumiem jāsaistās ne tikai ar birokrātiskā aparāta sakārtošanu, bet arī ar valsts tēla veidošanas apzinātu politiku. Pētījums pierādīja, ka valstij ir zems prestižs un tās iedzīvotājiem zema savas aģentūras apziņa. Situācija korupcijas jomā neuzlabosies, ja netiks celts valsts prestižs un veicināta tās saikne ar tās iedzīvotājiem.

Nākošā problēma ir informācijas apmaiņas trūkums sabiedrībai ar valsti. Ja Korupcijas likuma mērķis ir nodrošināt atklātību, tad praksē tas ir pretrunā ar pastāvošajām varas attiecībām un iedibinātajiem informācijas kanāliem. Ierēdņi veido spēcīgu interešu grupu, arī korupciju tie konceptualizē kā procesu, kas saitīts ar interešu grupām. Šai grupai ir arī spēcīga varas apziņa. Informācijas blokāde darbojas abos virzienos. Rezultātā ne tikai iedzīvotāji netiek informēti par amatpersonu aktivitātēm, bet arī pastāvošo varas attiecību dēļ iedzīvotāju uzskati netiek ņemti vērā amatpersonu darbībā. Bēdīgi slavenais gadījums ar Rīgas Domes Finansu departamenta dušas telpām, par kuru tika ironizēts masu mēdijos 1999. gada decembrī, kad tapa šis darbs, ir tipisks piemērs. Informācijas plūsmu iespējams iedibināt tikai laužot esošās varas struktūras.

Masu mēdiji un nevalstiskās organizācijas potenciāli var kļūt par nozīmīgiem aģentiem korupcijas apkarošanā. Viens no svarīgākajiem pasākumiem šajā jomā ir pilsoniskas sabiedrības veidošana un iedzīvotāju rīcības spēju veicināšanā. Šajā ziņā efektīvāks pasākums būtu aktīvas rīcības popularizēšana, nevis esošo attiecību apraksts. Aprakstot korupciju tās tēls tiek popularizēts un reproducēts. Otra masu mēdiju problēma cīņā pret korupciju un par pilsoniskas sabiedrības veicināšanu ir tā, ka netiek ņemtas vērā esošā zināšanu struktūra. Iedzīvotāji neuzskata sevi par nezinošiem un neinformētiem. Jaunā pieredze un zināšanas ir jāsaista ar jau esošajām, īstenojot labi plānotu politiku un ņemot vērā sabiedrībā iedibinātos informācijas kanālus.

 

Ieteikumi korupcijas apkarošanas pasākumiem

Pētījums pamato nepieciešamību pēc kompleksas pasākumu virknes korupcijas apkarošanai. Daudzi no nepieciešamajām darbībām nav tieši saistītas ar korupcijas apkarošanu, bet ar vidi, kas netieši veicina korupciju.

1. Valsts tēla veidošana Latvijas sabiedrībā. Pirmkārt, veicinot pilsoniskas sabiedrības veidošanos - ļaujot valsts pilsoņiem un iedzīvotājiem identificēt sevi kā sociāli aktīvu grupu. Otrkārt, veidojot sadarbību starp valsts varas institūcijām un sabiedrību: popularizējot un skaidrojot valsts institūciju darbu, ņemot vērā sabiedrības viedokli valsts politikas veidošanā.

2. Neformālo organizāciju loma korupcijas apkarošanā. Šī ir potenciāli spēcīga sabiedrības aģentūra, kam būtu jāiesaistās uzskatu par korupciju veidošanā. Korupcijas gadījumu publiskošana un novērošana ir tikai daļa no iespējamā ieguldījuma. Pētījuma dati parāda, ka sabiedrībā trūkst pozitīva modeļa cīņā pret korupciju. Šajā sakarā darbība korupcijas apkarošanā ir pat zināmā mērā diskreditējoša, ja tā parāda nespēju situāciju reāli ietekmēt un apstiprina korupcijas stiprās pozīcijas valstī. Cits, ne mazāk efektīvs, darbības virziens būtu pozitīvās pieredzes popularizēšana: stāstot par gadījumiem, kuri atrisināti pozitīvi bez korupcijas palīdzības. Pētījuma rezultāti parāda, ka patlaban zema līmeņa korupciju valstī ierobežo iedzīvotāju nespēja maksāt nevis vienotu morālu vērtību pastāvēšana. Neformālo organizāciju uzdevums būtu stiprināt šīs vērtības, graujot vidi korupcijas pastāvēšanai un radot jaunus pozitīvus rīcības modeļus. Sabiedrībā patlaban tiek veicināts priekštats par neierobežotu augstākā līmeņa korupciju kā priekšnoteikumu zemās korupcijas pastāvēšanai. Tikai veicinot iedzīvotāju aktivitāti (daļēji arī caur pozitīvu personisko pieredzi) radīsies sabiedrības neapmierinātība ar situāciju, kas vainagosies spiedienā atrisināt augsta līmeņa korupciju. Patlaban valstī nav spēcīgu aģentu, kas situāciju augsta un vidēja līmeņa korupcijā varētu mainīt.

3. Informācijas nodrošināšana un cieņas garantēšana valsts institūciju klientiem. Pirmkārt, jālīdzsvaro ierēdņu un klientu saskarsmes modelis. Jāizstrādā ierēdņu uzvedības un kompetences reglaments, ar kuru būtu pazīstami gan ierēdņi, gan to klienti. Līdz ar to samazinātos ierēdņu patvaļas iespēja. Otrkārt, jācentralizē informācija par valsts sniegtajiem pakalpojumiem, prasībām, termiņiem un valsts nodevām šo pakalpojumu sniegšanā, kā arī jāparedz standartizētas procedūras sūdzību gadījumā. Minētie pasākumi jāvirza uz valsts institūciju darbības caurspīdīgumu. Tikai šādā gadījumā klients varēs griezties valsts institūcijā kā līdzvērtīgs partneris, iznīcinot nepieciešamību kukuļot, lai šādu līdzvērtību panāktu.

4. Iedzīvotāju un valsts institūciju informētība par korupciju un tās apkarošanu. Respondenti skaidri izteica vēlmi mainīt pašreizējo informētības sistēmu. Respondenti neizjūt informācijas trūkumu par korupcijas gadījumiem, jo šī informācija izplatās pa draugu un paziņu tīklu. Problēma ir ar valsts institūcijām un šīs informācijas "legalizēšanu" un izmantošanu tiesu iestādēs. Pirmkārt, jārada informācijas tīkls, kas ļautu iedzīvotājiem ziņot par korupcijas gadījumiem. Ziņojuma apstrādei jābūt atklātai sabiedrībai jebkurā tās posmā un tās efektivitāti jānodrošina sakārtojot likumdošanu. Otrkārt, jārada legālas iespējas prokuratūras iestādēm ievākt materiālus par iespējamu korupcijas gadījumu un tos apstiprināt. Efektīvākie pasākumi, pēc respondentu domām, ir nulles deklarāciju un legālās prezumcijas principa ieviešana Latvijas likumdošanā.

 

 

Klāvs Sedlenieks

Lietderīgā korupcija: Latvijas iedzīvotāju uzskati par korupciju, valsti un tirgu

 

1. daļa. Teorētiskie apsvērumi

Manas analīzes pamatā ir pieņēmums, ka korupcija veidojas, konfliktējot diviem dažādiem uzskatiem par materiālo vērtību sadales mehānismiem. Uzdevums bija noskaidrot, kā Latvijas iedzīvotāji pozicionē sevi brīvā tirgus liberālajā paradigmā un demokrātiskās valsts sadales sistēmā.

Šajā daļā es īsumā aplūkošu dažus apsvērumus, kas ļauj izprast, kāpēc tik liela vērība tika pievērsta jautājumiem par iedzīvotāju domām par valsti, un par korupcijas pozitīvo un negatīvo ietekmi uz valsti un indivīdu. Šī daļa arī palīdz izprast, kā no iegūtajiem datiem var izdarīt tieši tādus secinājumus, kādi izklāstīti otrajā daļā.

 

Brīvais tirgus un demokrātija

Korupcija un tās pozitīvs vai negatīvs novērtējums atkarīgs no vērtētāja ieņemtās pozīcijas attiecībā uz vērtību sadales principiem sabiedrībā. Ja brīvā tirgus attiecības tiek uzskatītas par augstākajām vērtībām, korupcija ļauj brīvā tirgus aģentam apiet valsts vai kādas citas instances uzliktos ierobežojumus. Savukārt pretējā viedokļa aizstāvji apgalvotu, ka tirgus nevar nodrošināt vienlīdzīgu un taisnīgu sadali, tāpēc demokrātiskā sabiedrībā nepieciešami citi sadales mehānismi un tirgus aktivitātes ir jāierobežo. Protams, aprakstītais ir tikai divi ekstrēmi, kuri nekad tīrā veidā nepastāv. Amerikāņu zinātniece un korupcijas pētniece Rouz-Akermane (Rose-Ackerman 1978:2) raksta, ka tirgus attiecības un sadales mehānismi vienmēr ved pie nevienlīdzības. Tāpēc valstis ievieš kādus regulējošus mehānismus, kas darbojas pret tirgu un cenšas kompensēt tirgus darbības rezultātā veidojušos nevienlīdzību. Divi minētie sadales mehānismi, diemžēl darbojas viens pret otru un tur, kur tirgus spēki cenšas iespiesties sfērā, kas rezervēta valsts sadalei, veidojas korupcija.

Mūsdienu Latvijas situāciju vēl joprojām var raksturot kā pārejas periodu no sistēmas, kur galveno vietu ieņem valsts regulētie sadales mehānismi uz tādu, kur arvien vairāk atbildības tiek nodots tirgus rokās. Tāpēc viedokļi par to, kas būtu taisnīgs un kas netaisnīgs, par to, kā novērtēt privatizāciju un līdzekļu koncentrēšanos atsevišķu personu vai grupu rokās, kā arī par korupciju, balstās uz principiem un vērtību skalām, kas lielā mērā saistītas ar Latvijas neseno sociālistisko pagātni. Tomēr nevar apgalvot, ka Latvija būtu kaut kādā veidā atrauta no citur Eiropā vai pasaulē pastāvošajiem uzskatiem un tāpēc šeit veidotos pilnīgi unikāli spriedumi un vērtību sistēmas. Klasiskās, morālās ekonomikas idejas kombinējas ar idejām, kas tika kultivētas sociālisma ērā. Tam uzslāņojas idejas par liberālo ekonomiku un praktiskā pieredze, kurā sadzīvo atmiņas par blatu un kukuļdošanas vai cita veida neoficiālu ceļu izmantošanu privāto vajadzību apmierināšanai, apejot valsts noteiktos ceļus.

Sākumi idejai par brīvo tirgu meklējami 18. un 19. gadsimta liberālo intelektuāļu darbos. Liberālā ekonomiskā teorija tika izveidota kā kontrasts klasiskajām un viduslaiku teorijām par tirgu. Pēc klasisko (piem. Aristotelis) un viduslaiku (piem. Akvinas Toms) uzskatiem tirdzniecība varēja būt morāli attaisnojama tikai tādā gadījumā, ja tā tika veikta, lai apmierinātu saimnieciskās nepieciešamības. "Taisnīga" cena veidojās vienīgi tad, ja tajā bija iekļauti tikai izdevumi, kas radušies attiecīgo maiņas objektu ražojot. Viduslaiku domātāji izturējās negatīvi pret jebkuru maiņu, kuras mērķis bija palielināt attiecīgās personas mantisko labklājību.

Pretēji klasiskajiem uzskatiem, agrīno liberāļu galvenā vērtība bija individuālā brīvība. Valsts tika uzskatīta par apspiešanas mehānismu, kurš cenšas ietekmēt personisko sfēru un ierobežot pilsoņu individuālās tiesības. Tāpēc tika uzskatīts, ka brīvais tirgus spētu dot divus labumus vienlaicīgi: veidot vidi, kurā indivīdi spētu veidot savu personisko brīvību, tai pat laikā veidojot pamatu valstij, kas pamatotos uz liberālajām idejām. Tādā veidā tirgus pats kļuva par morāles avotu. Liberāļi domāja, ka ideālā situācijā neatkarīgi indivīdi iesaistās maiņas procesā un sakarā ar to, ka tie darbojas brīvā tirgus vidē, arī maiņas process būs balstīts uz vienlīdzību. Ja ne citādi, tad indivīds varētu izvēlēties vai iesaistīties tirdzniecībā, vai ne.

Tomēr pats process, kādā brīvais tirgus vai indivīdi, kas darbojas šajā paradigmā, varētu novest pie visu sabiedrības locekļu dzīves uzlabošanās, šīs teorijas veidotājiem nav īsti skaidrs. Tāpēc tirgus pozitīvo uzlabojumu avots parasti tiek identificēts ar tirgus "neredzamo roku". Citi autori (piem. Adams Smits) to asociējuši ar dabas spēku likumsakarīgu darbību (Lubasz 1992). Lai arī kas nebūtu šis "neredzamās rokas" cēlonis - tirgus vai pati daba, tika uzskatīts, ka brīvajam tirgum ir kādas īpašas un dabīgas spējas uzlabot visu sabiedrības locekļu dzīvi un tādā veidā piedalīties labklājības augšanas procesā.

Latvijā pēc (kā arī kādu laiku pirms) neatkarības atjaunošanas, tirgus liberalizācijas idejas ieguva arvien lielāku oficiālo atbalstu. Uzskats, ka tirgus liberalizācija būtu atrisinājums daudzām sasāpējušām problēmām, tika visādi atbalstīts un vēl pašlaik ir viens no aktuālākajiem jautājumiem. Neskatoties uz to, ka privatizācija nenoris bez starpgadījumiem, principiālu iebildumu pret to, ka tirgum būtu jāatdod lielākā daļa ekonomikas, nav.

Brīvā tirgus aizstāvjiem valsts vienmēr bijis briesmu avots. No liberāļu viedokļa valsts ir mehānisms, kas ierobežo brīvā tirgus darbību un uzspiež citus (tātad nedabīgus) sadales mehānismus. Kaut arī tiek atzīta nepieciešamība pēc kaut kāda valsts aparāta, liberālā tirgus aizstāvji brīdina no briesmām, ko varētu radīt valsts mehānisms. Pēc Adama Smita domām šādas briesmas varētu pastāvēt, ja indivīdi, kas darbojas valsts aparātā, to sāktu izmantot personīgo vajadzību apmierināšanai (Heinz 1992:40). Frīdmans (Friedman 1962) atzīst valsts lomu, aizstāvot pilsoņu brīvības un tiesības, tai pat laikā brīdinot, ka pilsoņiem jāuzmanās, lai valdība, ko tie izveidojuši, nekļūtu par Frankenšteinu, kas iznīcina brīvību, kuras aizstāvēšanai tas ir radīts (1962:2).

"Totalitāro" valstu veidošanās kā arī "demokrātisko" valstu virzība uz "labklājības valsti", kur uzsvars tiek likts uz vienlīdzību un valsts regulētu sadali dažās iedzīvotāju dzīves sfērās, var tikt uzskatīta par brīvā tirgus idejām pretējas ideoloģijas manifestāciju. Šajā ziņā totalitārās valstis būtu jāuzskata par ierobežojošā tipa valstu ekstrēmu. Valsts, kas aizsargā savus pilsoņus šķiet nesavienojama ar neregulētu tirgu. No šīs sistēmas viedokļa brīvā privāto uzņēmumu tirgus ekonomika (Friedman 1962:13) tiek uzskatīta par nevienlīdzības un ekspluatācijas avotu. Sociālistiskās valstis bija gandrīz pilnībā aizstājušas tirgus sadales mehānismus ar sadales mehānismiem, ko regulē valsts. Ekonomiski neatkarīgi pilsoņi nebija šo valstu pamatā.

Rouza-Akermane apgalvo, ka "(..) korupcija demonstrē saspīlējumu starp tirgus mehānismiem un vēlēšanu procesu." ( Rose-Ackerman 1978:2). Parasti starp šiem diviem procesiem tiek veidota kāda robeža un tirgus mehānismiem netiek ļauts iespiesties pilnīgi visās sfērās. Tomēr, kamēr tirgus cīnās pats par savu eksistenci, valsts cīnās pret tirgu. Tāpēc tirgu var uzskatīt par nesalīdzināmi aktīvāku aģentu ietekmes sfēru pārdales procesos, salīdzinot ar valsti. "Tirgus spēki," raksta Rose-Ackerman, "spēj iedragāt jebkuru robežu, lai arī kur tā būtu novilkta".

Spriedze starp tirgus tieksmi pārņemt arvien vairāk sfēras un kontrolēt materiālo labumu sadali un valsti, kas cenšas aizsargāt savu pilsoņu tiesības ierobežojot tirgus aktivitātes noteiktās sfērās vai to vispār aizliedzot, viedo telpu, kurā eksistē korupcija.

Ideālā situācijā, kad visas sfēras, kurās tirgus darbība ir ierobežota vai pilnīgi aizliegta, ir stingri definēta, atpazīt korupciju un darbības, kas ir korumpētas, nav sarežģīti. Parasti tomēr ir daudz "pelēko zonu", kurās nav skaidri definēts, kādiem mehānismiem būtu galvenokārt jānodarbojas ar materiālo labumu sadali. Vai arī nav skaidri definēts, kāds daudzums tirgus mehānismiem raksturīgo darbību ir pieļaujams kādā noteiktā procesā. Nerunājot nemaz par korupcijas procesu pētniekiem, kas bieži sūdzas par grūtībām korupcijas adekvātā definēšanā un identificēšanā, pašiem šajos procesos iesaistītajiem pilsoņiem rodas grūtības novērtēt, kurā pusē viņi atrodas: valsts vai tirgus. Tik pat sarežģīts jautājums ir kā intereses aizstāvēt: liberālas un tirgus paradigmā eksistējošās vajadzības uzlabot savu materiālo un nemateriālo stāvokli, vai atbalstīt morāli pareizo, bet no personiskās pieredzes attālināto valsti un sabiedrību kopumā.

Kaut arī minētās idejas attiecas vairāk uz teoriju par tirgus un valsts attiecībām, tās visas tiešā vai netiešā veidā ietekmējušas Latvijas sabiedrību. Lai izprastu vidi, kurā veidojas mūsdienu Latvijas iedzīvotāju uzskati par to, kas ir korupcija un kāda ir pilsoņu un valsts loma tajā, nepieciešams ņemt vērā ne tikai šīs teorijas, bet arī dažādas parādības, kas ievērojamu laiku eksistējušas Latvijā. Tāpēc nepieciešams īsi pieskarties sociālisma ideoloģijas uzskatiem par tirgu un, kā arī tādam sociālistiskās pasaules reliktam kā blata sistēma.

Sociālistisko sadales mehānismu aizstāvji, kā zināms, lielā mērā balstījās uz klasisko teoriju morāles principiem. Pilsoņu labklājības pamatā bija vairāk valsts rūpes, nekā pašu pilsoņu individuālā rīcība. Saskaņā ar oficiālo diskursu pilsoņu radītās vērtības nonāca kopējā krātuvē, no kuras valsts sadalīja pēc noteiktajiem vienlīdzības principiem. Labklājības uzlabošana, kas nesaistījās tieši ar valsts sadales mehānismiem tika tiešā veidā nosodīti. Nosodāmo aktivitāšu vidū bija arī tirdzniecība ar mērķi vairot mantisko labklājību. Atkal, līdzīgi kā tas bija antīkajā pasaulē un viduslaikos, cenas bija godīgas un morāli pieņemamas, ja tajās bija iekļautas tikai izdevumi, kas bija saistīti ar šo preču ražošanu. Spekulācija, jeb preču pirkšana un pārdošana, lai palielinātu mantisko labklājību, tāpēc tika uzskatīta par nepieļaujamu un nosodāmu, pat krimināli sodāmu darbību. Tirdzniecība šajos apstākļos bija maksimāli ierobežota un bieži vien pastāvēja tikai tādās formās kā melnais tirgus.

Tajā pat laikā svarīgi pieminēt, ka valsts sadales mehānismi nebaudīja pārāk lielu pilsoņu uzticību. Kaut arī pastāvēja uzskats, ka valstij būtu jāsadala vērtības atbilstoši noteiktiem principiem, nevienam nebija noslēpums, ka tā tas nenotika. Valsts un partijas mehānismā iesaistītie ļaudis baudīja privilēģijas, par kurām citi varēja tikai sapņot. Tātad pilsonis, kurš vēlējās iegūt kādas vērtības atrodoties ārpus valsts un partijas darbinieku un paziņu lokiem, bija spiests meklēt citus ceļus. Ja tādi tika atrasti, valsts ceļu apiešanu un likumu vai morāles normu pārkāpšanu varēja attaisnot ar to, ka valsts pati radījusi šādu rīcību stimulējošus apstākļus apstākļus.

Otra sociālisma zemēs plaši izplatīta parādība bija paziņu loka izmantošana, lai iegūtu pieeju pie vērtībām, kas citādi bija nepieejamas. Padomju savienībā (arī Latvijā) šī sistēma bija pazīstama ar nosaukumu blats , bet ar citiem nosaukumiem analoģiski paziņu un radu loki pastāvēja lielākajā daļā sociālistisko zemju1. Tā kā tirgus bija nepiesātināts, nepieciešamo preču daudzums nebija pietiekošs, naudas lomu bieži vien aizstāja labu paziņu loks, kas varēja dot pieeju nepieciešamajiem resursiem: pieeju, kuru tirgus apstākļos nodrošinātu nauda. Neskatoties uz blata plašo izplatību, uzskati par tā morālo novērtējumu, nebija viennozīmīgi. Neapšaubāmi blats nodrošināja pieeju resursiem, kurus valsts nespēja piegādāt nepieciešamajā daudzumā. No otras puses blats vienmēr nostādīja cilvēkus divās pretējās nometnēs: tajos, kas bija iekšpusē, kam "bija blats " un tajos, kam nebija. Oficiālajā diskursā blats tika nosodīts jau no pašiem tā pirmsākumiem. Blata sistēmas nosodījuma formas bieži vien bija līdzīgas citās zemēs eksistējošajām korupcijas nosodījuma formām.

Ja pieņem, ka korupcija veidojas valsts sadales mehānismu un tirgus aktivitāšu konflikta zonā, blatu nepieciešams traktēt kā korupcijas paveidu.

Tomēr blatam bija arī otra, pozitīvā puse, kuru oficiālais diskurss noklusēja. Cilvēki bieži vien un ar prieku izmantoja blata dotās iespējas. Citu veidu, kā iegūt nepieciešamās lietas nebija un tas, ka blata eksistence iedragāja valsts sadales mehānismu darbību, nevienu, izņemot pašu valsti un tos, kas bija palikuši ārpus jebkāda blata , neinteresēja. Blats tāpēc bija visreālākā iespēja, kā apmierināt ikdienas vajadzības nepiesātināta tirgus apstākļos. Svarīgi atzīmēt, ka idejas par blata negodīgumu nebija svešas nevienam no tajā iesaistītajiem, tomēr tas nemazināja blata sistēmas pievilcību.

Sākoties demokratizācijai, atklātībai un pārbūvei, kas galu galā noveda pie Latvijas neatkarības atjaunošanas, arvien lielāku lomu gan oficiālajā, gan neoficiālajā diskursā ieņēma liberālā ideoloģija. Līdz ar to arī nāca uzskati, ka pēc iespējas brīvāks tirgus atrisinātu daudzas problēmas. Šādi uzskati bija raksturīgi visām post-sociālisma bloka valstīm. Esmu jau aprakstījis šos uzskatus kā brīvā tirgus fetišismu (Sedlenieks 1999:29). Uzskats, ka galvenais, kas jāveic, lai sasniegtu valsts uzplaukumu un atrisinātu eksistējošās problēmas, ir Rietumu kapitālistisko valstu imitācija, pēc saviem pielietojuma principiem līdzinās Melanēzijā ilgstoši pastāvošajai parādībai, ko antropoloģiskajā literatūrā dēvē par kargo (kravas) kultiem . Šiem kultiem raksturīga citas kultūras pārstāvju rīcības imitēšana, cerot, ka šo rīcību veicēji mistiskā veidā saņems tos materiālos vai cita veida labumus, kurus bauda šīs citas kultūras pārstāvji. Melanēzieši imitēja eiropiešu militāro organizāciju, būvēja "lidlaukus" un radistu būdiņas, cerībā, ka pie viņiem atlidos dzelzs putns un nometīs kravu. Austrumeiropieši imitēja Rietumvalstis cerībā, ka formas pieņemšana ļaus uzlabot saturu. Šādu uzskatu veidošanās avotus nav tālu jāmeklē: sociālistiskā sistēma cieta krahu, bet kapitālistiskā turpināja eksistēt. Turklāt saskaņā ar populārajām idejām, kas diezgan plaši tika apskatītas arī Austrumeiropas presē, sociālisma sistēmas bojāejas pamatā bija tieši tās "nedabīgums" - tā nebija balstīta uz "dabiskajiem" tirgus principiem. (Holy 1992: 235). Privatizācija un tirgus liberalizācija pēc-padomju Latvijā tika un vēl joprojām tiek uzskatīta par vienu no galvenajiem soļiem uz Latvijas "eiropeizācju". Tirgus jēdziens kļuva par spēcīgu metaforu un tirgus valoda par "dabiskā saprāta" valodu.

Tomēr tirgus jēdzienu lietošanai un tirgus liberalizācijas piesaukšanai bija divas puses. No vienas - tas bija veids, kā "eiropeizēties", bet no otras puses šāda veida valodas izmantošana bija ērta tiem, kas vēlējās koncentrēt ekonomiskos līdzekļus savās rokās izmantojot ne visai godīgus paņēmienus. Tirgus liberalizācijas piesaukšana bija un ir ērts aizsegs dažādiem negodīgiem (korumpētiem) darījumiem. Tirgus valoda tiek izmantota gan lai maskētu koruptīvus darījumus, gan lai tos iekšēji attaisnotu2. Skeptiķiem, kas izteica šaubas par masveida privatizācijas mērķtiecību šādā kontekstā nebija pārāk daudz vietas, lai izvērstu savu argumentāciju.

Šie ir apstākļi kuros pastāv mūsdienu Latvijas iedzīvotāju uzskati par korupciju. Tos ietekmē sociālisma laikmeta un klasiskās ekonomikas idejas par taisnīgu sadali un taisnīgu tirdzniecību, atmiņas par blata sistēmas iedarbīgumu un tās pozitīvajām un negatīvajām pusēm, kā arī liberālās ekonomikas ideoloģija un ar to saistītās straujās pārmaiņas Latvijas ekonomikā. Pētot Latvijas iedzīvotāju attieksmi pret korupciju un to uzskatus par korupcijas līmeni Latvijā, nepieciešams ņemt vērā šos apstākļus. Tāpat jāpatur prātā arī, ka šo apstākļu specifiskuma dēļ Latvijas iedzīvotāju domas par korupcijas izplatības līmeni Latvijā jāsalīdzina ar citu valstu datiem ļoti uzmanīgi.

Ņemot vērā iepriekšminētos apstākļus, šajā pētījumā cita starpā īpaša uzmanība tika pievērsta tādiem aspektiem kā iedzīvotāju attieksme pret valsti kopumā, pret augstākā un zemākā līmeņa korupciju, pret korupcijas pozitīvo un negatīvo ietekmi uz iedzīvotāju dzīvi un valsti vispār. Aptaujā un fokusgrupās uzdoto jautājumu uzdevums bija novērtēt apstākļus, kas veicina korupcijas attīstību un pastāvēšanu mūsdienu Latvijā. Aptaujas veidošanas gaitā īpaša vērība tika pievērsta atziņai, ka uzskati par korupcijas līmeni valstī balstās ne tikai uz reāliem korupcijas, kukuļdošanas un amatpersonu pilnvaru ļaunprātīgas izmantošanas gadījumiem. Lielā mērā šie uzskati balstīti uz baumām un vispārējo attieksmi pret valsti.

1 Tā, piemēram, Polijā bija srodowi ´ ko (Pawlik 1992), Ķīnā ( guanxi ) Yang 1994)

2 Kā piemērus šeit var minēt daudzos valsts pasūtījumu konkursus, kuri tiek demonstrēti kā brīvas un vienlīdzīgas tirgus dalībnieku sacensības, bet kuru iznākums bieži vien liek domat, ka konkurss bijis tikai aizsegs jau iepriekš norunātam koruptīvam darījumam

 

2. daļa. Pētījuma rezultātu analīze

Šī pētījuma rezultātā iegūtie dati dod ieskatu procesu shēmā, kuras pamatelementi ir Latvijas valsts (kā politiska institūcija), Latvijas iedzīvotāji, Latvijas pilsoņu ekonomiskās aktivitātes un Latvijas valsts ekonomika un korupcija Latvijā. Šo četru elementu mijiedarbība nosaka ne tikai korupcijas kā sociālas parādības eksistēšanas formu, bet arī korupcijas reprezentāciju Latvijas sabiedrībā. Latvijas iedzīvotāji pārsvarā gadījumu uzskata sevi un Latvijas valsti kā divus antagonistiskus aģentus. Valsts aparātā darbojošās personas, kas bieži tiek identificētas ar pašu aparātu, darbojas savās interesēs, izmantojot valsts politisko iekārtu. Valsts tiek uzskatīta par mehānismu, kas pastāv, lai uzturētu pats sevi un tāpēc ekspluatē sabiedrību. Valsts veido likumus un noteikumus, kas ļauj šo plānu īstenot. Tajā pat laikā pastāv ideālās valsts vīzija, kas pamatojas uz vienlīdzīgās sadales principiem un labklājības valsts idejām. Ideālais un faktiskais tiek salīdzināts un tiek izdarīts secinājums, kas valsts nav godīga attiecībā pret tās iedzīvotājiem. No otras puses pastāv katra iedzīvotāja ikdienas ekonomiskās vajadzības. Valsts uzliktie ierobežojumi (dažādas licences, nodokļi, pieprasītās izziņas) traucē iedzīvotājiem veikt pasākumus, kas uzlabotu viņu vajadzības dotajā momentā. Kaut arī morāles principi bieži vien neļauj iesaistīties koruptīvās darbībās, ekonomiskās vajadzības spiež to darīt. Pētījuma rezultāti rāda, ka Latvijas iedzīvotāji pamatā izprot korupcijas lomu valstī no demokrātiskas labklājības (vai arī sociālistiskas) valsts ideālā modeļa viedokļa: korupcijai ir negatīva ietekme uz valsti kopumā, samazinās tās kasē ieplūstošo nodokļu daudzums un tiek demoralizēti tās iedzīvotāji. Tomēr ikdienas situācijās valsts ir pārāk tāla, lai tās intereses kļūtu par ietekmīgu pretkorupcijas argumentu. Individuālajā līmenī tāpēc vairāk tiek uztvertas korupcijas (parasti kukuļņemšanas formā) pozitīvās puses - paātrinās nepieciešamo procesu gaita, samazinās konkrētajai darbībai nepieciešamās izmaksas, vai palielinās ieņēmumi.

 

Attieksme pret valsti

Valsts kā institūcija

Kaut arī lielākā daļa respondentu atbildējuši, ka lepojas ar faktu, ka dzīvo Latvijā (latvieši - 76,8%, citi - 52,5%), attieksme pret Latvijas valsti un tās politiskajiem procesiem ir negatīva vai skeptiska.

Latvijas politiskās sistēmas un demokrātijas pamatā ir politiskās partijas. Saskaņā ar aptaujas rezultātiem tikai 0,4% aptaujāto pilnībā uzticas politiskajām partijām. Turpretī 28,5% pilnībā neuzticas. Kopumā politiskajām partijām uzticas tikai 18,7% aptaujāto (1. tabula). Citām institūcijām aptaujātie iedzīvotāji kopumā uzticas daudz vairāk, kaut arī institūcijām, kam ir vislielākā ietekme uz valsts dzīvi kopumā (ministrijām, ministru kabinetam un saeimai) uzticēšanās bilance paliek negatīva.

1. tabula

Iedzīvotāju uzticēšanās dažādām organizācijām

(procenti no kopējā aptaujāto skaita)

2. tabula

Attieksme pret dažādām valsts institūcijām

(procenti no kopējā aptaujāto skaita)

	Saeima	Ministru	Masu	Sabiedriskās	Politiskās	Pašval-	Ministrijas un
		Kabinets	saziņas	organizācijas	partijas	dības	tām piederošās
		(valdība)	līdzekļi				iestādes
pilnībā
uzticos	2,00	2,40	9,20	3,70	0,40	3,10	1,00
daļēji
uzticos	42,70	38,60	59,80	46,90	18,30	45,60	32,40
daļēji
neuzticos	33,20	35,50	24,30	27,50	46,30	31,50	38,40
pilnībā
neuzticos	17,70	18,20	4,70	6,90	28,50	13,60	14,30
nezin/NA	4,40	5,30	2,10	14,90	6,40	6,10	14,00
Uzticos	44,70	41,00	69,00	50,60	18,70	48,70	33,40
Neuzticos	50,90	53,70	29,00	34,40	74,80	45,10	52,70
	Parlaments	Latvijas	Prezidentūra	Pašvaldību	Finansu	Pārējās
		valdība		domes	ministrija	ministrijas
godīgi	21,00	18,60	48,70	17,90	13,70	10,20
ne godīgi,
ne negodīgi	32,30	32,60	21,50	34,00	35,90	37,10
negodīgi	34,70	38,40	11,40	35,40	24,60	21,90
Nezin/NA	12,00	10,40	18,40	12,70	25,80	30,70

Lai gan jautājumā par godīgumu respondentu atbildes bija pozitīvākas, attieksme pret Saeimu un Latvijas valdību saglabājas negatīva (2. tabula). Tikai 21% respondentu uzskata parlamentu par godīgu, kamēr 34,7% uzskata, ka Saeima nav godīga. Neskatoties uz to, ka uzticēšanās pašvaldībām ir salīdzinoši augstāka, to godīgumu apšauba vēl vairāk respondentu - 35%.

No aptaujas datiem, kā arī no fokusgrupu diskusijām redzamas divas tendences. Pirmkārt, Latvijas iedzīvotājiem ir negatīvs priekšstats par Latvijas politiskajiem procesiem un valsts institūcijām. Otrkārt, iedzīvotāji sevi distancē un pretnostata valstij (kā politiskai institūcijai). Lepošanās ar to, ka dzīvo kādā noteiktā valstī nebūt nenozīmē, ka arī attieksmei pret tās valsts politisko aparātu jābūt pozitīvai. Šādas lepošanās saknes var būt meklējamas citos apstākļos un nav jāsaista ar lepnumu par šīs valsts konkrētajiem politiskajiem, sociālajiem vai ekonomiskajiem apstākļiem.

Turpinājums - sekos