Par tirgus ekonomikas “brīvību”

Foto: A.F.I.

Zinātņu akadēmijas korespondētājlocekle Dr.oec. Raita Karnīte:

Neierobežotas tirgus iespējas, kas idejas līmenī caurstrāvo ES ekonomiskās politikas nostādnes, bez šaubām ir pievilcīgākais Eiropas integrācijas rezultāts. Jaunas tirgus iespējas ir būtiska motivācija, lai Latvijas uzņēmēji atbalstītu mūsu valsts iestāšanos ES.

Integrācijas procesam padziļinoties un paplašinoties, priekšstats par tirgus brīvību, kāda tā ir ne tikai ES, bet visā kapitālistiskajā brīvā tirgus ekonomikas pasaulē, mainās. Izrādās, arī brīvā tirgus ekonomikā tirgus brīvība ir tikai nosacīta, tautsaimniecības attīstība tiek tieši un netieši regulēta.

Informācijā par iestāšanos sarunu gaitu netieši ieskanas pazīstamas nianses, piemēram, tiek diskutēts par sējas termiņu pagarinājumiem, jo Latvija atrodas ziemeļos (lai atceramies daudzkārt apsmieto toršu recepšu saskaņošanu ar Maskavu padomijas gados), pārdošanas un pat ražošanas kvotām. Uzņēmējiem ir bijusi iespēja izbaudīt par potenciālām iespējām zemākās tērauda tirdzniecības kvotas ES tirgos un antidempinga politiku ASV tirgos. Notikumu ķēdē iekļaujas arī satriecošie priekšlikumi par vienotās lauksaimniecības politikas dažādo izmantojumu jaunajām dalībvalstīm vai piena tirdzniecības ierobežojumiem. Lauksaimniecības un pārtikas produktu ražošanas jomā kvotu ir ļoti daudz. Turklāt ir diezgan grūti, ja neiespējami, iegūt visaptverošu informāciju par ES noteiktajiem tirgus un ražošanas vispārējiem ierobežojumiem.

Kā vērtēt šādu notikumu norisi? Vai taisnība eiroskeptiķiem, kas minētos un citus faktus izmanto par argumentu pret Latvijas iestāšanos ES, apgalvojot, ka ES ir tāda pati savienība kā iepriekšējā un ka valsts ekonomiskā neatkarība ir apdraudēta? Vai ES funkcionāri ir piekrāpuši Latvijas amatpersonas, stāstot brīnumus par brīvā tirgus neierobežotajām iespējām? Pats galvenais – kā politika, kas balstās uz administratīviem tirgus regulējumiem, var ietekmēt Latvijas uzņēmumus, un kas jādara, lai uzņēmumi neciestu?

Pirmais ieteikums – izveidojusies situācija ir jāuztver analītiski un racionāli. Diemžēl jāsecina, ka informācija par ES ekonomisko politiku, ko Latvijā esam dzirdējuši, drīzāk – gribējuši dzirdēt, līdz šim ir bijusi vienpusīga, pārāk pozitīva. Ziņas, kas nonāk līdz sabiedrībai un uzņēmējiem, nav pilnīgas, tāpēc sabiedrības un uzņēmēju priekšstats par īsto lietu norisi un perspektīvu neatbilst tam, kas galu galā notiek.

Nevar apgalvot, ka visi tirgus nosacījumi, kas tagad atklājas, ir pilnīgi jauni, neparedzēti un pēkšņi izveidojušies. Eiropas Kopienas dibināšanas līgums paredz 20 Kopienas darbības virzienus. Tieši šie punkti, labi pasniegti līdz šim saņemtajā informācijā par integrācijas priekšrocībām, rada priekšstatu par patiesiem centieniem uzturēt ES ekonomiskajā telpā brīvu tirgu un nodrošināt dalībvalstīm vienādas piekļuves iespējas. Tomēr Kopienas dibināšanas līguma nākamajā, trešajā, pantā noteikts, ka, lai sasniegtu Kopienas izvirzītos mērķus, dalībvalstu un Kopienas ekonomiskā politika balstās uz dalībvalstu ekonomikas politiku precīzu koordināciju, iekšējo tirgu un kopējiem mērķiem saskaņā ar principu, kas paredz atvērta tirgus ekonomiku, kurā valda brīva konkurence. Tā kā šajā normā slēpjas iekšēja pretruna (regulēts nevar būt pilnīgi brīvs), to nevar īstenot ideāli. Savukārt, tā kā no divām pretrunīgām daļām Kopienas interesēm svarīgākā ir pirmā (tas ir, regulēšana un harmonizācija, kas sola mazāk riska un pārsteigumu), parasti atvērtas tirgus ekonomikas un brīvas konkurences principi tiek realizēti tiktāl, ciktāl regulējošās normas tiek saskaņotas ar pārējo pasauli, lai tās būtiski neietekmētu ES konkurētspēju pasaulē, un tādā veidā, ka tās līdz šim piemēro visām dalībvalstīm vienādi. Līdz šim – jo pašreizējie paziņojumi liecina, ka jaunajām dalībvalstīm ir iespējama cita pieeja. Tātad tirgus regulēšanas iespējas ir ieliktas jau Eiropas Kopienas dibināšanas pamatprincipos. Līguma tālākajā tekstā atrodamas neskaitāmas normas, kas rada kopējas rīcības mehānismu, bet pieļauj arī būtisku iejaukšanos brīvā tirgus darbībā.

Plaši tiek lietoti netieši tirgus regulēšanas pasākumi, kas it kā īsteno dalībvalstu kopējās intereses. Kaut gan tie vienādi attiecas uz visām valstīm, to iedarbība nav vienāda. Nevienādā iedarbība pat vairāk nekā ierobežojošais pasākums ir šādas regulēšanas būtība un mērķis. Piemēram, pamatojoties uz grūti apstrīdamu mērķi – nodrošināt augstu pārtikas kvalitāti –, var noteikt augstas prasības pārtikas ražotājiem, kuras vājāk attīstītās valstis nevar izpildīt, līdz ar to automātiski izkrīt no tirgus. Nevienādās iedarbības efekts, ko izmanto ES konstitūti, veicot regulējošās darbības, ir bīstams ar savu neprognozējamību.

Kopš 1969. gada Eiropas Komisija ir tiesīga pārstāvēt kopējo ārējās tirdzniecības politiku iepretī trešajām valstīm, to regulē Līguma par Eiropas ekonomisko kopienu atsevišķi panti. Protams, kopējā ārējās tirdzniecības politika kalpo ES valstu interesēm, bet tā arī ierobežo valstu individuālo rīcību ārējā tirdzniecībā. Piemēram, kā veidosies Latvijas attiecības ar ļoti ietilpīgo un perspektīvo Austrumu tirgu, ja vajadzēs sekot noteiktajām eksporta kvotām, vai un kādas būs šīs kvotas? ES ārējās tirdzniecības politika, kaut gan paplašina trešo valstu iespējas piekļūt dalībvalstu tirgum, vienmēr darbojas dalībvalstu interesēs. Par to liecina pašreizējo kandidātvalstu pieredze, kad ES ārējās tirdzniecības politikas dēļ labumu guva abas puses, tomēr ES dalībvalstu ieguvums bija daudz lielāks. Arī Latvija, būdama dalībvalsts, varēs izmantot šīs priekšrocības.

Patiesībā neko negaidītu vai iepriekš neparedzētu Latvija nav saņēmusi. Ja katrs uzņēmējs būtu spējīgs un gribētu iepazīties ar visu ES ekonomisko likumdošanu, iespējamās problēmas ES tirgos varētu paredzēt un tām sagatavoties. Parasti valsts struktūras vai citas šim nolūkam paredzētas institūcijas (tostarp pētniecības iestādes) parūpējas, lai uzņēmēji zinātu, kas viņus sagaida, un cenšas aizstāvēt viņu intereses. Latvijā tā nav noticis. Tikpat kā nav veikta integrācijas iespēju un risku izpēte, viss integrācijas process ir nokļuvis valsts pārvaldes struktūru rokās. Tāpēc valsts nostāja sarunās ir tāda, kas atbilst galvenajam mērķim – lai Latvija pēc iespējas ātrāk kļūtu par dalībvalsti. Šādu nostāju var atzīt par pareizu un valsts interesēm atbilstošu. Tomēr jautājums – kas notiks ar Latvijas uzņēmējiem? – paliek spēkā gan tagad, gan pēc iestāšanās ES. Ir pilnīgi skaidrs, ka gan patlaban, gan pēc iestāšanās rūpēm par Latvijas uzņēmumiem ir jāpastiprinās.

Kāpēc? Galvenokārt tieši dažādās tirgu regulējošo pasākumu ietekmes dēļ. Būtiskākais jautājums – kā tirgus ierobežojumi (tiešie vai netiešie) ietekmē uzņēmumu konkurētspēju, ja ir zināms, ka to iespaido ražošanas mērogs. Latvijas uzņēmumi nav lieli, un pati valsts ir maza, tāpēc ir pamatotas bažas, ka tirgus ierobežojumi var padarīt konkurētnespējīgus ne tikai atsevišķus uzņēmumus, bet pat veselas nozares.

Tas, protams, nenozīmē, ka integrācija ES nav Latvijai labvēlīgs process. Neskatoties uz ierobežojumiem, pieejamība ES tirgum daudz dod Latvijas tautsaimniecībai vismaz trīs iemeslu dēļ:

• tas ir stabils un pietiekami ietilpīgs;

• tas pieprasa kvalitatīvu preci, kas atbilst nepieciešamībai modernizēt Latvijas tautsaimniecību;

• tas ir labs izziņas avots inovācijas procesa uzturēšanai, it īpaši tāpēc, ka Latvijai nav savas stabilas inovāciju bāzes.

• Tāpēc šā raksta nodoms nekādā ziņā nav popularizēt Eiropas ne–integrācijas ideju, bet gan aicināt rūpīgāk analizēt integrācijas nosacījumus, iespējas un sekas un atbilstoši rīkoties.

Lai integrācija būtu patiešām sekmīga, ir nepieciešama stingra valdības nostāja, aizstāvot savu valsti un, galvenais, uzņēmējus, ne tikai lielās, bet arī šķietami sīkākās lietās. Līdz šim integrācijas procesā Latvija ir bijusi laba un paklausīga skolniece un par to daudz slavēta. It īpaši centīga tā bijusi ES normu pārņemšanā uzņēmējdarbībā. Jāšaubās, vai Latvija viena pati būtu varējusi iebilst pret asimetrisko tirdzniecības nosacījumu iedibināšanu, kas izpaudās kā pilnīga kandidātvalstu tirgu liberalizācija pret šķietami neaizsargāto, bet zemās konkurētspējas dēļ faktiski nepieejamo ES tirgu, jo šajās lamatās iekrita un zaudējumus cieta visas kandidātvalstis.

Arī uzņēmēji nevar pasīvi ļauties straumei, tiem jāprot analizēt situāciju un gatavoties pārmaiņām, jāsadarbojas ar valdību Latvijas pozīcijas veidošanā sarunās ES institūcijās. Valsts politiku vietējās uzņēmējdarbības aizstāvībai ES institūcijās nepieciešams pamatot, un šim nolūkam ir vajadzīgi pētījumi, kuri bez uzņēmēju līdzdalības vienkārši nav iespējami.

ES ekonomiskās politikas aizstāvībai nepieciešams piebilst, ka tirgus un ekonomiskās darbības regulējumi nav tikai šīs organizācijas, bet pasaules ekonomiskās sistēmas problēma. Šī mūsdienu realitāte ir vēl viens arguments par labu Latvijas integrācijai Eiropas Savienībā – dalībvalstij zaudējumus, ko radīs Eiropas Savienībā piekoptā tautsaimniecības regulācija, kompensēs ieguvumi, ko globālā mērogā tirgus nodrošināšanā iegūs spēcīga valstu ekonomiskā savienība un ko iegūt nebūtu pa spēkam mazai, tikko attīstību sākušai valstij.

“KAPITĀLS”