Par politizētajiem pieminekļiem

Pieminekļu un piemiņas zīmju uzstādīšana Rīgā gadsimtiem bijusi spēle vienos vārtos – pilsētas rāte kontrolēja pieminekļu uzstādīšanu, ar to palīdzību ļaujot izteikties valdošajām aprindām un privātpersonām atstājot vien iespēju greznot savu namu. Patlaban, kad par pieminekļa ierosinātāju var kļūt faktiski jebkurš, to uzstādīšanas jautājums kļuvis haotisks, taču pārlieku politizēts, atzīst speciālisti – pārāk bieži tieši “piecas minūtes” pirms vēlēšanām politiskās partijas vai kādas organizācijas nāk klajā ar vēlmi uzstādīt kādu pieminekli.

Mūsdienīgu skulptūru trūkumu pilsētā savukārt parādītu maza rīdzinieku aptauja, ir pārliecināts tēlnieks Gļebs Panteļejevs. Viņaprāt, ja desmit cilvēkiem uz ielas jautātu par pieminekļiem, lielākā daļa minētu vai nu Brīvības pieminekli, vai Pēteri I un Barklaju de Tolli, “bet tas ir noiets etaps un vajag ko jaunu.” Viņš uzskata, ka konservatīvo pieminekļu stereotipus un modernu pieminekļu trūkumu Rīgā novērst palīdzētu tikai konkrēti jauni darbi.

Atšķirībā no pieminekļu bagātajām valstīm Vācijas, Anglijas, Francijas, kurās, pēc O. Spārīša teiktā, piemiņas zīmju ir bez sava skaita un kuras “nekad nav taisījušas politisko cenzūru savām piemiņas zīmēm”. Latvija un Rīga savas bagātības nav varējusi nosargāt. Piemēram, XX gadsimtā Latvijā astoņas reizes mainījusies politiskā iekārta, un katrs nākamais režīms savu nostiprināšanos centies apzīmogot ar iepriekšējo simbolu gāšanu un jaunu uzstādīšanu, uzsver O. Spārītis. Jo totalitārāks bijis režīms, centralizētākas pārvaldes institūcijas, jo ;pieminekļu uzstādīšanā tās vairāk uzņēmušās soģa, lēmēja un izšķīrēja lomu. Jo demokrātiskāka sabiedrība, jo piemiņas zīmju vidū var nokļūt plašāka sabiedrība, secina mākslas zinātnieks.

Taču Rīga savus dārgumus zaudējusi arī praktisku iemeslu dēļ. Atšķirībā no ēkām, kuras bagātīgi liecina par jūgendstilu, Rīgai trūkst šā laika pieminekļu. Tos nopostīja Pirmajā pasaules karā, lai metāla pieminekļus pārkausētu ieročos.

Tāpat kā senāk, arī tagad pieminekļu uzstādīšanu Rīgā pārrauga Rīgas dome, kura šim mērķim izveidojusi pieminekļu padomi. Pieminekļu iniciators var būt jebkurš, to vidū pēdējā laikā ir dažādas sabiedrības grupas – privātie ziedotāji, reliģiskās institūcijas, nacionālās biedrības, arī izpildvaras iestādes. Taču pieminekļu uzstādīšanas jautājums Rīgā kļuvis pārāk politizēts, atzīst gan arhitektūras vēsturnieks, profesors Jānis Krastiņš, O. Spārītis, gan G. Panteļejevs. Pārāk bieži dažādas politiskās partijas un organizācijas un tieši pirmsvēlēšanu laikā sāk runāt par kāda pieminekļa uzstādīšanu pilsētā.

Līdz šim arī par kādu koncepciju pieminekļu uzstādīšanā nevarot runāt. Ir gan 1996. gada Rīgas domes lēmums, kurā uzskaitīta vesela rinda valstsvīru un sabiedrisko darbinieku, kuriem jāuzstāda piemineklis, taču nekad sabiedrībā nebūšot tā, ka pēc kādas noteiktas programmas pēkšņi visur tikšot uzstādīti pieminekļi, atzīst speciālisti. J. Krastiņš norāda, ka pieminekļu padomē, kura gan pārsvarā izskata tikai tās rīcībā nonākušos priekšlikumus, patlaban tiek domāts par pieminekļu atjaunošanas un uzstādīšanas taktiku. Taču, lai ko arī lemtu pieminekļu padome, tās lēmumiem ir ieteikumu raksturs – visu beigās izšķir domnieki ar savu balsojumu.

“DIENA”