LU Latviešu valodas institūta domes priekšsēdētāja, Dr.habil.philol., prof. Ina Druviete:

"Valodas joprojām vairāk šķir nekā vieno"

Runa diskusijā "Valoda — logs vai šķērslis uz Eiropu?" 2000.gada 10.maijā

Latvijas iespējamā iestāšanās Eiropas Savienībā saistās ar pārmaiņām gan materiālās, gan garīgās dzīves jomās. Jautājumi, uz ko visbiežāk nākas atbildēt gan politiķiem, gan humanitāro un sociālo zinātņu speciālistiem, saistās ar latviešu nacionālās identitātes un tās pamatelementa — latviešu valodas — saglabāšanu, kā arī ar minoritāšu valodu saglabāšanas iespējām. Tādēļ nepieciešams izvērtēt latviešu valodas un Latvijas minoritāšu valodu nākotnes perspektīvas pasaules valodu kopainā atkarībā no objektīviem sociolingvistiskiem procesiem un iespējamiem šo procesu ietekmēšanas modeļiem, integrējoties Eiropas Savienības struktūrās. Latvijas iekļaušanās Eiropas Savienības sastāvā nenoliedzami ietekmēs Latvijas valodas situāciju un valodas politiku, tādēļ, šoreiz neanalizējot citus Eiropas Savienības funkcionēšanas aspektus, aplūkosim Eiropas Savienības valodas situācijas attīstības tendences un pamatnostādnes valodas politikā.

Eiropas Savienībā apvienojušās 15 valstis. Kopumā Eiropas Savienības teritorijā tiek runātas vairāk nekā 40 autohtonās valodas, kurām ir atšķirīgs oficiālais un faktiskais statuss. 11 valodas oficiāli atzītas par Eiropas Savienības darba valodām. No 370 miljoniem Eiropas Savienības pilsoņu aptuveni 50 miljoni runā valodās, kas nav dalībvalstu oficiālās valodas. Minoritāšu valodu eksistence nav atzīta vairākās multilingvālajās valstīs; dažās no tām tiek izmantots "mazāk lietotās valodas" koncepts, kas nav juridiski saistošs.

Eiropas Savienības mērķis ir Eiropas ekonomiska, sociāla un politiska integrācija. Māstrihtas līgumā (1992) atšķirībā no Romas līguma (1957), kas paredzēja vairāk tīri ekonomisku un politisku integrāciju, uzsvērta tieši dalībvalstu kultūras, izglītības un valodas situācijas attīstības koordinēšana. Valstu robežas Eiropas Savienības iekšienē praktiski tiek likvidētas, panākta vienota muitas tarifu un monetārā politika, bet valodas joprojām vairāk šķir nekā vieno Eiropas tautas. Tāpēc etnisko un lingvistisko konfliktu novēršanas stratēģijas izstrādē pienācis laiks norobežoties no akadēmiskās lingvistikas, psiholoģijas un politikas zinātnes un meklēt sinkrētiskus risinājumus. Eiropas lingvistiskā diverģence radījusi un rada principiālas problēmas, kam dažādos līmeņos tiek piedāvāti atšķirīgi risinājumi. Galvenās problēmu jomas, kas jārisina Eiropas Savienībā, ir šādas: 1) valodu statuss, 2) Eiropas Savienības institūciju valodas, 3) valodu mācīšana, 4) minoritāšu valodu aizsardzība.

UNESCO un Eiropas Padome 2001.gadu ir pasludinājušas par Eiropas Valodu gadu. Visās Eiropas valstīs, gatavojoties šim notikumam, tiek veikti padziļināti valodas situācijas pētījumi, īpašu uzmanību veltot valodu konkurētspējas prognozēšanai. 20.gadsimta beigu valodas politikā par noteicošajiem valodu konkurences procesos tiek atzīti ekonomiskie faktori. Eiropas Savienības XIII komisija uzskata, ka Eiropas valodu lietojumu, to turpmāko attīstību un mijiedarbību pašlaik nosaka trīs galvenie spēki: 1) pāreja no lokāli orientētā industriālā laikmeta uz pasaules mēroga komunikācijas un zināšanu laikmeta, kas rada noturīgas pārmaiņas informācijas plūsmā, 2) tehnoloģijas attīstības radīti jauni jēdzieni un produkcijas veidi, kam jādod adekvāts terminoloģisks apzīmējums, 3) jauna informācijas tehnoloģija, kas rada pāreju no "papīra kultūras" uz "datoru kultūru".

Tomēr valodu konkurētspēja nav atkarīga tikai no valodas lingvistiskās kvalitātes, operatīvas terminu veidošanas un datorlingvistikas attīstības pakāpes. Izšķirīga nozīme mūsdienu demokrātiskās valstīs ir ekonomiskiem faktoriem, kas lielā mērā rada motivāciju konkrētas valodas lietošanai valodas eksistencei svarīgākajās sociolingvistiskajās funkcijās. No otras puses, valoda ir galvenais faktors, kas kontrolē globālās un reģionālās ekonomikas komunikatīvos aspektus. Viens no visbūtiskākajiem jautājumiem saistās ar valodu lietojuma apzinātu ietekmēšanu. Vai arī valodu attiecībās piemērojams brīvā tirgus princips? Starp galvenajiem faktoriem, kas nosaka arvien plašāku t.s. starptautisko valodu lietojumu uz nacionālo valodu rēķina, minami: 1) starptautiskā zinātniskā sadarbība, kopīgi projekti, žurnāli, konferences, 2) starptautisku preses izdevumu un telekomunikāciju izplatība, jaunatnes kultūra, sports, 3) ideoloģijas, kas valodu vērtību apcer vienīgi no tirgus ekonomikas viedokļa, 4) svešvalodu mācīšanās prakse, 5) humānā palīdzība, īpaši postkomunistiskās valstīs, 6) asimetriska supranacionāla sadarbība (piemēram, Eiropas Savienības līgumi un projekti, darba sarunas u.tml.). Postkomunistiskajā Eiropā angļu valoda un tās apguve tiek saistīta ar demokrātiju, tirgus ekonomiku un cilvēktiesībām. Angļu valodas un kultūras ekspansijas mehānisms beidzamajos gados ir Eiropas sociolingvistu uzmanības centrā, un mazo Eiropas Savienības valstu pieredzi nāksies pārņemt arī Latvijai. Latvijas lingvistisko vidi lielā mērā var ietekmēt Eiropas Savienības dalībvalstu nostāja faktiskās komunikācijas valodas izvēlē un tās socilingvistisko funkciju paplašināšanā dalībvalstu teritorijās.

Eiropas valodu gads sniegs iespēju novērtēt Eiropas valodu dažādību un uzsvērt mūsdienīgas valodu apguves nepieciešamību, lai eiropieši būtu sagatavoti dzīvei multilingvālā un multikulturālā kontinentā. Tas veicinās izpratni par valodas apguves lomu sapratnes un tolerances veicināšanā un cieņu pret personas identitātēm un kultūras dažādību. Šis gads palīdzēs nostiprināt pārliecību par valodu prasmes nozīmi aktīvā dalībā Eiropas demokrātiskajos procesos, nodarbinātībā un mobilitātē. Šī Eiropas Padomes iniciatīva pievērsīs uzmanību arī Eiropas Padomes darbībai un sasniegumiem Eiropas lingvistiskā mantojuma un kultūras dažādības — savstarpējās bagātināšanās avota — aizsardzībai un attīstīšanai, kā arī stimulēs turpmākas EP aktivitātes šajā jomā.

Eiropas Valodu gada mērķi ir šādi: apzināties Eiropas lingvistisko mantojumu un veicināt Eiropas valstu iedzīvotāju atvērtību pret dažādām valodām un kultūrām, kas nodrošina savstarpējo bagātināšanos; veicināt plurilingvisma attīstību, t.i., spēju sazināties daudzās valodās, arī mazāk lietotās un retāk apgūtās, lai veicinātu sapratni, ciešāku sadarbību un aktīvu dalību Eiropas demokrātiskajos procesos un rosināt un atbalstīt mūžizglītību valodu apguvē, lai bagātinātu cilvēka personību un nodrošinātu spēju aktīvi iesaistīties Eiropas demokrātiskajos procesos.

Jau vairākus gadus sociolingvistu un valodas politiķu aprindās izskan aicinājumi pastiprinātu uzmanību pievērst valodas politikas ekonomiskajiem aspektiem. Svarīgi ir četri jautājumi loki: 1) valodas "lietderības koeficients" (tas tiek definēts galvenokārt kā valodas spēja nodot zināmu informācijas daudzumu relatīvi īsākā laikā nekā to spēj konkurentvaloda), 2) indivīda valodu prasmes saistība ar ienākumu līmeni, 3) multilingvālas izglītības, reklāmas un informācijas ekonomiskais pamatojums, 4) "ekonomiskais imperiālisms" un tā ietekme uz valodām ar zemāku tirgus vērtību. Beidzamais jautājums īpaši saasinājies saistībā ar Eiropas ekonomiskās, sociālās un politiskās integrācijas radītajām problēmsituācijām valodu lietojumā. Latvijas ceļā uz Eiropas Savienību mums nāksies sastapties ar lielāko daļu no tām. Eiropas Savienības valodas politikas koncepcijai vēl nav pielikts punkts. Joprojām risināšanas stadijā atrodas problēmu komplekss, kas saistīts ar valodu juridisko un faktisko statusu gan Eiropas Savienības institūcijās, gan atsevišķās tās dalībvalstīs, kā arī ar imigrantu lingvistisko integrāciju. Nepieciešams prognozēt, kā ekonomisku faktoru ietekmē veidosies attiecības starp galvenajām konkurentvalodām — latviešu, krievu un angļu valodu — Latvijā, kā varētu veidoties valodas situācija Latvijā pēc iestāšanās Eiropas Savienībā, kā arī to, kādas būs Latvijas valodas politikas veidotāju iespējas regulēt šo procesu.