Sabiedrisko attiecību lektore Asoc.prof. Sandra Veinberga:

"Cik aizsargāta ir vārda brīvība"

Runa konferencē "Masu mediju un parlamenta loma ES integrācijas procesā" 2000.gada 12.maijā

Mana uzstāšanās būs veltīta informācijas atklātumam un tā nozīmei demokrātiskas sabiedrības attīstībā. Pēdējos mēnešus Latvijas sabiedrisko domu sašūpojušas diskusijas par preses un vārda brīvību, par mediju īpašnieku pieļaujamo vai neakceptējamo spiedienu uz presi, radio un TV. Šis jautājums ir ļoti komplicēts un prasa sistemātisku apskatu, tāpēc pievērsīšos tikai vienam vārda brīvības aspektam — brīvības nodrošinājumam. Īpaši svarīgi tas ir patlaban, jo brīvi un neganti žurnālisti, kas prasmīgi un apzinīgi rīkojas ar brīvo vārdu, ir demokrātiskas sabiedrības priekšnoteikums. Šajā gadījumā vēlētos izmantot Zviedrijas pieredzi, kas man šķiet piemērota aplūkojamās tēmas apskatam. Jau desmit gadus es no Stokholmas cenšos regulāri ziņot Latvijas medijiem par to, kas notiek Zviedrijā un Zviedrijas attiecībās ar Eiropas Savienību. Es varu apliecināt, ka tas, kas maniem kolēģiem, kas stacionēti Briselē vēl īsti nav zināms šovakar, vienlaikus parādās izsmeļošā izklāstā zviedru medijos. Tas nozīmē, ka Ziemeļvalstīm raksturīgais informācijas atklātuma princips starp institūcijas ierēdņiem un žurnālistiem zviedru, somu un dāņu starpā turpina darboties arī apstākļos, kad "vietējā" vara — Eiropas Savienība — to mēģina ierobežot. Vēl es mēģināšu nedaudz apstāties pie jautājuma par "iekšējām bremzēm", kas Austrumeiropas valstīs eksistē pret centralizētām lielvarām, tādām, kā kādreiz Maskava un tagad Brisele. Psiholoģiskā alerģija, kas sakņojās pavisam nesenajā Kremļa pagātnē cirkulē ap jauno ūniju un tās centru Beļģijas galvaspilsētā.

Arī vienā no visbrīvākajām zemēm šajā jomā — Zviedrijā, turpinās diskusija par brīvā vārda sfēru, jo varmācība, rasisms un pedofilija ir tēmas, kas uztrauc sabiedrību. Plaši sabiedrības slāņi šobrīd Zviedrijā kategoriski pieprasa ar likumu ierobežot varmācīgu un rasistisku materiālu tiražēšanu un izplatību. Pedofilijas jautājumā debates jau sasniegušas visai augstus līmeņus un ir iespējams, ka šī tēma varētu panākt pat grozījumus Zviedrijas konstitūcijā. Tā vai citādi — zviedru tauta ir ļoti satraukta par pedofilās propagandas izplatību, (piemēram, internetā) un pieprasa ierobežot vārda un izteikšanās brīvību šajā jomā.

Jāpiezīmē, ka tas ir samērā negaidīts pavērsiens. Zviedri, kas līdz šim tik ilgi cīnījusies, lai nodrošinātu maksimālu atklātību publiskas informācijas pieejamībā visiem pilsoņiem (ne tikai žurnālistiem), tagad atrodas dīvainas dilemmas priekšā. Tauta, pedofilijas tiražēto materiālu paisuma dēļ, pieprasa ierobežot vārda un izteikšanās brīvību. Likumdevēji ir apmulsuši un diskutē joprojām, vai pedofilās informācijas ierobežošanai ir vērts grozīt likumdošanu. Šis jautājums nav tik vienkāršs kā sākumā izskatās, jo jebkura durvju aizvēršana informācijas priekšā ir atbildīgs solis ne tikai likumdevējiem, bet visai sabiedrībai kopumā.

Trīs pamatlikuma fundamenti Zviedrijas konstitūcijā nodrošina vārda brīvību (valsts varas iekārtas deklarācija, iespiestā vārda priekšraksti un izteikšanās brīvības pamatlikums). Valsts varas iekārtas deklarācijas likumā atzīmētas garantijas brīva pasaules uzskata veidošanai un uzskaitītas iespējas, kas garantē uzskatu, izteikšanās un informācijas ieguves brīvību.

Izteikšanās brīvība ir tiesības katram izteikt savas domas, uzskatus un jūtas, informācijas vākšanas brīvība — tiesības katram pašam savākt sev nepieciešamo informāciju. Jāpiebilst, ka visas šīs brīvības, kuras likums paredz Zviedrijas pilsoņiem, tiek nodrošinātas attiecībā pret valsti, t.i., budžeta institūcijām. Taču kā parasti likumam ir arī izņēmumi un ierobežojumi. Likums paredz, ka netiek izplatīta informācija, kas skar valsts drošību, tautas labklājības nodrošinājumu, vispārējo kārtību un drošību, cilvēku privātās dzīves drošību, kā arī noziegumu un noziedzīgas rīcības izmeklēšanu.

Izteikšanās brīvības pamatlikums ir ļoti īpatnējs, raksturīgs tieši Zviedrijai. Tas tapis 1766. gadā un aizsargā izteikšanās brīvību iespiestā formā. Un tikai to. Tātad drukātā vārda brīvība Zviedrijā ir īpaši spēcīga. It kā dīvaini, taču ļoti praktiski — kā vārda brīvības lietussargs, piemēram, nebija iespējams aizliegt publisku uzstāšanos, teiksim, lugā, ko nākamajā dienā varēja izplatīt avīzes.

Specifiski zviedrisks ir arī tas, ka Zviedrijas likumos izteikšanās brīvība tiek sasaistīta kopā ar veselu virkni priekšrakstu, kas nodrošina katram pilsonim tiesības iegūt sev svarīgu informāciju un, ja pilsonis uzskata to par nepieciešamu, izplatīt šo informāciju medijos. Informācijas atklātības princips, tiesības iegūt valsts iestādēs visu sev svarīgo un nepieciešamo informāciju un anonimitātes aizsardzība: Zviedrijā tātad ne tikai var teikt visu, ko domā, bet katram pilsonim ir arī tiesības pieprasīt no valsts institūcijām jebkādu interesējošu informāciju par citu personu, institūciju, problēmu. Šajā virzienā, manuprāt, salīdzinājumā ar citām valstīm, Zviedrijā ir visprogresīvākā situācija. Laikrakstiem, žurnālistiem ir daudz plašāka brīvība izteikties nekā pašiem pilsoņiem, jo to, ko drīkst drukāt avīzē, reizēm nedrīkst klaigāt, piemēram, parkā vai uz ielas. Tātad ir noteikta informācija, kuru pilsoņi var "atdot" medijiem — presei, radio un televīzijai, nevis savam kaimiņam. Tā ir unikāla demokrātiska tradīcija, kas raksturīga tieši Zviedrijai. Tāpat Zviedrijā ir unikāli spēcīgs cenzūras aizliegums, kā arī anonimitātes aizsardzība gan informācijas ziņotājam, gan raksta autoram. Par likuma pārkāpumiem medijos atbildību nes galvenais izdevējs.

Tiktāl par Zviedriju. Zinot šīs ļoti progresīvās preses brīvības un vārda brīvības nostādnes, nav grūti secināt, ka, iestājoties Eiropas Savienībā, zviedri bija pamatoti nobažījušies par to, ka var izveidoties konflikts starp Eiropas Savienības likumdošanu un zviedru demokrātisko vārda brīvības principu. Pirmais, kas pirms Zviedrijas iestāšanās Eiropas Savienībā uztrauca zviedru žurnālistus, bija tas, ka pēc pievienošanās ūnijai var izveidoties situācija, kas ierobežo zviedru žurnālistu izteikšanās brīvību un izpētes iespējas.

Anonīmo avotu aizsardzība eksistē arī citās valstīs, taču Zviedrijā šī aizsardzība līdz šim bija ļoti spēcīga. Pateicoties dažādiem informācijas avotiem valsts institūcijās, ierēdņiem, kas uzskatīja par savu pienākumu anonīmi ziņot presei, radio un TV par nekārtībām, kas notiek viņu iestādē, zviedru auditorijai tika nodrošināta iespēja uzzināt, kas īsti notiek valsts pārvaldes aparātā. Citās Eiropas Savienības valstīs anonīmo avotu aizsardzība nebija tik nodrošināta kā Zviedrijā. Zviedriem bija bail, ka Briselē, kur tradicionāli netiek izmantoti tik radikāli preses brīvības noteikumi kā zili dzeltenajā karalistē, tiks pieņemi likumi, kas ierobežos Zviedrijā pastāvošo preses un pilsoņu informācijas vākšanas brīvību. Diskusijas par šo tēmu sākās jau 1996. gadā un nav beigušās vēl šodien. Tolaik zviedriem bija aizdomas, ka Eiropas Savienība piespiedīs veikt izmaiņas pamatlikumā. Tādas bažas bija pavisam reālas. Brīvais vārds, par kuru zviedru tauta bija bezgala lepna, Briseles spiediena rezultātā draudēja pārvērsties vēsturiskā dokumentā. Tolaik nevienam nedz Stokholmā, nedz Gēteborgā, nedz Umeo, nedz Štromstādē nebija pilnīgi drošas pārliecības, ka Brisele nevilks Zviedriju atpakaļ pie caurmēra Viduseiropas principa preses un vārda brīvības jautājumā.

1995. gadā Eiropas Savienība pieņēma direktīvu, kas nodrošināja personu datu aizsardzību, un šajā jautājumā visām dalībvalstīm bija jāpieņem lēmumi kaut vai minimālajā līmenī, jo ar 1998. gadu bija paredzēts uzsākt informācijas apmaiņu starp dalībvalstīm par personu. Eiropas Savienībai bija jānodod visa datorizētā informācija par visu dalībvalstu iedzīvotājiem— personu reģistrs, algu saraksti, autovadītāju reģistrācijas saraksti, t.i., visa iespējamā informācija par personām, kas valstī eksistē uz papīra un datoros. Tika precizēts, kādi cilvēki un kādos apstākļos drīkst izmantot šos datus par ES valstīs dzīvojošām personām. Galvenokārt tie bija domāti noziedzības apkarošanai.

Zviedrijas reakcija bija milzīgi protesti —cilvēkiem nepatika būt iekļautiem sarakstos un apzināties, ka varas iestādes šos sarakstus izmanto arī citās valstīs. Tāpēc Eiropas Savienība garantēja drošību, ka šos sarakstus nevarēs izlasīt kāda trešā persona. Aizliegts tika tieši tas, ko nodrošināja Zviedrijas informācijas iegūšanas brīvība —"Andersons nedrīkst informēt Petersonu par ziņām, kuras viņš ieguvis par Jansonu". To aizliedza Eiropas Savienības likums. Tupretī pēc zviedru likuma pilsonis, kas pieprasa informāciju valsts institūcijām, parasti bija šī, juridiskajā terminoloģijā runājot, trešā persona.

Līdz ar to zviedriem bija bail, ka viņi tagad vairs nevarēs uzzināt, piemēram, cik liela alga ir ārlietu ministram un cik daudz vēstuļu dienā saņem karalis. Tieši šī 1995. gada dilemma aktualizēja jautājumu — cik daudz paliks pāri no zviedru lepnuma — atklātības principa — un cik daudz no tā būs jāupurē Briseles noteikto noteikumu labā. Skaidrs bija viens, ka maz zaudēs žurnālisti, bet pamatīgi zaudēs "parastie reņģēdāji". Konflikts atspoguļoja arī politiskās kultūras atšķirības starp Zviedriju (Ziemeļeiropu) un Viduseiropas valstīm. Izrādījās, ka Viduseiropas valstīs pilsoņi nepavisam nav tik ieinteresēti nodrošināt sev tādu pašu vārda brīvību kā Zviedrijā un uzskata, ka katrs cilvēks no ielas nav tiesīgs ieiet valsts iestādē un pieprasīt izziņas par ierēdņiem, viņu algām, citus dokumentus. Vācietim, francūzim vai itālietim tā šķiet absolūti nevajadzīga greznība.

Nākamais — Eiropas Savienība uzskata, ka galvenais ir garantēt izteikšanās brīvību radošajiem ļaudīm — rakstniekiem, žurnālistiem, māksliniekiem. Tātad ES aizstāv "vārda un izteikšanās brīvību" žurnālistiem un nevis katram cilvēkam. Tas nozīmē, ka ES ierobežo tautas reālo uzraudzību. Tas, ka tikai žurnālistiem ES tiek nodrošināta iespēja iegūt informāciju, ir tiesību sašaurināšana, jo, lai arī cik spējīgi un talantīgi būtu kādas valsts žurnālisti, viņi nevar aizstāt visu tautu un visas nācijas vajadzību pēc patiesi demokrātiskas izteikšanās brīvības.

Bet ko domā par ES zviedru tauta? Kādreiz, 1991. gadā, t.i., pirms deviņiem gadiem, tika izstrādāta shēma, kuras uzdevums bija "iestūrēt" ES ziņas Zviedrijas dienas avīzēs un līdz ar to arī zviedru tautas ikdienā. Jo zviedri ir vieni no viscītīgākajiem avīžlasītājiem pasaulē. Kas šajā procesā bija uztraucošs? Tas, ka informācijas plūsmai jau iepriekš tika paredzēts vienvirziena ceļš.

Pašreiz Latvijā asi uzliesmojuši mediju strīdi par to, vai žurnālists ir patiešām žurnālists vai tikai laikraksta īpašnieka uzskatu paudējs? Vai mūsu darbu ierobežo budžets, šefu gaume, politiskie uzskati, pašcenzūra un pasūtījums? Man šķiet, ka patiesi svarīgu žurnālistiku nav iespējams pasūtīt. Tieši tāpat kā pirmo pērkonu pavasarī vai pirmo sniegu rudenī. Tas vienlīdz nopietni attiecas uz īstiem žurnālistiem "Washington Post" un "Rīgas Balsī". Tāpēc pārliecinoši par ES nav iespējams uzrakstīt, ja mēs paši materiālam neticam.

Mēs, žurnālisti, esam atbildīgi par to, ko mēs rakstām. Arī par Eiropas Savienību, kas lielai daļai manu kolēģu Austrumeiropā joprojām ir samērā neskaidra aina. Šķiet, jāmēģina turpmāk izteikties konkrētāk un pārliecinošāk. Par ES konfliktiem un nesaskaņām mēs mākam rakstīt labi. Pārliecinoši. Acīmredzot pienācis laiks izgaismot konkrētas jomas, analītiski apskatot detaļas un procesu gaitu savās un mūsu lasītāju interesēs. Taču aizdomība Eiropas virzienā mūsu tautiešos eksistē. Varētu teikt — pat biklums.

Tā vai citādi man Latvija, Lietuva un Igaunija atgādina trīs savrupmājas, kas visu laiku ir atradušās mazajā Eiropas ciematā un beidzot — līdz ar neatkarības atgūšanu — no tām ir norauta "padomijas" aptumšošanas sega. Iedomājieties nelielu pilsētiņu, piemēram, Bārtu. Pieņemsim, ka trijām ēkām un pēc tam veselam reģionam uz austrumiem no Bārtas 50 gadus virsū bija uzmesta bieza un necaurlaidīga sega. Visi ciematnieki ar to bija samierinājušies. Kā ar neizbēgamu ļaunumu. Tagad šīs segas vairs nav. Visapkārt greznas ēkas ar nosaukumu Francija, Vācija, Zviedrija, Anglija ar grantētiem celiņiem, labi koptām rožu dobēm, smaržīgiem mauriņiem un saules baterijām uz jumtiem. Mēs apmulsuši rušināmies pie noplukušām nelielām celtnēm un aiz bailēm griežam muguru kaimiņiem, kas, izrādās, ir tik tuvu, tepat Eiropas miestiņā.

Tas drīz būs arī mūsējais. Tāpēc ir jāmēģina uztvert Eiropas Savienība kā savējā, jo tikai tā mūsu kritiskā acs būs konstruktīvi analītiska, un mēs spēsim paskaidrot lasītājam pavisam tuvās ES nākotnes neskaidros parametrus.

ES Latvijai ir nepieciešama kā prāmis pār sociālisma laika izraisīto atpalicības seku postu. Ar to laikam vajadzēs arī sākt.