"Tā ir sacensība ar šķēršļiem"

Tādu latvieši nebija iedomājušies ceļu atpakaļ uz Eiropu. Pirms desmit gadiem Latvijā, kas tikko kā bija atbrīvojusies no padomju virskundzības un atradās triumfa gājiena sākumā pāri Baltijas jūrai uz Rietumiem, iedomājās, ka pie mērķa savā ziņā nonāks atjaunotās demokrātijas ķīļūdenī. Tagad latvieši jūtas kā stingri kontrolēti skolnieki, kam ir jāizdara mājasdarbi, lai kādu dienu varētu izturēt pārbaudījumu uzņemšanai Eiropas Savienībā (ES). Šādu ainu Rīgā labprāt attēlo, lai aprakstītu viduseiropiešu un austrumeiropiešu stāvokli saistībā ar ES paplašināšanu. Tā nav ilūziju zaudējuma un pārāk lielas piepūles izpausme. Ieskats ES mācību iestādē vairāk dod iemeslu sarkastiskām piezīmēm, jo pašreiz nav zināms, vai skolotāji Briselē kādu sodīs arī tad, ja viņš būs izpildījis visus mājasdarbus. Pēc vilšanās pilnās cīņas par iestāšanās sarunu sākšanu — ciktāl vispār var būt runa par sarunām — drūmais noskaņojums, kas bija pārņēmis ES paplašināšanu, samazinājās. Latvija kopā ar Lietuvu, Bulgāriju, Rumāniju, Maltu un Slovākiju ir otrajā ES paplašināšanas kandidātvalstu raundā, taču, tāpat kā Lietuva, tā sevi redz pirmajā rindā. Gaidītāju rindā abas Baltijas valstis saskata pirmās pazīmes apjukumam, ar kādu ES izturas pret Austrumu vēlmi iestāties Savienībā.

Latvijai un Lietuvai ir jāstāv aiz Igaunijas, kas ir iekļauta pirmajā kārtā. Kamēr ES dalībvalstis, tāpat kā iepriekš, domā, ka kandidātvalstis pašas nosaka sarunu tempu, Rīgā ir cita pieredze. Tur saka, ka sarunas uz priekšu varētu virzīties daudz ātrāk, ja ES Padomes prezidentūra un Komisija to tikai gribētu.

Portugāle kā prezidējošā valsts Latvijai piedāvāja izskatīt desmit ES likumdošanas nodaļas; astoņas no tām tika atvērtas. Pašreiz ar Franciju kā nākošo prezidējošo valsti notiek sarunas par nākamo 12 nodaļu atvēršanu, no kurām piekrišana varētu tikt saņemta par desmit.

Sacensībā Latvijai ir priekšrocības. Otrās grupas kandidātvalstis var mācīties no pirmās grupas kļūdām, saka Latvijas ES sarunu delegācijas vadītājs Andris Ķesteris. Viens no tādiem piemēriem esot sarunas par piena kvotām, kurās Polija ir nonākusi sarežģītās pozīcijās. Polija uzskatāmi atklāj paplašināšanās dilemmu. Ķesteris uzskata par "pilnīgi nepareizu" Poliju uztvert kā paplašināšanas centrālo un galveno asi. Poliju uzskatīt kā paraugu un mērogu nevar vairāku iemeslu dēļ. Nav iespējams sarunu rezultātus, kādi ir panākti ar Poliju, attiecināt arī uz Latviju vai citām kandidātvalstīm, kurām ir cita ekonomiskā struktūra. Īpaši tas attiecoties uz lauksaimniecību, paplašināšanās lielāko bremzētāju. Neviens ne par ko citu nerunā kā vienīgi par "Polijas lauksaimniecību", saka Ķesteris, kurš nesen Berlīnē piedzīvoja, ka ministrijas, pat tad, ja tām ar lauksaimniecības politiku ir tikai attāla saistība, sarunās par ES paplašināšanu vislabprātāk lauza galvu par Polijas lauksaimniecību.

Latvijas Ārlietu ministrijā zina, ka Poliju apiet nav iespējams. Komisijas un ES dalībvalstu apgalvojumu, ka katra kandidātvalsts tiks vērtēta pēc pašas individuālajiem sasniegumiem, Rīgā uzskata par apšaubāmu, jo prakse pastāvīgi pierāda pretējo. Vienmēr gan tiek norādīta iespēja, ka Igaunija ES var iestāties, piemēram, pirms Polijas, taču Savienības paplašināšanas lietās kompetentais komisārs Ginters Ferhoigens norāda, ka šāda iespēja ir tīri teorētiska.

"Jā, teorētiska," tāda ir atbilde uz jautājumu. Taču "apsteigšanas josla" — kā to sauc otrās grupas kandidātvalstis —, kas ceļā uz tuvināšanos ES dotu iespēju paātrināt visu kandidātvalstu sacensību savā starpā un līdz ar to arī iestāšanās tempu, nav tikusi tālāk par rasēšanas dēli. Arī tāpēc Polijas izturēšanās, kas uzskata, tā būs pirmā kandidātvalsts, noteikti nav pa prātam kandidātvalstīm, bet ES paplašināšanās bremzētājiem. "Polijai jau ir apsolīts pārāk daudz," saka Ķesteris.

Baltijas valstīm ir radušās jaunas rūpes. Ferhoigena izteikumi un Vācijas, Ungārijas, Polijas, Čehijas Republikas un Slovākijas "Gņeznas paziņojums" ļauj secināt, ka ES plāno paplašināšanu grupās un vispirms, protams, uzņemt Višegradas valstis. Ķesteris saka, ka tas gan varētu vienkāršot ratifikācijas procesu, taču izvirza jautājumu, cik valstu piederēs pie katras grupas. Līdz ar to atkal sākas vecās debates par "grupu modeli", kas jau no paša sākuma noteica "skaistuma sacensības (konkursu)" starp Viduseiropas un Austrumeiropas kandidātvalstīm. Īpaši vīlusies varētu būt Igaunija, ja tā netiktu iekļauta "pirmajā" Viduseiropas kandidātvalstu grupā, lai gan tā pieder pie veiksmīgākajām pirmā paplašināšanas raunda kandidātvalstīm. Arī Latvija un Lietuva Briselē apjautājas, ko tas nozīmē, ka Slovākija drīkst pacelties līdz pirmajai kandidātvalstu grupai, lai gan nav konstatēts, ka Rīgā un Viļņā strādātu lēnāk nekā Bratislavā.

Nervozitāte Baltijas valstīs pastiprinās arī tāpēc, ka vēl nav skaidrs, kā uz to uzņemšanu ES reaģēs Krievija. Īpaši nepatīkams šis jautājums ir Latvijai, jo šeit krievu iedzīvotāju daļa ir vislielākā un spiediens no Maskavas puses visstiprākais. Tāpēc arī neseno Maskavas kampaņu pret Rīgu Latvijā vērtēja kā mēģinājumu vismaz daļēji aizkavēt Baltijas valstu integrāciju ES vai arī saistīt to ar noteikumiem. Turklāt izšķirošās ir kaimiņa ģeopolitiskās un ekonomiskās intereses — Latvijā atrodas svarīgākās Krievijas eksporta ostas. Latvijas Ārlietu ministrijā joprojām šaubās, vai Maskavai vispār ir saskaņota Baltijas politika. Ārlietu ministrijas valsts sekretārs Riekstiņš saka, ka Jeļcina ēras laikā Rīgā vispār nesaskatīja nekādu Baltijas politiku. Par jauno Putina ēru tagad esot vēl pāragri spriest. Karš Čečenijā un starptautisko organizāciju autoritātes samazināšanās, kuras neko nav darījušas pret šīs Kaukāza republikas iznīcināšanu, tomēr liek baidīties, ka spiediens uz Latviju varētu pastiprināties vēl vairāk.

Krievijai vajadzēšot vēl dažus gadus, lai pārvarētu šoku, ko izraisījusi trīs Baltijas valstu "zaudēšana" par labu Eiropas Savienībai. Latvijas sarunas ar ES ir jāpabeidz 2003. gada janvārī. Pirms Bundestāga vēlēšanām Vācijā un prezidenta vēlēšanām Francijā, abas notiks 2002. gadā Rīgā, negaida vienošanos par satraucošākajām paplašināšanās tēmām, starp citu, arī Polijas lauksaimniecību. Pirmo kandidātvalstu uzņemšana pēc šī termiņu plāna notiks, agrākais, 2006. gadā. Līdz tam laikam varētu piepildīties kāds cits Baltijas valstu sapnis: uzņemšana NATO, par kuru tiks spriests nākošajā gadā. Nikna Krievijas pretestība šai paplašināšanai baltiešiem ir garantēta. Taču, ja viņiem tomēr izdotos iestāties NATO, tad Eiropas skolnieki tai ar amerikāņu aizbildņu palīdzību pasniegs ātruma un mērķtiecības lekciju.

"Frankfurter Allgemeine Zeitung"

Jaspers fon Altenbokum