Dažas pārdomas dīvainā, puslīdz lietainā dienā

Prof. Jānis Stradiņš, Rīgas pilsētas Pieminekļu padomes loceklis, — “Latvijas Vēstnesim”

Aizvadīto pirmdien, 2002. gada 1. jūlijā, dīvainā, puslīdz lietainā dienā, pulcējās cilvēki, lai aplūkotu Napoleona laika karavadoņa Mihaela Barklaja de Tolli bronzas skulptūru un kļūtu liecinieki nelielai, cerams, tomēr demokrātijas mācībstundai Rīgā. Proti, pēc Rīgas domes lēmuma sešus mēnešus rīdziniekiem būs ļauts izteikt savu viedokli: vai atjaunotais monuments paliks šajā vietā vai tam būtu jānozūd — kaut kur noliktavās vai muzejā.

Barklaja pieminekli pirmoreiz te uzstādīja pirms 89 gadiem, atceroties Napoleona 1812.gada karagājienu, kas atstāja sāpīgu brūci arī mūsu pilsētā. Toreiz pārsteidzīgi nodedzināja visu priekšpilsētu viņpus vēlākajai Elizabetes ielai — vecos attēlos redzam vienu liesmu jūru. Barklaja monumentu Baltijas vācieši, kas tolaik pārvaldīja Rīgu, 1913. gadā uzstādīja divu motīvu dēļ. Pirmkārt, lai gaidāmā pasaules kara priekšvakarā paustu savu lojalitāti Krievijas caram un pateicību kara ministrijai, kas ļāvusi sev piederošajā Esplanādē pilsētai uzcelt Mākslas muzeja un Biržas komercskolas (tag. Mākslas akadēmijas) ēkas. Otrkārt, lai pašapliecinātos, jo Barklaji, kaut arī skotu cilmes, jau vairākās paaudzēs bija pārvācojušies. Ģenerālfeldmaršala tēvam piederēja Liellugažu muiža pie Valkas (tag. Igaunijā), viņa radu vidū bija Rīgas birģermeistari (kāds brālēns). Barklajs patiešām bija Eiropas mērogā pamanāms karavadonis, gandrīz vai vairāk atzīts Rietumos nekā pašā Krievijā. “Mazajā Larusā”, ko Francijā lasa ikviens, par viņu ir sacīts: “Nē en Livonie, d’origine ēcossaise, habile adversaire de Napolēon I” (“Dzimis Vidzemē, skotu izcelsmes, Napoleona I izveicīgs pretinieks”). Viņš komandēja apvienotos krievu — prūšu spēkus Leipcigas Tautu kaujā, un no viņa 1814. gada invāzijas Parīzē vēsturei saglabājies stāvēstuves nosaukums “bistro”, bet galvenais — viņa kopā ar M. Kutuzovu īstenotā militārā taktika būtībā izšķīra Napoleona likteni un, patētiski runājot, visu Eiropas vēsturi.

Taču Latvijas sabiedrību šodien vairāk satrauc kas cits: nevis, cik dižens karavadonis bija Barklajs, bet kam un kādi pieminekļi jāuzstāda Rīgā. Vai jāprojektē un jāceļ jauni, patriotismu cildinoši pieminekļi 20.gs. norisēm Latvijas vēsturē, vai arī — jāatjauno pieminekļi, kas te stāvējuši kādreiz, līdz Latvijas valsts dibināšanai? Rīga ir ļoti sarežģīts organisms. Tā veidojusies astoņos gadsimtos kā kosmopolitiska Hanzas pilsēta, ar daudzu svešu varu un tautību ietekmēm. Bet Rīga ir arī Latvijas galvaspilsēta, atkārtoju, Rīga ir Latvijas galvaspilsēta, un tā ir tā patiesība, kas jārespektē vispirms.

Personiski man tuvāki ir tādi augsta vispārinājuma tautas likteņgaitu apliecinātāji kā Brīvības piemineklis un Brāļu kapi, gan arī demokrātiskie pieminekļi “tipiskiem” Rīgas īpatņiem — Irbītem, Padegam, Vilhelmam Ostvaldam, Induļa Rankas veidotais Mārupītes skulptūru dārzs. Rīgas pilsētas pieminekļu padomē esam sastādījuši plašāku sarakstu par izciliem cilvēkiem, kuri būtu pelnījuši pieminekļus. Saraksts ir garš, nez vai visi iegūs pieminekļus, jo nav jau, kas par to maksās.

Barklaja šajā sarakstā, saprotams, nav. Taču, domāju, viņa piemineklim ir tiesības stāvēt kaut kur Rīgā, jo tas reprezentē Rīgu, kāda tā bijusi pirms gadsimta — ar jūgendstila un historisma arhitektūru, ar Kūfalta veidotiem dārziem, ar pavisam nedaudziem pieminekļiem, kuri bija arī toreizējās pilsētvides sastāvdaļa. Un arī Barklaja statuja veidota profesionāli un mākslinieciski pietiekami izteiksmīgi — tā atzīst arhitekti un mākslas vēsturnieki, kuru vērtējumam varam uzticēties. No šī viedokļa varam būt pateicīgi Jevgeņijam Gomberga kungam par viņa iniciatīvu, varam apbrīnot viņa uzņēmību un mecenātismu. Ja atjaunojām Melngalvju namu, Rātsnamu, Jura baznīcu, tad šajā Rīgas veidolā varētu iederēties arī vecie pieminekļi. Vismaz šīsdienas Eiropas tradīcijā — Vācijā, Austrijā, Polijā, Ungārijā seno pieminekļu atjaunošanu akceptē neatkarīgi no politiskās ievirzes, par to diskutē konferencēs, piemēram, nesen Minhenē, to sāk īstenot Eiropas projektu ietvaros. Tāpēc šādu pieminekļu atjaunošana arī mums būtu jāuztver nevis šauri politizēti, no partiju priekšvēlēšanu taktikas viedokļa, nevis kā uzbrukums latvietībai, bet plašākā Rīgas kultūrvēsturiskā kontekstā līdz ar Latvijas vēsturiskās vietas apzināšanos apvienotajā Eiropā. Tā paplašinātu mūsu vēstures skatījumu, darītu Rīgu daudzveidīgāku un bagātāku, veicinātu toleranci sabiedrībā.

Tikai lietai ir arī otra puse — ja atjaunojam senā režīma pieminekļus, un nereti tie liekas diženāki, iespaidīgāki nekā mūsdienās veidotie, rodas disproporcija, sabiedrībā raisās bažas par mūsu virzību, un tās ir pamatotas bažas. Tādēļ, aicinot pozitīvi uztvert Barklaja akciju, vienlaikus lūdzu pārdomāt, kā veiksmīgos uzņēmējus vairāk piesaistīt jaunu pieminekļu tapšanas atbalstam. Šepat, Esplanādē, pretī Skolas ielai, ir iecerēts piemineklis pulkvedim Kalpakam — pirmajam cīņā gājējam par neatkarīgu Latviju. Ir domāts par pieminekļiem čekā nomocītajiem, Gunāram Astram, profesoram Konstantīnam Čakstem, arī Latvijas dibinātājiem Jānim Čakstem, Zigfrīdam Meierovicam, jau top piemineklis Kārlim Ulmanim, 1919. gadā pret Bermontu bojāgājušajiem. Kas varētu to veidošanu subsidēt, vai spēsim šos pieminekļus reāli uzcelt, vai mūsu tēlnieki patiešām izveidos jaunā gadsimta cienīgus darbus? Pieredze rāda, ka tas ne allaž izdodas, runā arī, ka klasiskās skulptūras pieredzot krīzi — jāveidojot ne portreti, bet abstrakcijas, vispārinājumi.

Man ļoti sāp, ka Brāļu kapi jau kuro gadu gaida savas restaurācijas nobeigumu, ka drūp Salaspils memoriāls, ka metālzagļi vai ik nedēļu joprojām apzog mūsu kapus.

Domāju, šī diskusija par Barklaju varētu sabiedrībā rosināt būtisku sarunu par pieminekļiem Rīgā vispār, varētu rosināt mūsu bagātniekus vairāk uzmanības pievērst ne tikai senajiem pieminekļiem, bet arī tiem, kuri paustu šīsdienas Rīgas latviešu un cittautiešu simpātijas. Protams, svešā makā naudu neskaita, katrs ziedo tam, ko atzīst par savai gaumei, mentalitātei, noskaņām tuvāku esam. Taču katrs pa savam vēlamies redzēt Rīgu daiļu, līdzsvarotu, daudzveidīgu. Es tomēr ticu tās harmoniskai nākotnei Latvijā. Pieminekļi jau ir tā uzskatāmā vēsture, ko ik dienas neapzināti lasām parkos un laukumos, kas veido mūsu apziņu no bērnības līdz vecumdienām.

Lūk, šādas pārdomas raisās, redzot uz postamenta Barklaju visā viņa godībā, tomēr pietiekami neuzbāzīgu, kas, manuprāt, nenomāc apkārtējo vidi.