“Kandidātvalstis pierāda savu spēju stāvēt vienoti plecu pie pleca un sadarboties”

Intervijā Latvijas Radio 2.jūlija raidījumā “Kāpnes” pulksten 15.10. Vada žurnālists Jānis Krēvics

— Piektdien un sestdien Rīgā notiks desmit NATO kandidātvalstu valdības vadītāju, kā arī daudzu citu augstu viesu sanāksme “Rīga 2002: tilts uz Prāgu”. Šī būšot pēdējā šāda veida un apjoma sanāksme līdz Prāgas sammitam, kad plānots nosaukt valstis, kuras tiks uzņemtas aliansē. Tādēļ šodien sāksim tieši ar NATO tēmu. Saistībā ar Krievijas pēdējā laika pielaidīgo attieksmi jautājumā par NATO paplašināšanos krievu presē un arī citviet dzirdami viedokļi par to, ka tagad Krievija no Latvijas gaida kādus pozitīvus atbildes soļus. Vai neesat manījusi šādus — varbūt netiešus — mājienus no Krievijas puses?

Vaira Vīķe—Freiberga: — Atbildes soļus uz ko?

— Uz Krievijas pielaidīgāko attieksmi pret NATO paplašināšanos.

V.Vīķe–Freiberga: — Neko tamlīdzīgu neesmu dzirdējusi, es īsti neredzu loģiku tai situācijā, teiksim, Krievija veido savu politiku attiecībā ar NATO, un, kā mēs zinām, tā ir radikāli mainījusies kopš 11.septembra traģiskajiem notikumiem. Mēs savukārt pilnīgi skaidri un droši virzāmies savā virzienā. Es īsti neredzu te kādu loģisku sakarību.

— Gluži vienkārši — Krievija visu laiku bija pret NATO paplašināšanos, bet tagad viņa atļāva Baltijai it kā …

V.Vīķe–Freiberga: — Ne jau viņu rokās ir ko atļaut, ko neatļaut, tas jau ir skaidri zināms un ļoti sen, ka ne jau Krievijai kā valstij, kas nav NATO dalībvalsts, tur būs kas beigās sakāms. Galavārdu teiks tikai NATO dalībvalstis un neviena cita. Kas attiecas uz Krievijas izpratni par to, ka tāda ir situācija un ka nevienai citai valstij nebūs iespējams to iespaidot, to man Putina kungs jau pauda, mums tiekoties 2000.gada februārī, un tā nav radikāli mainījusies.

— Visu laiku NATO diplomāti un arī ASV pārstāvji runā par to, ka NATO paplašināšanās būšot droša un plaša. Bet kāpēc jau šobrīd neviens nevēlas oficiāli nosaukt valstis, kas saņems uzaicinājumu?

V.Vīķe–Freiberga: — To jau arī ģenerālsekretārs lords Robertsons ir uzsvēris kā vien vēlmi — neļaut kandidātvalstīm ieslīgt pašapmierinātībā un pēc priekšlaicīga paziņojuma, tā teikt, pamest visus pūliņus un teikt: tā spēlīte ir vinnēta, mums nekas vairs nav jādara, un viņi baidās. Tas varbūt tāds psiholoģisks gājiens, cik tas ir vai nav pamatots, tas, protams, ir debatējams jautājums, bet viņi tīri taktiski ir izlēmuši, ka, lai panāktu to, ka katra kandidātvalsts turpina savus sagatavošanās darbus pietiekamā intensitātē un ar pietiekamu motivāciju, lai tās neatslābtu savos centienos, tad, lūk, arī nesniegs šo priekšlaicīgo paziņojumu, bet liks visiem gaidīt līdz tam brīdim, kad būs iespējams oficiāli šo lēmumu pieņemt visām dalībvalstīm, viņu vadītājiem sanākot kopā šajā galotņu tikšanās reizē.

— Un tomēr neoficiāli gan ASV amatpersonām, gan arī šeit, Latvijā, Ārlietu ministrijas pārstāvjiem...

V.Vīķe–Freiberga: — Nu, protams, katrā valstī veidojas viens politiskais klimats un izpratne par situāciju. … tīri tehniski, saprotiet, ka lieta ir sarežģīta, tur ir konsensa princips — visām dalībvalstīm, pie viena galda sēžot, viena otrai acīs skatoties, ir jānāk pie kopīga lēmuma par katru no šīm kandidātvalstīm, un tas būs ļoti smags lēmums. Galu galā noteikt, kur sākties un kur beigties šai paplašināšanai, cik plašai tai būt, kādas būs tās mērauklas, kas beigās atļaus to strīpu novilkt šur vai tur, vai citur. Un arī tas, ka katrai valstij pēc tam tomēr šis lēmums jāratificē politiskā līmenī savā parlamentā, kongresā, amerikāņu gadījumā — senātā, lēmums, kas ir pakļauts dažādu politisko spēku debatēm un sarunām. Tas nav tā — droša lieta un tūliņ jau kabatā tamdēļ vien, ka kāds ir izteicis labvēlīgu attieksmi, par ko mēs ļoti priecājamies.

Līdz brīdim, kad tas būs parakstīts un gatavs, mēs simtprocentīgi droši nevarēsim būt. Starp citu, tas ir viens no iemesliem, kāpēc notiek šī sanāksme “Rīga 2002.: tilts uz Prāgu”. Mēs vēlamies aktualizēt jautājumu, mēs vēlamies pasvītrot to, ka kandidātvalstis ir apņēmības pilnas, ka tās ir gatavas savai drošībai gatavoties, ka tās sastrādājas savā starpā, ka tās jau šodien pierāda savu spēju stāvēt vienoti plecu pie pleca un sadarboties, paust kopējus viedokļus, savā ziņā tās jau parāda to, ko piedāvā aliansei nākotnē.

— ASV vēstnieks NATO Nikolass Bērnss paziņojis, ka ekspremjera Vladimira Mečiara, kas tiek uzskatīts par lielu populistu, vadītās valdības izveidošana pēc rudenī paredzētajām vēlēšanām Slovākijā būtu fundamentāls šķērslis valsts uzņemšanai Ziemeļatlantijas aliansē. Ja Latvijā vēlēšanās vairākumu iegūtu kreisās partijas, vai nevaram sagaidīt līdzīgus signālus?

V.Vīķe–Freiberga: — Ja mums, piemēram, kreisās partijas iegūtu 51 vietu parlamentā, ja tiktu nodibināta kreisi orientēta valdība, kas apšaubītu Latvijas virzību uz NATO, varbūt pat mainītu lēmumu tajā ziņā, protams, arī NATO dalībvalstis tādā situācijā radikāli izvērtētu no jauna mūsu politisko gatavību un arī politisko apņēmību. Tas ir vairāk nekā skaidrs. Tātad tieši mūsu oktobra vēlēšanas būs ļoti nozīmīgas tajā ziņā. Sammits Prāgā notiek novembrī, un tiks vērtēti vēlēšanu rezultāti, vai vēlēšanu rezultāti apstiprinās to, ko līdz šim norāda kaut vai aptaujas, ka divas trešdaļas Latvijas iedzīvotāju atbalsta iestāšanos NATO. Tad mēs redzēsim, vai tik tiešām tas arī apstiprināsies Saeimas sastāvā un politiskajā nostājā.

— Ķīnas prezidenta vizītes laikā netika atļautas kustību “Falung gun” demonstrācijas pret cilvēktiesību pārkāpumiem Ķīnā, un tagad gaidāmās NATO valstu vadītāju sanāksmes laikā plānots pret NATO neļaut protestēt organizācijai “Prāta spēks”. Vai to nevar uzskatīt par valsts iestāžu divkosību? Vienu brīdi tiek runāts par demokrātiju, kas ir galvenais, ko NATO vērtēs mūsu valstī, bet, kad tieši jāsaskaras ar viedokli, kas atšķiras no oficiālā, tad netiek ļauts to izteikt.

V.Vīķe–Freiberga: — Es domāju, ka Latvijā netrūkst izdevību savus viedokļus paust un to viedokļu dažādība ir visai plaša. Katrai valstij ir tiesības zināmos brīžos drošības apstākļu un citu apsvērumu dēļ arī piketus vispār aizliegt, un es teiktu, ka jebkura piketa aizliegums saistītos ar drošības apsvērumiem, nevis ar tā politisko saturu. Jo, kas attiecas uz politisko saturu, tad es esmu pārliecināta, ka jebkurš, kas vēlas izteikt savu attieksmi pret NATO, var to darīt pārējās 365 vai cik tur dienās gadā bez grūtībām, tas netiks aizliegts.

— Tad tas tiek darīts tikai un vienīgi drošības apsvērumu dēļ?

V.Vīķe–Freiberga: — Manā izpratnē, tas ir galvenais apsvērums, jo stādieties priekšā — tik mazā zemē kā Latvija ierodas no desmit valstīm viņu patlabanējie vadītāji, pie mums vēl ierodas trīs kaimiņvalstu prezidenti, plus citi augsti viesi — amerikāņu senatori; tas ir tīri drošības apsvērumu dēļ, tas ir nopietns pasākums, kurā mums ir jāuzņemas ārkārtīga atbildība pret visām šīm augstajām amatpersonām.

— Pievērsīsimies citiem jautājumiem. Pagājušajā nedēļā arī skaļas diskusijas izcēlās ap Brīvības partijas priekšvēlēšanu reklāmu. Tajā brīdināts par bēgļiem, kuri ieplūdīs Latvijā pēc valsts iestāšanās Eiropas Savienībā, attēlojot melnādainu cilvēku, kurš stāv, un Brīvības pieminekli. Vai pēc starptautiskās prakses šī reklāma būtu klasificējama kā rasu naida kurināšana?

V.Vīķe–Freiberga: — Manā interpretācijā — jā. Es to uzskatu par pilnīgi nepieņemamu, un es arī uzskatu, ka šāda attieksme nebūt nereprezentē Latvijas tautas vairākuma attieksmi. Manos kontaktos ar dažādu slāņu Latvijas iedzīvotājiem es priecājos redzēt, ka Latvija ir demokrātiska valsts, kurā cilvēkiem ir izpratne par to, lai katrs sagaidītu cieņu pret sevi kā cilvēku un izrādītu arī cieņa pret citiem. Šeit nedrīkst būt tādas aizspriedumainības pret citiem viņu izskata dēļ — vai tā būtu ādas krāsa, vai matu krāsa, vai reliģija.

— Vai Satversmes aizsardzības birojs un Ģenerālprokuratūra rīkojās adekvāti, klusējot noraugoties notiekošajā?

V.Vīķe–Freiberga: — Ziniet, es personīgi esmu nolēmusi tagad ne vien lūgt man detalizēti precizēt, pēc kādām vadlīnijām viņi izvērtē šādas situācijas un kāda ir likumdošana Latvijā, jo es esmu apskatījusies likumdošanu, kāds mums ir 78.pants un tur ir diezgan skaidrs, ka jebkas, kas tiek vērsts pret kādas citas grupas pārstāvjiem aizspriedumainā veidā, jau pats par sevi nav pieņemams. Vai tas ir krimināli sodāms un kādā pakāpē, tas, protams, ir juridisks jautājums, bet principiāli pēc satura ir pilnīgi skaidrs, ka šāda attieksme nav pieņemama.

— Bet kā jūs vērtējat to, ka šīs institūcijas to nedarīja pašas no sava prāta?

V.Vīķe–Freiberga: — Nu tas ir pilnīgi cits jautājums.

— Bet kāpēc, jūsuprāt?

V.Vīķe–Freiberga: — Tamdēļ es viņiem lūgšu paskaidrojumus.

— Rīt jūs piedalīsities Nacionālās drošības padomes sēdē. Ko jūs tajā plānojat pārrunāt?

V.Vīķe–Freiberga: — Būs kārtējie ziņojumi par situāciju valstī no attiecīgām ministrijām, nekādu īpašu valstī būtisku jautājumu mums dienas kārtībā nav, par ko varam priecāties, jo tas nozīmē, ka mums nav nekādas ārkārtas situācijas, kas prasītu īpašu uzmanību.

— Nedaudz vairāk nekā pirms stundas sākusies jūsu padomnieku un Saeimas, Finansu ministrijas, Pašvaldību savienības un pašvaldību pārstāvju sarunas par Saeimā pieņemtajiem grozījumiem likumā “Par pašvaldību budžetiem”. Tie nosaka, ka pašvaldības vairs nebūs pilnībā noteicējas pār savu budžetu. Pēc juristu domām, tas nozīmē pašvaldību pārtapšanu par vecajām labajām izpildkomitejām, kas pilda nevis tautas, bet gan valsts gribu. Līdz rītdienai jums jāizlemj vai izsludināt šos grozījumus vai ne. Kāds šobrīd ir jūsu viedoklis?

V.Vīķe–Freiberga: — Pirmais, ko es vēlētos pasvītrot, — ir liela starpība starp pārraudzību un atbildību. Atbildība par savu budžetu, protams, ir un paliks pašvaldību rokās. Jautājums ir par to, vai ir valstī kāda instance, kam būtu pienākums un uzdevums arī pārbaudīt, vai pašvaldības savus līdzekļus ir izmantojušas lietderīgi un atbilstoši likumam. Un te man šķiet, ka nemaz nebūtu par sliktu kāda pārraudzības instance, kāda šai likumā tika plānota, lai novērstu to, par ko man nāk simtiem vēstuļu, sūdzību no rakstītājiem visā Latvijā, kuri sūdzas par patvaļu savās pašvaldībās. Tā ir problēma it sevišķi mazajās, jo mazāka pašvaldība, jo bieži lielāka patvaļa.

— Bet kā jūs vērtējat to, ka, piemēram, Rīgas dome jau piecos mēnešos, uzņemoties dažādas saistības, nevis ņemot kredītus, no visām pašvaldībām atvēlētajiem 11 miljoniem aizņēmusies 10 miljonus?

V.Vīķe–Freiberga: — Nu tieši tādi bija jautājumi — šī finansiālā atbildība, ko uzņemas pašvaldība. Kaut kādā stadijā, ja pašvaldība nespēs to pildīt, tā nonāks visu nodokļu maksātāju atbildībā, un tamdēļ es uzskatu, ka ir pilnīgi normāli, ka arī valsts centrālajai valdībai kaut kādā stadijā ir kas sakāms tādā situācijā. Un tas ir delikāts līdzsvars starp pašvaldības neatkarību un arī juridisko atbildību tautas priekšā par pašvaldības izlietotiem līdzekļiem.

— Jūs gatavojaties izsludināt šos grozījumus?

V.Vīķe–Freiberga: — Es tagad gaidu pēdējos slēdzienus no šīm debatēm, kas patlaban vēl norisinās un turpinās pilī.

— Bet uz kuru pusi jūs pati vairāk nosliecaties?

V.Vīķe–Freiberga: — Es gaidu rezultātus, un tad, kad redzēšu pēdējos argumentus, varēšu sliekties uz vienu vai citu pusi, pa tukšo es nekur nesliecos nekad.

— Rīgas dome iecerējusi pilsētā aizliegt alkoholisko dzērienu mazumtirdzniecību valsts vai pašvaldības administratīvo iestāžu telpās un teritorijā. Uzņēmēji saka, ka viņu zaudējumi varētu būt rakstāmi miljonos, bet domes pārstāvji savukārt iesaka uzņēmējiem necensties gūt peļņu uz alkohola rēķina, bet labāk nodarboties ar piena un dārzeņu tirdzniecību. Ko jūs varētu atbildēt šiem uzņēmējiem?

V.Vīķe–Freiberga: — Es domāju, uzņēmēji lieto diezgan demagoģiskus argumentus brīžiem. Es neesmu pārliecināta par to, ka tamdēļ vien, ja tiek kontrolēta alkohola aprite, tūliņ visi likumīgie alkohola tirgotāji nokļūs bankrotā, ka visu pārņems “točkas”, un tamlīdzīgi. Ir dažādas puses arī šim jautājumam, un alkohola aprite Latvijā ir jākontrolē tāpēc, ka mūsu valstī valda vispār dramatiska apjoma alkoholisms, tas ir viens. Otrkārt, tieši pa Rīgas ielām pārvietojoties, es esmu konstatējusi, ka alkohola lietošana jebkurā vietā uz ielas, ieskaitot mazgadīgos, nepilngadīgos, kas Rīgas ielās streipuļo apkārt ar alus pudelēm rokā, ir nepieņemama. Tā nav tā sabiedriskā vide, kurā mēs novēlam saviem bērniem un jauniešiem uzaugt, nedz arī tas tēls, ko vēlamies pasaulei rādīt, tas nav pieņemams, un es domāju, ka te ir daudz kas vēl sakārtojams.

— Pirmdien kārtējo reizi Rīgā uzstādīts kāds piemineklis — Krievijas karavadonim Barklajam de Tolli. Vai jūs atbalstāt šīs uzņēmuma “Teikas nami” prezidenta Jevgeņija Gomberga aktivitātes un Rīgas domes rīcību jautājuma risināšanā?

V.Vīķe–Freiberga: — Es brīnos par to, ka galvaspilsētā, kuras publiskajai telpai ir arī valstiskuma rezonanse, šādā situācijā publiskās vietās tiek izvietoti pieminekļi pilnīgi pēc privātpersonu iniciatīvas. Tas principiāli man šķiet pilnīgi nepareizi un nepieņemami. Jo tā jau kurš katrs varēs sākt visās Rīgas publiskās vietās izvietot savus personīgos pieminekļus, teiksim, dārza rūķīšus vai flamingo, vai kādus karavadoņus, vienalga ko citu. Katrai privātpersonai ir iespējams uzstādīt savā privātā dārziņā un savā mājā, un arī tad ir jāievēro noteikumi, daudzās pilsētās, piemēram, municipalitāte nemaz neatļaus jums ko kādu... tur pat ir regulācijas, kur nu vēl publiskos skvēros, publiskos parkos un vēl valsts galvaspilsētā.

— Un kā, jūsuprāt, būtu Rīgas domei jārīkojas?

V.Vīķe–Freiberga: — Acīmredzot Rīgas dome te ir sekojusi kāda uzņēmēja privātiniciatīvai, kas visai pārsteidza. Bet kas vēl vairāk mani pārsteidza, ka mūsu valstī jebkura dome, un tai skaitā Rīgas dome, var tik plaši rīkoties ar šo publisko telpu, kas pieder visai tautai, īpaši galvaspilsētā tā tas ir. Es domāju, ka Rīga pieder ne tikai Rīgas municipalitātei, tā pieder arī valstij, un te Valsts kultūras pieminekļu inspekcijai būtu jāsaka kāds būtisks vārds, un tai būtu jāspēj tikt uzklausītai šādos jautājumos. Es baidos, ka līdz šim mums nav bijis pietiekama svara valstiskā līmeņa vērtējumā.

Pēc ieraksta “LV” diktofonā