Nauda kā Eiropas vienotības zīme

Vakar, 3. jūlijā, Latvijas Vēstures muzejā tika atklāta izstāde “Nauda kā Eiropas integrācijas apliecinājums”

Dr.hist. Kristīne Ducmane, izstādes līdzautore, — “Latvijas Vēstnesim”

Turpinājums.

Sākums “LV” 3.07.2002., Nr.99

Eiropas Centrālās bankas ēka Frankfurtē pie Mainas

Īrijas mārciņa — no l927. līdz 2002. gadam Īrijas Republikas nacionālās valūtas pamatvienība. 1 Īrijas mārciņa = 20 šiliņi = 100 pensi. Tā bija piesaistīta angļu sterliņu mārciņai.

Itālijas lira — sākotnēji (no 953. gada) naudas skaita vienība Itālijas teritorijā. Bet kā sudraba monētu liru sāka kalt 1472. gadā Venēcijā, vēlāk arī citās Itālijas pilsētās. Mūsdienu Itālijas liras priekštece bija Austrijas lira, kuru 1814. gadā Austrija ieviesa Lombardijā, Modenā, Parmā, Lukā un citur Ziemeļitālijā. 1859. gadā lira kļuva par jaunās Itālijas valsts naudas vienību un tajā skaitīja 100 čentezīmu. 1862. gadā tā tika pielīdzināta frankam, un no 1865. gada Itālija kopā ar citām valstīm ietilpa t.s. Latīņu monētu savienībā. Līdz 2002. gadam lira bija Itālijas nacionālās valūtas pamatvienība.

Luksemburgas franks. Līdz 2002. gadam — Luksemburgas Lielhercogistes valūtas pamatvienība, kas ieviesta 1848. gadā. 1 franks līdzinājās 100 santīmiem.

Nīderlandes guldenis (vācu Gulden) — sākotnēji zelta, vēlāk sudraba monēta. Zelta guldeņi pirmoreiz kalti 14. gadsimta otrajā pusē Vācijā kā florīnu atdarinājumi, bet 15. gadsimta otrajā pusē šeit sāka kalt lielas sudraba monētas— guldeņu grašus, kas 1518. gadā ieguva dāldera nosaukumu un atbilda zelta guldeņu vērtībai. Zelta guldeņus kopš 1559. gada sāka dēvēt par “Goldgulden”.

1601. gadā sudraba guldeņus sāka kalt Nīderlandes Savienoto Provinču Republikā, un tie līdzinājās 28 stīveriem, bet no 1679. līdz 1838. gadam sudraba guldenis bija Nīderlandes galvenā monēta. Pēc zelta monometālisma ieviešanas 1875. gadā sudraba guldenis kļuva par maiņas monētu un par naudas sistēmas pamatvienību kļuva zelta guldenis, kas saturēja 0,6048 gramus tīra zelta.

Mūsdienās līdz 2002. gadam guldenis bija nacionālās valūtas pamatvienība Nīderlandes Karalistē . l guldenis līdzinājās 100 centiem.

Portugāles eskudo (spāniski eskudo — vairogs). Portugālē eskudo sāka kalt 15. gadsimtā kā 4,58 g smagu zelta monētu, bet sudraba eskudo, kas līdzinājās 100 santīmiem, sāka kalt 1915. gadā. Eskudo līdz 2002. gadam bija Portugāles nacionālās valūtas pamatvienība.

Somijas marka (somiski markka). Līdz 2002. gadam marka bija Somijas nacionālās valūtas pamatvienība. 1 marka līdzinājās 100 penijiem. Pirmoreiz Somija marku izlaida 1860. gadā, tai atrodoties Krievijas impērijas sastāvā, un marka atbilda Krievijas ceturtdaļrublim jeb 100 penijiem. No 1877. gada tika kaltas arī zelta 20 un 10 marku monētas. Pēc neatkarības iegūšanas kopš 1918. gada marka joprojām bija Somijas naudas vienība.

Spānijas peseta — Spānijas sudraba monēta, ko sāka kalt 18. gadsimta sākumā un kas atbilda 2 reāliem jeb 1/4 peso. Pēc Spānijas pievienošanās Latīņu monētu savienībai peseta ap 1868. gadu, nomainot eskudo, kļuva par nacionālās valūtas vienību — 1 pesetā bija 100 santīmu.

Vācijas marka (vāciski die Mark). No 1871. līdz 1914. gadam zelta marka bija vienotās Vācijas impērijas valūtas pamatvienība, kas līdzinājās 100 feniņiem. Zelta saturs vienā markā bija 0,358423 gramu. Sudraba markas kala no 900. raudzes metāla. 1923. gadā izlaida rentesmarkas, ko 1924. gadā nomainīja reihsmarkas, kas bija naudas apgrozībā Vācijā līdz 1948. gadam, kad izveidojās divas Vācijas — VDR un VFR, kur katrai bija savas markas. Šāda situācija pastāvēja līdz Vācijas apvienošanai 1990. gadā. No šī laika līdz 2002.gadam marka atkal bija apvienotās Vācijas valūta ar kodu DEM un ietilpa arī SDR sistēmā ar īpatsvaru tajā 21 procents.

Peso (spāniski peso — svars). Imperatora Kārļa I laikā (1516— 1556) peso bija dāldera tipa sudraba monēta Spānijā, kad 1 peso līdzinājās 8 reāliem. Pēc Amerikas atklāšanas Jaunajā pasaulē peso bija sudraba stienīši, ko izmantoja kā naudu. No 1535. gada 11 Jaunās pasaules monētu kaltuvēs peso sāka kalt kā monētu no Meksikā atklātā un iegūstamā sudraba. Eiropā šīs monētas dēvēja arī par “kuģa peso” (Schiffpeso) un tās izmantoja kā izejmateriālu savu monētu kalšanai. Peso kala līdz 1868. gadam, kad to nomainīja 5 pesetu monēta.

Vendu monētu savienība ( vāciski Wendischer Mūnzverein) radās 1379. gadā, apvienojot Hanzas pilsētas — Hamburgu, Lībeku, Vismāru, Līneburgu, 1381. gadā tām pievienojās Rostoka, Štrālzunda, bet pēc kāda laika arī Greifsvalde un Hannovere, kaļot sudraba vitenus (sākumā 176 šādas monētas no 13 1/2 lotu vērtās Ķelnes svara mārkas). 1 vitens līdzinājās 4 feniņiem. Vitenu kalšanu bija uzsākusi jau 1325. gadā Lībeka, kas bija nozīmīgākā pilsēta visā Hanzā un līdz ar to arī Vendu monētu savienībā. Šajā savienībā kaltās monētas bija naudas apgrozībā arī Latvijas teritorijā 14. un 15. gadsimtā. Tās atrodamas gan naudas noguldījumos (depozītos), gan arheoloģisko izrakumu vietās viduslaiku kapsētās, piļu un apmetņu kultūras slāņos.

Vendu monētu savienība pastāvēja līdz 1569. gadam. Tolaik viteni jau bija kļuvuši par sīknaudu (216 monētas no 5 1/4 lotu vērtās mārkas), un to vietā sāka kalt zekslingus.

Latīņu monētu savienība (franciski Union Latine) — 1865. gada 23. decembrī nodibinātā Francijas, Beļģijas, Šveices (1 franks = 100 santīmiem), kā arī Itālijas (1 lira = 100 čentezīmiem) savienība, kas apliecināja vienveidīgu monētu sistēmas funkcionēšanu uz bimetālisma bāzes, brīvi kaļot zelta un sudraba monētas. Savienības dalībvalstu naudas vienībām bija vienāds metāla saturs — 0,29032254 g tīra zelta un 4,5 g tīra sudraba. 1869. gadā Latīņu monētu savienībā iestājās Grieķija (1 drahma = 100 leptas), 1878. gadā — Monako (1 franks = 100 santīmi). Savienībai daļēji pievienojās arī virkne citu valstu: ap 1864. gadu— Somija ( 1 marka = 100 peniji), 1867. gadā — Rumānija ( 1 leja = 100 bani), 1868. gadā — Serbija (1 dinārs = 100 paras), ap 1868. gadu — Spānija (1 peseta = 100 santīmi), 1883. gadā — Bulgārija ( 1 leva = 100 stotinkas), 1906. gadā — Melnkalne (1 perpers = 100 paras), bet pēc Pirmā pasaules kara 1924. gadā arī Latvija ( 1 lats = 100 santīmi) un Polija (1 zlots = 100 groši), bet Albānija 1926. gadā ( 1 zelta franks = 5 leki = 100 kvindari). Lai gan Latīņu monētu savienība beidza pastāvēt 1926. gada 31. janvārī, Latvija tās noteikto zelta standartu stingri ievēroja līdz pat 1936. gadam.

Arī Latvijas Republikas lats ar laiku var pārvērsties par eiro. Tāpēc neliels atgādinājums

1991. gada 10. janvārī Latvijas Republikas Ministru padomes priekšsēdētājs Ivars Godmanis rīkoja sanāksmi par tēmu “Latvijas Republikas naudas sistēmas izveidošana”. Šajā sanāksmē uzstājās PSRS Valsts bankas Latvijas republikāniskās bankas valdes priekšsēdētājs A.Bergs-Bergmanis ar ziņojumu “Rubļa emisija kā finansiālā svira ekonomikas regulēšanai PSRS interesēs”. Tajā galvenokārt runa bija par: 1) skaidrās naudas deficītu republikā, ievērojot cenu un izmaksu pieaugumu; 2) par PSRS budžeta segšanu ar rubļa papildu emitēšanu; 3) par rubļa reformas realitātēm PSRS un tās iespējamajām sekām Latvijas Republikā.

Konkrēti jau par Latvijas Republikas naudas sistēmas ieviešanas nepieciešamību un priekšnosacījumiem referēja Latvijas Bankas prezidents Pāvils Sakss.1

Par citu maksāšanas līdzekļu izmantošanas iespējām Latvijas Republikas nacionālās valūtas veidošanā referēja valdības padomnieks A.Plotkāns, bet jau konkrēti par Latvijas Republikas naudas sistēmas ieviešanas tehniskajiem un finansiālajiem jautājumiem ziņoja mākslinieks Jānis Krievs, valdības administrācijas galvenie speciālisti Juris Lebedoks un Bruno Vrubļevskis. Vērtspapīru izgatavošanas problēmas un attīstības perspektīvas aplūkoja Ministru padomes padomnieks A.Sadausks.2

Šīs sanāksmes lēmumu projektā lasāms, ka tika uzdots “izveidot darba grupu Latvijas Republikas naudas vienības izgatavošanas praktiskai realizācijai. Grupas vispārējo vadību uzdot valdības padomniekam A.Sadauskam.

Uzdot Ārējo ekonomisko sakaru departamentam līdz 1991. gada 5. februārim iesniegt priekšlikumus naudas drukāšanas un monētu kalšanas izdevumu segšanai.

Latvijas Republikas Ārlietu ministrijai līdz 1991. gada 1. martam iesniegt priekšlikumus par Latvijas Republikas zelta krājumu ārzemēs izmantošanas iespējām naudas vienības izgatavošanai”.3

“Latvijas Republikas nacionālās naudas sistēmas izveidošanas programmu” izstrādāja arī profesors ekonomists Elmārs Zelgalvis.4 Tajā viņš pamatoja nacionālas naudas sistēmas nepieciešamību: 1) lai īstenotu LR ekonomisko patstāvību; 2) lai sekmētu republikas pāreju uz tirgus ekonomiku; 3) lai izvairītos no PSRS naudas apgrozības nestabilitātes, kas izpaudās pieaugošajā inflācijā un rubļa pirktspējas lejupslīdē.

1990. gada 15. augustā savas pārdomas par nacionālās valūtas nepieciešamību ir izklāstījis arī ekonomists Arnis Kalniņš rakstā “Nedaudz par inflāciju un naudu”5, norādot, ka “pāreja uz Latvijas naudu ir republikas pašsaimniekošanas funkcionēšanas priekšnoteikums. Alternatīvas tai nav”.6

Latvijas Banka kā centrālā republikas kredītiestāde formāli tika nodibināta jau 1990. gada 2. martā ar Latvijas PSR AP likumu “Par bankām” un lēmumu “Par Latvijas banku”.7

Pēc pāris mēnešiem tika apstiprināti jaunās Latvijas centrālās bankas pagaidu statūti — “Nolikums par Latvijas Banku”.8

Ar Latvijas Republikas AP lēmumu Nr. 586 tika nolemts izveidot Latvijas Banku, vienlaikus izdarot grozījumus un papildinājumus jau iepriekš pieņemtajā likumā “Par bankām”, bet ar 1990. gada 31. jūlija Augstākās Padomes lēmumu Nr. 587 par Latvijas Bankas prezidentu tika iecelts Pāvils Sakss un par Latvijas Bankas padomes locekļiem — Andris Bērziņš, Jānis Ozoliņš, Elmārs Siliņš un Elmārs Zelgalvis.9

Taču Latvijas Banka faktiski vēl nestrādāja, naudu tā neemitēja. Joprojām naudas apgrozību Latvijā pārzināja PSRS Valsts bankas Latvijas republikāniskais kantoris.

1991. gada augusta notikumu rezultātā Latvija beidzot atkal kļuva par neatkarīgu valsti. Tas deva iespēju arī Latvijas Bankai ieņemt tai pienākošos vietu kā reāli eksistējošai Latvijas centrālajai bankai. Bija jāveic līdzšinējās banku sistēmas plaša reorganizācija. 1991. gada 3. septembrī Latvijas Banka sāka klientu pastāvīgu apkalpošanu, par tās prezidentu tika iecelts Augstākās padomes deputāts Einars Repše, par vietnieku — Alfrēds Bergs–Bergmanis.10

1991. gada 26. novembrī tika izveidota Latvijas Republikas Naudas reformas komiteja trīs cilvēku sastāvā: Latvijas Republikas Ministru padomes priekšsēdētājs Ivars Godmanis, Latvijas Bankas prezidents Einars Repše un Latvijas Republikas AP Ekonomikas komisijas priekšsēdētājs Ojārs Kehris.11

Latvijas Banka intensīvi strādāja pie pagaidu naudas — Latvijas rubļa — ieviešanas koncepcijas. Pagaidu nauda bija nepieciešama, lai drīzāk izkļūtu no PSRS rubļa zonas, samazinātu inflāciju un stabilizētu valūtu. Vēl viens iemesls pagaidu naudas ieviešanai — kļuva skaidrs, ka gluži tehniski latu iespiest tik drīz nevarēs, savukārt jau draudēja pietrūkt apgrozībā nepieciešamo PSRS rubļu. Ministru padome izšķīrās par Latvijas rubli kā pagaidu risinājumu. Šo ideju realizēja toreizējā Rūpniecības ministrija ar ministru Aivaru Milleru priekšgalā. Par mākslinieku tika uzaicināts Kirils Šmeļkovs, kurš bija apguvis toreiz pie mums vēl tik svešo datorgrafiku. K.Šmeļkova uzdevums bija izveidot tādu naudaszīmju dizainu, lai tā arī vizuāli izskatītos tikai kā pagaidu nauda.

Sākotnējā variantā bija paredzēts, ka Līgatnē varētu ražot papīru, uz kura drukāt šo Latvijas pagaidu naudu. Taču dažu dienu laikā kļuva skaidrs, ka Līgatnes papīrs nav derīgs šim nolūkam.

Drīz vien atbilstošu papīru naudas drukāšanai ar ūdenszīmēm un “matiņiem” varēja pasūtīt Somijā. Pašas naudaszīmes iespieda šeit pat, Rīgas Paraugtipogrāfijā, sadarbībā ar LR Izdevniecību, poligrāfijas un grāmatu tirdzniecības ražošanas apvienību (LITTA), kuras ģenerāldirektors bija Jānis Bluka.

Gan mākslinieks, gan poligrāfisti ar grūto uzdevumu veiksmīgi tika galā. Pagaidu nauda — Latvijas rublis — bija kvalitatīva. Viltojumi parādījās tikai šīs naudas apgrozības posma pašās beigās.

Bija izstrādāti četri varianti, kā ieviest Latvijas rubli:

I variants — “Latvijas rublis jāievieš ekstremālos apstākļos (3 dienu laikā)” 12 iesniegts Ministru padomē 1992. gada 20. februārī.

II variants — “Naudas maiņa normālos apstākļos, kad no Krievijas Federācijas puses netiek pielietoti nekādi ārkārtēji pasākumi”13 iesniegts Ministru padomē 1992. gada 4.februārī.

III variants — “Latvijas rublis tiek ieviests kā papildu maksāšanas līdzeklis Krievijas rublim”14.

IV variants (bez virsraksta, bet ar pašrocīgu parakstu E.R.(Einars Repše)1992. gada 4. februārī) paredzēja:15

“1. Sākot ar noteiktu dienu, visas izmaksas no banku kasēm notiek Latvijas rubļos.

2. Ekvivalents daudzums rubļu tiek izņemts no bankām un ievietots speciālos rezerves fondos.

3. Rezultātā apgrozībā esošā nauda tiek pamazām nomainīta ar tādu pašu daudzumu Latvijas rubļu.

4. Pēc kāda laika valsts veikali pārtrauc pieņemt rubļus.

5. Emisijas procedūras sākumā paliek nemainīgas, ieskaitot atļauju prasīšanu no Krievijas bankas.

6. Norēķinu kārtība ar NVS valstīm nemainās (vismaz izmaiņām nav objektīvu iemeslu), jo mainījies ir tikai Latvijā cirkulējošā rubļa izskats.

7. Latvijas banku nodaļas katrā laikā neierobežoti apmaina rubļus pret Latvijas rubļiem un otrādi.

8. Rezultātā nepastāv objektīvi iemesli jebkādiem ekonomiskiem sarežģījumiem. Norēķini turpinās, tāpat arī tirdzniecība par skaidru naudu.

9. Tomēr kļūst zināms apgrozībā esošās skaidrās naudas apjoms, kā arī skaidrās naudas kustības pāri robežai bilance (vai rubļi nāk iekšā, vai iet ārā).

10. Katrā mirklī var zibenīgi izolēties, izmainot 5., 6. un 7. punktā minētos noteikumus, tas ir, pārtraucot neierobežoto apmaiņu starp Latvijas rubļiem un rubļiem, ieviešot kursus norēķinos ar NVS valstīm, kā arī pārņemot savās rokās emisijas procedūras.

11. To var arī nedarīt vai darīt tikai daļēji līdz pat lata ieviešanai.”16

Tika paredzētas arī iespējamās problēmas un to risinājumi:

“1. Lai tik īsā termiņā veiktu naudas maiņu, attiecīgais dienesta transports jānodrošina ar benzīnu.

2. “Latvijas pasts” un Labklājības ministrija uzskata, ka reālais minimālais termiņš naudas apmaiņas veikšanai ir 7 dienas, jo ir ļoti liels nestrādājošo pensionāru skaits, kuri naudu mainīs pastā.

3. Ko darīt ar Krievijas armiju.

4. Kā liecināja 50 un 100 rubļu naudaszīmju maiņa, banku un pasta darbinieki strādāja gandrīz diennakti. Tagad tajās pašās dienās jāveic lielāks darba apjoms. Jādomā par šo darbinieku materiālo atlīdzību — no kādiem līdzekļiem un kādas summas.

5. Uzruna iedzīvotājiem un Naudas reformas komitejas lēmums jātulko krievu valodā, jārezervē uzstāšanās laiks radio un televīzijā un vieta avīzēs (ja būs papīrs un avīzes iznāks).

6. Sazināties ar iekšlietu orgāniem un apsardzi.”17

Tādas acīmredzot būs atmiņas par latu, līdz arī Latvijā nauda kļūs kā Eiropas integrācijas apliecinājums, ko gaidām gan ar cerībām, gan bažām.

1 LVA, apr. Nr. 8, lieta Nr. 129, 20. lpp.

2 Turpat

3 Turpat, 21. lpp.

4 LVA, apr. Nr. 8, lieta Nr. 130, 226.—163. lpp.

5 LVA, apr. Nr. 8, lieta Nr. 130, 226.—242. lpp.

6 Turpat, 231. lpp.

7 LPSR AP un Valdības Ziņotājs, Nr. 12, 1990. gada 22. martā, 700.— 706. lpp

8 LPSR AP un Valdības Ziņotājs, Nr. 34, 1990. gada 23. augustā, 1735.—1741. lpp.

9 Turpat, 1735.—1736; 1741. lpp.

10 Ziņotājs, Nr. 35/36, 1991.g.12.09., 1676. lpp

11 Ziņotājs, Nr. 49/50, 1991.g.19.12., 2341. lpp.

12 LVA, apr. Nr. 2, lieta Nr. 1456, 68.—80. lpp.

13 Turpat, 89., 100.—107. lpp.

14 Turpat, 108.—100. lpp.

15 Turpat, 110. lpp.

16 LVA, apr.Nr. 2, lieta Nr. 1456, 110. lpp.

17 Turpat, 59. lpp.