“Mēs runāsim arī par to, kas darāms līdz novembrim”

Ārlietu ministrijas valsts sekretārs Māris Riekstiņš intervijā Latvijas Radio raidījumā “Kāpnes”

Intervijā Latvijas Radio 3.jūlija raidījumā “Kāpnes” pulksten 15.09. Vada žurnāliste Judīte Čunka

— Šīs nedēļas nogalē Rīgā notiks NATO kandidātvalstu vadītāju sanāksme “Rīga 2002: tilts uz Prāgu”. Jūs esat šīs sanāksmes organizācijas uzraudzības komisijas vadītājs. Vai jau ir kādi precīzāki dati par to, cik viesu sabrauks uz šo kandidātvalstu premjeru apspriedi?

Māris Riekstiņš: — Šis saraksts ar apspriedes dalībniekiem visu laiku papildinās, un arī notiek dažādas izmaiņas, bet šobrīd mēs rēķināmies ar to, ka sanāksmi apmeklēs 300 reģistrētu dalībnieku, kā arī šīs sanāksmes norisi atspoguļos žurnālisti un masu mediju pārstāvji, kuru skaits varētu sniegties pāri diviem simtiem.

— Kas ir oficiālie viesi — prezidenti, premjeri?

M.Riekstiņš: — Šajos 300 oficiālajos viesos ietilpst, protams, Viļņas desmitnieka jeb NATO kandidātvalstu ministru prezidenti, tad Baltijas un Polijas valstu prezidenti, seši aizsardzības ministri, kas pārstāv gan NATO dalībvalstis, gan mūsu reģiona valstis, piemēram, Somijas un Zviedrijas aizsardzības ministri, kā arī pieci ārlietu ministri. Tāpat mēs sagaidām ļoti lielu delegāciju no Amerikas Savienotajām Valstīm, kurā būs pieci ASV senatori — šo senatoru delegāciju vadīs republikāņu mazākuma līderis Senātā senators Lots; ir pieteikuši savu dalību daudzi bijušie Eiropas līmeņa politiķi, kā Karls Bilts, bijušais Polijas ārlietu ministrs Geremeks, akadēmisko aprindu pārstāvji, kā Zbigņevs Bžezinskis, Ronss Asmuss, šo uzskaitījumu es varētu turpināt.

— Laikam Latvija nekad nav tik daudzus viesus vienā brīdī pieredzējusi?

M.Riekstiņš: — Jā, acīmredzot šis ir tiešām ļoti atbildīgs brīdis mums kā šī pasākuma organizētājiem — uzņemt ļoti daudzu valstu un valdību vadītājus un arī valdību locekļus. Bet es domāju, ka galvenais jau ir šīs sanāksmes uzdevums un mērķis. Tātad Viļņas desmitnieks tika nodibināts 2000.gada maijā, kad NATO kandidātvalstis apvienoja savus pūliņus un resursus, lai viņu vēlmes kļūt par alianses dalībvalstīm tiktu uzklausītas un nebūtu varbūt dzirdamas tikai šur un tur, tādā zemā profilā — tāpēc mēs apvienojām šos pūliņus. Un es domāju, ka kopš 2000.gada maija Viļņas desmitnieks sevi jau ir pieteicis kā ļoti saliedēta komanda, kas daudz darījusi kopā, koordinējusi savu darbību, un, raugoties uz Prāgas NATO valstu vadītāju tikšanos, kur acīmredzot tiks pieņemti lēmumi par jauno valstu uzaicināšanu, šis desmitnieks ir strādājis ļoti labi, lai tiktu pieņemti pozitīvi lēmumi.

— Vēl sanāksmes laikā paredzēta arī ASV prezidenta Džordža Buša un Lielbritānijas premjera Tonija Blēra videouzruna.

M.Riekstiņš: — Tieši tā. Mēs esam paredzējuši, ka sanāksmes atklāšanas dienā būs gan ASV prezidenta, gan Lielbritānijas premjera Tonija Blēra videouzruna un apsveikums sanāksmes dalībniekiem.

— Kāds ir šīs sanāksmes mērķis, un kas tiks pausts noslēguma deklarācijā?

M.Riekstiņš: — Kā jau minēju, Viļņas desmitnieks ir daudz strādājis iepriekšējos divos gados, un šis ir pēdējais pasākums šajā formātā pirms Prāgas NATO valstu vadītāju apspriedes, un sanāksmei mēs izvirzām vairākus mērķus. No vienas puses, tas ir zināms padarītā darba rezumējums — kas ir izdarīts, cik tālu esam nonākuši ar savām reformām — vai tas attiektos uz bruņoto spēku reformām, vai reformām vispār dažādās valstu attīstības jomās, demokrātisko institūciju stiprināšanā, ekonomiskās attīstības jautājumos un tamlīdzīgi. Mēs runāsim arī par to, ko mums vēl atlicis darīt līdz novembrim, kā arī iesāksim diskusiju, kāds tad izskatīsies šis process pēc Prāgas. Tātad mēs sagaidām, ka Prāgā noteikts skaits Viļņas desmitnieka valstu acīmredzot saņems uzaicinājumus pievienoties aliansei; tai pašā laikā šķiet, ka ne visas desmit saņems šos uzaicinājumus. Mums ir jāuzsāk diskusija par to, ko tad mēs darīsim pēc Prāgas — gan tie, kurus uzaicinās, gan tie, kurus neuzaicinās, vai mēs turpināsim šo sadarbību arī pēc šī novembra — ja jā, tad kāda šī sadarbība būs, kā tā izpaudīsies. Šie ir tie trīs galvenie sanāksmes mērķi, un šīs tēmas arī radīs savu atspoguļojumu galadokumentā. Mums, Viļņas desmitniekam, ir tradīcija, ka sanāksmēs vai nu ārlietu ministru, premjeru, vai arī valstu rezidentu līmenī, tiek pieņemti politiska rakstura paziņojumi, un arī Rīgas sanāksme šajā gadījumā nebūs izņēmums.

— Ministru kabinets vakar piešķīra papildu finansējumu sanāksmes izdevumiem. Cik Latvijai izmaksās apspriedes rīkošana, un no kādiem līdzekļiem nauda tiek ņemta?

M.Riekstiņš: — Uz šo jautājumu es jums pilnīgi, līdz santīmam, atbildi šodien sniegt nevarēšu, tad, kad pasākums būs novadīts, mēs, protams, saskaitīsim visu bilanci kopā. Uz šo brīdi konkrēti Ārlietu ministrijas budžetam ir atvēlēti 200 tūkstoši latu, mēs arī esam centušies piesaistīt privātā sektora pārstāvjus, šai sanāksmei ir daudz atbalstītāju, sponsoru. Ne viss šis atbalsts ir mērāms konkrēti naudas vienībās — vai tās būtu tiešās translācijas Latvijas Televīzijā vai Latvijas Radio, lai iedzīvotājiem būtu iespēja sekot līdzi šiem pasākumiem. Protams, mēs ļoti labi saprotam arī nodokļu maksātāju leģitīmu vēlmi zināt, kā viņu nauda tiek iztērēta. Tas, ko es gribētu uzsvērt, ir, ka faktiski jau visa šī nauda paliks tepat Latvijā; tā ir it kā nodokļu maksātāju nauda, kas ar valsts budžetu atgriežas atpakaļ pie tiem pašiem nodokļu maksātājiem — vai tas būtu caur viesnīcām, vai tas būtu caur ēdināšanas uzņēmumiem, vai tas būtu caur tiem cilvēkiem, kas strādā ar informāciju tehnoloģijām, un tā tālāk. Bet, kā teikts, tad, kad sanāksme beigsies, mēs, protams, savilksim visus cipariņus kopā un pilnīgi skaidri arī varēsim pateikt, cik tad tas izmaksāja mums. Vēl ir jāpiezīmē, ka faktiski visas Viļņas desmitnieka valstis ir rīkojušas kādus pasākumus pie sevis — tādi pasākumi ir bijuši gan Bratislavā, gan Sofijā, gan Bukarestē, gan Tallinā; un mums arī ir, kā saka, jāceļ sava nastas daļa.

— Rietumos kritiķi raugās skeptiski uz mazajām valstīm — tās maz ko varot dot kopējās lietas labā, vienīgi problēmas. Kā jūs šādus apgalvojumus atspēkotu un kādus pretargumentus minētu, un ko Latvija var piedāvāt?

M.Riekstiņš: — Domāju, ka kritiķi ir gan Rietumos, gan Austrumos, gan arī šeit pat, pie mums — par tiem jautājumiem, kas saistās ar NATO kā alianses paplašināšanu un ar NATO rīcībspēju nākotnē. Es domāju, tādas lietas, ko šīs nelielās valstis var dot nākotnē kopējās lietas labā, ir vairākas. Pirmkārt, ja skatāmies vēsturiski, NATO paplašināšanas process vienmēr ir nozīmējis stabilitātes telpas paplašināšanu — vai tas ir bijis gadījumā, kad, piemēram, savā laikā dalībai NATO tika uzaicināta Spānija; vai gadījumā, kad tikai pirms dažiem gadiem tika uzaicinātas Polija, Čehija un Ungārija — tas nozīmē stabilitātes telpas paplašināšanu Eiropas telpā, un es domāju, ka tas ir arī pašreizējo NATO dalībvalstu interesēs, lai, šīs jaunās valstis uzņemot, zināmā mērā tiek radītas garantijas, ka šīs valstis neradīs kaut kādas krīzes vai sarežģījumus nākotnē. Un tas, protams, ir svarīgi gan iedzīvotājiem, kas vienkārši grib dzīvot mierīgi savu dzīvi, gan uzņēmējiem, kas lūkojas pēc jaunām iespējām investīcijām vai sadarbības projektiem. Tas ir tā, ja raugāmies uz vispārējo politiskās stabilitātes karti Eiropā. Otrs punkts ir ļoti precīzas jomas jeb nišas, kur atsevišķas valstis specializējas, un es domāju, ja šobrīd Latvijas eksperti un militārpersonas ir specializējušās vairākās jomās, vajadzētu būt kādām militārās medicīnas vienībām, kuras jau līdz šim ir strādājušas un ļoti pozitīvi strādājušas bijušajā Balkānu reģionā, bijušās Dienvidslāvijas reģionā, teiksim, atmīnētāji, eksperti šajos jautājumos. Domāju, ka tādas nišas ir vēl un vēl, un arī katrai valstij ir sava specializācija. Kaut vai tā ir maza kontribūcija, bet nevar teikt, ka tā ir nenozīmīga kontribūcija.

— Neoficiālās diskusijās un arī presē tiek minētas tās kandidātvalstis lielākā vai mazākā skaitā, kuras Prāgā tiks uzaicinātas iestāties aliansē. Ja jau visi riņķī par to runā, kādēļ kārtis netiek atklātas oficiāli, un ko dos šie daži mēneši , kas ir atlikuši līdz novembrim? Vai tiek gaidīti kādi vēlēšanu rezultāti vairākās valstīs, tostarp arī kandidātvalstīs?

M.Riekstiņš: — Jā, es domāju, ka šeit vairāki aspekti būtu minami. Protams, tiek gaidīti arī atsevišķu vēlēšanu rezultāti — nav noslēpums, ka diezgan plaši tiek diskutēts tā sauktais Slovākijas gadījums — kas notiek Slovākijā, ja tiešām pie varas nāk Mečiars un viņa partija. Protams, tā būs slovāku tautas izvēle, taču arī NATO aliansei ir tiesības pieņemt lēmumu, vai viņi vēlas tādu valsti redzēt savā pulkā. Bet otra lieta, kas ir vēl būtiskāka, ir tā, ka NATO nav vēlēšanās jau tagad dot kādus mājienus un paziņot par kādiem lēmumiem, jo tas var tikai novest pie tā, ka kandidātvalstis — kāda vai vairākas — jau justos ļoti komfortabli un apstādinātu savas reformas. Un tas nav ne NATO organizācijas interesēs, ne arī šo konkrēto valstu interesēs.

— Krievijā atskan runas par to, ka tagad, kad Krievija ir mazinājusi savu aso kritiku pret NATO paplašināšanu, arī Latvijai vajadzētu parādīt labo gribu un līdz Prāgas apspriedei vai uzreiz pēc tās spert kādu atbildes soli Maskavas virzienā. Nupat Krievijas domes starptautisko lietu komitejas priekšsēdētāja vietnieks Konstantins Kosačovs ir izteicies, ka Maskava gribētu redzēt uzlabojumus krieviski runājošo cilvēku tiesību jomā un — citēju: “Pēc alianses paplašināšanās tieši uz NATO valstīm gulsies lielāka atbildība par nacionālo minoritāšu stāvokli Baltijā. Latvijas elite pati varētu spert soli pretī Krievijai bez NATO iejaukšanās.”

M.Riekstiņš: — Domāju, ka šis jautājuma uzstādījums ir nedaudz ačgārns. Pirmkārt, Krievijas Federācijai par paplašināšanās procesu nav bijis nekādu veto tiesību, līdz ar to Krievijas piekrišana nekad nav tikusi prasīta. Un līdz ar to, ja kāds tagad mēģina interpretēt, ka, lūk, viņi ir piekrituši un tagad tas būtu jāatmaksā kaut kādā nosacītā veidā — es domāju, ka tas ir nepareizi. Protams, mēs esam ieinteresēti pragmatiskās un labās attiecībās ar mūsu austrumu kaimiņu. Latvija no savas puses ir nākusi klajā ar virkni iniciatīvu, un Krievijas diplomātiem tas ir zināms, un, manuprāt, šajā gadījumā tieši tā “bumbiņa”, ja tāda eksistē, atrodas Krievijas pusē, bet vēlreiz vēlos teikt, ka mums būtu jāveic kāda “atmaksāšana” vai “parāda atmaksāšana” — tā mēs to jautājumu neuzlūkojam.

— Savukārt NATO informācijas biroja vadītājs Maskavā Rolfs Velberts ir norādījis, ka alianses paplašināšanās vēl atrodas izskatīšanas stadijā, ņemot vērā tādus aspektus kā cilvēktiesības un konfliktu neesamība kandidātvalstīs. Kā oficiālajos NATO vērtējumos Latvija izskatās no šī aspekta?

M.Riekstiņš: — Šie divi jautājumi, ko jūs minējāt, — cilvēktiesības un konfliktu neesamība — tiešām ir tikai daļa no tā jautājumu spektra, kurus NATO alianse vērtē attiecībā uz katru no kandidātvalstīm. Es domāju, Latvija ir ļoti cītīgi strādājusi visā tā sauktā rīcības plāna dalībai NATO kontekstā, un mēs tiekam vērtēti kopā ar mūsu Baltijas kaimiņiem kā vieni no veiksmīgākajiem šajā procesā; un man šķiet, ja nekas fundamentāls šeit, Latvijā, iekšpolitiski mums nemainīsies līdz Prāgas sammitam, tad mums ir ļoti labas iespējas saņemt šo uzaicinājumu. Bet, protams, darbs ir jāturpina un arī pēc Prāgas sammita, lai kāds arī būtu tas lēmums pieņemts, Latvijai ir jāturpina reformas. Tas ir skaidrs, un es arī domāju, ka Latvijas iedzīvotāji visnotaļ atbalsta reformas, kas ir vērstas uz valsts sakārtošanu, uz demokrātisko institūciju stiprināšanu, uz cilvēktiesību standartu ievērošanu. Tas ir visu interesēs šeit.

— Cilvēktiesības un runas brīvība ir viens no demokrātijas stūrakmeņiem, bet tajā pašā laikā NATO paplašināšanās pretiniekiem ir aizliegts demonstrēt Rīgā kandidātvalstu sanāksmes dienās.

M.Riekstiņš: — Nu, redziet, ja mēs palūkojamies uz to, ka avīzēs, radio, televīzijā tiek diskutēts par NATO paplašināšanas tēmu, par Eiropas Savienības paplašināšanas tēmu, tad lai nu ko, bet demokrātijas deficītu gan šeit nevaram manīt. Ļoti pretēji viedokļi, daži ir argumentēti un izsvērti viedokļi, citi ir tiešām diezgan demagoģiski viedokļi... Bet tāda ir demokrātija, un es domāju, ka mēs nevaram tagad teikt, ka tā dēļ, ka kādai organizācijai ir ieteikts nepiketēt drošības apsvērumu dēļ, jo Latvijai ir īpaša atbildība, uzņemot šo valstu vadītājus — protams, garantējot viņu drošību. Ja šo drošības apsvērumu dēļ tiek aizliegta kāda piketa rīkošana vai to ir lūgts pārcelt uz citu vietu — es nu gan to nevērtētu kā demokrātijas ierobežojumu, jo — būsim atklāti, paskatīsimies, ko par šo tēmu mēs rakstām un runājam, un jūs redzēsit, ka ir pausti desmit visdažādākie viedokļi.

Pēc ieraksta “LV” diktofonā