"Vai Eiropas Savienība grib upurēt savu modeli?"

Ieplānotā ES pamattiesību harta ir atdzīvinājusi vecās debates par sociālo tiesību nepieciešamību. Tagad Briselē atkal strīdas par sociālajām tiesībām; 1999. gada jūnijā Ķelnē ES galotņu sanāksme pieņēma lēmumu par Savienības pamattiesību hartas izstrādāšanu. Saskaņā ar šo uzdevumu sociālās tiesības ir jāņem vērā tāpat kā klasiskās brīvības un pilsoņtiesības, kuras jau daļēji satur Eiropas Cilvēktiesību konvencija. Decembrī darbu ar hartu sāka komisija, ko sauc par konventu. Jūnijā tā iesniegs starpziņojumu. Ar pamattiesību hartu "svinīgi iepazīstināt" ir ieplānots decembrī ES galotņu sanāksmē Nicā.

Pašreiz konventā notiek diskusijas par sociālajām pamattiesībām. Skeptiķi galvenokārt izvirza divus argumentus: sociālās pamattiesības neesot "īstas tiesības", tās, augstākais, esot programmas tēzes, un pilsoņos tās drīzāk varētu izraisīt sarūgtinājumu, jo tikšot apsolīts kaut kas tāds, ko nekad neizpildīs. Otrs arguments ir šāds: šo tiesību īstenošanai būs nepieciešami milzīgi finansiālie resursi, kas izies ārpus politiskās spēles telpas un praksē spiedīs tiesas pieņemt lēmumus ekonomiskās politikas jautājumos.

Taču, ja pamatīgāk pārbauda, viņu argumenti neiztur kritiku: jau tāpēc, ka virkne sociālo pamattiesību ir iestrādātas ne tikai daudzās konstitūcijās vien.

Kritizētāji gandrīz nerunā par tādām tiesībām kā tiesībām uz izglītību. Tas, ka ir tiesības uz izglītību un par tām ir jārūpējas arī valstij, ir kļuvis zināms ne tikai pēc kvalificētu datorspeciālistu trūkuma parādīšanās. Arī tā sauktā brīvību tiesību realizēšana prasa milzīgas izmaksas: prasības pēc demokrātijas un tiesiskas valsts spiež valstis rūpēties par parlamentārās un tiesu sistēmas izveidi, kas arī prasa milzīgus finansiālos izdevumus, salīdzinājumā ar kuriem dažas no sociālajām tiesībām nemaz nešķiet tik dārgas.

Sociālo tiesību kritizētāji pieļauj kļūdu arī kādā daudz principiālākā līmenī: jebkuras pamattiesības, vai tās būtu politiskās, pilsoņu, sociālās, ekonomiskās vai kultūras, uzliek valstij trīs pienākumus: respektēšanu, aizsardzību un veicināšanu. Valstij nav nekas cits jādara, kā vienīgi jārespektē pilsoņu brīvības. Un pat tiesību uz darbu, kas ir visapstrīdētākā no sociālajām tiesībām, respektēšana ir "bezmaksas".

Valsts pienākums aizsargāt sākas tur, kur katram indivīdam strukturālās pakļautības dēļ ir jānosaka minimālais standarts. Runa ir par diskriminēto grupu atbalstīšanu, par efektīvākas nodarbinātības sistēmas izveidošanu.

Tās visas ES valstu līmenī jau ir spēkā esošas tiesības.

Visas Eiropas valstis vienmēr korī ir pastāvējušas uz to, ka pamattiesības un cilvēktiesības ir nedalāmas un savstarpēji viena otru nosaka. Eksistē neskaitāmi līgumi, paziņojumi un runas, kurās atkārtojas šis princips. Ja ES pieņems hartu, kurā būs uzteikts šis konsenss, starptautiskā ietekme būs postoša.

Eiropai ir jāzina, vai tā arī turpmāk pamattiesībās un cilvēktiesībās grib atrasties priekšgalā, vai arī tā savu modeli vēlas upurēt solidārajai sabiedrībai.

"Frankfurter Rundschau"

Jirgens Meiers