Par slimību profilakses valstiskumu

Foto: A.F.I.

Saeimas deputāts, ārsts Pēteris Apinis:

Diemžēl, septiņos gados Latvijā pilnīgi iznīcinātas rūpes par iedzīvotāju veselības saglabāšanu. Visa diskusija notiek par ārstēšanu, un visa nauda aiziet ārstniecībai. Katru dienu Latvijā mirst divi līdz trīs cilvēki no difterijas, daudzi paliek invalīdi, bet visu Latvijas iedzīvotāju kārtīgai profilaktiskai potēšanai vajadzētu mazāk līdzekļu nekā šo slimnieku ārstēšanai.

Gribu minēt vairākus piemērus. Norvēģijā ārsti arī streikoja. Streika laikā viņi neizrakstīja nevienu apdrošināšanas dokumentu, slimības lapas, neizrakstīja traumu izziņas. Panāca to, ka katrs, kas nāca ārā no klīnikas, nostājās ārstu pusē, jo visi gribēja, lai tas ātrāk beigtos. Islandē visi ģimenes ārsti vienā dienā iesniedza atlūgumus. Ministrija izvelk darba likumu un saka: zināt, pēc likuma jums trīs mēneši vēl jānostrādā. Pēc trim mēnešiem ministrija atkal izvelk likumu un saka: ja ir nepieciešamība, valsts ir tiesīga pieprasīt strādāt nākamos trīs mēnešus par divkāršu samaksu. Ārsti tam piekrīt. Un tad paiet seši mēneši, un sākas gripas epidēmija, kas bija pilnīgi nejauša sakritība. Ārstus vairs nevar piespiest strādāt, un ministrija jautā, ko tad jūs gribat? Ārsti – mums ļoti patika, kā mums pēdējos trīs mēnešus tika maksāts divkāršā apmērā. Viss.

Latvijā, protams, tas ir diezgan grūti realizējams. Mani ļoti tracina nesagatavotas lietas. Streiks kārtējo reizi ir nesagatavots un nostāda mediķi par ķīlnieku. Mani mazāk uztrauc tas, kurā pusē ir taisnība, un es negribu skaļi lamāt savus koalīcijas partnerus, bet šajā gadījumā ministrija un arodbiedrība kārtējo reizi atstājusi ārstu par ķīlnieku.

Jau tā ministrijas aktivitātes par visu nelaimju grēkāzi atstājušas ģimenes ārstu, ko lamā visi – pacienti, speciālisti, birokrāti un finansisti, turklāt kā vilku suņi skraida medicīnas kvalitātes ekspertīzes speciālisti un pēta, ko ārsts dokumentos nepareizi ierakstījis, lai ārstam uzliktu naudas sodu. Patiesībā tas ģimenes ārsts nav ne dumjāks, ne sliktāks, ne viņš dara ko nepareizāk, kā to darīja poliklīnikas ārsts. Viņš ir tāds pats ārsts, tagad vēl labāk izglītots, bet viņš ir sistēmas ķīlnieks, kuru visi sauc par muļķa ģimenes ārstu, saka – vai dieniņās, pie kaut kāda tur ģimenes ārsta, kurš neko nejēdz! Sistēmas lielākā kļūda ir milzīgās rindas pie ģimenes ārsta, pārliecīgās birokratizācija. Pārtaisot Labklājības ministriju par biznesa struktūru, grūti gaidīt izcilus rezultātus, īpaši pēdējo trīs četru mēnešu laikā.

Slimnīcas direktors ir pārvērsts par naudas izsitēju, un viņam, lai noturētos konkurences tirgū, reāli ir nepieciešama pārspīlēta aparatūra. Jautājums – cik tālu mēs ejam modernizācijā? Moderna aparatūra, mūsdienīgākas, bet dārgākas metodes analīžu noteikšanā.

Iedomājaties, jūs iestājaties slimnīcā, jums nekavējoties veic asins, urīna, bioķīmiskās analīzes, kas kopumā slimnīcai izmaksā savus desmit latus. Ja visas šīs analīzes iedotu kādam izcilam speciālistam, viņš precīzu diagnozi varētu noteikt nepilna viena procenta apmērā. Pieliekot rentgenu, mēs jau varam tikt līdz 3–5 procentiem. Bet viena normāla ārsta saruna ar pacientu un izmeklēšana uzņemšanas nodaļā diagnozes noteikšanā dod vairāk nekā piecdesmit procentus. Tātad dārgās izmeklēšanas metodes ir palīgmetode, nevis pamatu pamats, kā veidojas šobrīd.

Kā medicīnā veikt finanšu pārdali? Pašreizējā posmā mums jāreglamentē, kāds ir finansējums attīstībai, kāds finansējums tehnoloģijām, kāds remontiem. Pārāk daudz darbību medicīnā notiek uz vienkāršā darbinieka algas rēķina.

Pat pie šīs lielās nabadzības nauda jāņem nost ārstniecībai un vismaz 5% jādod profilaksei. Tikmēr, kamēr tikai ārstēsim un skriesim pakaļ ugunsgrēkiem, tā arī paliksim valsts ar sliktākajiem veselības rādītājiem Eiropā (atvainojiet, vēl sliktāki rādītāji ir Albānijā un Bulgārijā). Ja man jānosauc kāda struktūra, ko es uzreiz reorganizētu, tad tas ir Vides veselības centrs.

Pie ārstiem nav jābūt rindām vispār. Rindas pie ģimenes ārstiem ir mākslīgas, taču tās var novērst tikai ar nopietnu funkciju pārdali. Ja kādai sievai ir labs ginekologs, pie kura viņa vēršas visos dzīves gadījumos, tad šim ginekologam jādod iespējas vajadzības gadījumā izrakstīt arī aspirīnu un nomierinošus līdzekļus, veicot ģimenes ārsta funkcijas, un par savu darbu saņemt samaksu no slimokases.

Ko mēs gribam sasniegt? Ja mērķis ir palielināt tikai finansējumu, no tāda viedokļa man nav ko pārmest Andrejam Požarnovam. Viņš ir dabūjis lielāko finanšu pieaugumu kopš 1995. gada un sasniedzis šajā jomā visvairāk. Taču, ja mērķis ir palielināt tikai finansējumu, tad tā ir pilnīga bezcerība. Tādā gadījumā arī streiks beigsies tikai ar to, ka palielināsies naudas masa, kas aizies četriem vaļiem – medicīnas aparatūrai, zālēm, remontiem un energoresursiem, ticiet man – nekas nepaliks mediķu algām un reālai ārstniecībai. Tikai sistēmas sakārtošana ir risinājums...

Esmu spiests atzīt, ka mūsu virzība uz poliklīniku un valstiskās profilakses sistēmas sagraušanu bijusi lielākā kļūda. Tā Latvija no valsts, kura visā Eiropā varēja lepoties ar savu profilakses līmeni, kļuvusi par valsti, kurā ir visvēlākā vēža diagnostika, kurā ir visaugstākais saslimstības līmenis ar sirds asinsvadu slimībām, ar tuberkulozi, difteriju, vīrusa hepatītu. Pārsvarā tas nozīmē, ka esam Latvijas apstākļos gājuši nepareizo ceļu, nogrūžot visu atbildību uz ģimenes ārsta pleciem, piemirstot, ka profilakse ir valstisks jautājums.

“NEATKARĪGĀ RĪTA AVĪZE”