"Transatlantiskā šizofrēnija"

Amerika ir pasaules vara un bieži vien neko vairāk nevēlas. Eiropa grib kļūt par pasaules varu, taču bieži vien to nevar. Nedrošība valda abās Atlantijas pusēs. Lai pārvarētu attālumu, kas šķir ASV un Eiropu, ir vajadzīgas septiņas stundas lidmašīnā vai dažas sekundes internetā. Un tomēr starp ASV un ES gandrīz vairs nav politisko kontaktu. Vairs nebrauc deputāti, ziņojumus par stāvokli otrā pusē vairs nelasa, bet pastiprinās aizspriedumi. Vai tas būtu jautājums par SVF vadītāju, vai par sankcijām pret Serbiju; vai strīds par pasaules tirdzniecības noteikumiem, vai par NATO doktrīnu: visur amerikāņu un eiropiešu pozīcijas kļūst arvien nesamierināmākas.

"Krahs ar Ameriku" ("Die Zeit") sniedzas no Koha Vēzera līdz Kosovai, no starptautisko tiesību politikas līdz pretraķešu aizsardzībai. Un tur var saskatīt visu ko, tikai ne konstruktivitāti. Tur, kur būtu jādiskutē par reformām, notiek cīņa par personām, un tur, kur ir novēlota apmainīšanās viedokļiem, tiek veidots ienaidnieka tēls. Gan te, gan tur domāšana ir šizofrēniska. ASV prasa Eiropas emancipāciju un izbīstas, kad tā uz to tikai norāda. Savukārt ES vēlas lielāku varu, taču vilcinās, kad var to satvert.

Konflikti par tādiem saīsinājumiem kā SVF, PB (Pasaules banka), NATO, NMD un WTO (Pasaules tirdzniecības organizācija) transatlantiskajās attiecībās vienmēr ir eksistējuši. Arī par draudu scenārijiem, vēsturiski raugoties, ASV un Eiropa reti bijušas vienisprātis. Taču desmit gadu pēc aukstā kara beigām strīdu kļuvis vairāk un viedokļu atšķirības principiālākas. Pēdējā strīdā runa nebija par to, kurš pārstāvēs Starptautisko valūtas fondu, bet par to, kāda koncepcija pārvaldīs starptautisko finansu tirgu. Tas, ka šis strīds par virzienu nonāca līdz jautājumam par personālu, apliecina vienīgi abu pušu nespēju lietišķi pārvarēt konfliktu. Aiz cīņas par posteni partneri, kas arvien vairāk kļūst par konkurentiem, sacenšas par varu, interesēm un ietekmi. Jau tikai to atzīt vien būtu politisks progress. Cik lielā mērā ir novēlots strīds par finansu un drošības globālo arhitektūru, tikpat slikti tam ir sagatavots politiskais personāls kā ASV, tā Eiropā. Neprofesionālā Šrēdera valdības neizveicība ir tikai viena šīs medaļas puse, bet Klintona komandas pārspīlētā koncentrēšanās uz sevi — otra. Un, ja vēl pavērtē, cik akli institūcijas sturmē ASV Kongresā republikāņi un cik uzpūtīgi Francijas valdības ierēdņi uzstājas, tad ar to vien jau pietiek, lai neveiksmi piedzīvotu jebkuras lietderīgas sarunas. Turklāt jaunajai paaudzei, kas pašreiz ir pie varas, nav tradicionālo proatlantisko pēckara politiķu refleksu, kas konfliktus par banāniem un "burden sharing" beigās vienmēr pārvērta realizējamos kompromisos.

Vecā Eiropai draudzīgo ASV senatoruru gvarde ir atstājusi Kongresu, kamēr Eiropā gandrīz nav parlamentāriešu, kuri censtos izstudēt ASV amerikāņu politikas īpatnības. Kurš, piemēram, Bundestāgā ir lasījis "Meltzer – Report" par SVF vai "Rumsfeld – Report" par "National Missile Defense", bez kuru zināšanas vispār nav iespējamas diskusijas, nemaz jau nerunājot par vienošanos.

Savukārt ASV izturēšanās pret Eiropu aprobežojas ar augstprātību un neuzticēšanos, īpaši pret mūžseno ienaidnieci Franciju. Francūži nesen iedrošinājās vienkārši noraidīt ASV pieprasīto NATO veto nākamo ES ātrās reaģēšanas vienību iesaistīšanai. Tātad — noziegums, jo tas apšauba ne tikai kundzības instrumentu, bet visu ASV vadošās lomas scenāriju.

Tātad strīds par globālo finansu un drošības arhitektūru notiek arī par to, kādā valodā rakstīs starptautiskos noteikumus: vai amerikāņu radikālā naidīguma pret institūcijām un unilaterālisma valodā, vai arī Eiropas sociālā konsensa un multipolaritātes dialektā. To, ka pašreiz globalizācijas gramatiku raksta Savienotajās Valstīs, neizmainīs arī SVF vadītājs Horsts Kēlers. Tikai tad, kad Brisele iesniegs reālus finansu tirgus reformu priekšlikumus un būs gatava finansēt savu jauno "aizsardzības identitāti", Eiropa spēs konstruktīvi strīdēties ar ASV.

Taču pašreiz transatlantiskie strīdi līdzinās neaprēķināmam un citiem bīstamam dialogam starp diviem šizofrēniskiem pacientiem — viens sirgst ar augstprātību, kurai seko nedrošības periods, bet otrs — ar mazvērtības kompleksu, ko nomaina sevis pārvērtēšanas fāze.

"Frankfurter Rundschau"

Rolfs Pāšs