Par Koreju ārpus futbola stadiona

“Latvijas Vēstneša” ārpolitikas redaktora Jāņa Ūdra vērojumi un pārdomas

Turpinājums.

Sākums — “LV” Nr. 93, 20.06.2002.; “LV” Nr. 96, 27.06.2002.

Nervu un dvēseles spriedze pie 38. paralēles

Uz jaunās, pagaidām vēl simboliskās, Dorasanas dzelzceļa stacijas perona — līdz Seulai 56 km, lidz Phenjanai — 205; Korejas apvienošanās vīzijas — brīvdabas gleznu galerijā pie 38. paralēles Foto: Jānis Ūdris

Braucam pa modernu autostrādi, līdzīgu slavenajiem vācu ātrceļiem. Taču atšķirībā no Vācijas, kur mašīnas traucas galvu reibinošā ātrumā, korejieši pedantiski ievēro atļautos 100 kilometrus stundā. Jau pārdesmit kilometrus pirms galamērķa par robežas tuvumu liecina augsts tērauda stieņu žogs ar dzeloņstiepļu virtenēm abās šosejas malās, kas brauktuvi nožogo gan no līdzās plūstošās upes, gan klinšainajiem kalniem šosejas otrā pusē. Upes krastā aiz žoga slienas sargtorņi, vietām var saskatīt dzotus ar bieziem betona mūriem. Šosejas vidū dažviet zālājā starp abu virzienu brauktuvēm izveidotas ugunspozīcijas no vecu ar betonu pildītu riepu krāvumiem. Atmiņā nāk filmas par karu, arī reālākas ainas — divu Vācijas valstu robežai pieguļošie rajoni vēl astoņdesmito un deviņdesmito gadu vidū. Tomēr tā robeža bija daudz mazāk nocietināta: šķirtās Vācijas robeža no austrumu puses bija nodrošināta galvenokārt pret atsevišķiem pārbēgšanas mēģinājumiem, kamēr teritorija pie 38. paralēles sagatavota eventuālām kaujām.

Atmiņas par nākotni

Pirmā robežbūve 38. paralēles tuvumā, ko parāda svešiniekiem, ir dziļi simboliskā “Apvienošanās ekspozīcija” (burtiskā tulkojumā “Apvienošanās novērošanas punkts”) — moderna būve klinšainā kalnā robežupes Imdžinas krastā, kas ietver gan skatu laukumus uz miglā tīto Ziemeļkorejas krastu, gan kino zāli, maketu un ekspozīciju telpas. Esam jau gandrīz piebraukuši pie šīs būves, kad kalna pakājē mūsu mašīnu aptur barga izskata sargkareivis pilnā kaujas ietērpā, ar sānā draudīgi iespiestu triecienšauteni. Izrādās, mašīna mums jānovieto stāvlaukumā un pēdējie pārsimt metri kalnup jāveic autobusā. Tikai vēlāk, jau atstājot “Apvienošanās ekspozīciju”, kļūst saprotama šā rīkojuma dziļākā jēga. “Apvienošanās ekspozīcija” atrodas šāviena attālumā no Ziemeļkorejas teritorijas, un eventuālas apšaudes gadījumā apmeklētājus ar autobusu evakuēt būtu daudz ērtāk, nekā izmantojot daudzās vieglās automašīnas. Šobrīd gan robežsargi no abām pusēm “karo” ar skaļruņu decibeliem. Ziemeļkorejieši uzlikuši propagandas plati, taču vārdus virs Imdžinas plašumiem aiznes vējš. Šajā krastā dienvidkorejieši piedevām vēl uzlikuši kādu popmūzikas hitu.

“Apvienošanās ekspozīcijā” vispirms noskatāmies Phenjanas kinohroniku. To ievada patētiska reportāža par komunistiskā līdera Kima Čenira pērnā gada vizīti Krievijā. 2001. gada vasarā Ziemeļkorejas līdera vilciens, atkārtojot Kima tēva ceļojumu pirms pussimt gadiem, nesteidzoties šķērsoja Sibīriju un 26. jūlijā pienāca Maskavā. Reportāžu ievada komunistiskās Ziemeļkorejas līdera tikšanās ar Krievijas prezidentu Vladimiru Putinu Maskavā uz stacijas perona ar tradicionālo apkampšanos un skūpstīšanos. Diktora eksaltētā balss stāsta par Ziemeļkorejas diplomātiskajiem panākumiem, šī patētiskā intonācija sauc atmiņā vēl tikai pirms pusotra gadu desmita skatītos Maskavas kinožurnālus ar “druvu kombainiem” un laimīgi smaidošajiem ogļračiem brašu maršu pavadītos kino kadros. Tad, atkārtojot Padomju Savienībā gadu desmitiem ekspluatēto propagandas kinožurnālu stilistiku, maršu nomaina Čaikovska “Gulbju ezers”: Ziemeļkorejas līderim tiek rādīts kāds kosmosa kuģa modelis.

Maskavas sižetam seko reportāža par Ķīnas līdera vizīti Phenjanā. Ziemeļkorejiešu skaistules dejo ar abu valstu karogiem, un satumsušās vakara debesis izgaismo grandioza svētku iluminācija. Ne miņas no baisā pārtikas trūkuma un posta valstī vēl pirms pāris gadiem, kad Phenjanas televīzija pārraidīja receptes pārtikas pagatavošanai no zāles. Uz Ziemeļkorejas karoga milzīgs Kima Irsena portrets.

Nākamajā sižetā KTDR valsts svētku svinības 2001. gada 15. augustā, dienā, kad Koreja atbrīvojās no japāņu okupācijas. Šis datums ir arī Korejas Republikas valsts svētki pussalas dienvidos. Varbūt tāpēc komunistiskajā Ziemeļkorejā par oficiālajiem valsts svētkiem deklarēts 9. septembris — KTDR nodibināšanas diena.

Kinohronikā redzama arī būtiska atšķirība abu Korejas valstu vizuālajā tēlā: Phenjanas ielas izskatās vizuāli vēl daudz plašākas par Seulas ielām ne vien zemāko namu dēļ. Ielās ir daudz mazāk mašīnu, un brauktuves lielāko daļu aizņem velosipēdisti.

Pērn, pārrunājot ar amerikāņu un dažu citu rietumvalstu diplomātiem Kima Čenira anahroniski lēno pārvietošanos, braucot pāri visam Āzijas kontinentam ar vilcienu, nācās dzirdēt rietumnieku spriedumus par drošības apsvērumiem.

Pavisam citu versiju sniedza Seulā. “Mēs no Ziemeļkorejas pašreizējā līdera brauciena ar vilcienu izdarījām divus ļoti būtiskus secinājums,” teica ārlietu un nacionālās drošības institūta profesors Kims Dukdžu: “Pirmkārt, viņš centās radīt iespaidu par Phenjanas un Maskavas attiecību pēctecību. Zīmīgi bija Krievijas prezidenta Putina pirmie vārdi, sagaidot Kimu Čeniru uz Maskavas stacijas perona: “Jūsu vizīte man atgādina jūsu tēva vizīti.” Kā tagad mums kļuvis zināms, šie Krievijas prezidenta vārdi Phenjanā viesuši būtiskas cerības. Taču katram skaidrs, ka Krievijā kopš Staļina laikiem notikušas milzu pārmaiņas. Līdz ar to pēctecības ilūzijas radīšana patiesībā varētu izskatīties ļoti skumji. Taču mēs šajā garajā braucienā ar vilcienu saskatījām arī kādu pozitīvu zemtekstu. Mēs secinājām, ka Kims Čenirs tādējādi centies popularizēt tranzīta koridoru no Āzijas uz Eiropu, kas būtu ļoti nozīmīgs arī abu Korejas valstu ekonomikai. Mēs jau sen esam domājuši par šo projektu, taču dzelzceļa satiksmei no Dienvidkorejas ar mūsu pašu un eventuāli arī citu mūsu reģiona valstu eksportprecēm uz Eiropu vispirms jāšķērso Ziemeļkoreja, bet Phenjanas režīms uz visiem mūsu priekšlikumiem joprojām nav sniedzis atbildi.”

Ekspozīcijā kādā zālē atveidots tipisks ziemeļkorejiešu dzīvoklis: ļoti maz mēbeļu, pulētais galdiņš atgādina Padomju Savienības piecdesmito gadu paraugus. Centrā vidēji liels vietējā ražojuma televizors Phenjanas programmas skatīšanai, bet goda vietā pie sienas obligātās Kima tēva un Kima dēla fotogrāfijas. Abu mīļoto vadoņu portreti redzami arī Ziemeļkorejas klases maketā, gluži kā agrāk Staļina varas gados Latvijā — ar Ļeņina un Staļina bildēm virs tāfeles.

Prātā iešaujas vēl pavisam nesen Rīgā skatīta vēsturiska kinohronika par Staļina bērēm ar raudošiem cilvēkiem. Tik līdzīga daudz jaunākajiem videokadriem ar Kima Irsena pieminekļa pakājē aizgūtnēm raudošiem virsniekiem. “Vai nu grūti šādus kadrus noorganizēt!” bija arī mana pirmā doma. Taču žurnālista gaitās esmu sastapis vairākus vecākās paaudzes latviešus, kas teica: kauns atcerēties, bet Staļina bēru dienā arī raudāju. Likās, kaut kas bija pārtrūcis. Vissatriecošāk bija šādu atziņu dzirdēt vēl astoņdesmito gadu otrajā pusē kādreiz deportēto latviešu saietā Mazajā ģildē, gatavojot reportāžu par okupācijas režīma noziegumiem Latvijā. Kāda pusmūža sieviete, brīdi klausījusies savu vecāko māsu stāstā par ģimenes ciešanām Sibīrijā, tā kā spītīgi, tā kā izaicinot teica: “Jā, bet es Staļina bēru dienā raudāju. Atceros kā šodien: gaudo lokomotīvju sirēnas, bet es eju pa sniega klātajām sliedēm un raudu, no visas sirds raudu.”

Padomju impērija pēc Staļina nāves pastāvēja vēl gandrīz četrus gadu desmitus, taču diktatora aiziešana izraisīja milzu perturbācijas. Kremļa varenie saķērās politisku intrigu cīņā, kas Lavrentijam Berijam maksāja dzīvību. Bija arī “Hruščova atkusnis” un nacionālkomunistu centieni mazināt okupācijas jūga smagumu Baltijas valstīs.

Ziemeļkorejā Kima Irsena nāve neesot izraisījusi nekādas būtiskas pārmaiņas. Mirušā diktatora dēlam, ārēji necilajam, ar alus vēderiņu apveltītajam Kimam Čeniram tiek veltīta tāda pati “visas tautas mīlestība”, kā arī komunistiskās ierēdniecības un armijas augstākās virsniecības uzticība kā ar brīvības cīnītāja biogrāfiju un harismatisku imidžu apveltītajam Kimam Irsenam. Kā izskaidrot šo acīmredzamo pretrunu?! Vai tās nav totalitārā sistēmā auguša cilvēka ilgas pēc dievināma valdnieka, kurš, reglamentējot ikvienu individualitātes izpausmi, vienlaikus atbrīvo indivīdu arī no jebkādas personiskās atbildības un lemšanas pienākuma?

Ekspozīcijas centrālajā vietā izstādīts liels robežas, kā arī pierobežas rajonu makets ar galvenajiem Dienvidkorejas un Ziemeļkorejas objektiem. Viens no zīmīgākajiem objektiem ziemeļu pusē ir 20 metrus augstais Kima Irsena piemineklis robežas tuvumā. Kad grasos maketu fotografēt, mani aptur preses virsnieka brīdinošais žests — fotografēt aizliegts, un es jūtu, ka līdzīgus aizliegumus šeit, pierobežas rajonā, nāksies dzirdēt vēl ne reizi vien.

“Apvienošanās ekspozīcijā” eksponētas arī Ziemeļkorejā pēc Dienvidkorejas firmu licences darinātās preces — treniņtērpi, sporta apavi, tālruņa aparāti, pusvadītāji un datoru monitori, kā arī videokasetes un kartupeļu pulveris. Preču klāsts nav nekāds plašais, un, salīdzinot ar Dienvidkorejas ražojumu dizainu, šīs preces izskatās pelēcīgas un it kā novecojušas. Iespējams, ka modeļu atjaunošanu un sadarbības nosacījumu pārskatīšanu vispār apgrūtina Ziemeļkorejas komunistiskās birokrātijas rutīna.

Frontes gaisotne Panmundžonas pierobežas zonā

Iebraukšana Panmundžonas pierobežas zonā iespējama vienīgi ar īpašām caurlaidēm, ko pārbauda modri Dienvidkorejas un ASV militārie policisti. Aiz pirmās patruļas lēni jābrauc pa platu betona šoseju, ko daļēji aizšķērsojušas pamīšus te vienā, te otrā brauktuves pusē novietotas tērauda barjeras. Kādā vietā šosejas malā redzams arī uz sliedēm pārvietojams gigantisks betona šķērslis, kas spētu apturēt pat tanku. Vēl viena modra dokumentu pārbaude, un tālāk virzāmies robežsardzes preses virsnieka pavadībā. Izstīdzējušais leitnants nemaz nelīdzinās virsniekam. Samulsis mīņājas no kājas uz kāju un uz jautājumiem atbild vien ar mulsu smaidu. Beidzot ar tulka palīdzību izdodas noskaidrot, ka preses virsnieks neprot angļu valodu. Jo dīvaināk tas liekas, uzzinot, ka jauneklis nule esot beidzis universitāti un tagad atrodas visiem augstskolu beigušajiem obligātajā karadienestā, jau leitnanta pakāpē. Toties bargi militārs ir preses virsnieka šofera ietērps — pie baltā limuzīna stūres viņš sēž aizsargkrāsas desantnieka tērpā, ar maskēšanās tīkliņu apvilktā ķiverē un līdzās novietojis automātu.

Preses virsnieka pavadībā lēni līkumojam pa dzeloņstiepļu aizžogojumiem un dažādām militārām būvēm pieblīvēto pierobežas zonu. Amerikāņu bāzē “Camp Grave” augstā mastā plīvo svītrzvaigžņotais ASV karogs, dārd jautra kantri mūzika.

Tuvojoties demilitarizētajai zonai, jūtama gandrīz vai frontes tuvuma situācija: regulāri izbūvēti dzoti, piekalnēs izraktas betonētas satiksmes ejas, vietām asfaltētās brauktuves malās ar miroņgalvām papildināti uzraksti brīdina par mīnu laukiem.

Pēc stundas ceturkšņa parādās 156 metrus augstais Doras kalns, kas devis nosaukumu Dorasanas stacijai — modernai, bet sirreāli klusai būvei klajuma vidū. Klusā stingumā stāv nule samontētie eskalatori, neskarti spodra mirdz bagāžas glabātavas lete. “Līdz Phenjanai 205, līdz Seulai 56 kilometri” — vēstī uzraksts uz klusā perona. Dorasanas stacija, kas iekārtota pēc visjaunākajiem tehnoloģiskajiem sasniegumiem, ir simbolisks Seulas žests un Dienvidkorejas labās gribas demonstrācija. Stacija tika pabeigta ASV prezidenta Dž. Buša vizītes laikā šā gada sākumā. Diemžēl pagaidām šī stacija kā tehnoloģisks rēgs stāv klusa un neapdzīvota, jau pārsimt metrus aiz tās, pie Dienvidkorejas beidzamā robežsardzes torņa, beidzas spožās, jaunās sliedes un turpinās nezālēs ieaugusi dzelzceļa stiga ar sarūsējušām, pusgadsimtu pamestām sliedēm. Vai kādreiz pa tām ripos vagoni ar korejiešu eksportprecēm, aizsākot tālu ceļu pāri Sibīrijai arī uz Latvijas ostām — un no mums — uz plašo Eiropas Savienības tirgu? Dienvidkorejieši savu darba daļu ir paveikuši, uz dienvidiem no 38. paralēles sliedes ir spožas.

Tikai divpadsmit kilometrus no šejienes atrodas Ziemeļkorejas trešā lielākā pilsēta Kaisma ar 400 tūkstošiem iedzīvotāju. Tepat netālu ir arī Panmundžonas sarunu vieta, kur Korejas kara beigu dienā tika parakstīts pamiers starp abām Korejas valstīm. Dienvidkorejiešu robežsargi tumši zilos mundieros, baltām ķiverēm galvā šeit stāv, sastinguši tekvando pozā — izplestām, ceļos viegli ieliektām kājām, elkoņos viegli saliektām rokām. Pirksti savilkti dūrē, ik vīrs, nosvērts, pašapzinīgs, ik mirkli gatavs atvairīt uzbrukumu.

Pārdesmit metrus attālu stāv Ziemeļkorejas robežsargi. Formas tērps, kas augumā pamazajiem puišiem šķiet nedaudz par lielu, līdzinās kādreiz bērnībā skatītajiem okupantu mundieriem ar cieši sapogāto apkakli. Tā pati haki krāsa un piecstaru zvaigzne kokardē. Taču komunistiskās Korejas robežsargus tomēr grūti salīdzināt ar padomju karavīra tēlu, kāds saglabājies atmiņā no impērijas pēdējiem gadiem. Tiem bija apjukums acīs. Viņi it kā saprata, ka ir nevietā un nelaikā.

Atceļš ved caur kādu parastu robežas novērošanas punktu, kas pielāgots eventuāliem kaujas apstākļiem. Kāpjot pa šaurajām kāpnītēm augšup, vērojams saspringums militāro pavadoņu acīs. Kad izejam laukumiņā, kas no ielejas, kur stiepjas robeža, nodrošināts ar biezu dzelzsbetona brustvēru un smilšu maisiem, militārās policijas puiši apklust pavisam. Viens no viņiem pastāvīgi cenšas nostāties man ziemeļu pusē, lai piesegtu, ja no tās puses nāktu šāviens... Jā, šeit, uz robežas, esot jārēķinās arī ar šādu iespēju.

Taču ziemeļkorejieši uz mūsu parādīšanos reaģē citādi. Tiek ieslēgta skaņu iekārta, un milzīgais skaļrunis sūta kāda vīra aizrautīgi lasītu tekstu korejiešu valodā. “Ko viņš saka?” vaicāju saviem pavadoņiem, bet dienvidkorejiešu militārās policijas puiši mulsi smaida un rausta plecus. Pēc pailga mulsuma brīža atsteidzas kāds leitnants, kurš prot angļu valodu. “Lūdzu, pārtulkojiet man kaut vienu teikumu,” es prasu, un leitnants, mirkli ieklausījies no tāluma raidītajā balsī, iecietīgi pasmaida: ...”Vadonis ir dižens...” Būtībā, ser, tas ir arī viss šīs runas saturs.”

Beidzot guvis tik reto iespēju runāt ar kādu šeit, pie robežas, apberu leitnantu ar jautājumiem, bet viņš mani pieved pie spēcīga teleskopa. “Paskatieties, ser, pats, kas notiek otrā pusē!” Piespiežos pie teleskopa skatu lodziņa, leitnants iestāda fokusu, un es neparasti skaidri ieraugu ziemeļkorejiešu robežsargu, kurš, binokli pie acīm piespiedis, veras man pretī. “Pamāt ar roku,” man iešaujas prātā, bet leitnants, kā uzminējis manu ieceri, purina galvu: “Nedariet, ser, neko citu, vien vērojiet! Tā pie mums pieņemts. Katram gadījumam...”

Virzu teleskopu pāri dūmakā klātajam klajumam robežas viņā pusē un pamanu vīru, arī karavīra formā, kas krauj kaudzē un dedzina žagarus. “Viņš attīra zemi sakņu dobēm,” man paskaidro izpalīdzīgais dienvidkorejiešu leitnants: “Ziemeļkorejiešu robežsargiem no dienesta brīvajā laikā jāstrādā uz lauka, lai nodrošinātu sevi ar pārtiku.”

Atvadoties draudzīgais leitnanta saka: “Nedomājiet, ser, ka vienmēr šeit ir tik mierīgi kā šodien. Tikai pirms nedēļas tieši mūsu robežas sektorā uz dienvidiem pārbēga kāds ziemeļkorejiešu virsdienesta robežsargs. Viņš teica, ka dienējis jau astoņus gadus un esot pārguris no smagajiem dienesta apstākļiem. Pirmais, ko viņš mums lūdza, bija — paēst.”

“Kādi bija viņa politiskie uzskati?” es pavaicāju. “Ko viņš domā par Kima Čenira režīmu?”

“Par to viņš konsekventi izvairījās runāt. Neviena slikta vārda par savu valsti. Vien lūgums pabarot.”

Turpmāk — vēl