“Lai neviens cilvēks neatrastos interešu konfliktā”

Ministru prezidents Andris Bērziņš intervijā Latvijas Radio raidījumā “Kāpnes”

Intervija Latvijas Radio 4. jūlija raidījumā “Kāpnes” pulksten 15.09. Vada žurnāliste Ingrīda Ābola

— Protams, šodien mūsu sarunas galvenais temats būs par NATO kandidātvalstu vadītāju sanāksmi Rīgā. Rīt tā būs pilnā sparā, bet jau šodien ir daudz kas sācies.

Andris Bērziņš: — Kandidātvalstu valdību vadītāji šodien sāk iebraukt, un ir paredzams, ka visu desmit kandidātvalstu valdību vadītāji būs šeit, Rīgā. Šeit viesosies arī Polijas prezidents, būs arī Lietuvas un Igaunijas prezidenti; iespējams, arī Maķedonijas prezidents būs, tā ka pārstāvniecība būs ļoti augsta un laikam tik liela mēroga sanāksme, šādam pasākumam veltīta, Latvijā būs pirmo reizi. Bez tam vakar ir iebraukusi arī ASV senatoru delegācija, un es gribu atzīmēt, ka šo senatoru delegāciju vada republikāņu līderis ASV Senātā, Buša partijas frakcijas vadītājs, senators Lots. Viņi šodien iepazīstas ar Latviju.

— Jūs jau tikāties ar senatoriem?

A.Bērziņš: — Es ar viņiem nedaudz pastaigāju pa Vecrīgu. Bijām iegājuši Doma baznīcā, paklausījāmies, Aivars Kalējs nospēlēja mums nedaudz no Bēthovena.

— Vai viņi izteica šodien kādus iespaidus, ar jums šeit, pa Vecrīgu, kopā esot?

A.Bērziņš: — Tā bija vairāk tāda iepazīšanās ar pilsētu. Viņi tiekas ar daudziem cilvēkiem, runā, un rīt mums ir paredzēta tikšanās ar ASV senatoriem un desmit kandidātvalstu vadītājiem, protams, piedaloties masu saziņas līdzekļiem. Mēs tur pārrunāsim dažādus jautājumus, kas saistīti ar NATO paplašināšanos, bet šo senatoru ieinteresētība bija salīdzinoši liela, viņi bija patīkami pārsteigti, cik, piemēram, Doma baznīca ir skaista, un ļoti interesējās par vēsturi, un tas ir ļoti patīkami. Mēs varējām stāstīt par to, ka pagājušajā gadu simtā pie mums valsts iekārta ir mainījusies trīs reizes, ka mums pāri gājuši divi kari, vairākas revolūcijas, ka pie mums četras reizes ir īpašums mainījis savu formu — bijis privāts, tad atkal valsts, tad atkal privāts, un ka katru reiz.

Kad šis īpašums ir mainījis formu, vienmēr kāds ir atnācis un teicis — te tev esmu sagatavojis atkal vienu vilcienu, un tev būs jābrauc divdesmit gadus dzīvot Sibīrijā vai jābrauc uz kādu nāves nometni Vācijā vai Polijā. Tās ir tās lietas, kas mums šeit ir bijušas, un mēs negribam, lai tās atkārtojas.

— Droši vien viņi to uzzināja pirmo reizi, daudz ko no tā?

A.Bērziņš: — Viņi, protams, bija iepazinušies ar to, kas šeit ir bijis, taču es tādos vienkāršos paplašinātos teikumos mēģināju izstāstīt to shēmu, kā te viss ir noticis un kādēļ mums ir vajadzīga šī drošība.

— Tagad runāsim konkrēti par NATO lietām. Ārlietu ministrijas valsts sekretārs Māris Riekstiņš ir sacījis, ka Latvija ir starp tām kandidātvalstīm, kuras visveiksmīgāk sagatavojušās. Tad es jums gribu vaicāt, kuras tad, jūsuprāt, ir tās lielākās veiksmes jūsu valdības laikā — ne vispār, bet jūsu valdības laikā?

A.Bērziņš: — Ziniet, pirmā lielākā veiksme mūsu valdības laikā ir tas, ka mēs esam nodrošinājuši ekonomikas attīstību, un ar šo ekonomikas attīstības nodrošināšanu mēs esam nodrošinājuši to, ka spējam izpildīt mūsu sagatavošanās iestājai NATO plānu, un šī plāna galvenā būtība ir tā, ka tur ir nepieciešams noteikts finansējums mūsu aizsardzības spēkiem. Dažkārt cilvēki kritizē un saka: kāpēc mēs tik daudz naudas dodam aizsardzībai. Un tad es vienmēr saku — parasti jau ir tā kā tajā latviešu sakāmvārdā: tas, kas nebaro savu armiju, tas vienmēr baro svešu armiju. Tā ir tā pirmā lieta, ko esam izdarījuši — mēs esam nodrošinājuši finansējumu. Un otrs — mēs esam nodrošinājuši to, ka šis pasākumu plāns, kas mums ir jāizdara, tiek precīzi īstenots. Ja man jāsaka par trešo lietu, tad es gribu teikt tā, ka mēs esam parādījuši, ka mēs, Baltijas valstis, spējam ļoti labi sadarboties un kooperēties. Visi tie projekti, ko mēs, salīdzinoši nelielas pēc izmēra, pēc iedzīvotāju skaita valstis, esam veikušas, gatavojoties NATO, ir veikti kopā. Tādējādi mēs esam savstarpēji taupījuši līdzekļus, padarījuši sistēmas efektīvākas, un te mums ir kopēja sistēma par Baltijas gaisa telpas kontroli, te mums ir kopīga aizsardzības koledža, kura atrodas Igaunijā, bet kurā mācās visu trīs Baltijas valstu cilvēki, mums ir ļoti daudzi un dažādi interesanti projekti. Ceturtā lieta — mēs esam ļoti precīzi demonstrējuši, ka mūsu karavīri ir profesionāli cilvēki, ka viņi nav ne par mata tiesu sliktāki par citiem, teiksim, kandidātvalstu un arī dalībvalstu karavīriem; mēs esam parādījuši, ka mums ir izpratne par to, cik lielā mērā visiem ir jāpiedalās miera un drošības uzturēšanā pasaulē, mēs esam aktīvi piedalījušies arī visās miera uzturēšanas operācijās. Un tās ir tās lietas kopumā, kas dod pozitīvo priekšstatu par visām Baltijas valstīm, tai skaitā par Latviju.

— Tai pašā laikā es gribu sacīt, ka NATO — tie nav tikai militārie pasākumi un bruņojums un līdzdalība miera uzturēšanas spēkos, tā ir arī tāda vispārēja valstu sakārtotība — mēs jau atceramies, ka bija labojumi vēlēšanu likumā, tā ir arī sakārtotība, pieņemsim, korupcijas jautājumos. Kā jums šķiet, šajā jautājumā laikam tomēr nav veicies, jo cik grūti iet ar Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja izveidi. Tas arī pieder pie NATO prasībām.

A.Bērziņš: — Mums neviens neko neprasa, mēs prasām, mēs gribam būt NATO, mēs gribam drošību, un tad mums saka tā: lai jūs tur nonāktu, jums vajadzētu, teiksim, ievērot tādus un tādus principus, un tie ir tā sauktie NATO demokrātijas principi. Šie principi tiešām runā par cilvēktiesībām, un cilvēktiesības ir viens no galvenajiem principiem, un es esmu gandarīts, ka mums, neraugoties uz visām garajām diskusijām, šeit, Latvijā, bija, ir izdevies kopā Saeimai, kopā ar valdību izdarīt tā, ka Latvijā pašlaik likumdošana pilnībā atbilst starptautiskajām tiesību normām, cilvēktiesību normām un ka pat EDSO misijas, kura Latvijā bija kādus piecus gadus, kopš 1.janvāra vairs Latvijā nav, tā ir slēgta, un tā jau pati par sevi ir zīme, ka cilvēktiesību normas tiek ievērotas precīzi atbilstoši starptautiskajiem standartiem.

— Bet par korupciju?

A.Bērziņš: — Jā, kas attiecas uz korupciju, tad man liekas, mana valdība kā neviena cita ir ļoti daudz darījusi, lai apkarotu korupciju. Mēs faktiski esam mainījuši visu korupcijas likumdošanu, un pašlaik ļoti daudziem cilvēkiem ir jāatstāj viņu iesildītie amatiņi tikai tādēļ vien, ka mēs esam precīzāk definējuši, kas ir interešu konflikts, mēs prasām, lai neviens cilvēks neatrastos interešu konfliktā. Likums ir kļuvis daudz bargāks, nosakot, kāda atbildība ir jānes tam, kurš nonāk konfliktā ar šo likumu.

Otrs — mēs esam ieviesuši pilnīgi jaunu normu, tā saukto legālās prezumpcijas principu. Visu laiku bija nevainības prezumpcija. Tas nozīmē: prokurors atnāk pie jums, saka — kur jūs, Ābolas kundze, esat ņēmusi šo skaisto četrstāvu māju? Tad jūs varējāt teikt prokuroram: prokurora kungs, pierādiet, ka es šo māju esmu ieguvusi nelikumīgi! Tagad pēc šiem grozījumiem likumā būs otrādi . Tagad prokurors atnāks pie jums un prasīs: Ābolas kundze, no kurienes šī jaukā māja? Un jūsu pienākums būs pierādīt, ka šī jaukā māja ir godīgi nopelnīta un ka prokuroram šeit nav ko darīt, ka viņam jāiet projām. Pretējā gadījumā iestājas atbildība. Kas attiecas uz Korupcijas apkarošanas biroju, tad ir izsludināts atkārtots konkurss līdz 10.jūlijam. 10.jūlijā šim konkursam ir jābeidzas, un mēs esam izveidojuši atlases komisiju, kas, man liekas, šoreiz tik reprezentatīva, cik vispār Latvijā tā reprezentatīva varētu būt, jo tur piedalās ģenerālprokurors, SAB direktora vietnieks, Cilvēktiesību biroja vadītājs, Augstākās tiesas priekšsēdētājs, tā ka...

— Kandidātus vajag, ar to jau par maz, ka komisija ir.

A.Bērziņš: — Jā, jā, kandidātus... Ir oficiāli izsludināts konkurss; iepriekšējā pieteicās tādi kandidāti, kādi pieteicās. Mēs konstatējām, ka viņi pilnībā nekvalificējas likuma prasībām, un mēs esam ieinteresēti, lai cilvēki pieteiktos. Bez tam šajā atkārtotajā konkursā ne tikai atsevišķi cilvēki var pieteikties, bet arī dažādas sabiedriskās organizācijas, juridiskās personas vai privātpersonas var pieteikt savus kandidātus. Un es tagad, izmantojot šo iespēju runāt pa radio, aicinu visus: ja jums ir zināmi cilvēki, kuri, pēc jūsu domām, varētu vadīt šo biroju, lūdzu, iesakiet viņus, sūtiet pieteikumus uz Tieslietu ministriju, un šī izvērtēšanas komisija šos cilvēkus izvērtēs. Tas ir ļoti nopietni. Es nedomāju, ka ir kāda briesmīga nelaime, ja mēs nevaram atrast šo cilvēku momentā, pēc trim dienām. Mūsu attieksme liecina, ka mēs ļoti uzmanīgi meklējam; mēs saprotam, cik svarīgs būs šī cilvēka amats; mēs gribam, lai šis cilvēks būtu absolūti godīgs; mēs gribam, lai šis cilvēks būtu pilnīgi neatkarīgs no visiem; un mēs gribam, lai šis cilvēks baudītu visas sabiedrības uzticību, lai viņš būtu tāds, kas spētu gan darīt ļoti konkrētos, tiešos darbus, veikt dažnedažādas nepieciešamās darbības, lai atklātu dažādus korupcijas gadījumus, bet mēs gribam arī, lai viņš prastu un mācētu sabiedrībai paskaidrot visu, ko viņš dara. Ja nākamais konkurss nebeigsies ar rezultātiem, mēs turpināsim meklēt, bet tādā gadījumā mums būs jāieceļ droši vien vietas izpildītājs, un tad mēs konsultēsimies ar Saeimu un skatīsimies, kā to izdarīt. Skaidrs ir viens — tur ir jābūt cilvēkam, kas kaut vai sāktu uzaicināt darbā citus cilvēkus, sāktu sakārtot visas tās tehniskās lietas, kas ir vajadzīgas — ir nepieciešams iekārtot telpas, varbūt nopirkt krēslus, galdus.

— Vai ceļā uz NATO ir vēl jautājumi, pie kuriem ir ļoti jāpiestrādā, vai jūs to paspēsit vai nākamā valdība — tas nebūtu tik būtiski. Kādi vēl ir aktuālākie jautājumi, pie kuriem jāpiestrādā valstī?

A.Bērziņš: — Mums ir ilgāka termiņa stratēģija visā tajā, kas saistīts ar mūsu aizsardzības spēju stiprināšanu, un tur nākamajām valdībām, es domāju, līdz pat 2010.gadam būs vēl ko darīt, lai visu to, ko mēs esam ieplānojuši, pilnībā izskatītu, sakārtotu, saliktu pa plauktiņiem un nodrošinātu, lai visās vietās būtu profesionāli cilvēki un lai šie profesionālie cilvēki ļoti precīzi un labi strādātu — tas ir tas lielākais mērķis, un pie tā būs jāstrādā. Protams, nākamajām valdībām būs jāskatās, lai aizsardzības finansējums būtu pietiekams. Taču man ir tāda iekšējā sajūta, ka nebūs nekādu īpašu pārsteigumu arī pēc vēlēšanām, ka tomēr valsts nemainīs savu kursu uz drošību, stabilitāti un — galvenais — ilgtermiņa drošību cilvēkiem, kuri dzīvo šajā valstī.

— Tagad pavisam par citām lietām. Tātad vakar ziņu aģentūru slejās mēs lasījām par to, ka jūs bijāt neizpratnē par TB/LNNK aicinājumu pārtraukt privatizāciju līdz jūsu valdības pilnvaru beigām. Vai šodien jums ir kādi jauni secinājumi radušies? Nav nekā jauna?

A.Bērziņš: — Nē, nav nekā jauna. Jāsaka godīgi, ka es pat neesmu nemaz runājis ne ar vienu “Tēvzemes un Brīvības” frakcijas un partijas vadītāju, un tas, ko es esmu komentējis, ir tikai tās ziņas, kuras redzēju ziņu aģentūru slejās, tā ka... Katrā gadījumā pirmdien nekas tamlīdzīgs vēl netika teikts; iespējams, ka “Tēvzeme un Brīvība” nāks klajā ar kādu savu paziņojumu šodien, jo, cik es zinu, viņiem šodien ir valdes sēde.

— Ainārs Šlesers ir sacījis, ka valdībai ir iestājusies krīze, un Šlesers aicina jūs uz tādiem diezgan radikāliem soļiem. Kā jūs to komentētu?

A.Bērziņš: — Nu, es nezinu, kam ir iestājusies krīze. Katrā gadījumā valdībā šīs krīzes nav, to es pilnīgi droši varu teikt. Šlesera kungs, man liekas, nedaudz pārsteidzīgi sāk izplatīt dažādus atzinumus, un man gribētos vienkārši aicināt Šlesera kungu, ka tad, kad viņš būs Ministru prezidents, viņš varētu pilnīgi bez jebkādiem komentāriem rīkoties tā, kā viņš grib.

— “Beacon Shipping” kompānija ir gatava aicināt arī jūs tikties un runāt par Kuģniecību un akciju izsoli, par to situāciju, kāda pēc tam tur bijusi. Kas tad jums būtu pārrunājams?

A.Bērziņš: — Man liekas, Latvijā ir ļoti daudzi cilvēki, kas gribētu un varbūt būtu gatavi ar mani tikties. Šajā konkrētajā gadījumā valdība ir lēmusi nodot Rīgas Fondu biržai šīs tiesības privatizēt; Fondu birža savus pienākumus ir mēģinājusi veikt. Ja kādam ir kādi iebildumi, tad viņam ir jāgriežas tiesā, un attiecīgi vai nu Fondu biržai, vai kādam citam ir jāatbild, ja ir kādi pārkāpumi. Es neuzskatu par nepieciešamu tikties ar kādu no zaudētājiem — tas neietilpst manos pienākumos.

— Tātad, ja būs šāds piedāvājums, jūs atteiksities satikties?

A.Bērziņš: — Nu, tas nav mans pienākums. Šajā gadījumā, cik es zinu, ir iesniegta tiesā prasība — tad tiesā šo prasību arī vajag skatīt. Es neesmu tiesu vara.

— Un vēl. Televīzijā “Lukoil” prezidents Haims Kogans sacīja, ka ar 2004.gadu naftas un naftas produktu tranzīts tiks novirzīts uz Krievijas ostām. Kā, jūsuprāt, tas ietekmēs Latvijas ekonomiku? Nav jau tik tālu, tie divi gadi paies, un...

A.Bērziņš: — Nu, Latvijai tranzītbizness kā nozare ir ļoti svarīgs, un tieši tādēļ mēs visu laiku šim jautājumam esam pievērsuši īpašu uzmanību, tai skaitā mēģinot veicināt šo tranzītu. Šā gada septembra beigās ir plānota ļoti interesanta konference par to, kā realizēt tā saucamo Putina–Prodi plānu par Eiropas Savienības un Krievijas enerģētisko saišu jeb tranzītbiznesa tālāku attīstību. Tādu konferenci ir plānots organizēt Ventspilī šogad vēl, tā ka mēs mēģinām darīt, ko varam, un ietekmēt šos procesus. Protams, arī Krievijai ir sava politika. Kādreiz lielākā daļa Krievijas naftas tranzītā nāca caur Baltijas jūras ostām, tagad, protams, Krievija sāk vairāk domāt par to, kā novirzīt savus resursus caur savām ostām un pelnīt pati ar šo ostu biznesu. Argumentiem ir jābūt ļoti konkrētiem — cik maksā būvēt pilnīgi infrastruktūru no jauna, un cik maksā ļoti loģiski un racionāli izmantot esošo. Mūsu uzdevums ir mēģināt pārliecināt Krieviju par to, ka racionālāk ir izmantot esošo. Es domāju, ka nav tālu tas brīdis, ka Krievija droši vien šogad vai nākamgad iestāsies Pasaules tirdzniecības organizācijā, un tad, esot Pasaules tirdzniecības organizācijā, visos darījumos ir jāpiemēro vieni un tie paši tarifi, vieni un tie paši principi — tad varbūt šī konkurence būs nedaudz godīgāka, nekā tā ir pašlaik.

Pēc ieraksta “LV” diktofonā