Mēs solām atcerēties mirušos un apliecināt viņiem savu cieņu

4.jūnijs Latvijā — Ebreju tautas genocīda upuru piemiņas diena

Valsts prezidente Vaira Vīķe–Freiberga:

Foto: A.F.I.

Foto: Juris Krūmiņš — “LV” Ministru prezidents Andris Bērziņš holokausta piemiņas mītiņā Rīgas horālās sinagogas memoriālā; Valsts prezidente Vaira Vīķe–Freiberga, Rīgas un Latvijas virsrabīns Nātans Barkans Rīgas sinagogā

Latvijas Valsts prezidentes Vairas Vīķes–Freibergas uzruna Ebreju tautas genocīda upuru piemiņas dienā Rīgas ebreju sinagogā, Peitavas ielā 6/8, 2002. gada 4. jūlijā

Godājamais virsrabīna kungs! Godājamais rabīn Beiker! Godātie senatori! Ekselences! Dāmas un kungi! Draudze!

Šodien mēs ar skumjām pieminam tūkstošiem nevainīgu cilvēku, kuri krituši par upuriem noziedzīgas varas noziedzīgai rīcībai. Mēs atzīmējam holokaustu, un mēs atzīmējam to dienu 1941. gada 4. jūlijā, kad nacistiskās Vācijas iebrucēji un viņu vietējie palīgi ļaunprātīgi aizdedzināja dievnamu Gogoļa ielā. Tajā bija ieslēgti cilvēki, kuru vienīgā vaina bija piederība pie savas tautas — ebrejiem. Vācu varai nostiprinoties Latvijā, sekoja vēl daudzi citi noziegumi pret ebrejiem un pret cilvēci, kuri ar savu nežēlīgumu prātam nav aptverami.

Katru gadu 4. jūlijā visā valstī pie katras mājas plīvo Latvijas karogs ar melnu lenti — kā cieņas un piemiņas zīme desmitiem tūkstošu ebreju, kas nežēlīgi tika noslepkavoti nacistiskās Vācijas okupācijas laikā. Šogad 4. jūlijā mūs ar savu klātbūtni šeit, Latvijā, ir pagodinājusi cienījama ASV senatoru, citu amatpersonu un pilsoņu delegācija, kas laipni piekrita būt šajā dienā kopā ar mums. Amerikas Savienotajās Valstīs 4. jūlijs ir prieka un svinību diena. Tā ir arī diena, kad atkal tiek apliecinātas un pieminētas tādas Amerikas vērtības kā cilvēktiesības un taisnīgums. Es pateicos jums par to, ka šodien esat šeit kopā ar mums un piedalāties mūsu piemiņas pasākumā, un sniedzat mums morālu atbalstu ar savu klātbūtni.

Dāmas un kungi!

Līdz holokausta sākumam Latvijas ebreju kopienai klājās labi. Latvijas ebreji aktīvi iesaistījās valsts kultūras un politiskajā dzīvē, kā arī deva nozīmīgu ieguldījumu valsts ekonomikā, kā tas bija bijis vienmēr kopš 16. gadsimta sākuma, kad šeit ieradās pirmie ebreju kolonisti. Līdz Otrajam pasaules karam Latvijas ebreju kopiena bija to nedaudzo ebreju kopienu starpā, kas nebija pieredzējusi grautiņus un vardarbību.

20. gadsimta trīsdesmito gadu beigās Latvija īstenoja atvērto durvju politiku un deva patvērumu Eiropas ebrejiem, kas bēga no nacistu vajāšanas. Latvija lepojas ar to, ka bija to nedaudzo valstu starpā, kas tā rīkojās, kamēr bagātās Rietumu valstis slēdza savas robežas izmisušo ebreju bēgļu plūsmai.

Latvijas ebreju kopienas mierīgā dzīve pēkšņi tika pārtraukta Otrā pasaules kara laikā. Nacisti aizdedzināja ebreju dievnamu Gogoļa ielā 1941. gada jūlijā, tikai trīs nedēļas pēc pirmajām Latvijas civiliedzīvotāju masu deportācijām uz Sibīriju, ko veica padomju okupācijas režīms, kas jau gadu valdīja Latvijā. Starp tiem Latvijas pilsoņiem, kas tika nogalināti vai deportēti uz Krieviju pirmās padomju okupācijas laikā, bija 3000 ebreju, tie bija pirmie Latvijas ebreju upuri pēc tam, kad valsti bija okupējušas svešas varas.

Nacistiskās Vācijas okupācija, kas sekoja pēc tam, bija pat vēl daudz postošāka Latvijas pirmskara ebreju kopienai, no kuras 90 procenti aizgāja bojā holokaustā. No 1941. gada līdz 1945. gadam nacistiskās Vācijas okupācijas spēki izplānoja, noorganizēja un uzraudzīja masu slepkavības, kurās tika nogalināti vairāk nekā 100 000 Latvijas pilsoņu no pirmskara 2 miljonu lielā iedzīvotāju skaita. Vismaz 60 000 no tiem, kas tika nogalināti, bija vai nu pilnīga, vai daļēja ebreju izcelsme. 18 000 bija etniskie latvieši, 2000 bija čigāni, un 3000 bija garīgi atpalikuši cilvēki, kuru tautība nav noskaidrota. Vācieši nosūtīja uz Latviju vēl 21 000 ebreju tautības ieslodzītos no citām Eiropas daļām, un pēc tam vairāk nekā puse no viņiem tika sodīti ar nāvi Latvijas zemē.

Izmantojot agresīvu, rasistisku, pret ebrejiem vērstu propagandas kampaņu, nacistiskās Vācijas režīms savervēja vai piespieda vairākus simtus Latvijas vīru sadarboties un izdarīt noziegumus. Tajā pašā laikā daudz citu latviešu, riskējot ar savu un savas ģimenes locekļu dzīvībām, Vācijas okupācijas laikā izglāba vairāk nekā 300 ebrejus.

Daudzi no tiem, kas deva patvērumu saviem ebreju draugiem un paziņām, tika atklāti un sodīti ar nāvi par uzdrošināšanos nepakļauties nacistu pavēlēm.

Mēs brīvību un neatkarību atguvušajā Latvijā nosodām ebreju masu slepkavības holokaustā kā šaušalīgus noziegumus pret cilvēci. Latvijā nav likuma ierobežojumu attiecībā uz šiem genocīda aktiem, un Latvija ir apņēmusies bargi sodīt visus, kas ir vainīgi šādu noziegumu izdarīšanā. Mēs būsim pateicīgi par jebkuru papildu pierādījumu, kas varētu palīdzēt mums nodot tiesai jebkuru vēl nesodītu indivīdu, kurš tiek turēts aizdomās par kara noziegumu izdarīšanu Latvijā.

Dāmas un kungi!

Vakar, 4.jūlijā, Rīgas sinagogā: Jewish Survivors of Latvia Inc. prezidents Stīvens Springfīlds, Izraēlas vēstnieks Latvijā Abrahams Bendžamins, Amerikas Savienoto Valstu senators Trents Lots, Rīgas un Latvijas virsrabīns Nātans Barkans, Latvijas Valsts prezidente Vaira Vīķe–Freiberga, Lietuvas prezidents Valds Adamkus, ebreju reliģiskās draudzes valdes priekšsēdētājs Dāvids Kagans, Igaunijas prezidents Arnolds Rītels Foto: Juris Krūmiņš — “Latvijas Vēstnesim”

Latvija no savas rūgtās pieredzes, atrodoties svešu totalitāru valstu okupācijā, zina, ko nozīmē zaudēt brīvību. Latvieši ir pieredzējuši, kas notiek, kad tiek pārkāptas cilvēktiesības un netiek ievērots tiesiskums. Mēs zinām, kāda vērtība ir drošībai, un tagad, kad esam atguvuši savu neatkarību, mēs ieguldām ievērojamus līdzekļus, lai nodrošinātu to, ka mūsu valsts nekad vairs nekļūtu par kādas citas okupējošas valsts perifēriju; lai nodrošinātu to, ka mūsu valsti nekad nevarētu izmantot par nevainīgu civiliedzīvotāju slepkavošanas vietu. Mēs arī daudz darām, lai mūsu valsts nekļūtu par teroristu operāciju atbalsta punktu. Terorisms visās tā izpausmes formās rada nopietnus draudus visu civilizēto valstu drošībai, un mēs pilnībā atbalstām starptautisko koalīciju tā apkarošanā. Tieši tāpēc, ka mēs tik labi zinām, kāda vērtība ir drošībai, mēs — Latvija, Lietuva un Igaunija, kuru prezidenti ir šeit, — vēlamies iestāties NATO aliansē. Mēs vēlamies dot ieguldījumu tās spēju palielināšanā, un mēs vēlamies atbalstīt un aizsargāt vērtības, par kurām iestājas NATO: demokrātija, tiesiskums un cilvēktiesību ievērošana. Mūsu vēlme ir dzīvot civilizētā sabiedrībā; atsakoties no barbarisma un rupja spēka lietošanas. Barbarisms rodas no atteikšanās solidarizēties ar citiem, no aklas nevēlēšanās atzīt cilvēces brālību. Barbarismam ļauj sakuplot “citu” izslēgšana, rādīšana ar pirkstu un “citu” vainošana savās nedienās. To baro paranoiskas aizdomas, tas slīkst sadismā un psihopātiskā varas kārē pār citiem. Barbarisms ir dziļi noslēpts cilvēka smadzeņu filoģenētiski reptiliskajā atbildes reakcijā uz bailēm. Mums vienmēr jābūt modriem, lai cilvēkiem vienmēr būtu kontrole pār snaudošo reptili. Mums jāizmanto mācīšana, izglītība un kultūra, lai izpildītu šo uzdevumu. Kopš es 1999. gadā stājos savā amatā, viena no manām prioritātēm ir bijusi veicināt holokausta atceri, izglītību un pētniecību Latvijā. Mums ir jāatceras pagātne un jāsaprot tā. Mums tā ir jāpārvērtē, lai mēs gūtu no tās mācību un panāktu, ka vairs nekad neatkārtojas pagātnē pieļautās vissmagākās kļūdas. Mēs solām atcerēties mirušos, cienīt viņu ciešanas un apliecināt viņiem savu cieņu. Mēs apņemamies cīnīties pret rasismu, ksenofobiju un citām neiecietības formām un kultivēt līdzjūtību, līdzcietību un savstarpēju sapratni. Mēs apņemamies iemācīt saviem bērniem, ka katra cilvēka dzīvība ir unikāla, dārga un neaizvietojama un ka mēs katrs apliecinām savu cieņu ar to, ka izrādām cieņu citiem. Mēs esam nolēmuši dot savu ieguldījumu, lai radītu pasauli, kur šos fundamentālos principus saprot un respektē, un Dievs mums palīdzēs.

“LV” (Gunta Štrauhmane) neoficiāls tulkojums no angļu valodas

President of Latvia Vaira Vike–Freiberga:

Address at the Riga Jewish Synagogue on the Latvian Holocaust Memorial Day, July 4, 2002

Godājamais virsrabīna kungs! Godājamais rabīn Beiker! Godātie senatori! Ekselences! Dāmas un kungi! Draudze!

Šodien mēs ar skumjām pieminam tūkstošiem nevainīgu cilvēku, kuri krituši par upuriem noziedzīgas varas noziedzīgai rīcībai. Mēs atzīmējam holokaustu, un mēs atzīmējam to dienu 1941. gada 4. jūlijā, kad nacistiskās Vācijas iebrucēji un viņu vietējie palīgi ļaunprātīgi aizdedzināja dievnamu Gogoļa ielā. Tajā bija ieslēgti cilvēki, kuru vienīgā vaina bija piederība savai tautai — ebrejiem. Vācu varai nostiprinoties Latvijā, sekoja vēl daudzi citi noziegumi pret ebrejiem un pret cilvēci, kas ar savu nežēlīgumu prātam nav aptverami.

Honourable Chief Rabbi Barkāns, Honourable Rabbi Baker, Distinguished Senators, Excellencies, Ladies and gentlemen, Dear Convocation of the synagogue!

Today, on Latvian Holocaust Memorial Day, the people of Latvia solemnly commemorate the innocent victims of the Shoah. Sixty-one years ago, on July 1, 1941, Nazi German occupying troops marched into Riga. Three days later, on July 4, the Germans and their local collaborators set fire to a synagogue on Gogoļa iela, into which they had locked a group of people whose only “crime” was belonging to the Jewish faith. These sufferers were among the first victims of the Holocaust in Latvia, which represents one of the most tragic periods in the history of this country.

Every year on July 4 — as a sign of respect and remembrance to the tens of thousands of Jews who were brutally murdered in Latvia during the Nazi German occupation — a Latvian flag with a black ribbon is flown from every building across the land. This year, on the 4th of July, we are honoured by the presence here in Latvia of a distinguished delegation of senators and other US officials and citizens, who have kindly consented to share this day with us. In the United States, the 4th of July is a day of joy and celebration. It is also a day on which the American values of human rights and justice for all are reaffirmed and remembered. I thank you for being here with us today, for taking part in our commemoration and for lending us your moral support by your presence.

Ladies and gentlemen,

Vakar, 4.jūlijā, holokausta piemiņas mītiņā Rīgas horālās sinagogas memoriālā: Ministru prezidents Andris Bērziņš; piemiņas pasākuma dalībnieki Foto: A.F.I.

Before the Shoah, Latvia’s Jewish community had been thriving. Latvia’s Jews were actively participating in the country’s cultural and political life, and were making important contributions to the country’s economy, as they had done since the arrival of the first Jewish settlers in the early 16th century. Until the Second World War, Latvia’s Jewish community was also among the few in Europe not to have experienced pogroms and violent repressions.

During the late 1930s, Latvia chose to implement an open-door policy and provided sanctuary for European Jews fleeing Nazi persecution.

Latvia is proud to be one among the very few countries to have done so, while many a prosperous Western nation closed its frontiers to the flow of desperate Jewish refugees.

This period of peace for the Latvian Jewish community came to an abrupt end during the Second World War. The burning of the Gogoļa iela synagogue in July of 1941 by the Nazis took place only three weeks after first mass deportation of Latvian civilians to Siberia by the Soviets, who had been occupying Latvia for a year. Among those Latvian citizens killed or deported to Russia during the first Soviet occupation were 3000 Jews, who represented the first Latvian Jewish casualties of the country’s occupation by foreign powers.

The Nazi German occupation that followed was even more disastrous for Latvia’s pre-war Jewish community, of whom over 90% perished during the Holocaust. Between 1941 and 1945, the Nazi German occupation forces planned, organized and oversaw the mass murder of over 100,000 Latvian citizens, out of a pre–war population of 2 million. At least 60,000 of those killed were either fully or partly of Jewish origin. Another 18,000 were ethnic Latvians, 2000 were Roma, and 3000 were mentally handicapped with no recorded nationality. The Germans sent an additional 21,000 Jewish prisoners to Latvia from other parts of Europe, and over half of these were then executed on Latvian soil.

Through an aggressive campaign of racist anti–Jewish propaganda, the Nazi German regime succeeded in recruiting or coercing several hundred Latvian men to collaborate in their crimes to their internal shame and eyes. At the same time, scores of other Latvians, in spite of the grave risk to their own lives and those of their families, managed to save the lives of more than 300 Jews during the German occupation. A number of those who provided shelter to their Jewish friends and acquaintances were discovered and executed for their defiance of Nazi ordinances.

We in newly freed, independent Latvia denounce the mass murders of the Shoah as particularly heinous crimes against humanity. Latvia holds no statute of limitations on these acts of genocide and is committed to the severe punishment of any and all individuals found to have perpetrated such crimes. We welcome any additional evidence that could help us to initiate criminal proceedings against any untried individual suspected of committing war crimes in Latvia.

Ladies and gentlemen,

Latvia knows from its bitter experience under the occupation of foreign totalitarian states what it means to lose one’s freedom. Latvians have seen — at their expense — what happens when human rights and the rule of law are not respected. We know the value of security, and having regained our independence, we are investing considerable resources to ensure that our country never again becomes the peripheral province of an occupying power; to ensure that it is never again is used as a killing ground of innocent civilians. We are also working hard to prevent our country from becoming a base for terrorist operations. Terrorism in all its forms poses a serious threat to the security of all civilized nations and we are fully commited to the international coalition to combate it.

Precisely because we know so well the value of security, we — Latvia, Lithuania, Estonia, Presidents of which are present here — are applying for membership in the NATO Alliance. We wish to contribute to its capabilities, and we wish to uphold and defend the values that NATO stands for: democracy, the rule of law, and the respect for human rights. Our wish is to live in a civilized society, renouncing barbarity and the rule of brute force. Barbarity stems from a refusal to identify with others, from blindness in recognizing the brotherhood of mankind. It thrives on excluding the Other, on finger-pointing, and on blaming the Other for our own ills. Barbarity feeds on paranoid suspicions, it wallows in sadism and the psychopathic enjoyment of power over others. Barbarity lies deep within the phylogenetically reptilian recoils of our human brains. We must ever be alert to ensure that the watchful human being is always in control over the sleeping reptile. We must use training, education and culture to help us in this task.

Since I took office in 1999, I have made it one of my top priorities to promote the remembrance, education and research of the Holocaust in Latvia. We need to remember the past and to understand it. We need to re–evaluate it, so that we may learn its lessons, and ensure that its worst errors may never again be repeated. We pledge to remember the dead, to honour their suffering and to reassert their dignity as human beings.

We undertake to combat racism, xenophobia, and other forms of intolerance, and to cultivate compassion, empathy and mutual understanding. We undertake to teach our children that every human life is unique, precious and irreplaceable, and that we each reinforce our own dignity as human beings by the respect that we offer to the dignity of others. With God’s help, we intend to do our part to build a world where these fundamental principles are understood and respected.