Dziesmotie karogi draudzības mastos

No IV Ziemeļu un Baltijas valstu Dziesmu svētku dienasgrāmatas

Atklāšanas koncertā — lietuviešu dziesmu vija

Viņus ar aplausiem sagaida un pavada gan dziedātāji, gan klausītāji. Maestro Ērika Vestberga vadībā kopkoris dzied zviedru dziesmas, mūsu Imants Kokars diriģē gan pirmā festivāla dziesmu “Pūt, vējiņi!”, gan Aldoņa Kalniņa himnisko opusu “Dzimtene, mūzika mūžīgā”

Braukuši no tālās Islandes, skandināvu zemēm un tepat no Igaunijas un Latvijas, dziedātāji vispirms dodas uz Vasaras koncertzāli, lai iemēģinātu balsis. Dziesmu svētkos, gluži tāpat kā Jāņos, nevar iztikt bez lietus. Tā iedibinājusies arī viena no šo svētku tradīcijām — dāvināt diriģentiem lietussargus. Tie drīz vien jāvāž vaļā, jo lietus ir klāt. Nekāda lielā mēģināšana neiznāk. Tik vien kā sasveicināties ar diriģentiem un citam ar citu.

Pievakarē visi pulcējas Teātra laukumā, kur notiek svētku atklāšanas ceremonija. Ciemiņus sveic Klaipēdas pilsētas galva Rimants Taraškevičs, ar skaistajām lietuviešu sutartinēm koncertu ieskandē Veronika Poviļoniene un retromūzikas kvartets. Uzstājas Etniskās kultūras centra folkloras ansambļi un solisti, Klaipēdas Jaunatnes centra bērnu kolektīvi un Klaipēdas Mūzikas centra koris “Aukuras” Alfonsa Vildžūna vadībā, kas pagājušajos svētkos Norvēģijā reprezentēja lietuviešu kora mākslu. Tūkstošgalvīgo publiku līdzi ieviļņo un atraisa lietuviešu vokālo džeza grupu priekšnesumi.

Kad dziesmu sāk deportēto lietuviešu koris, mani uzrunā blakussēdētāja, kas kopā ar mazmeitiņu atbraukusi no Viļņas, jo ļoti patīkot dziedāšana. Viņa grib paskaidrot, kas tas par kori, bet uzzinājusi, ka esmu tepat no kaimiņiem, paliek pusvārdā: “Jums jau nav jāstāsta, Latvijā tāpat daudzus izveda.” Brīdi paklusējam par kopīgo sāpi, pēc tam Aldona, kā sirmā kundze stādās priekšā, man mazliet pastāsta par vietu, kur atrodamies, un pieminekli ar strūklaku pamatnē. Akmens pieminekli rotā bronzas bareljefs ar uzrakstu “Simon Dach. 1605. — 1659.”. Virs tā — metālā liets meitenes tēls — “Anhen von Tharau”. “Tas bijis brīnišķīgs un bēdīgs mīlestības stāsts. Viņa — vienkārša zemnieku meitene. Annike, kā mēs sakām. Viņš — slavens vācu dzejnieks, aktieris un režisors, kas te uzvedis teātri. Kara laikā pieminekli sagrāva, bet tas dzīvoja ļaužu piemiņā. Atjaunot izdevās pēc fotogrāfijām. Tas notika pavisam nesen. Bet 1939. gadā Hitlers te teica runu no teātra balkona. Agrāk šo sauca par tirguslaukumu, bet teātris te atradies vienmēr. Cilvēkiem te patīk pulcēties.”

Aldonas kundze stāsta arī par tautā ļoti iemīļoto Veroniku Poviļonieni un ik pa brīdim pievienojas dziedātājiem. Viņai ir skaista un spēcīga balss, bet ir jau ļoti vēla stunda un viņām ar mazmeitiņu laiks doties mājās. Saku paldies par jauko sabiedrību un visu, ko viņa man pastāstījusi.

Teātra laukumā esam bieži, jo džeza grupas te muzicē katru vakaru. Un ik reizi sasveicinos ar skaisto meiteni laukuma vidū. Vāciešiem — Anhene, lietuviešiem — Annika, bet mums — Anniņa. Droši vien tā pati Tāravas Anniņa, ko Andrejs Upīts izvēlējās par vienu no saviem pseidonīmiem.

Tālākais latviešu koris — no Maskavas

Maskavas latviešu biedrības kori “Tālava” esam jau iepazinuši gan Vispārējos latviešu dziesmu svētkos, gan Ziemeļu un Baltijas valstu festivālos Visbijā un Šīnē. Stāsta kora vecākais Valērijs Galūzo:

— Pirmo reizi sanācām kopā 1993. gadā Latvijas vēstniecības nama pagalmā uzceltajā baznīciņā. Sākumā bijām kādi 15 — 20, tagad esam 38, uz svētkiem atbraukuši trīsdesmit. Korī dzied arī daži baltkrievi, krievi un vēl citu tautību ļaudis. Viņiem interesē mūsu zeme, mūsu tradīcijas un viņi cītīgi apgūst latviešu valodu. Labākā latviešu valodas skolotāja dziesma ir arī vairākiem etniskiem latviešiem, kuru senči uz Krieviju atbraukuši jau cara laikos. Es pats esmu dzimis Saldū un pirms kādiem trīsdesmit gadiem ierados Maskavā mācīties. Apprecējos un paliku te uz dzīvi. Koris man nozīmē ļoti daudz, tāpat kā ikvienam, kas te dzied.

Tāpat saka arī Sandra Lase, kas korī ir kopš 1995. gada. Viņa dzimusi Vladivostokā, augstskolu beigusi Maskavā un pašlaik strādā ekonomikas žurnālā “Eksperts”. Apprecējusies ar latvieti un pērn uz Rīgas astoņsimtgades svētkiem ieradusies kopā ar vīru un mazo dēlēnu Edgaru. “Biju dziedājusi tikai skolas korī un nemaz nedomāju, ka varu pieteikties tādā nopietnā korī, kas dzied korāļus, klasiku. Vēstniecībā, kur biju atnākusi kārtot vectēvam dokumentus, iepazinos ar Tamāru. Viņa mani iedrošināja, sauca dziedāt. Tā nu augu kopā ar kori.”

Diriģente Tamāra Semičeva neapšaubāmi ir kora dvēsele. Viņa pati gan saka, ka tāds esot kora vecākais: “Valēriju uzklausa, un viņš prot ikvienu uzklausīt. Viņa senči ir no Itālijas, tālab arī skanīgais uzvārds Galūzo. Mums ikviens brauciens pāri robežai saistās ar dažādām formalitātēm, jo lielākā daļa dziedātāju ir Krievijas pilsoņi. Valērijs kā jau grāmatvedis ikvienu lietu prot kārtot ar apbrīnojamu lietpratību un precizitāti. Korī viņš mums ir neaizstājams.”

Kaut gan Maskavā dzīvojot ap 140 tautību ļaudis, nacionālo koru esot pavisam maz. Kā vislabāko Tamāra min armēņu kamerkori, kurā dzied profesionāli mūziķi. Ir ukraiņu koris, ar kuru “Tālava” cieši draudzējas. Pie Vācu nama pastāv sieviešu koris, ir vēl čuvašu koris. Lietuviešiem ir savs etnogrāfiskais folkloras ansamblis. Un tas arī viss. “Tālavai” izveidojušās labas attiecības ar Maskavas mēriju un Krievijas Mūzikas biedrību. Mērijas Nacionālo lietu departamenta speciālisti paši meklē kori, piedāvā koncertēšanas iespējas labākajās zālēs. Tālavas novada tautastērpus un kora karogu savā laikā darinājuši Latvijas Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja daiļamata meistari, bet koncerttērpus sagādājusi Maskavas mērija.

Kā saka diriģente, dažreiz mērijai nākas arī atteikt: “Tā bija ar koncertzālē “Rossija” rīkoto festivālu “Draudzības zvaigznājs”, kur parasti piedalās Maskavas estrādes elite. Droši vien ķeksīša dēļ kādā programmas stūrītī gribēja ielikt arī mūs. Lai būtu kā agrāk, kad visas 15 republikas dancoja pēc vienas stabules. Mums tas nav pa prātam, tāpēc atteicāmies.”

“Tālavas” repertuāra pamatu veido latviešu mūzika, sākot ar tautasdziesmām un klasiku un beidzot ar jaunākajiem skaņdarbiem. Īpaši tuvi komponisti korim ir Selga Mence un Georgs Pelēcis. Nozīmīga vieta repertuārā ierādīta garīgajai mūzikai. Tuvas attiecības izveidojušās ar daudziem Latvijas koriem. Kā atceras Valērijs, pirmais uz Maskavu jau 1994. gadā atbraucis Ārija Šķepasta vadītais Rīgas Latviešu biedrības koris, noticis kopīgs koncerts Tretjakova galerijā. Bet kopā ar Airas Birziņas vadīto Ogres sieviešu kori “Rasa” Vladimirā un Suzdaļā izdevies sarīkot īsti saturīgas latviešu kultūras dienas. Katru gadu kāds Latvijas koris ciemojas Maskavā, un katru vasaru “Tālava” cenšas pabūt Latvijā. Vai vismaz kopā ar latviešu koriem — kā šeit, Klaipēdā. Jau tiekot domāts par Vispārējiem latviešu dziesmu svētkiem nākamā gada vasarā.

Dziesmas un sarunas Atdzimšanas laukumā

Foto: Jānis Polis — “Latvijas Vēstnesim” Festivāla mākslinieciskais vadītājs Alfonss Vildžūns tai laimīgajā mirklī, kad var teikt — svētki ir izdevušies! (augšējā attēlā pa kreisi); Dziesmu svētku dalībnieki svētku gājienā, kas vijās cauri pilsētai uz vasaras koncertestrādi. Sākumā līst, pēc tam tikai smidzina, jautrākie koristi dzied visu ceļu...

Festivāla trešajā dienā Klaipēda mostas ar dziesmu, un līdz pat pieciem pēcpusdienā skan visa pilsēta. Astoņu festivālā pārstāvēto valstu kori katrs savā dzimtajā valodā muzicē pilsētas laukumos un namu pagalmos. Vispirms dodos uz Atdzimšanas laukumu, kur kopā ar norvēģu, somu, dāņu, igauņu, zviedru un lietuviešu koriem dzied latviešu “Gājputni”, “Svīri”, “Maska”, “Nīca” un arī “Tālava”.

Kāpēc to sauc par Atdzimšanas laukumu? Klaipēdā to zina katrs bērns. Laukuma vidū, kur pašlaik greznojas “festivāla torte”, kā vienprātīgi nokristīta amizantā piramīda ar daudzām dziesmai pavērtām lūpām un astoņu valstu karodziņiem galotnē, esot stāvējis Ļeņina piemineklis, bet laukuma stūros — četri tanki. Ar šiem tankiem un tankistiem saistoties arī ļoti bēdīgi notikumi, bet par tiem svētku dienā negriboties runāt, saka kāds pusmūža vīrs.

“Tālava” dzied Selgas Mences “Pavasara sasaukšanos”, latgaliešu tautasdziesmu “Gaismiņa ausa”, Pētera Čaikovska tēlojumu “Baznīcā” un Lūcijas Garūtas “Lūgšanu”. Dziedājums ir tik apgarots un izjusts, ka gribas turpināt sarunu ar kora izauklētāju, audzinātāju un māksliniecisko vadītāju Tamāru Semičevu.

Tamāra nāk no Lībiešu krasta. Viņas māte ir skolotāja Velta Ķierpe, kas laikrakstā “Līvli” regulāri publicē aprakstus par savu bērnības zemi Pitragu. Mazirbes skolā Tamāra mācījusies pie savas mammas, viņas skolasbiedri bijuši arī Jānis Erenštreits un Ilmārs Geige. Ar lielu sirsnību Tamāra piemin mācību gadus Ventspils mūzikas vidusskolā: “Tā bija brīnišķīga skola! Kordiriģēšanu mācīja Uldis Salmiņš. Ļoti labs pedagogs. Viņš man iemācījis, manī ielicis kaut ko tādu, kam esmu palikusi uzticīga uz mūžu. Tā ir mīlestība uz to darbu, ko daru. Mīlestība ir pats galvenais jebkurā lietā, bet jo sevišķi, ja jāstrādā ar cilvēkiem.” Tad sekojuši studiju gadi Pēterburgas konservatorijā: “Mums bija tādi lieliski pedagogi kā Jeļizaveta Kudrjavceva un Valērijs Mihailovs, pie mums bieži parādījās Dmitrijs Šostakovičs, Jurijs Simonovs un citas slavenības. Mācījos kopā ar Ainu Kalnciemu, Solveigu Raju, Marisu Jansonu. Kopmītnē dziedājām un muzicējām caurām naktīm. Pēc beigšanas man bija tā laime “Dzintarā” septiņus gadus strādāt kopā ar mūsu lielajiem meistariem Ausmu Derkēvicu un Imantu Cepīti. Dziedāju arī brīnišķīgajos simtgades Dziesmu svētkos. Kad gaidīju meitiņu, pārcēlos uz Maskavu. Mans vīrs Aleksejs Stepanovs ir Lielā teātra diriģents. Esmu paturējusi sava tēva Jakova Semičeva uzvārdu.”

Tamāras skatiens aizklīst kaut kur tālumā, un viņa saka: “Es labprāt pastāstītu par savu tēvu, ja jūs tas interesē.” Protams, interesē. Tā ir dziļa cilvēciska traģēdija, ko atklāj šis stāsts: “Mans tēvs ir no tā sauktajiem okupantiem. Pēc Pēterburgas virsnieku skolas beigšanas viņš karoja frontē, kāda uzlidojuma laikā tika smagi kontuzēts, tikko izdzīvoja. Pēc tam viņu komandēja uz Latviju, kur viņš nonāca Kurzemē, ieskatījās manā mammītē, un viņi apprecējās. Kad sākās deportācijas, viņš bija tas cilvēks, kam vajadzēja izsūtīt tā saucamos budžus. Mani vecvecāki nebija sevišķi bagāti, bet viņiem Pitragā bija sava saimniecība un skaists cirka zirgs. Tātad budži. Tēvu cilvēki ļoti labi ieredzēja, cienīja viņa izpalīdzību, bet viņš bija virsnieks un pavēle bija jāpilda. Viņš sajuka prātā. Kādus sešus septiņus gadus viņš ārstējās Sarkankalna slimnīcā, māte brauca pie viņa, bet tad viņai pateica, ka vīrs ir neārstējams. Kādu laiku tēvs dzīvoja mājās, bet tas ilgi nevarēja turpināties: palicis bez uzraudzības, tēvs skrēja no mājas laukā, dalīja cilvēkiem mūsu drēbes, miltus, visu, kas bija pa rokai. Mamma aizrakstīja uz Krasnojarsku viņa mātei un lūdza padomu, ko darīt. Tēvs nāk no lielas, brīnišķīgas sibīriešu ģimenes. Vecāki nekavējoties ņēma dēlu pie sevis, pameta Krasnojarsku un devās uz mazu pilsētiņu pie Baikāla un tur uzcēla mājiņu, lai viņš varētu dzīvot tuvāk dabai, lauku mierā un klusumā. Es biju vēl bērns, kad tas viss notika. Savā laikā esmu izjutusi daudzu cilvēku ļoti negatīvu attieksmi pret sevi kā okupanta meitu. Un tas nav nekas nosodāms, es to pilnīgi saprotu. Bet es lepojos ar savu tēvu. Ilgu laiku man tika potētas bailes no viņa — okupanta, prātā jukuša cilvēka. Bet es ļoti gribēju tikties ar savu tēvu, un es aizbraucu pie viņa. Esmu tiešām laimīga, ka to izdarīju. Jā, viņa prāts ir neskaidrs, bet viņš runāja arī daudz ko saprātīgu, atcerējās Pitragu, daudzas vietas un cilvēkus, arī mammīti. Un ik pa brīdim viņš norūpējies apprasījās — vai nevajag kaut ko palīdzēt? Ja vajag, viņš teica, tad tas jādara tūlīt, citādi būs par vēlu.”

Ciešanas izdaiļo dvēseli, saka gudrie. Izdaiļo, ja vien nesalauž. Tamāra ir laimīga, ka viņa tikusies ar tēvu, viņi runājušies un tēva dvēsele viņai atklājusies cilvēciski silta un daiļa. Kaut arī aizlauzta.

Aina Rozeniece, “LV” speciālkorespondente pēc Klaipēdas

(Turpmāk vēl)