Dr. art., prof. Ilma Grauzdiņa:

“Stāvi un izturi, paliec, kas esi, — tad uzvarēsi!”

Referāts zinātniskajā konferencē “Trimdas latviešu pirmie Dziesmu svētki un to iedibinātās kultūras tradīcijas attīstība” Rīgā 2002. gada 4. jūlijā

Ar vēsturi saskaroties, reizēm pārņem īpatna sajūta. Ikdienā, tuvākajā apkārtnē lūkojoties, vairāk acīs duras atšķirīgais. Es esmu, lūk, tāds, bet tu — citāds. Mēs esam šādi, bet viņi — citādi. Turpretim tālāk, dziļāk atskatoties, arvien vairāk uzmanības pievērš nevis atšķirīgais, bet kopīgais, vienojošais. Tāda sajūta man radusies dažādās situācijās: saskaroties ar mītisko domāšanu, salīdzinot dažādu nāciju senslāņu folkloru, parakņājoties pa līdzīgiem vēlākiem kultūras slāņiem, pētot senos fotomateriālus.

Acīmredzot tāpēc, ka pats galvenais tomēr ir nevis konkrētā vide, ārējie apstākļi, materiālie faktori, bet pats cilvēks. Tikko ekstremālas situācijas vai apstākļu spriedze cik necik mazinās, cilvēki atkal kļūst tādi, kādi viņi ir no dabas doti un darināti — ar tiem pašiem tikumiem un netikumiem, vajadzībām un vēlmēm, priekiem, sāpēm un cerībām.

Un tādēļ es šodien gribētu runāt ne tikai par to, kas notika Vācijā 1947.gada 25. maijā Eslingenē pie Nekaras, kas ir mana ziņojuma tiešā tēma, bet arī mēģināt uztaustīt to līdzīgo, kopīgo, kas vienoja dziesmu svētku dziedātājus 40.gadu nometņu laikā Vācijā un pirmajās pēckara desmitgadēs te, Latvijā.

Kādas man tiesības to darīt? Esmu pēckara laika produkts. Trimdas pirmo dziesmu svētku gadā manis vēl nemaz nebija pasaulē. Arī vēlāk neesmu piedalījusies nevienos dziesmu svētkos ārpus Latvijas. Tomēr manos gēnos un emocionālajā atmiņā ir ierakstīta tā sajūta, ar kādu uz mēģinājumiem, koncertiem un dziesmu svētkiem pirmajā pēckara desmitgadē gāja mana māte un tēvs — pašdarbības kora dziedātāji. Kad es šīm ģimenes albuma glabātajām bildēm lieku līdzās Vācijas dziesmu svētku dalībnieku bildes, tad redzu, ka šo dziedātāju sejas ir pārsteidzoši līdzīgas. Jo iekšējās zibspuldzes izgaismojums ir vienāds. Kad savai emocionālajai atmiņai lieku blakām tās sajūtas, kas drukātos vārdos izteiktas 40.gadu trimdas izdevumos, tad redzu, ka tajās ir pārsteidzoši daudz kopīga! Jo šīs sajūtas skan vienā skaņkārtā, līdzīgās tonalitātēs. Un atkal reiz nonāku pie atziņas un pārliecības: ne jau iekārta, politika, karogi un lozungi veido dziesmu svētku būtību. Nē. Kodols un būtība ir attieksme pret dziesmu, attieksme pret dziesmu svētkiem kā vienu no spilgtākajiem latviešu identitātes rādītājiem. Un šajā ziņā izejas pozīcija bija kopīga gan tiem, kas dziedāja šaipus, gan viņpus Latvijas robežas. Jo tās pamatā bija no 30. gadiem līdzpaņemtais iepriekšējais mantojums. Ar šo mantojumu tradīciju atsāka, lai turpinātu, latvieši gan trimdā, gan Latvijā.

Kā tad notikumi risinājās pirms 55 gadiem pirmajos latviešu dziesmu svētkos Vācijā? Mēģināšu zīmēt šo ainu, veidojot faktos balstītu, varbūt arī mazliet fantāzijas papildinātu šo svētku muzikālās daļas dienasgrāmatu.

... Ir sācies 1947.gads. Jau trešo Jaungadu svešās zemēs ir sagaidījuši apmēram 100 tūkstoši tie Latviju atstājušie iedzīvotāji, kas atraduši patvērumu Vācijā un Austrijā. Lielākā daļa no viņiem savas pieticīgās Ziemassvētku eglītes arī šajā gadumijā ir pušķojuši Rietumu sabiedroto okupācijas zonā ierīkotajās pārvietoto personu nometnēs. Lielākie latviešu centri ir izveidojušies Bavārijas apgabalā ap Nirnbergu, Vācijas ziemeļu daļā ap Hamburgu un Lībeku, kā arī Štutgartes tuvumā esošajā Eslingenē.

Ir saskaitļots, ka Vācijas nometnēs uzturējušies vairāk par trim tūkstošiem rakstnieku, zinātnieku, mākslas darbinieku. Viņu vidū savukārt ir daudz mūziķu — trimdā bija devusies apmēram trešdaļa no visiem latvju mūziķiem. Komponistu, procentuāli vērtējot, bija vēl vairāk, turklāt lielāko daļu veidoja skaņraži pašos radošā spēka gados. Lūk, tie, kuriem šajā laikā bija no 25 līdz 40 gadiem: Viktors Baštiks, Haralds Berino, Volfgangs Dārziņš, Ērika Freimane, Tikla Ilstere, Alberts Jērums, Arnolds Kalnājs, Jānis Kalniņš, Tālivaldis Ķeniņš, Jānis Norvilis, Helmers Pavasars, Bruno Skulte, Eduards Šēnfelds un vēl citi. Viņiem līdzās tie komponisti, kuriem tolaik bija ap 50 gadu: Ādolfs Ābele, Jānis Cīrulis, Jānis Mediņš, Valdemārs Ozoliņš, Jēkabs Poruks. Arī jau mūža 80.gadu slieksni pārkāpušais Jāzeps Vītols.

Gadiem ejot, sākotnējā cerība uz drīzu atgriešanos brīvā Latvijā noplok. Tā gaidīšana nogurdina tik traki, ka cilvēki kļūst apātiski, raksta Alberts Jērums. Pret apātiju ir tikai viens līdzeklis — garīgā rosība. To cilvēki izjūt intuitīvi, uz to viņus apzināti, brīžam pat uzstājīgi virza gaišākie prāti. Viņu vidū viens no lielākajiem nemiera gariem neapšaubāmi ir bijis Jēkabs Poruks Fišbahā pie Nirnbergas, ar kura tiešo līdzdalību ir notikušas dziesmu dienas 1946.gada vasarā. Tās ir izkausējušas šaubu un neticības ledu. Tās viesušas pārliecību: tā lieta ir iespējama!

Tiek aizvadīta Zvaigznes diena. Katrs lūko, kā iespējami labāk pārlaist Dienvidvācijas mitro un pelēko ziemas cēlienu. Pienāk 1947.gada 22.janvāris. Eslingenes latviešu kolonijas Izglītības un kultūras daļa paziņo, ka Dienvidvācijas latviešu koru diriģenti ir gatavi sarīkot ne vien atsevišķas, teritoriāli nošķirtas dziesmu dienas — kā iepriekšējā vasarā, bet īstus dziesmu svētkus — visiem pulcējoties vienkopus kā Latvijā. Iecere, protams, vilinoša, bet tā laika apstākļos nebūt ne viegli īstenojama. Transports, nauda, nometņu ierobežojumi, zonas... To visu iedomājoties, dūša sašļūk papēžos. Tik ne idejas auklētājiem un bīdītājiem.

1947.gada 3.februārī Eslingenē pulcējas apkārtējo koru diriģenti, lai ievēlētu virsdiriģentus, izvēlētos repertuāru, precizētu svētku laiku un vietu. Par rīcības komitejas priekšsēdētāju izvirza Jāni Labsvīru. Goda vīra, enerģiska darītāja un lietpratēja slavu šis savdabīgā uzvārda īpašnieks, kas pavisam nesen aizgāja mūžībā, bija iemantojis jau Latvijas brīvvalsts laikā, piedaloties 9. dziesmu svētku rīcības komitejā kā tās priekšsēdētāja Jāzepa Vītola biedrs un vietnieks. Arī līdzdarbojoties vēsturiski traģisko Latgales novada dziesmu svētku rīkošanā 1940.gada vasarā. Savukārt svētku muzikālās daļas veidošanā visu atzīta autoritāte ir Volfgangs Dārziņš — gan ar savu muzikālo profesionālo komponista pieredzi, gan kritiķa darbā asi trenēto vērīgo ausi un trāpīgo mēli.

Tiek izvēlēti pieci virsdiriģenti. Tā kā svētkos paredzēta arī orķestra līdzdalība, tad par virsdiriģentu tiek iecelts arī orķestra diriģēšanā pieredzējušais Pēteris Banders. Blakus minot, tieši viņa vadītais karavīru orķestris kopā ar Roberta Zuikas karavīru kori atskaņoja Jāņa Norviļa Vakarjundu 1944.gada 18.novembrī zirgu barakās tā sauktajā Polijas koridorā, Toruņas tuvumā. Par goda virsdiriģentu — tāpat kā aizvadītajās un nākamajās Vācijas dziesmu dienās — aicina Ādolfu Ābeli. Par mūziķa godaprātu un sirdsapziņu viņš saukts jau Latvijas laikā. Tāds viņš palicis arī trimdas gados. Kora krājumā tiek ietvertas trīs Volfganga Dārziņa dziesmas — 1945.gadā rakstītās apdares “Te bij laba saimeniece” un “Iesēju liniņus”, kā arī 1946.gadā rakstītā sieviešu kora apdare “Nāc, Dieviņi, nāc, Laimiņa”. Gan uzreiz jāpiezīmē, ka šajā reizē līdz pirmatskaņojumam nonāk tikai viena — “Te bij laba saimeniece”.

Pienāk aprīlis. Pavasara ziedos saplaukst Štutgartes apkārtnes pļavas, bet ievēlētie virsdiriģenti apbraukā visas pieteikto koru mītnes vietas un piedalās mēģinājumos. Sevišķi svarīgs šis darbs Vācijas apstākļos ir tādēļ, ka tikai pavisam nedaudzu koru vadoņi ir profesionāli diriģenti. Pa lielākai daļai šo pienākumu ir uzņēmušies agrākie kora dziedātāji.

Atsteidzas maijs, un dienas gaismu ierauga dziesmu svētku Vadonis — 16 lappušu brošūra, kas ietver ievadu, norises plānu, rīkotāju un diriģentu vārdus, kā arī visu svētkiem pieteikto koru dziedātāju alfabētisku sarakstu. Ievadrakstā ir arī šādi spārnojoši vārdi: “Vienmuļa ir mūsu dzīve svešas zemes nometnēs. Jo nomāktāka un pelēcīgāka tā kļūst, jo nevaldāmāk mostas ilgas pēc visa tā, kas dzīvē ir pilnvērtīgs, īsts, patiess, labs un daiļš. Nerodot jēgu un saturu apnicīgajā ikdienā, mēs meklējamies pēc veldzes, kas plūst no mūsu tautas gara dzīlēm, meklējamies tēlos un simbolos, krāsās un skaņās, visvairāk dziesmās, jo tieši dziesmās mēs jūtam latviešu dzīvi strāvojam visburvīgākajā skaistumā.”

Un tad jau klāt arī pašas svētku dienas. 23.maijā Eslingenē sabrauc pieteikušies dalībnieki. Viņus sagaida skauti un gaidas. Sabrauc, kā kurais varējis un pratis.

Lai nu kā, bet Eslingenē ir sapulcējušies 19 jauktie kori ar 900 dziedātājiem un 5 vīru kori, kuru vidū arī Zuikas koris no Lībekas un dubultkvartets “Tēvija”, kopskaitā ar 140 dziedātājiem. Tātad — 25 vienības ar 1040 dziedātājiem. Tas ir apmēram tikpat daudz, cik Pirmajos Vispārīgajos dziesmu svētkos 1873.gadā Rīgā.

Un tad jau klāt pati galvenā diena — 25. maijs. Turklāt — Vasarsvētku diena, kas tai piešķir īpašu auru. Notiek četru konfesiju dievkalpojumi vienlaikus četrās baznīcās — luterāņu, katoļu, baptistu un pareizticīgajā. Dievkalpojumu muzikālajā daļā piedalās kori.

14.30 sākas pulcēšanās pie tautskolas. Tālaika laikrakstā “Tēvzeme” lasām: “Simtiem dziedātāju tērpušies krāšņos tautas tērpos. Tūkstošiem skatītāju pavadīti, slēgtās rindās kori gājienā devās uz svētku vietu ārpus pilsētas.” Tam piebalso laikraksts “Latvija”: “Šķita, it kā Nekaras upes krasti otrreiz atplauktu ziedu košumā, šoreiz Kurzemes, Zemgales, Vidzemes un Latgales novadu tautu tērpu un sudraba saktu mirdzumā. Sievietes bija tautas tērpos un arī tenori un basi estrādē kārtojās baltos linu kreklos.”

Koncerta programmā ir 19 dziesmas, arī Jurjānu Andreja kantāte “Tēvijai” orķestra pavadījumā un Vīgneru Ernesta “Kā Daugava vaida” orķestra pavadījumā.

Visu šo programmu mēs dzirdēsim svētdienas vakara koncertā RLB, tādēļ pie tās īpaši nekavēšos, bet iezīmēšu vien trīs, manuprāt, svarīgākos momentus. Pirmkārt, programmā ir virkne to dziesmu, kuru dzejas vārdos brīvā Latvija — sapnis, vīzija — kļūst par realitāti. Tās, kuras dziedot sporta stadions Nekaras upes krastā izzūd. Dziesma ieved Latvijas birzī, pļavā, mežā... Otrkārt, latviešu klasiskās kordziesmas, tās, kas ieved latviskā kultūras mantojuma vērtīgākajā daļā. “Gaismas pils”, “Senatne”, “Mūžam zili”, “Mēness starus stīgo” jau pašas par sevi ir simboli. Latviskās kultūras identitātes zīmes. Treškārt, uzmanību pievērš kopējais programmas pamattonis. Tās nav raudulīgas, ņaudulīgas trimdinieku dziesmas. Tās ir spēkpilnas, vitālas. Kā, piemēram, “Rīgā pirku sirmu zirgu, Vāczemē kaldināju”. Nu, ko tu tādam dziedātājam padarīsi, kurš pat Vāczemē pamanās savu kumeļu sudraba pakaviem apkalt...

Trīs dienas pēc svētkiem “Latviešu Ziņas” raksta: “Tai dienā no pārvietotām personām mēs atkal bijām kļuvuši par latviešiem, kas var lepoties ar savu kultūru un tradīcijām...”

Aiz šiem vārdiem aizķeroties, es atgriežos pie sākumā izteiktās domas: dziesmu svētku būtību pauž ne tik daudz ārējie apstākļi, cik attieksme pret dziesmu. Dziesmu svētku formas var mainīties. Dziesmas var būt dažādas. Dziesmu svētki zūd tad, ja zūd šī īpašā attieksme. Dziesmu svētki paliek tad, ja paliek šī īpašā attieksme pret tajos dziedāto dziesmu.

... 1944.gadā uz sakravātām ceļasomām sēdēja tautas lielākā daļa. Daudzu likteni izšķīra gadījums. Ja gadījumam būtu labpaticies citādāk iegrozīt, piemēram, manu vecāku likteni, tad, iespējams, ka es šobrīd labi zinātu visu to, kas saistīts ar dziesmu svētkiem trimdā. Bet tad man svešādas, neizdzīvotas būtu palikušas visas tās sajūtas, kas katru reizi dziesmu svētkos uz spārniem ir cēlušas Latvijas latviešus.

Esmu laimīga un pateicīga Emiļa Melngaiļa Tautas mākslas centram, kas pirms gadiem pieciem man uzticēja izveidot grāmatu “Taisīšu tiltu pār plašu jūru” un 1998.gadā to izdeva. Tā man bija saskarsme ar pasauli, kuru līdz tam tikpat kā nepazinu. Pēckara dziesmu svētkos trimdas latvieši un Latvijas latvieši iegāja atšķirīgos ārējos apstākļos. Un tomēr, cik daudz tajos līdzīga. Vieniem aiz muguras dramatiskās, bīstamās bēgļu gaitas, otriem — padomju okupācija un sarkanais terors. Vieniem zem kājām svešas zemes, turklāt vēl pagaidu mītnes plūstošā smilts. Otriem — sava zeme, kurā tu vairs neesi saimnieks. Vieniem — nometņu dzīves šaurā rocība un tik, cik čemodānā līdzi paņemts. Otriem — okupantu un vietējo nekauņu atņemtie dzīvokļi, kolhozos sadzītie lopi un cilvēki. Bet abās pusēs tā apbrīnojamā sajūta, ka dziesma un dziesmu svētki ir tie, kas kaut daļēji var kompensēt neesošo, dot trūkstošo, saglabāt tautai vitāli nepieciešamo īpašību — dzīvesprieku.

Un šajā skatījumā tik ļoti saprotama ir apzināti uzturētā, uzjundītā, īpaši izceltā romantizētā, pat mitoloģizētā ticība dziesmas spēkam. Un te nu gribu izteikt domu, kura līdz šim nav aprādīta, bet kura, manuprāt, ir pilnā mērā pamatojama. Jā, svētā ticība dziesmas vienojošajam spēkam nepārprotami skaidri izpaudās latviešu tautas trijās atmodās: 19.gadsimta 70.gados, 20.gadsimta 20.gadu sākumā un 20.gadsimta 90.gadu sākumā. Bet pa vidu bija 40.gadu beigas un 50.gadu sākums — vēl viena atmoda. Tiesa — rūgta, traģiska atmoda — kā no murgaina sapņa, kad taču vajadzēja atrast kādu stabilitāti, lai izdzīvotu jaunajos apstākļos, kas bija otrādi apgriezuši dzīvi gan aizbraukušajiem, gan Latvijā palikušajiem. Un atkal reiz dziesma kļuva par glābšanas riņķi daudziem latviešiem abās dzelzs priekškara pusēs. Bez tās daudz vairāk cilvēku būtu nogrimuši izmisuma, bezcerības, melnas bezizejas jūrā. Nākamo gadu desmitu gaitā vienā un otrā pusē nāca klāt vēl citi, turklāt atšķirīgi motivējumi. Tomēr pirmās pēckara desmitgades svētku motivācijā es skaidri redzu dominējam šīs — kopējās, līdzīgās iezīmes.

Esmu pateicīga šīs 1947.gada trimdas pirmo dziesmu svētku atceres nedēļas pasākumu organizētājiem. Esmu pārliecināta, ka tie daudz kam aptuveni nojaustajam ļaus kļūt skaidrākam, precīzākam, emocionāli un faktoloģiski piepildītam. Gribētu atgādināt Jēkaba Poruka aicinājumu 1948.gada dziesmu svētkos: “Stāvi un izturi, paliec, kas esi, tad uzvarēsi!”