Mēs esam gatavi nākt ar savu sniegumu šajā starptautiskās drošības aliansē

Sestdien, 6.jūlijā, Rīgā noslēdzās divu dienu NATO kandidātvalstu valdību vadītāju sammits “Rīga 2002: tilts uz Prāgu”

Latvijas Valsts prezidente Vaira Vīķe–Freiberga un Polijas prezidents Aleksandrs Kvasņevskis LNT raidījumā “Baltijas jautājums” 5.jūlijā:

Rons Asmuss:

— Prezidentes kundze, pirms trim gadiem jūs tikāt ievēlēta par Latvijas Republikas prezidenti. Tajā laikā daudzi cilvēki domāja, ka Latvijas dalība NATO ir tāds attāls sapnis. Daudzi cilvēki pretojās šai domai. Šobrīd jūsu valsts ir viena no vadošajām kandidātēm, lai NATO sammitā Prāgā varētu tikt uzaicināta kļūt par dalībvalsti. Kas noticis šajā laikā?

Vaira Vīķe-Freiberga: —

Ļoti daudz kas ir noticis. Pirmkārt, jau diplomātiskajā frontē. Sākotnēji bija ļoti daudz pārpratumu, nesapratnes par to, kādai būtu jāizskatās pasaulei un Eiropai un kāda būtu iespējamā Baltijas valstu vieta. Tāpat bija nesapratne par to, kādai būtu jāizskatās NATO, cik tālu paplašināties. Ļoti daudzas no šīm šaubām ir aizslaucītas, pateicoties diplomātiskajiem pūliņiem. Mēs esam ļoti smagi strādājuši. Mēs esam ieguldījuši aizvien vairāk resursu, lai izveidotu aizsardzības spēkus.

Mēs sākām gandrīz no drupām, kas šeit bija palikušas pēc padomju armijas aiziešanas no valsts. Īsā laikā mēs esam izveidojuši tādus spēkus, kas atbilst NATO doktrīnai, kas var piedalīties “Partnerattiecību mieram” programmās. Mēs esam sūtījuši savu kontingentu uz Bosniju un Kosavu, novērotājus uz Gruziju, un mēs esam gatavi sūtīt savus kareivjus uz Kirgīziju.

Latvija ir tik daudz ko panākusi, ka pat grūti noticēt, it īpaši pēdējo trīs gadu laikā.

Foto: Arnis Blumbergs, “LV” Noslēguma preses konferencē 6.jūlijā valdību pārstāvji no: Rumānijas, Igaunijas, Maķedonijas, Latvijas, Albānijas, Slovēnijas, Lietuvas un Slovākijas

R. Asmuss:

— Prezident Kvasņevski, pirms pieciem gadiem šajā nedēļā jūs bijāt NATO Madrides sammitā un saņēmāt ASV prezidenta uzaicinājumu iestāties NATO. Jūs jau gandrīz piecus gadus esat šīs jaunās NATO dalībvalsts vadītājs. Kādas ir galvenās mācības, ko esat guvuši? Kādi ir jūsu secinājumi kā valsts vadītājam, un kāds būtu jūsu padoms skatītājiem, kas šodien domā par to, ko viņa valstij nozīmē dalība NATO?

Pēc diskusijas Latvijas Neatkarīgās televīzijas (LNT) raidījumā “Baltijas jautājums” 2002. gada 6. jūlijā. Raidījumu vada ASV ārlietu padomes pārstāvis, kurš ilgus gadus pētījis Baltijas reģiona attīstību, — Rons Asmuss. Raidījuma īpašie viesi — Valsts prezidente Vaira Vīķe–Freiberga un Polijas prezidents Aleksandrs Kvasņevskis.

Aleksandrs Kvasņevskis:

— To dienu pirms pieciem gadiem Madridē es ļoti labi atceros. Es atceros šo dienu kā vienu no skaistākajām dienām ne tikai prezidenta, bet vispār pilsoņa dzīvē.

Ko nozīmē būt NATO? Pirmkārt, no Polijas viedokļa, tas nozīmē vēsturiskā taisnīguma elementu pēc tik ļoti ilga Eiropas dalījuma perioda, pēc tā, kad Polijā dominēja Padomju Savienība. Tagad mēs esam klubā, ģimenē, kurā ir citas demokrātiskās valstis un sabiedrības. Mums ir tās pašas garantijas. Mums ir vienas un tās pašas vērtības. Šī filozofiskā reakcija vēl joprojām pastāv mūsu valstī. Mēs ļoti lepojamies, ka esam ļoti prestižajā demokrātisko valstu klubā.

Otrkārt, tagad mums ir piecu gadu pieredze, tas nozīmē, ka mums ir ne tikai tādas pašas vērtības un garantijas, bet arī tādi paši riski un atbildība. Būt NATO nozīmē būt aktīvam, jo ir jāstrādā mieram un stabilitātei.

Polijai šī pieredze bija ārkārtīgi sarežģīta jau no paša sākuma. 13 dienas pēc oficiālā lēmuma, ka Polija tiks uzaicināta NATO, tika izdarīts trieciens Kosovā, un visa Polija nekavējoties saskārās ar karu, ar militārām aktivitātēm. Es biju ļoti lepns, kā reaģēja mana tauta, jo viņi pieņēma šo rīcību.

Es mēģinu izskaidrot, kādēļ Polija un Polijas tauta tik ļoti pieņēma šo rīcību, un es sapratu, ka tas ir tādēļ, ka mēs esam aliansē.

Mans padoms mūsu partneriem — pirmkārt, ir jāsaprot šis mērķis.

Es esmu vienmēr uzskatījis, ka ir nepieciešams paplašināt nākamajā stadijā NATO, un esmu veicinājis arī sadarbību ar kandidātvalstīm, lai dotu padomus un lai dalītos mūsu pieredzē. Jūs esat daudz ko panākuši, un es esmu pārliecināts, ka nākamajā NATO dalībvalstu sammitā Prāgā jaunas valstis tiks uzaicinātas iestāties NATO.

 

R. Asmuss: — Pirms desmit gadiem mēs ieskicējām Eiropas nākotnes vīziju, kad notiktu NATO paplašināšanās un ES paplašināšanās. Un tagad šī vīzija ir tuvu realitātei. Bet ir kāds jautājums, ko cilvēki šodien uzdod: tagad Eiropa ir drošāka nekā jebkurā citā vēstures periodā un mēs esam veiksmīgi iekļāvuši Latviju, Poliju un citas jaunās demokrātijas mūsu kopienā, bet kāpēc NATO vispār ir vajadzīga kā organizācija, kāda ir šīs organizācijas nākotne, kad Eiropa un pasaule kļūst arvien drošāka? Kā jūs atbildētu saviem iedzīvotājiem, kam ir domāts NATO?

V.Vīķe-Freiberga: — NATO tika radīta kā aizsardzības alianse, un, manuprāt, šo nolūku tā ir arī pusgadsimtu saglabājusi, un domāju, ka tā būs arī nākotnē. Es nespēju iedomāties, ka NATO varētu pēkšņi mainīt savu dabu un pēkšņi kļūt par ofensīvu aliansi. Tās būtu ļoti radikālas politiskas izmaiņas, un tā būtu atkāpšanās no sākotnējās pozīcijas. Tas prasītu ļoti plašas debates NATO ietvaros.

Līdz šim tā vienmēr ir bijusi aizsardzības alianse, kur galvenais īstenojamais mērķis ir drošība. Kā mēs zinām, drošību var apdraudēt no dažādām vietām un pozīcijām.

Neatkarīgā Latvija pirms Otrā pasaules kara nemaz nedomāja, ka tai uzbruks no austrumiem vai no rietumiem, bet uzbruka gan no vienas, gan no otras puses. ASV nedomāja, ka pagājušajā gadā notiks teroristu uzbrukumi, bet tie notika. Briesmas vienmēr ir neparedzamas, un drošības mērķis ir vienmēr būt gataviem.

Pasaulē ir iespējami visādi draudi, par kuriem mēs pat nespējam iedomāties. Pasaule mainās, un pie apvāršņa parādās jauni draudi.

NATO ir vieta, kur norit dalībvalstu domu apmaiņa par jaunajiem draudiem un to novēršanas iespējām. NATO dod iespēju būt gataviem jauniem draudiem.

 

R. Asmuss:— Pēdējā laikā visai bieži Eiropā tiek uzdots jautājums, vai Polija un Latvija spēs būt vienlīdzīgas partneres Eiropas Savienībā un NATO?

A. Kvasņevskis: — Pirmkārt, mēs esam vienlīdzīgi NATO, jo mēs ar citām dalībvalstīm parakstām tādus pašus dokumentus. Tā, protams, ir ļoti formāla pieeja. Otrkārt, ja runājam par mūsu armijas spēku, tad nav iespējams salīdzināt Poliju ar ASV vai Poliju ar Latviju. Mums ir 200 tūkstoši karavīru, mums ir ļoti pieredzējusi armija, katru dienu gandrīz 3000 Polijas karavīru un virsnieku ir kaut kur pasaulē. Bet, protams, mēs zinām, ka mūsu stāvoklis NATO nav tāds, lai to varētu salīdzināt ar Vāciju, Franciju, Lielbritāniju un it īpaši jau ar ASV. Mēs zinām, kāda ir mūsu vieta, mēs zinām, kādi ir mūsu ierobežojumi. Mēs mēģinām veidot modernāku armiju, un soli pa solim mēs izveidosim tādu armiju, kas nākamajos gados būs ļoti noderīga NATO.

Treškārt — kādas ir mūsu izjūtas pēc piecu gadu līdzdalības NATO? Mēs piedalāmies daudzās operācijās, Polijas karavīri ir Kosovā, mēs organizējam dažādus manevrus NATO karaspēkam Polijā, mēs piedalāmies stratēģisko plānu apspriešanā par NATO nākotni. Mūsu ieguldījums ir acīmredzams un svarīgs.

Protams, Polija ir gatava šādu lomu spēlēt. Mēs esam gatavi sūtīt savus virsniekus un karavīrus uz vietām, kur tas ir vajadzīgs. Es domāju, ka citām valstīm ir jādara tas pats. Un politiski es domāju, ka NATO un ASV ir ļoti svarīgi, ka ir partneri un sabiedrotie šajā Eiropas daļā.

Piemēram, ja paraugāmies uz Baltijas reģionu un Balkānu reģionu, skaniski vārdi izklausās līdzīgi, bet starp abiem reģioniem ir milzīga atšķirība. Balkāni ir tā vieta, kur notiek konflikti un ir ļoti daudz cietušo un upuru. Baltijas reģions ir vieta, kur valda stabilitāte, un mēs esam gatavi eksportēt šo stabilitāti, mēs esam gatavi piedāvāt zināmus konceptus un projektus, kā veidot šīs jaunās attiecības starp valstīm. Mēs varam eksportēt savu domāšanas veidu, sadarbības modeli un stabilitāti.

 

Kristians Karils:— Ir lielas bažas abās Atlantijas okeāna pusēs par attiecībām, kādas ir NATO pamatā. Tās ir attiecības starp Eiropu un ASV. Ir arvien lielāka kultūras šķirtne starp ASV un daudzām Eiropas valstīm. Vai jūs tas uztrauc? Abas jūsu valstis ir Eiropas Savienības kandidātvalstis. Kā jūs domājat, vai ES varētu veidot pati savu aizsardzības struktūru?

V. Vīķe-Freiberga: — Es nedomāju, ka būtu jāuztraucas par viedokļu atšķirībām. Ir ļoti daudz dažādu politisko kultūru, un ne jau tikai starp ASV un Eiropu pastāv šī atšķirība, arī pašā Eiropā ir ļoti daudz atšķirību. Viens no veiksmes stāstiem pēdējā gadsimtā ir bijusi ES spēja apvienot un samierināt tik daudz valstu, kurās ir ļoti daudz atšķirību. Arī nākotnē, uzņemot jaunās dalībvalstis, mainīsies gan ES, gan NATO. Un, iestājoties abās šajās organizācijās, mums būs iespēja pievienot arī savu balsi dialogā starp Eiropu un Ameriku.

 

Rafaels Bērs: — Jūs runājāt par izmaiņām NATO pēdējā gada laikā, it īpaši pēc 11. septembra. Viena no lielākajām izmaiņām ir NATO straujā attiecību izmaiņa ar Krieviju. Ir iedibinātas jaunas institūcijas, kas vēl ciešāk savedušas kopā NATO un Krieviju. Kā jūs redzat attiecību attīstību ar Krieviju?

A. Kvasņevskis: — Es esmu ļoti apmierināts, ka Krievijai ir ciešas attiecības ar NATO. Eiropai, pasaulei un it īpaši mums — Polijai un Latvijai — ir daudz labāk, ka Krievija atbalsta NATO, ka tai ir proamerikāniska, proeiropiska politika, un tas ir daudz labāk. Tādēļ es nedomāju, ka būs problēmas nākamajā NATO paplašināšanās stadijā.

Polijas attiecības ar Krieviju pēdējā laikā ir kļuvušas labākas, un tas ir tieši tas, ko es paredzēju. Prezidents Jeļcins, 1996. gadā tiekoties, bija ļoti pret to, ka Polija iestātos NATO.

Es jautāju: prezidenta kungs, kādas Krievijai ir attiecības ar ASV? – Fantastiskas. — Ar Franciju? — Ļoti labas. — Ar Vāciju? — Nevainojamas. — Ar Itāliju? — Brīnišķīgas. — Ar Poliju, Čehiju un Ungāriju? — Ļoti sliktas, jo jūs gribat kļūt par NATO dalībvalstīm. Un es teicu: jums ir brīnišķīgas attiecības ar visām NATO dalībvalstīm, un tad, kad mūsu valsts būs NATO, būs tādas pašas attiecības. Un tā arī notika.

 

Jarno Manelo:— Man šķiet, ka Latvijā un Polijā dalībai NATO ir daudz plašāks iedzīvotāju atbalsts nekā dalībai ES. Kādēļ tas tā?

V. Vīķe-Freiberga: — Manuprāt, tie guvumi mūsu drošībai, ko mēs gūsim, iestājoties ES, ir kristālskaidri divām trešdaļām Latvijas iedzīvotāju. Cilvēki ļoti labi saprot, ka iestāties NATO ir labi.

Bet ES ir ļoti sarežģīta institūcija, un tur jāveic pārrunas soli pa solim. Nākas saskarties ar spēles noteikumiem, kurus ir izstrādājušas pašreizējās dalībvalstis. Šobrīd mēs esam panākuši vienošanos par 27 no 30 sadaļām.

NATO ir konceptuāli daudz vienkāršāk saprast. Šeit tiek runāts par drošību, par iestāšanos aliansē, kur valda princips — viens par visiem, visi par vienu.

 

A. Kvasņevskis: — NATO ir daudz vieglāk saprast. Es domāju, ka mūsu valstīm jautājums par NATO daudziem cilvēkiem nozīmē tādu kā vēsturisku taisnīguma aktu pēc tik ilga padomju dominances laika. Tā bija jauna ēra mūsu vēsturē.

 

Marta Rībele:— Kas, jūsuprāt, notiks, ja Baltijas valstis šoreiz neiestāsies NATO? Vai tas būs pamats uztraukumam?

A. Kvasņevskis: — Es domāju, ja nekas dramatisks nenotiks turpmāko nedēļu laikā, tad šis jautājums jau ir pilnīgi skaidri izlemts. Ja jūs man jautātu par kādiem teorētiskiem iemesliem, kādēļ šāds lēmums nevarētu tikt pieņemts Prāgā, es tādus nevaru iedomāties.

 

V. Vīķe-Freiberga: — Mēs esam sekojuši NATO doktrīnai, vadlīnijām, pārstrukturizācijas procesam, un mēs zinām, ka vēl visu neesam sasnieguši, bet mēs turpināsim to, ko darām tagad. Mūsu ceļš ir skaidrs, un mēs turpināsim iet šo ceļu.

 

Pēc ieraksta “LV” diktofonā

Valsts prezidente Vaira Vīķe–Freiberga Latvijas Nacionālajiem bruņotajiem spēkiem:

Runa Nacionālo bruņoto spēku militārajā parādē Daugavas krastmalā 2002.gada 6.jūlijā

Augsti godātais ministra kungs, Nacionālo bruņoto spēku vadība, mīļie tautieši!

Šodien un vakar Rīgā noris vēsturiski notikumi. Stāvot starp Rīgas tiltiem, mēs ceļam tiltu uz Prāgu, kur šā gada 22.novembrī tiks pieņemti vēsturiski lēmumi par to, cik plaša būs nākotnes alianse, cik būs to valstu, kas tiks uzaicinātas kļūt par tās loceklēm. Mēs Latvijā, izvērtējuši savas zemes vajadzības, savas zemes nākotnes perspektīvas, esam lielā vienprātībā par to, ka tik mazai zemei kā Latvija, kas atrodas tādā ģeogrāfiskā vietā un ar tādu vēsturi, NATO alianse piedāvā drošības izredzes, kādu citādi mums vienkārši nebūtu. Mēs vēlamies mūsu zemei nodrošināt stabilitāti, mieru, drošību gadu desmitiem uz priekšu. Mēs vēlamies savas zemes nākamo gadsimtu redzēt pilnīgi citādu nekā iepriekšējo.

NATO alianse pusgadsimta garumā ir sniegusi Eiropai drošību, stabilitāti un devusi zemēm, kas baudīja tās aizsardzību, vēl nepieredzētas attīstības iespējas. Mēs Latvijā esam gatavi ieguldīt savā drošībā un piedalīties šajā draudzīgo valstu saimē, kas visas aizstāv demokrātijas, brīvības un cilvēktiesību principus. Mēs esam par tiem pašiem principiem, tām pašām vērtībām, mēs esam gatavi sadarboties ar citiem, lai šīs vērtības aizstāvētu. Mēs esam gatavi nākt ar savu sniegumu šajā starptautiskajā drošības aliansē, un tas mums dod pretim drošību, ka šajā aliansē viens ir par visiem un visi par vienu.

Mēs vēlamies zemi, kam ir savi bruņotie spēki, kam ir vīri, kas var aizsargāt savu Latviju, tāpat kā brīvības cīnītāji, kas šeit, Daugavas krastos, izcīnīja Latvijai neatkarību. Mēs esam gatavi darīt savu proporcionāli saviem resursiem un spēkam. Bet pretim mēs saņemsim tādu drošību un tādu atbalstu, kādu citādi mēs nespētu iegūt. Tas ir labs ieguldījums.

Mūsu ieguldījums drošībā, ticiet man, ir labs ieguldījums. Tas nes augļus jau šodien, tas nesīs augļus nākotnē. Es priecājos, ka esat atnākuši apskatīties, kas par jūsu, nodokļu maksātāju, naudu tiek iegādāts, un es ceru, ka jūs visi arī sekojat līdzi tam, kā attīstās mūsu bruņotie spēki, kā izaug mūsu karavīri. Jūs paši redzat, kāda ir viņu stāja, gatavība un profesionalitāte. Es varu teikt, ka esmu lepna par mūsu bruņotajiem spēkiem, es ceru, ka katrs var dalīties šajā sajūtā, mēs visi varam būt lepni uz saviem vīriem un arī sievietēm, kas piedalās dažādos aspektos šajos modernajos bruņotajos spēkos. Būsim lepni par savu zemi, būsim gatavi to aizsargāt, būsim gatavi darīt visu, lai mūsu bērniem un bērnu bērniem būtu labāka dzīve, nekā mums un viņu vecvecākiem tā ir bijusi. Lai Dievs mums uz to palīdz!

ASV Pilnvarotais padomnieks Stratēģisko un ārlietu studiju centrā Dr. Zbigņevs Bžezinskis:

Latvijas Valsts prezidente Vaira Vīķe–Freiberga un ASV Pilnvarotais padomnieks Stratēģisko un ārlietu studiju centrā Dr. Zbigņevs Bžezinskis

LNT raidījuma “Baltijas jautājums” ieraksta laikā: ASV ārlietu padomes pārstāvis Rons Asmuss, Valsts prezidente Vaira Vīķe–Freiberga un Polijas prezidents Aleksandrs Kvasņevskis

Runa Viļņas desmitnieka sanāksmē “Rīga 2002: tilts uz Prāgu” 2002. gada 6.jūlijā

Augsti godātie viesi, dāmas un kungi!

Iesākumā gribu pateikties Broņislavam Geremekam par ļoti laipnajiem vārdiem. Viena lieta ir būt brīvības balsij tad, kad valda brīvība, bet pavisam cita lieta ir būt brīvības balsij apspiestības un represiju apstākļos. Broņislavs Geremeks bija brīvības balss laikā, kad brīvība tika apspiesta. Ir jābūt drosmei, un par to mēs viņu apbrīnojam. Es katrā ziņā izsaku savu apbrīnu Broņislavam Geremekam, un paldies viņam par laipnajiem vārdiem!

Šodien mēs tiekamies NATO lielākās paplašināšanās priekšvakarā. Nebūdams oficiāla amatpersona, es varu runāt brīvi un izteikt savas prognozes. Es paredzu, ka gandrīz noteikti NATO tiks uzņemtas ne mazāk kā četras valstis, ne mazāk kā piecas — ļoti iespējams, ne mazāk kā septiņas — diezgan iespējams. Es personīgi ceru, ka ne mazāk kā septiņas. Lai arī kāds būtu šis skaitlis, mēs esam vēsturiska triumfa priekšvakarā, vēsturiskā taisnīguma brīdis, pēdējo Staļina–Hitlera pakta palieku nolīdzināšanas brīdis ir pienācis. Īpašas atmiņas raisa šī pakta pieminēšana šeit, Baltijas republikās. Mani vakar patīkami pārsteidza divas uzrunas, kuras, manuprāt, parādīja, cik liela vienprātība pastāv eiroatlantiskajā sabiedrībā attiecībā uz Hitlera—Staļina pakta vēsturiskā netaisnīguma pēdējo palieku likvidēšanu. Viena no uzrunām bija Somijas aizsardzības ministra runa, un, ja es nebūtu uzmanīgi klausījies ievadvārdos, es varētu zvērēt, ka dzirdu runājam NATO dalībvalsts pārstāvi, un tas mani iepriecēja. Otrais — man bija liels prieks dzirdēt Apvienotās Karalistes premjerministru tik sirsnīgi runājam par paredzamo NATO paplašināšanu, iekļaujot tajā Baltijas valstis. Jo, runājot pilnīgi atklāti, vēl pavisam nesen briti bija visskeptiskākie attiecībā uz Baltijas republiku uzņemšanas vēlamību.

Tas arī atspoguļo pieaugošo vienprātību, un tas ir apsveicami.

NATO paplašināšanai drīz vien pieskaņosies Eiropas Savienības paplašināšanās, un tad paplašināto eiroatlantisko sabiedrību stiprinās arī paplašinātā Eiropa. Šie abi notikumi kopā ievērojami mainīs pasauli. Tas būs noslēgums ieilgušajam Eiropas pilsoņu karam, kas pagājušā gadsimta laikā gandrīz iznīcināja Eiropu. Šajā kontekstā der atcerēties, ka NATO bija viens no galvenajiem instrumentiem, kas no jauna izveidoja drošu Eiropu, kura globālā mērogā iegūst arvien lielāku nozīmi. Tādējādi nākamā paplašināšanās ir NATO triumfs un arī tās pārmaiņu pazīme. No politiski savstarpēji atkarīgas un militāri integrētas savienības Eiropas aizsargāšanai pret zināmu ienaidnieku NATO kļūst par politiski savstarpēji atkarīgu un militāri integrētu aliansi, kas gādā par drošību pasaules stratēģiski centrālajā reģionā, reģionā, kas joprojām paplašinās. Šis triumfs un no tā izrietošās pārmaiņas arī palīdz uzsvērt NATO izšķirošo un nepārtraukto uzdevumu. Manuprāt, šis uzdevums ir turpināt stiprināt eiroatlantiskās drošības saturu un mērogu gan Eiropā, gan Balkānos, kur joprojām vēl daudz kas darāms. Šis uzdevums ir arī attīstīt Amerikas un Eiropas papildu militārās spējas kopīgai darbībai Eiropā, kā arī nomaļos, bet tajā pašā laikā Eiropai stratēģiski svarīgos rajonos. Šis ir svarīgākais uzdevums, un to nevajadzētu mainīt, ne arī mazināt tā nozīmi. Ir laiks domāt par nākotni, jo starptautiskajās lietās katrs jauns triumfs rada jaunus izaicinājumus, un NATO kontekstā es saskatu četrus galvenos izaicinājumus.

Pirmkārt, nākamai paplašināšanās kārtai, tāpat kā bija iepriekšējā, ir jābūt patiesi sekmīgai. Tas nozīmē, ka ir ārkārtīgi svarīgi, lai jaunie dalībnieki pilnībā izpildītu savas saistības. Šīs saistības ir zināmā mērā apgrūtinošas, bet to izpilde ir absolūti nepieciešama gan pirms, gan pēc iestāšanās. To rāda arī triju pēdējo jauno kandidātvalstu pieredze. Es gribētu būt pilnīgi atklāts. Lēmuma par jauno dalībvalstu — septiņu vai, vienalga, cik to būs — uzņemšanu ratifikācija ASV Kongresā būs grūtāka nekā iepriekšējā reizē. Pagājušajā reizē galvenās debates bija par pievienošanos. Šoreiz ratificēšanas procesā ASV Kongresā būs nopietnas debates par sniegumu. Detalizētāk tiks izpētīts tas, cik lielā mērā jaunās dalībvalstis spēj nodrošināt atbilstību dalības kritērijiem un demonstrēt savu sniegumu. Tā būs liela pārbaude, un tas ir liels izaicinājums mums visiem, bet it īpaši jaunajām dalībvalstīm.

Valsts prezidente karavīru vidū militāro demonstrējumu laikā Foto: Juris Krūmiņš — “Latvijas Vēstnesim”

Otrkārt, tā kā veselu un brīvu Eiropu nav iespējams nodalīt ar taisnu līniju no Helsinku līča līdz Bosfora jūras šaurumam, NATO tās jaunajā sastāvā jāparāda patiesa stratēģiska ieinteresētība valstīs uz austrumiem no šīs līnijas, kas cer reiz kļūt par NATO dalībvalstīm. Ukraina jau tika minēta šajā kontekstā, un ļaujiet man vienkārši atkārtot manu jau seno viedokli, ka Ukrainas centieni virzīties uz dalību NATO ir jāatbalsta. Tai ir jāpalīdz, un tā nedrīkst atpalikt. Šī gada novembrī Prāgā notiks NATO un Ukrainas galotņu tikšanās, un es domāju, ka tā būs piemērota izdevība ierosināt Ukrainas rīcības plānu dalībai NATO, lai Ukraina varētu uzsākt šo ceļu uz eventuālu līdzdalību aliansē. Kā vienai no lielākajām Eiropas valstīm Ukrainai ir tiesības pašai pieņemt neatkarīgu lēmumu par savu iespējamo dalību. Un aliansei, kurā apvienojušās brīvas valstis pēc pašu brīvas izvēles, arī ir līdzvērtīgas tiesības pieņemt savu lēmumu attiecībā uz Ukrainas ieinteresētību kļūt par dalībvalsti.

Sekojot līnijai no Helsinku līča līdz Bosfora šaurumam uz leju, tas pats attiecas uz vēl vienu reģionu, kurš arvien vairāk lūkojas virzienā uz eiroatlantisko sabiedrību, uz NATO. Es runāju par Kaukāzu, kas tagad ir neatkarīgas valstis. Jāatceras, ka pirms diviem gadiem Turcija ierosināja stabilitātes paktu ar Kaukāzu, kas zināmā mērā tika veidots pēc Balkānu stabilitātes pakta parauga. Šo ideju ir nepieciešams tālāk izpētīt, nopietni pārbaudīt un tad attīstīt. Tas nebūt nenozīmē, ka valstu uzņemšana pēc Prāgas notiks ātrā solī. Jebkurā gadījumā es domāju, ka mēs saprotam: būs nepieciešams ilgstošs sagatavošanās process, kas, iespējams, būs ievērojami garāks nekā pirmajā vai otrajā lielās uzņemšanas raundā. Neraugoties uz to, šis process ir jāvirza uz priekšu. Otrā paplašināšanās nedrīkst iesaldēt stratēģisko līniju. Tā nedrīkst būt pēdējā paplašināšanās. Ja tā būtu pēdējā, tā vienā acumirklī izveidotu jaunu nestabilitātes zonu uz austrumiem no šīs līnijas. Tieši tāpēc mūsu rokās šobrīd ir stratēģisks un vēsturisks process, kuru nepieciešams vadīt un ar pilnu apziņu tam sekot.

Trešais būtiskākais izaicinājums mums, Ziemeļatlantiskās savienības dalībniekiem, NATO dalībniekiem, ir tas, ka jaunās attiecības ar Krieviju ir jāizvērš arī tajā gadījumā, ja Krievija neizvēlas kļūt ne par NATO, ne Eiropas Savienības dalībvalsti. Arī tas ir šīs valsts neatkarīgs lēmums. Šobrīd gan nešķiet, ka Krievija varētu izlemt par labu dalībai, vismaz tuvākā nākotnē ne. Tam ir noteikti, pamatoti un objektīvi iemesli, un tas nebūt nav kādu antagonisma palieku dēļ. Jebkurā gadījumā šis lēmums laika gaitā var arī mainīties. Bet pagaidām daudz kas būs atkarīgs no tā, vai jaunā NATO un Krievijas padome spēs pārvarēt Krievijas birokrātijas un Krievijas militāristu tradicionālo naidīgumu, lai veidotu patiesi abpusējas NATO un Krievijas attiecības. Iepriekšējā padome netika atbilstoši izmantota. Jaunā padome paver lielākas iespējas un nodrošina arī augstāku statusu patiesi abpusējai sadarbībai. Es domāju, ka tam visam būs savas priekšrocības. Atliek cerēt, ka Krievija, tuvinoties Eiropai, pati sniegs lielāku ieguldījumu to jautājumu risināšanā uz Eiropas skatuves, kas arvien vairāk neatbilst demokrātijas un likumīguma standartiem. Ar to es domāju anomālo situāciju Baltkrievijā, kas ir ārkārtējs izņēmums Eiropas politiskajā būtībā, un arī traģēdiju Čečenijā, kurai nepieciešams konstruktīvs politisks risinājums.

Tomēr no ciešākas sadarbības starp NATO un Krieviju nevajadzētu baidīties. Esmu dzirdējis ieteikumus attiecībā uz NATO un Krievijas padomi un NATO un Krievijas jaunajām sadarbības iespējām. Domāju, ka šīs bažas ir pārspīlētas. Tās varbūt ir aizdomu un nemiera paliekas, kas ir saprotami, bet tām vairs nav pamatojuma. Patiešām, esmu dzirdējis pat galējus viedokļus, ka šāda sadarbība grauj NATO, ka tā kaut kādā veidā ir NATO neveiksme, bet Krievijai — panākums. Tas man liek uzdot sev jautājumu, kā šādā veidā domājoši cilvēki izvērtētu pilnīgi hipotētisku situāciju — pretstatu realitātei. Pieņemsim, ka NATO ir sabrukusi. Pieņemsim, ka Rietumi ir zaudējuši aukstajā karā. Pieņemsim, ka Amerikas Savienotās Valstis lūdz tām piešķirt Varšavas pakta asociētās locekles statusu. Vai kāds domātu, ka tas ir Amerikas diplomātijas sasniegums un drauds Varšavas paktam?

Domāju, ka mēs dzīvojam konstruktīvas pielāgošanās laikmetā un sadarbība ar Krieviju ir divvirzienu ceļš. Krievijai patiešām būs sava loma kopējos sadarbības centienos ar NATO. Bet tas ir abpusējs process. Manu uzmanību piesaistīja nesen parakstītā deklarācija starp Amerikas Savienotajām Valstīm un Krieviju, to parakstīja prezidents Putins un prezidents Bušs. Deklarācijā aplūkotas abu valstu stratēģiskās attiecības. Dokumentā ir vairāki izcili formulējumi, kuri plašākai sabiedrībai palikuši nepamanīti un kuri apliecina manis teikto. Atļaujiet man nolasīt pāris teikumu:

 

“Centrālāzijā un Dienvidkaukāzā Amerikas Savienotās Valstis un Krievija atzīst savas kopējās intereses stabilitātes, suverenitātes un visu Dienvidkaukāza un Centrālāzijas reģiona valstu teritoriālās integritātes veicināšanā.”

Vēl viens citāts no deklarācijas: “Amerikas Savienotās Valstis un Krievija strādās kopā ar Gruzijas valdību, lai stiprinātu tās drošību, stabilitāti un integritāti (un tā tālāk).”

Šie ir svarīgi paziņojumi. Tie ir svarīgi formulējumi, kas atzīst Amerikas Savienoto Valstu klātbūtni reģionā, ko kādreiz uzskatīja par tikai vienas konkrētas valsts “tuvajām ārzemēm”. Šie paziņojumi liecina par to, cik lielā mērā NATO un Krievijas sadarbībai ir divpusējs raksturs, kas transformē paplašinātas Eiropas un savā ziņā pat Eirāzijas ģeopolitisko karti.

Ceturtais izaicinājums, ar ko mums nākas saskarties, Eiropai pakāpeniski apvienojoties, ir tas, ka NATO rodas nepieciešamība attīstīt jaunas spējas kopīgu uzdevumu veikšanai, kas atspoguļo Amerikas un Eiropas kopējās globālās intereses. Globālās intereses! Strādājot kopīgi, ir iespējams samazināt spēju, īpaši militāro spēju, plaisu, kas ir pavērusies starp Ameriku un Eiropu un izraisa politisku satraukumu. Sevišķi cīņa pret terorismu ir tā, kas nosaka NATO ātrās reaģēšanas vienību jaunas specializācijas un elastīguma nepieciešamību, pamatojoties uz arvien pieaugošo pārliecību Atlantijas okeāna abos krastos, ka terorisma un ieroču izplatīšanas apvienojums ir sarežģīts izaicinājums. Atbildes reakcija uz šo izaicinājumu nevar būt tikai militāra. Tāpat atbildes reakciju nevar diktēt vienas puses noteikta draudu definīcija. Ir nepieciešama sadarbība, kā arī kopīga lēmumu pieņemšana. Šim izaicinājumam, ja to veiksmīgi atrisina, nevajadzētu padziļināt atšķirības Atlantijas okeāna abos krastos, bet gan vajadzētu veicināt transatlantisko sadarbību, kas vairāk balstīta uz kopīgu darbību, kopīgu lēmumu pieņemšanu un kopīgu draudu definējumu. No tā, kāda ir draudu definīcija, ir atkarīga reakcija uz tiem.

Pavisam ne tālā nākotnē paredzamas jaunas transatlantiskas vai transatlantiski militāras sadarbības iespējas Tuvajos Austrumos — stratēģiski svarīgā un Eiropai ģeogrāfiski nomaļā reģionā. Tuvie Austrumi vienādi vai otrādi virzīsies pretim mieram, un šis miers būs jānostiprina ar starptautiskiem vienošanās dokumentiem. Acīm redzami, ka Eiropai un Amerikai NATO ietvaros būs šeit atvēlēta nozīmīga loma.

Noslēgumā gribu atzīmēt, ka pēdējos gados ir izteikti pareģojumi par NATO. Visi šie pareģojumi ir tik labi zināmi: NATO izgaisīs, NATO vajadzētu izformēt, paplašināšanās to sagraus. Daži ļoti ievērojami cilvēki par to nemitīgi cenšas pārliecināt. Paplašināšana saindēšot attiecības ar Krieviju. Nesen dzirdēts, ka sadarbība ar Krieviju uzšķērdīšot NATO. Es domāju, ka vispār un šobrīd šeit NATO sevi parāda kā visvarenāko integrēto drošības aliansi stratēģiski vissvarīgākā pasaules reģiona arvien pieaugošajā miera zonā. Šī sanāksme ir vēl viens alianses dzīvotspējas apliecinājums.

Čehijas prezidents Vāclavs Havels:

Uzruna Viļņas desmitnieka sanāksmes dalībniekiem videoierakstā 2002.gada 6.jūlijā

Dāmas un kungi!

Man būs prieks sveikt jūs visus Prāgā pēc dažiem mēnešiem.

Mums priekšā ir smaga darba cēliens. Čehijas Republika jūtas ļoti pagodināta un izjūt lielu atbildību par to, ka tā ir uzaicināta rīkot debates par tik svarīgiem jautājumiem savā galvaspilsētā — pilsētā, kurā sakritības dēļ pirms 11 gadiem man bija tas prieks pasludināt Varšavas pakta likvidāciju. Es ceru, ka NATO ne tikai piedāvās dalībvalsts statusu vairākām Eiropas valstīm, bet arī panāks ievērojamu progresu savā pašapzināšanās procesā, skaidri apliecinot savu vēlmi kā partnerim uz līdztiesīgiem pamatiem iesaistīties sadarbībā ar lielām un nozīmīgām mūsdienu pasaules struktūrām un ar konkrētiem lēmumiem parādot savu apņemšanos stāties pretī dīvainajiem un viltīgajiem draudiem, kas uzglūn visā pasaulē.

Alianse bija un tai arī turpmāk jābūt pirmām kārtām aizsardzības instrumentam eiroatlantiskās politiskās un kultūras telpas un tās vērtību aizstāvībai pret jebkuriem iespējamiem draudiem, lai no kurienes tie nāktu, instrumentam, ar kuru tiek realizēta eiroatlantiskās telpas līdzatbildība par pasaules pozitīvas attīstības nodrošināšanu.

Es būtu gandarīts, ja manas dzimtās pilsētas Prāgas vārds tiktu sasaistīts ar jaunām cerībām.

Dāmas un kungi, uz drīzu tikšanos Prāgā!

Latvijas Ministru prezidents Andris Bērziņš:

Noslēguma runa Viļņas desmitnieka sanāksmē “Rīga 2002: tilts uz Prāgu” 2002.gada 6.jūlijā

Godātie kolēģi! Ekselences! Dāmas un kungi!

Viss labais reiz beidzas, un arī mūsu galotņu sanāksme tuvojas noslēgumam.

Vakar kopā ar mūsu draugiem no ASV Senāta mēs apspriedām, kā mūsu valstīs ir nostiprinātas tādas Rietumvalstīm raksturīgas vērtības kā demokrātija, brīvais tirgus un indivīda brīvības. Mēs esam pārrunājuši mūsu nācijām īpaši svarīgus jautājumus — jautājumus, kas, mūsuprāt, ir jāaizstāv. Mēs esam uzklausījuši prezidenta Kvasņevska sniegto pārskatu par Polijas pieredzi, tai kļūstot par alianses dalībvalsti. Mēs esam dzirdējuši prezidenta Buša, prezidenta Havela un premjerministra Blēra vēstījumus. Šodien mēs esam diskutējuši par darbu, kas ir uzsākts, lai sagatavotu mūsu valstis reāli aizstāvēt demokrātiju, aizstāvēt brīvību. Šīrīta sesijas garu noteica Dr. Bžezinska lieliskā runa, no kuras neatpalika tai sekojošā auglīgā diskusija. Es ceru, ka vairums no jums piedalījās arī aktīvajā viedokļu apmaiņā šīrīta nevalstisko organizāciju forumā.

Šo divu dienu laikā mēs pakāpeniski esam uzbūvējuši tiltu, kas novembrī aizvedīs mūs uz Prāgu. Patiesībā mēs jau esam pārgājuši pāri šim tiltam. Reikjavīkas sanāksmē, kā arī galotņu sanāksmes laikā Romā NATO spēra svarīgus soļus pretī Prāgas lēmumiem par paplašināšanos. Rīgā Viļņas desmitnieka valstis apliecināja, ka tās apzinās savu atbildību par galarezultātu un savu lomu notiekošajā reformā, kas nodrošina aliansei panākumus.

Mēs esam izvērtējuši mūsu sadarbību Viļņas desmitnieka ietvaros un secinājuši, ka tā ir laba NATO skola. Tā palīdz aliansei labāk izprast kandidātvalstis. Eiropa būs vienota un brīva. Ikviena Viļņas desmitnieka dalībvalsts ir apņēmusies panākt, lai pa NATO durvīm galu galā ieietu visas desmit valstis. Ceļā uz šo mērķi mēs cits citam palīdzēsim, kā mums ir palīdzējušas Polija, Čehija un Ungārija.

Latvija ir pateicīga jums visiem par jūsu ieguldījumu šīs galotņu sanāksmes panākumu kaldināšanā. Mums bija prieks uzņemt jūs visus šeit, Rīgā.

Pirms mēs atvadāmies, mums ir vēl viens darbs veicams — mums ir jāpieņem Rīgas deklarācija. Vai es varu uzskatīt, ka mēs esam deklarāciju apstiprinājuši? Ja jā, tā tūlīt tiks nosūtīta žurnālistiem preses centrā.

Noslēgumā ļaujiet man izteikt pārliecību, ka atlikušajos mēnešos līdz Prāgas sanāksmei mūsu līdzšinējais reformu un uzlabojumu īstenošanas entuziasms vēl vairāk pieaugs un saglabāsies arī pēc tās. Uz tikšanos Prāgā!

NATO kandidātvalstu valdību pārstāvji kopīgā preses konferencē 6.jūlijā:

Sestdien, 6. jūlijā, slēdzot desmit NATO kandidātvalstu jeb tā sauktā Viļņas desmitnieka valdību vadītāju sanāksmi “Rīga 2002: tilts uz Prāgu”, Latvijas Ministru prezidents Andris Bērziņš pauda lielu gandarījumu par Rīgā notikušo sanāksmi un izteica cerību, ka NATO dalībvalstu valdību vadītāju tikšanās novembrī Prāgā de iure apvienos Eiropu.

A. Bērziņš sanāksmes noslēgumā vērsa žurnālistu uzmanību uz to, cik svarīga bija tikšanās Rīgā un tajā apspriestie jautājumi par turpmāko sadarbību, jo šī bija pēdējā Viļņas desmitnieka tikšanās pirms visām kandidātvalstīm nozīmīgās NATO dalībvalstu sanāksmes šā gada nogalē Prāgā. Premjerministrs uzsvēra — šī sanāksme Rīgā bija skaidra liecība tam, ka visas desmit kandidātvalstis panākušas reālu progresu dažādos sagatavošanās aspektos ceļā uz iestāšanos NATO.

A. Bērziņš izteica arī gandarījumu par ASV un citu NATO dalībvalstu pausto atbalstu veikt līdz šim plašāko NATO paplašināšanos.

Latvijas valdības vadītājs norādīja uz Viļņas desmitnieka auglīgo sadarbību pēdējos divos gados un aicināja šo veiksmīgi sākto kopdarbību turpināt arī pēc Prāgas. “Mums ir jāuzņemas daļa atbildības pasaules politikā,” aicināja A. Bērziņš un atzīmēja: “Kopš pagājušā gada septembra mūsu valstis jau darbojas kā de facto sabiedrotie cīņā pret terorismu.”

Sanāksmes laikā visi premjerministri pauda gandarījumu par veiksmīgo sadarbību un atbalstīja arī ideju par tās turpināšanu. Maķedonijas prezidents Boriss Trajkovskis teica, ka Viļņas desmitniekam turpmāk jābūt atvērtam arī citām valstīm, kuras izteikušas vēlēšanos pievienoties NATO. Pašreizējās kandidātvalstis varētu dalīties savā integrācijas pieredzē, jo neviena Eiropas valsts nevar tikt atstāta izolēta ārpus kopējās drošības sistēmas, norādīja Maķedonijas valdības vadītājs.

Viļņas desmitnieka valstis ir attīstījušas jauna veida attiecības, sadarbojoties ar NATO, un šim valstīm vajadzētu sadarboties arvien plašākā kontekstā, teica B.Trajkovskis un aicināja pašreizējo desmit kandidātvalstu valdību vadītājus pēc Prāgas sanāksmes tikties Maķedonijā un izvērtēt Prāgas rezultātus, kā arī pārrunāt tālākās sadarbības iespējas.

Savukārt Slovēnijas ministru prezidents Janežs Drnovšeks preses konferencē vērsa uzmanību uz to, ka iestāšanās NATO nenozīmē tikai drošības garantijas, bet šī līdzdalība dod arī ekonomisko labumu un iespējas paātrināt savas valsts attīstību.

J. Drnovšeks atzīmēja NATO lomas maiņu starptautiskajā politikā un arvien labāko sadarbību ar valstīm, kuras vēl pirms pāris gadu desmitiem tika uzskatītas par ienaidniekiem. Slovēnijas premjerministrs pauda atbalstu nesen izveidotajai NATO un Krievijas sadarbības padomei un izteica cerību, ka NATO paplašināšanās arī turpmāk netiks ierobežota un šis process nebeigsies Prāgā, bet tiks veiksmīgi attīstīts arī pēc tam.

Arī Latvijas premjerministrs atzina, ka mūsu zeme ir patiesi ieinteresēta uzturēt labas attiecības ar kaimiņvalstīm, it īpaši ar Krieviju, un izteica cerību, ka pēc Latvijas pievienošanās NATO šīs attiecības tikai uzlabosies. Kā piemēru tam A. Bērziņš minēja Polijas prezidenta Aleksandra Kvasņevska teikto, ka, neraugoties uz Krievijas iebildumiem pret NATO paplašināšanos, Polijas un Krievijas savstarpējās attiecības uzlabojušās tieši pēc Polijas pievienošanās NATO un tās šobrīd ir labākas nekā jebkad iepriekš.

Gan iepriekš izskanējušie NATO dalībvalstu viedokļi, gan diskusijas Rīgā liecina par to, ka šā gada nogalē iestāties NATO varētu tikt uzaicinātas septiņas no pašreizējām kandidātvalstīm. Par vissekmīgākajiem kandidātiem šobrīd tiek uzskatītas visas trīs Baltijas valstis un Slovēnija, bet tāpat visai iespējams, ka iestāties uzaicinās arī Bulgāriju, Rumāniju un Slovākiju, bet trīs Balkānu valstis — Albānija, Horvātija un Maķedonija, visticamāk, šā gada nogalē vēl netiks uzaicinātas.

Atbildot uz žurnālistu jautājumu, vai septiņas sekmīgākās kandidātvalstis nejūtas jau tā, it kā būtu saņēmušas uzaicinājumu, un līdz ar to pārāk pārliecinātas par sevi, Andris Bērziņš atzina, ka iespējamais uzaicinājums iestāties NATO netiks uzskatīts par visu reformu un attīstības noslēgumu un Latvija, līdzīgi kā citas kandidātvalstis, nedomā gulēt uz lauriem un turpinās ļoti aktīvi strādāt arī turpmākajos mēnešos līdz Prāgai un arī pēc tam.

Arī Rumānijas un Bulgārijas valdību pārstāvji preses konferencē atzina: lai arī abas valstis vēl pirms kāda laika uzskatītas par nedaudz atpalikušām no pārējām NATO kandidātvalstīm, tās šobrīd attīstās ļoti strauji, reformas norit, kā iecerēts, un tās ir apņēmības pilnas kļūt par NATO dalībvalstīm un arī nākotnē dot savu aktīvu ieguldījumu Eiropas un pasaules drošībā.

Arī Maķedonijas un Albānijas pārstāvji pauda optimismu par NATO paplašināšanos un atzina, ka pašaizliedzīgi turpinās savu ceļu uz NATO, uzturot un atbalstot kopējās drošības, miera un demokrātijas vērtības gan pirms, gan pēc Prāgas. Maķedonijas prezidents norādīja — lai gan Maķedonija, visai iespējams, netiks uzaicināta pievienoties NATO jau šā gada beigās, Maķedonijas iedzīvotāji ir gatavi sniegt savu ieguldījumu kopējās drošības attīstībā.

Savukārt Albānijas premjerministrs Pandeli Majko norādīja, ka Albānija tikšanos Prāgā neredz kā NATO un kandidātvalstu precības, bet gan kā zināmas sadarbības pakāpes nostiprināšanu starp kandidātvalstīm un aliansi. “Balkānu reģions vēl aizvien nav pilnīgi drošs, par to liecina arī miera uzturēšanas spēku klātbūtne šajā reģionā. Tādēļ arī Albānija vēl nevar tikt uzņemta NATO, bet tā turpinās aktīvo sadarbību ar aliansi, kas arī ir galvenais drošības garants šai valstij,” teica P. Majko.

Maķedonijas prezidents, atzīstot, ka Prāgā iestāties NATO tiks uzaicināta tikai daļa no Viļņas desmitnieka valstīm, tomēr aicināja turpināt šo sadarbību un, iespējams, to pat paplašināt, iesaistot vēl citas valstis, kuras tālākā nākotnē varētu iekļauties NATO.

Artis Nīgals, “LV” nozares redaktors

Par Latvijas un Turcijas aizsardzības ministru tikšanos

Piektdien, 5.jūlijā, Rīgā sammita “Rīga 2002: tilts uz Prāgu” laikā: Albānijas premjerministrs Pandeli Majko, Igaunijas premjerministrs Sīms Kallass, Lietuvas premjerministrs Aļģirds Brazausks, Maķedonijas premjerministrs Ļubčo Georgijevskis, Latvijas Ministru prezidents Andris Bērziņš, Slovākijas premjerministrs Mikulašs Dzurinda, Horvātijas premjerministrs Ivica Račans, Bulgārijas premjerministrs Simeons Sakskoburgotskis un Rumānijas premjerministrs Adrians Nastase (pirmajā rindā), un citas NATO valstu un kandidātvalstu valdību amatpersonas Foto: www.rigasummit.lv

Sestdien, 6.jūlijā, Latvijas aizsardzības ministrs Ģirts Valdis Kristovskis NATO kandidātvalstu valdību vadītāju sanāksmes ietvaros tikās ar Turcijas aizsardzības ministru Sabahatinu Kakmakoglu.

Tikšanās laikā Ģ.V.Kristovskis pateicās kolēģim par viņa ierašanos uz Viļņas desmitnieka valdību vadītāju sanāksmi Rīgā, tā paužot stingru atbalstu NATO paplašināšanās procesam. Ģ.V.Kristovskis uzsvēra, ka Latvija izprot Turcijas lielo lomu stabilitātes un miera procesu stiprināšanā Eiropas dienvidos. Latvijas aizsardzības ministrs arī pateicās par Turcijas atbalstu kā divpusējās sadarbības ietvaros, tā Rīcības plāna dalībai NATO procesos. Ģ.V.Kristovskis atzīmēja, ka pašreizējā sadarbība aizsardzības jomā nākotnē varētu paplašināties pēc Latvijas militārā atašeja Turcijā akreditācijas. S.Kakmakogluuzsvēra, ka Turcijas un Latvijas attiecības vienmēr balstījušās uz savstarpēju draudzību, sadarbību un sapratni. Abi ministri atzina, ka turpmāk jāpaplašina sadarbība militārajā izglītībā un apmācībā.

Kaiva Liepiņa, ministra preses sekretāre

Par Latvijas un Francijas aizsardzības ministriju amatpersonu tikšanos

Aizsardzības ministrijas valsts sekretārs Edgars Rinkēvičs NATO kandidātvalstu valdību vadītāju sanāksmes laikā 6.jūlijā tikās ar Francijas Aizsardzības ministrijas Stratēģisko lietu pārvaldes direktoru viceadmirāli Ervē Žiro.

Tikšanās laikā abas amatpersonas apmainījās ar informāciju par integrāciju NATO.

E.Žiro norādīja, ka Francija atbalsta NATO paplašināšanos un uzskata, ka alianse šobrīd ir stipra un tādai tai ir jāpaliek arī pēc jauno valstu uzņemšanas NATO, tāpēc par būtisku tiek atzīta nepieciešamība novērst dublēšanos valstu militārajās iespējās.

E.Rinkēvičs uzsvēra, ka Latvija raugās uz NATO un Eiropas Savienību kā diviem vienlīdz svarīgiem mērķiem. Viņš norādīja, ka visas mūsu valsts militārās vienības, kas varēs piedalīties NATO operācijās, būs gatavas dalībai arī Eiropas militārajos spēkos. Latvija par vienu no saviem galvenajiem uzdevumiem NATO integrācijas procesā uzskata Latvijas militāro vienību specializāciju, kā piemēru minot jau uzsākto militārās policijas, militārās medicīnas un sapieru vienību attīstību.

Abas puses apsprieda arī starptautiskās drošības politikas aktualitātes, īpaši akcentējot ciešas reģionālās sadarbības nepieciešamību, kā arī informācijas apmaiņu dažādu starptautisku organizāciju ietvaros.

Par Latvijas un Albānijas militāro sadarbību

Foto: A.F.I.		Foto: www.rigasummit.lv
Pastaigā pa Vecrīgu: Igaunijas premjerministrs Sīms Kallass, Maķedonijas prezidents Boriss Trajkovskis, Latvijas Ministru prezidents Andris Bērziņš. Rīgas domes priekšsēdētāja rīkotajās vakariņās: Albānijas premjerministrs Pandeli Majko un Rīgas domes priekšsēdētājs Gundars Bojārs (attēlā pa labi)
Foto: www.rigasummit.lv		Foto: A.F.I.
Latvijas ārlietu ministrs Indulis Bērziņš sarunā ar bij. Polijas ārlietu ministru Broņislavu Geremeku; Slovēnijas premjerministrs Janešs Drnovseks un Latvijas Ministru prezidents Andris Bērziņš

Aizsardzības ministrijas valsts sekretārs Edgars Rinkēvičs NATO kandidātvalstu valdību vadītāju sanāksmes laikā 6.jūlijā tikās ar Albānijas aizsardzības ministra vietnieku Pavli Zeri.

Latvijas un Albānijas aizsardzības ministriju amatpersonas apmainījās ar informāciju par bruņoto spēku attīstību abās valstīs, kā arī par integrācijas procesiem NATO.

E.Rinkēvičs uzsvēra, ka Latvija par vienu no saviem galvenajiem uzdevumiem NATO integrācijas procesā uzskata Latvijas militāro vienību specializāciju, kā piemēru minot jau uzsākto militārās policijas, militārās medicīnas un sapieru vienību attīstību.

Albānijas aizsardzības ministra vietnieks atzīmēja, ka Albānija militāro vienību specializāciju atzīst par svarīgu tāpat kā Latvija, uzsverot ātrās reaģēšanas un militārās medicīnas vienību specializāciju.

Tikšanās laikā abas puses apsprieda situāciju Balkānos, īpaši norādot uz nepieciešamību turpināt situācijas stabilizēšanu Kosovā un Maķedonijā.

E.Rinkēvičs un P.Zeri vienojās par sadarbības memoranda apspriešanu tuvākajā nākotnē, lai aktivizētu abu valstu divpusējo militāro sadarbību. Abu valstu Aizsardzības ministriju amatpersonas apsprieda arī iespēju Albānijas bruņoto spēku pārstāvjiem 2003. vai 2004. gadā mācīties Baltijas aizsardzības koledžā.

 

Aizsardzības ministrijas Sabiedrisko attiecību departaments

Par Itālijas atbalstu Latvijai ceļā uz NATO

Piektdien, 5.jūlijā, ārlietu ministrs Indulis Bērziņš tikās ar Itālijas parlamenta Ārlietu komisijas priekšsēdētāju Gustavo Selvu, kurš ieradies uz Rīgas sammitu “Tilts uz Prāgu’’. Tikšanās laikā pārrunāti ES un NATO integrācijas jautājumi.

Tikšanās sākumā ārlietu ministrs uzsvēra nozīmīgo dialogu, kurš izveidojies ar Itāliju, īpaši augstu novērtējot parlamentāro kontaktu lomu abu valstu sadarbības attīstīšanā. I.Bērziņš atzīmēja, ka šis ir nozīmīgs periods Latvijas ārpolitikā un ka Latvija cer gan pabeigt iestāšanās sarunas ar ES līdz gada beigām, gan saņemt Prāgā uzaicinājumu pievienoties aliansei. G.Selva atzīmēja Rīgas sammita lielo nozīmi gaidāmā Prāgas sammita priekšvakarā un pauda atbalstu Latvijas integrācijai NATO un ES. G.Selva novēlēja Latvijai saņemt Prāgas sanāksmē uzaicinājumu kļūt par NATO dalībvalsti. Itālijas parlamenta Ārlietu komisijas priekšsēdētājs arī pauda viedokli, ka ar Eiropas paplašināšanos tiek domāta Eiropas atkalapvienošanās, un izteica pārliecību, ka tas vēl vairāk veicinās Latvijas un Itālijas sadarbību politikā, ekonomikā un kultūrā.

Pārrunājot eiroatlantiskās integrācijas jautājumus, G.Selva uzsvēra, ka, pateicoties Itālijas dalībai ES un NATO, tā ir guvusi tik ievērojamu progresu savā attīstībā. G.Selva arī atzīmēja, ka Itālijas dalība ES devusi iespēju Itālijai izlīdzināt tās atšķirības, kuras pastāvēja starp dažādiem Itālijas rajoniem, kā arī apliecināja, ka Itālijas dalība ES ir stiprinājusi tās nacionālo identitāti.

I.Bērziņš pateicās Itālijas pusei par izrādīto atbalstu Latvijas eiroatlantiskās integrācijas centienu īstenošanā.

 

Ārlietu ministrijas preses dienests

Par Saeimas priekšsēdētāja biedra tikšanos ar Itālijas parlamentārieti

Piektdien, 5.jūlijā, Saeimas priekšsēdētāja biedrs Rihards Pīks tikās ar Itālijas parlamenta Deputātu kameras Ārlietu komisijas priekšsēdētāju Gustavo Selvu.

Tikšanās laikā galvenā uzmanība veltīta jautājumiem, kas skar ES un NATO paplašināšanās procesu un Itālijas pieredzi reģionālās politikas veidošanā.

Pārrunājot drošības politikas jautājumus, Itālijas parlamenta Ārlietu komisijas priekšsēdētājs uzsvēra, ka “Latvijai šis ir vēsturisks brīdis” un ka atbalsta Latvijas centienus integrēties NATO. Viņš arī izteica pārliecību, ka Prāgas sammita laikā Latvija saņems uzaicinājumu pievienoties aliansei. Savukārt Saeimas priekšsēdētāja biedrs akcentēja, ka Latvijai virzība uz NATO “nav pašmērķis, bet gan valsts drošības un stabilitātes garants”.

Abas puses arī sprieda par ES paplašināšanās procesu. R.Pīks pastāstīja, ka pavasarī bija vērojams iedzīvotāju atbalsta Latvijas dalībai ES straujš kritums un tas saistīts ar Eiropas Komisijas politiku lauksaimniecības jomā — piedāvāto pārejas periodu tiešajiem maksājumiem un noteiktajām produktu ražošanas kvotām. R.Pīks arī norādīja, ka tagad atbalstītāju loks atkal pieaug, un uzsvēra skaidrojošā un izglītojošā darba par ES lielo nozīmi. Savukārt G.Selva sacīja, ka Itālija kā viena no Eiropas ekonomiskās kopienas dibinātājām integrācijas politikā grib turpināt līdzšinējās tradīcijas - tā atbalsta ES paplašināšanos. Tostarp viņš pauda viedokli, ka ar ES paplašināšanos tiek domāta Eiropas atkalapvienošanās, kā arī uzsvēra ekonomiskās izaugsmes iespējas, ko paver dalība šajā organizācijā.

Tikšanās laikā G.Selva arī informēja par Itālijas parlamentā pārstāvētajiem politiskajiem spēkiem, kā arī par aktualitātēm reģionālās politikas veidošanā.

 

Saeimas preses dienests