Par savu artavu dzīves uzlabošanā

Rīgas pilsētas Kurzemes rajona izpilddirektore Jeļena Baumane:

Nekad speciāli neesmu tiekusies ieņemt šo amatu. Bet mani vienmēr ir interesējusi sociālā sfēra. Un kad man piedāvāja šo pienākumu pildīt – nevarēju atteikties. Katram cilvēkam ir savs liktenis, sava dzīves misija. Ne vienmēr mēs apzināmies to. Bet dzīvē viss iegriežas tā, ka mums atklājas, kādēļ mēs esam nākuši šajā pasaulē. Bailes, neticība sev un saviem spēkiem piespiež atteikties no atbildības, uzdrošināšanās pildīt pienākumus, pieņemt lēmumus. Tās ir bailes zaudēt, piedzīvot neveiksmi un vilties sevī. Neviens nevar paredzēt iznākumu. Bet atsakoties mēs padarām savu dzīvi nabadzīgāku. Mēs apzināti ierobežojam savas iespējas, izvēloties mierīgāku dzīvi, uzveļot atbildību uz citu pleciem. Un pēc tam žēlojamies, ka nedzīvojam tā, kā gribam. Protams, ne jau katram ir lemts veikt globālas pārmaiņas sabiedrībā, taču iespēja ieguldīt savu artavu mūsu dzīves uzlabošanā ir dota katram. Un atteikties ir nepieļaujami. Un ir nepieļaujami pagriezt muguru savas dzīves aicinājumam.

Darbs pašvaldībā ir jāreorganizē, jāsaved kārtībā saimnieciskās lietas un finanses. Jāievieš ekonomiskais režīms. Jāsamazina štati. To darīt ir ļoti grūti, bet jādara. Reorganizējot darbu, piedāvāju darbiniekiem augstākus amatus, lielāku atbildību. Un tas arī ir pārbaudījums viņu spēkiem, vēlmei strādāt, sasniegt panākumus kopīgajā darbā…

Bērnībā vienmēr gribēju visiem palīdzēt. Gribēju būt medmāsiņa, ārste, skolotāja… Un mani sapņi piepildījās. Biju feldšere laborante, sanitāre, ārste. Vēlāk ieguvu augstāko pedagoģisko un juridisko izglītību. Pabeidzu maģistratūru. Studēju ekonomiku. Ekonomiskais uzplaukums valstī nevar notikt bez morālām un ētiskām vērtībām…

Manas paaudzes jaunatne atšķīrās ar to, ka varējām domāt un sapņot – vai kļūt par skolotāju, vai par ārstu… Šodien tādas profesijas vairs nav populāras. Tagad uz lietām skatās ļoti reāli, ļoti pragmātiski. Jāizvēlas konkrēti mērķi. Jādomā, kā nopelnīt naudu studijām, kur mācīties, lai profesija būtu pieprasīta… Mēs varējām atļauties par to nedomāt. Varbūt tāpēc mēs tagad esam tik pasīvi grūtību priekšā. Jācer uz mūsdienu jaunatni, jo viņiem nāksies labot to, kas mums nav izdevies.

Katrs ir spējīgs paveikt ļoti daudz. Nedrīkst zaudēt ticību sev. Ar vienkāršu klaigāšanu neko nevar panākt. Ar ieslēgšanos sevī arī nē. Neviens neatnāks un neizdarīs mūsu vietā. Mēs visi zinām mūsu trūkumus. Bet jābūt drosmei, uzņēmībai un sapratnei, kā šos trūkumus likvidēt. Kādam ir jāuzņemas šī misija. Ja tie nebūsim MĒS – būs kāds cits.

“KREISAIS KRASTS”