Par transatlantiskās telpas labāko daļu

ASV Senāta republikāņu līderis, senators Trents Lots:

11.septembris ir izmainījis pasauli, tās dienas notikumi, manuprāt, ir veicinājuši virzību uz NATO paplašināšanu un atskārsmi par tās nozīmi. Un arī krievu izpratni, ka tas nav drauds viņu drošībai, ka tā ir aizsardzības organizācija, kas ir kaut kas vairāk nekā tikai mēģinājums aizsargāties pret veco Padomju Savienību. Ka tagad tā ir organizācija, ar kuru kopā var arī cīnīties pret terorismu un iesaistīties tādu situāciju risināšanā kā, piemēram, Kosovā un Bosnijā.

Tāpēc domāju, ka šis Senāts sliecas atbalstīt NATO paplašināšanu, turklāt drīzāk lielāku, nevis mazāku paplašināšanu. Acīmredzami ir divas trīs valstis, kuru iekļaušanu nākamajā paplašināšanā visi ir pieņēmuši kā teju vai pašsaprotamu. Domāju, ka situācija ar Baltijas valstīm ir patiešām virzījusies uz priekšu daudz straujāk, nekā daudzi bija gaidījuši. Tā ka paredzu, ka tiks uzņemts itin daudz valstu.

Teorētiski tās ir desmit valstis, īstenībā deviņas, no tām sešas vai septiņas acīmredzami ir tuvu prasību izpildei. Un Latvijai ir īpaši stipras pozīcijas. Tā jau ir pilnībā izpildījusi 27 no 30 rīcības plāna sadaļām un sekmīgi strādā, lai atbilstu itin visām prasībām.

Protams, ka mums nav ilūziju par to, ka Krievija nu būtu kļuvusi par pilnīgi demokrātisku, atvērtu, brīvu, ekonomiski plaukstošu sabiedrību. Taču viņi dažu pēdējo gadu laikā ir būtiski pavirzījušies uz priekšu. Tomēr – pat Maskavā, ziniet, apkārt grozās KGB, bet, lai iekļūtu ēkās vai izkļūtu no tām, joprojām – «parādiet man to sarakstu, kā jūs tur sauc». Arvien jūt aizdomīgumu pret amerikāņiem. Tajā pašā laikā cilvēkiem uz ielām, šķiet, vispār nerūpēja, kas mēs tādi, kāpēc tur esam, viņiem tas bija vienalga. Liekas, ka cilvēki uz ielām, it īpaši Maskavā, ir daudz rietumnieciskāki nekā valdība.

Kas attiecas uz NATO – vēl pavisam nesen Krievija bija pilnīgi (lietošu jaukāko vārdu, ko varu piemeklēt) «norūpējusies» par NATO un tās nodomiem un ļoti negribēja tās paplašināšanu. Kaut gan bija acīmredzams, ka – vai tad pirmo triju valstu uzņemšana pasliktināja attiecības ar Krieviju? Tieši otrādi – uzlaboja. Tagad izskatās, ka viņi ir samierinājušies ar faktu, ka Baltijas valstis būs NATO. Protams, tagad ir šī ideja, ir šī NATO un Krievijas padome, kurā ir 19 NATO valstu, un tad ir šī divdesmitā, it kā savā kategorijā. Viņi saprot, ka NATO iekšējās drošības jautājumos viņiem nebūs nekādas teikšanas. Taču, manuprāt, viņi saprot arī, ka ir iespējas lielākai sadarbībai ar NATO, ka ir kopīgas intereses, un vēlas šīs iespējas izmantot. Arī viņiem ir terorisma problēma.

NATO loma mainās un arvien pieaug. Daži teic, ka, redz, Ziemeļatlantijas līguma organizācija tikusi radīta aizsardzībai pret Varšavas paktu un Krieviju, un, tā kā tas ir pagātnē, tad kādēļ vajag NATO? Taču, ja jūs, piemēram, esat Latvijā, un jums pāri bradājuši zviedri, vācieši, krievi un kas tik vēl ne, – vai jums negribētos mazliet drošības savienībā ar Savienotajām Valstīm un Eiropu, lai neviens vairs te neveļas pāri? Droši vien. Taču arī aliansei tagad ir jāmainās. Tā tagad ir savienība pret terorismu, lai arī no kurienes tas nāktu. Viņi var uzbrukt jebkurā laikā, jebkurā vietā. Kādu vēl organizāciju pasaulē var salīdzināt ar NATO? Tādas nav.

Latvijas cilvēki ir vienkārši absolūti iedvesmojoši! Jūsu prezidente ir ārkārtīgi iedvesmojoša. Viņa pateica tik brīnišķīgu uzrunu pieņemšanā savā rezidencē. Mēs tikāmies arī ar premjerministru, pastaigājāmies pa pilsētu. Tikāmies arī ar parlamenta priekšsēdētāju. Bet arī ļaudis ielās – viņi labprāt smaida, ir ļoti laipni, man palika ļoti labs iespaids. Rīga varbūt ir vislabākā transatlantiskās telpas daļa.

Domāju, ka Latvija noteikti saņemtu «jā» balsojumu. Protams, ka senatori attiecīgajās komitejās vēl vērtēs, kā, cik sekmīgi tiek pildīti dalības plāni. Taču, kā teicu jūsu parlamenta priekšsēdētājam, Latvija un vēl dažas valstis, kas vēlas iestāties NATO, jau tagad, iespējams, ir tikušas tālāk, nekā bija pirmās trīs valstis, kad tās tika uzņemtas. Jūs esat tiešām labi pastrādājuši.

“DIENA”