Par holokaustu un mūsu vainas apziņu

Foto: A.F.I.

LZA korespondētājloceklis Dr.habil.hist. prof. Aivars Stranga:

Ebreji ir tauta, ar kuru mēs, latvieši, labāk vai sliktāk esam dzīvojuši kopā ilgi. Ebreji, kuri dzīvoja Latvijā pirms kara, holokausta un deportācijām, atceras mūsu zemi kā vietu, kurā viņi bija ļoti laimīgi. Viņi bija īsta, pilnīgi integrēta minoritāte Latvijā, kura nekad nepretendēja uz varu un kura iedzīvotāju kopskaitā nekad nebija lielāka par pieciem procentiem. Tā bija vienīgā mūsu minoritāte, kura bija lemta absolūtai bojāejai, kuras liktenis bija šausmīgs un vārdiem neaprakstāms. Latvijas Universitātes Jūdaikas centra uzdevums ir saglabāt Latvijas ebreju vēsturi. Mēs gribam saglabāt atmiņu par kopienu, par cilvēkiem, kuri dzīvoja mums blakus, un, cilvēki būdami, tika tik šausmīgi noslepkavoti. Hitlera mērķis bija ne tikai iznīcināt ebrejus – vienīgie, kuri pirms nogalināšanas tika izģērbti un visādi pazemoti, mēģinot parādīt, ka viņi nav cilvēki vispār, bija ebreji. Mūsu uzdevums ir apzināt visus nogalinātos Latvijas ebrejus, parādot vārdus, kurus nacisti gribēja vispār izdzēst no cilvēciskās atmiņas.

Latviešu skaits, kuri piedalījās ebreju slepkavošanā, bija 300–500 cilvēku. 1000–1500 piedalījās akcijās, kas nav slepkavošana, bet ir šaušalīgas – izdzina cilvēkus no mājas, aizveda līdz bedrei, izģērba pirms noslepkavošanas, paņēma personiskās mantas. Kopā sanāks 2000 cilvēku, kas tiešā vai netiešā veidā piedalījās Latvijas ebreju slepkavošanā. Tas ir ļoti ļauni, bet nedomāju, ka tas met ēnu uz visu nāciju kopumā.

Slepkavām nav nekāda sakara ar ideoloģiskiem priekšstatiem. Nedomāju, ka daudzi no Arāja komandas bija lasījuši “Ciānas gudro protokolus”. Atcerēsimies, ka pirmais slepkavošanas vilnis Latvijā nāca 1919. gadā, kad Stučka ierīkoja pirmās koncentrācijas nometnes, kad šāva mācītājus, šāva sievietes baroneses. No kurienes radās šie cilvēki? Tie taču nebija kaut kādi monstri, kas atnākuši no nezin kurienes? Stučkam valdībā taču bija vienkārši latviešu cilvēki. No kurienes tāds zvērīgs naids? Pats Stučka bija dzimis Kokneses koktirgotāja ģimenē. Kad mazais Žaniņš – nākamais Rainis – ieradās pie viņiem ciemos, Stučkas tēvs sarīkoja ilumināciju. Kurš tūkstoš astoņi simti septiņdesmitajos varēja sarīkot laukos ilumināciju? Ļoti turīgs cilvēks. Otrs necilvēcības vilnis nāca 1940. gadā. Ja mēs paņemsim to cilvēku portretus, kuri rīkoja deportācijas, mēs viņu biogrāfijā neatradīsim nekā tāda, kas varētu izskaidrot monstru rašanos. Daudzi Arāja komandā gāja tādēļ, ka tur deva ēst un dzert.

Vēsture nevar atbildēt uz jautājumu, kur rodas monstri. Nesen piedalījos interesantā psihoterapeitu kongresā, kurā tika apskatīti dažādi identitātes aspekti. Domāju, ka varētu sarīkot līdzīgu kongresu par holokausta jautājumiem, jo tradicionālā vēsture uz to nespēj sniegt atbildi. Piemēram, vai Arājs bija cietis 1940. gadā? Viņš pat bija mēģinājis stāties Komunistiskajā partijā. Viņš nāca no turīgas ģimenes. Vai viņš bija studējis kādā SS skolā? Nē taču. Kas mudināja Lavālu izdot ebrejus vāciešiem, pirms Višī Francijai kāds par to prasīja? Nevar taču teikt, ka bijušais Francijas premjers būtu cietis no ebrejiem 1940. gadā un ka viņam kāds čekā būtu maucis nagus. Un, no otras puses, bija Žanis Lipke, vienkāršs Rīgas ostas strādnieks, kas glāba cilvēkus bez jebkādas lielas domāšanas, vienkārši tāpēc, ka viņi ir cilvēki. Kāpēc vieni un tie paši apstākļi rada varoņus un slepkavas? Diemžēl nevienādā proporcijā. Simetrijas te nav, jo slepkavot laikam ir vienkāršāk. Padomju armija, iebrūkot Vācijā, izvaroja divus miljonus vācu sieviešu, simts tūkstoši sieviešu tika izvarotas Berlīnē, desmit tūkstoši pēc šīm izvarošanām izdarīja pašnāvību, kuras bieži saistījās arī ar zvērībām. Par to es gribu teikt, ka zvērībām nav ne loģikas, ne nacionalitātes. Cilvēka dabā ir kaut kas tāds, ko vēsture materiālistiskas pasaules uztveres ietvaros izskaidrot nevar.

“NEATKARĪGĀ RĪTA AVĪZE”