Kad valsts amatpersonas tiekas ar vidzemniekiem

Lai pārtikas ražošanā visi posmi būtu konkurētspējīgi

Atis Slakteris, zemkopības ministrs

Foto: Arnis Blumbergs, “LV”

Runa reģionālajā konferencē “Mūsdienu Latvija un zemnieks” Priekuļos 2002. gada 3. jūlijā

Šādas konferences Latvijas novadu lauksaimniekiem rīkojam jau trešo reizi. Tajās mēs pie jums nākam ar būtiskāko Zemkopības ministrijas (ZM) informāciju — stāstām par lauksaimniecības politiku un stratēģiju, ko izstrādājuši mūsu ministrijas speciālisti. Taču mēs ļoti vēlētos, lai šodien šeit neveidotos monologs, bet gan aktīva un ieinteresēta saruna — dialogs. Jo vairāk jautātāju un savu viedokļu paudēju, jo labāk!

Ar šādu mērķi arī izraudzījāmies konferences otrās daļas norises formu — darbu interesentu grupās, kuras, es ceru, jūs visi jau esat izvēlējušies. Un, ja šajās grupās veidosies brīva, atraisīta, ieinteresēta saruna par mums visiem svarīgām lietām, tad konference savu uzdevumu būs izpildījusi. Tāpēc gribu īpaši mudināt — jautājiet, jautājiet un vēlreiz jautājiet! Tāpēc jau mēs šodien šeit esam, lai atbildētu.

Un vispirms — manuprāt, pats būtiskākais jautājums: kāpēc tad vispār ir vajadzīga Zemkopības ministrija? Pirmkārt, tāpēc, lai mums visiem būtu laba un veselīga pārtika. Otrkārt, lai lauku ļaudis zinātu, kā veidot savu biznesu. Treškārt, lai šai un nākamajām paaudzēm būtu plaši meži un zivīm bagāti ūdeņi. Un galvenokārt — lai būtu kāds, kam uzvelt vainu, ja sāk iet greizi un nepareizi.

Bet nu, kā pasākuma saimniekam nākas, pāreju pie galvenās intereses — pie lauksaimnieku naudas maka! Tātad — par ilgtermiņa programmu ar zemu kredītprocentu likmi.

Kamēr Latvijā kredītu vidējā likme turas, es teiktu — kā karsonī augsta temperatūra — pie atzīmes 12 % (un tie ir ļoti augsti procenti), tikmēr šā gada martā ZM ar šo roku un pildspalvu ir parakstījusi līgumu par lauksaimniecības ilgtermiņa investīciju programmu ar 7 % likmi.

Zemkopības ministrs Atis Slakteris un Zemkopības ministrijas valsts sekretāra vietnieks meža jautājumos Arvīds Ozols Foto: Arnis Blumbergs, “LV”

Tāda procentu likme un tādi termiņi atjaunotās neatkarīgās Latvijas laikā vēl nav bijuši! Šie kredītresursi pieejami visām lauksaimniecības nozarēm. Maksimālā summa — 100 000 latu, minimālā — 5 000 latu.

Zemes pirkšana un pārdošana nav ZM kompetencē, taču kādam vajadzēja šai ziņā rīkoties. Mūsu izstrādātā Lauksaimniecībā izmantojamās zemes iegādes kreditēšanas programma ar 4 % likmi nu ir valdībā apstiprināta. Tās mērķis ir sekmēt to, lai paši Latvijas zemnieki vairāk pirktu lauksaimniecībā izmantojamo zemi. Un tas pašlaik iespējams vienīgi tad, ja tiek piedāvāts ilgtermiņā iespējami izdevīgi aizņemties naudu zemes iegādei. Lai šiem kredītiem nodrošinātu 4 % procentu likmi, atlikušie procenti jākompensē valstij no budžeta. Bija jāizlemj, ko darīt, lai jau tūdaļ varētu sākt īstenot šo kreditēšanas programmu. Tādēļ šogad valsts atbalsta procentiem uzreiz tiks izmantoti daļēji ieekonomētie lauksaimniecības subsīdiju līdzekļi.

Lauksaimniecības likums paredz, ka lauksaimniecības konkurētspējas attīstībai valsts sniedz atbalstu subsīdiju veidā. Subsīdijas Latvijā nedrīkst būt mazākas par 3 % no pamatbudžeta. Taču līdz šim gāja tā, ka valsts nekad visus 3 % nevarēja iedot, un tāpēc gribu uzsvērt, ka šogad, būtībā pirmoreiz, mums pieejamās subsīdijas ir šie 3 % un ne lata mazāk.

2002. gadā lauksaimniecības un lauku attīstībai kopā ir pieejams atbalsts 54 miljonu latu vērtībā: 24 miljoni latu subsīdiju un 30 miljoni latu SAPARD naudas. Vislielākais finansējums no subsīdijām piešķirts lopkopībai. Un šajā jomā visvairāk ticis piensaimniekiem — ja salīdzinām 2000. un 2002. gadu, subsīdijas piensaimniecības nozarei augušas par 31 %. Protams, subsīdijas saņem arī visas citas nozares.

Lauksaimniecības preču produkcijas ražotājiem paredzēts atbalsts:

1) lauksaimniecības modernizācijā - gan tehniskajā, gan tehnoloģiskajā;

2) tiešie maksājumi, kas nodrošina subsīdiju saņēmēju loka ievērojamu paplašināšanos.

Savukārt mazajiem lauku uzņēmējiem ir pieejams investīciju un izglītības atbalsts.

Atgriežoties pie skaitļiem — manis minēto zemu procentu kredītu investīciju un zemes pirkšanas programmu veidā ir pieejami vēl 25,5 miljoni latu.

Tas tādēļ, lai mūsu vērtīgie lauku cilvēki nemeklētu nepateicīgu darbu lielpilsētās un lai jaunie un izglītotie atgrieztos savās dzimtajās mājās. Bet par atbalstu šīs programmas izstrādē es no sirds pateicos Lauksaimnieku organizāciju sadarbības padomei (LOSP) un Latvijas Pašvaldību savienībai.

Nupat Ministru kabinets apstiprināja ZM izstrādātos noteikumus par intervenci labības tirgū. Jau trešo gadu, sadarbojoties ar LOSP, esam nodrošinājuši stabilu, līdzsvarotu labības intervences modeli. Latvijā tas ir izdevīgāks nekā ES zemniekiem.

Par to, ka ministrijai ir tik laba un produktīva sadarbība ar LOSP, mani patiešām apskauž kolēģi citās pasaules valstīs. Šāda norma — sadarbība ar Lauksaimnieku organizāciju sadarbības padomi — iestrādāta Lauksaimniecības likumā. Reāli tā izpaužas regulārā LOSP un zemkopības ministra dialogā. Vismaz reizi mēnesī tiekamies, lai izrunātu konkrētajam brīdim aktuālās lauksaimnieku problēmas. Katrs ministrijā izstrādāts un lauku lietas skarošs likumprojekts vai noteikumi to tapšanas stadijā nonāk LOSP, un visu 35 asociāciju pārstāvji par tiem izsaka savas iebildes, priekšlikumus un papildinājumus. Protams, katram savs problēmu lauks ir tuvāks, un ir reizes, kad 35 sadarbības padomes locekļi paši nespēj gluži vienbalsīgi vienoties kopīgā dziesmā. Un ir arī tādas reizes, kad mans, zemnieka un ministra, veselais saprāts ne gluži visā ļauj viņiem piekrist. Tomēr kopumā sadarbība ir ļoti demokrātiska un veiksmīga. Lauksaimnieku organizāciju sadarbības padomei esmu pateicīgs par daudziem vērtīgiem ierosinājumiem un problēmu uzstādījumiem.

Bet tagad pievēršos nākamajai jomai, kas skar mūs visus, — labai un veselīgai pārtikai.

Arī šajā jomā nesu labu ziņu — pārtika kļūst drošāka!

Līdz šim pārtikas apriti uzraudzīja gan ZM, gan arī Labklājības ministrijas specializētie dienesti. Dzīve pierādīja, ka šāda dalīta atbildība nedod vajadzīgos rezultātus. Ņemot vērā arī Eiropas kontroles dienestu reorganizācijas pieredzi, tika pieņemts lēmums par kontroles funkciju nodošanu viena dienesta rokās. Un tā Latvijā šogad veiksmīgi uzsācis darbu vienots Pārtikas un veterinārais dienests (PVD).

Jaunā sistēma nodrošina iespēju ātrāk reaģēt uz nebūšanām gan pārtikas ceļā no lauka līdz galdam, gan pieņemt operatīvus lēmumus.

Visiem vēl svaigā atmiņā ļoti apjomīgās kontrabandas gaļas kravas aizturēšana Mangaļsalā. Mūsu speciālisti tur piedalījās no pirmā brīža un uzreiz palīdzēja identificēt, ka šie gaļas produkti ir tik bīstami, ka Latvijā tos vispār ievest bija aizliegts.

Raugoties uz šo faktu ar manu informācijas bagāžu, tā nav nekāda grandioza uzvara, bet gan likumsakarīgs rezultāts. Mēs esam apguvuši metodes, ar kādām atšifrēt melnos darījumus. Ir veikti visi priekšdarbi, lai valstī veiksmīgi atklātu šādas organizētas nelikumīgas darbības. Tas, protams, ir tikai viens no aspektiem vienotā PVD darbā, kuram pateicoties būtiski samazinās varbūtība, ka cilvēks saslims no nedrošas pārtikas.

Sava tirgus aizsardzībai kopumā mēs pievēršam pastiprinātu uzmanību. ZM vienojusies par sadarbību ar Valsts iekšējā tirgus aizsardzības biroju un Galveno muitas pārvaldi. Notiek savstarpēja informācijas apmaiņa par lauksaimniecības produktu importa kravām. Šīs vienošanās ietvaros, piemēram, atklāti vairāki lauksaimniecības preču importēšanas gadījumi ar pazeminātu muitas vērtību.

Vēl šajā gadā:

• Valsts iekšējā tirgus aizsardzības birojā ierosināta antidempinga cenu pārbaude Lietuvas izcelsmes pienam;

• Cūkaudzētāju asociācija izstrādājusi savai nozarei saistošu ierosinājumu par iekšējā tirgus aizsardzības pasākumiem;

• pēc Biškopības biedrības iesnieguma uzsākta antidempinga cenu pārbaude Krievijas, Ukrainas, Dānijas un Ungārijas izcelsmes medum.

Un vēl — ZM sadarbībā ar LOSP un PVD ir izveidojusi īpašu komisiju “Par importētās gaļas aprites valsts uzraudzību”. Šī komisija sekmīgi sadarbojas ar citām valsts uzraudzības institūcijām un ir pieņēmusi lēmumus par gaļas importa aizliegumu jau astoņām firmām, kas pārkāpa noteikumus.

Šogad vien uz robežām aizturēta un atpakaļ nosūtīta 81 krava ar cilvēka veselībai bīstamiem produktiem, tai skaitā 212 tonnas gaļas. Veicot uzraudzību iekšējā tirgū, pusgada laikā no apgrozības izņemtas 530 tonnas gaļas, kas ir divreiz vairāk nekā pērn. Veicot kontroli uzņēmumos, apturēta 55 pārtikas uzņēmumu darbība. Par pārkāpumiem uzlikta soda nauda kopā par 35 000 latu.

Iekšējā tirgus aizsardzībai esmu izveidojis īpašu rīcības grupu, kurā ir pārstāvji no Lauksaimnieku organizāciju sadarbības padomes, citām ministrijām un Latvijas Pašvaldību savienības.

Lai iedrošinātu pirkt vietējo produkciju, esam izveidojuši preču zīmi “Kvalitatīvs Latvijas produkts” jeb Zaļo karotīti. Tā ļauj atpazīt Latvijā audzētos un ražotos produktus. Šī zīme tiek piešķirta pārtikai, kuras sastāvā ir vismaz 75% Latvijā audzētu izejvielu, turklāt tām jāatbilst nepieciešamajām kvalitātes prasībām.

Nenoliedzami, pircējam svarīgāka par produkta izcelsmi ir tā kvalitāte. Tāpēc, ja spēsim piedāvāt augstas kvalitātes produkciju, tai būs piekrišana gan vietējā tirgū, gan arī aiz Latvijas robežām.

Mēs visi, šajā zālē sanākušie, nešaubāmies, ka lauksaimniecībabija, ir un paliks ārpuspilsētas dzīves mugurkauls. Lauki ir mūsu tautas dzīvesveids, darba vieta, mājas vieta. Jo tikai 2 % no Latvijas teritorijas aizņem pilsētas, bet trešdaļa no Latvijas iedzīvotājiem tomēr dzīvo laukos.

Tāpēc esmu patiesi gandarīts, ka tagad valdība visus ar lauku attīstību saistītos jautājumus uzticējusi koordinēt Zemkopības ministrijai.

Tas ir augsts manu darbinieku kompetences novērtējums, kuri nestrādā savu darbu ar aukstu sirdi, bet patiešām “deg” par mūsu kopīgo lietu. Citas ministrijas varbūt labāk neliktos ne zinis par sarežģīto dzīvi laukos. Jau pagājušā gada konferencē uzsvēru: valstī tomēr esam vismaz septiņu ministriju gredzens vai tāda kā moderna lustra, kurā laukiem diemžēl, kā jau teicu, deg tikai viena ZM lampa. Laiks ieskrūvēt pārējās!

Latvija lauksaimniecības izpratnē veiksmīgi darbojas Apvienoto Nāciju Pārtikas un lauksaimniecības organizācijā, Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijā, par Pasaules bankas naudu tapa mūsu Lauku attīstības programma. Bet aktuālākais temats, protams, ir Eiropas Savienība (ES).

Latvijas pozīcijas dokumentā sarunās ar ES esam pieprasījuši sev rezervēt iespēju ražot vismaz tik gaļas, piena un cukura, cik pašreiz patērējam. Arī pēc iestāšanās ES mūsu lauksaimniekiem saglabāsies izaugsmes iespējas. ES tās garantē, un Latvijas lauksaimniecības nākotne ilgtermiņā būs atkarīga no tā, kā savā labā izmantosim ES agrārā sektora darbības principus

Kāpēc viņi piedāvā mazāk, bet mums vajag vairāk? Gribu teikt pavisam atklāti: ES no pirmās dibināšanas dienas ir lauksaimnieku savienība, un zemnieki ir tie, kas visprasmīgāk prot tur pieprasīt un saņemt naudu. Arī mēs, protams, izvirzījām mērķi izprasīt pēc iespējas vairāk. Taču prasītās piena, laukaugu, cukura kvotas ir jāpamato. Un te sākas pats interesantākais: ES piešķir naudu un kvotas pēc pieejamajiem pēdējo piecu gadu statistikas datiem, atmetot labāko un sliktāko gadu. Mums tas ir ļoti neizdevīgi, jo statistiskā uzskaite nav bijusi pietiekami precīza, turklāt paši ražotāji mānījās ar apjomiem, lai nemaksātu visus nodokļus.

Bet tagad bumerangs nāk atpakaļ! Kā mums loģiski Eiropai pierādīt, ka īstenībā pienu esam ražojuši vairāk, nekā uzrādījuši, ka ražošanas kvota vajadzīga lielāka, nekā sanāk pēc papīriem? Cilvēciski jau viņi mūs saprot — piens, kas nav pārstrādāts uzņēmumos un nav izlietots saimniecībās, tomēr ir nonācis tirgū un godīgi pārdots, kaut vai kaimiņam.

Līdzīga situācija ir ar tiešajiem maksājumiem. Mākslīgi uzrādot lielākas platības, lai dabūtu pēc iespējas prāvāku dīzeļdegvielas akcīzes nodokļa atlaidi, it kā esam nonākuši pie ļoti zemas graudaugu ražības. Un tādēļ tagad grūti, gandrīz neiespējami, Eiropas Savienībai pierādīt to reālo ražības līmeni, kas ierindotu mūs kā līdzvērtīgus Eiropas tiešo maksājumu saņemšanā.

Taču es gribu ticēt, ka mums, ja ne visu, tad lielāko daļu izdosies pierādīt. Kāpēc? Tāpēc, ka, piemēram, mūsu ministrijas pārziņā esošajiem zvejniekiem izdevās pierādīt nepierādāmo — ka nevajag laist Rīgas līcī citus kuģus kā vien latviešu un igauņu. Igauņi, izpētījuši ES vēsturi, atmeta ar roku un teica, ka ne spāņiem, ne portugāļiem savulaik neko līdzīgu nav izdevies sarunāt. Bet mūsējie tomēr nolēma mēģināt un panāca savu. Vēl igauņiem labums atlēca.

Kopā savelkot, galvenais sarunās ar ES:

• visos aspektos esam par mūsu lauksaimniecības nozaru pastāvēšanu uz līdzvērtīgiem nosacījumiemEiropas Savienībā;

• vēlamies savas valsts iedzīvotājus ar pārtiku nodrošināt paši, panākot līdzvērtīgu atbalstu un apstākļus lauksaimniecības attīstībai;

• saglabāt lauksaimniecības pamatresursus — zemi un darbaspēku.

Par to visu sarunās ir nopietni jācīnās. Un es jau neesmu viens. Varbūt atceraties, ka tieši pēc mana ierosinājuma, lai apspriestu ES piedāvājumu, regulāri sāka tikties Baltijas valstu lauksaimniecības ministri. Arī mūsu vienotībā ir spēks un cerība.

Runājot par apjomiem - Latvijas prioritāte eksportam uz ES ir siera kvota. Mums tā veido pusi no Latvijā saražotā apjoma. Kvotas jau tagad dod iespēju ļoti izdevīgi pārdot piena produktus pasaules lielākajā un prasīgākajā tirgū — Eiropas Savienībā. Turklāt ES dalībvalstu patērētāju interese par Latvijas ražojumiem pieaug. Pagājušajā gadā eksports uz ES salīdzinājumā ar 2000. gadu palielinājies par 33%. Bet tas nozīmē, ka ražojam pasaules tirgus prasībām atbilstošu preci!

Pēc iestāšanās ES mūsu lauksaimnieku ienākumi ievērojami pieaugs, taču tikai tad, ja mēs būsim konkurētspējīgi un ne tikai katrs pats par sevi atsevišķi. Visai pārtikas ķēdei ir jābūt konkurētspējīgai, tātad: ražošana + pārstrāde + tirdzniecība. Aprēķins ir pavisam vienkāršs: ja kāds no posmiem “nevilks”, tad lauksaimnieku ienākumi būs mazāki nekā pašreizējās ES valstīs.

Tādēļ daudziem zemniekiem nāksies paaugstināt ražošanas produktivitāti un saimniecību ienesīgumu, tātad — attīstīties. Un mūsu uzdevums ir palīdzēt šajā attīstībā.

Es jūs visus mudinu jau šogad un arī turpmākajos gados izmantot pašreizējās ražošanas attīstībai labvēlīgās aizdevumu iespējas. Izmantojiet lētos kredītus paši un mudiniet citus! Tas pats attiecas uz SAPARD atbalstu.