Par vides sakārtošanas projektu realizāciju

Kamēr bīstamie atkritumi mētājas visdažādākajās vietās, satraukuma nav, visi samierinās, bet, kad valsts tiecas šādu atkritumu poligonu iekārtot atbilstoši Eiropas Savienības (ES) prasībām, vienlaikus ievērojot mūsu dabas apstākļu diktētos nosacījumus, sākas milzīga protestu vētra, tā sabiedrības reakciju uz bīstamo atkritumu dedzinātāja būvniecības un poligona izveides vietas meklējumiem preses konferencē pagājušajā nedēļā raksturoja vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrs Vladimirs Makarovs.

Šobrīd bīstamie atkritumi nonāk sadzīves atkritumu izgāztuvēs vai parastajās kurtuvēs, kas nav piemērotas šādu atkritumu dedzināšanai. Tiesa, Brocēnos ir pielāgota krāsns atstrādāto eļļu dedzināšanai, bet ziemas mēnešos atklājas, ka šīs eļļas līdz turienei nenonāk, jo diemžēl tās kā papildu kurināmais tiek izmantotas krāsnīs, kas nav aprīkotas ar nepieciešamajiem filtriem. Varbūt kādam šķiet, ka speciāli izveidots bīstamo atkritumu dedzinātājs mūsu valstī nemaz nav vajadzīgs, tomēr savulaik veiktie ekonomiskie aprēķini liecina, ka sadedzināmos bīstamos atkritumus izdevīgāk ir pārstrādāt Latvijā, nevis izvest, norādīja ministrs.

Neizpratni sabiedrībā rada jautājums: kāpēc bīstamo atkritumu dedzinātājs jābūvē līdzās apdzīvotai vietai? Tā ir visā pasaulē ierasta prakse — bīstamo atkritumu dedzinātājus būvē tur, kur iespējams dedzināšanas procesā saražoto siltumu atdot patērētājiem ēku apsildīšanai vai ūdens karsēšanai, skaidroja V. Makarovs. Ja salīdzina rādītājus, kas piesārņo vidi vairāk — pašreizējā Olaines pilsētas katlumāja vai potenciālais atkritumu dedzinātājs, uzvarētājs ir pašreizējā katlumāja, sacīja ministrs. Viņš izteica cerību, ka šis dedzinātājs tiks uzstādīts un nepieciešamie pārbaudes testi tiks veikti līdz šā gada beigām. Tā kā Latvijas atkritumus neviens nekur pasaulē negaida un valstij pašai ar tiem jātiek galā, pēc Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas (VARAM) koordinētā projekta “Bīstamo atkritumu apsaimniekošana — apglabāšanas poligona izveidošana” tiek turpināta ietekmes uz vidi izpēte Olaines un Zebrenes pagastā.

Abu pagastu iedzīvotāji ir saņēmuši adekvātu informāciju par to, kas ir bīstamie atkritumi, kā tie tiks pārstrādāti un deponēti. Galaziņojums būs gatavs jūlija beigās, bet tikai augustā VARAM speciālisti varēs izlemt, kurā no abām vietām būvēt bīstamo atkritumu apglabāšanas poligonu, un ar šo lēmumu iepazīstināt Ministru kabinetu.

Kā pastāstīja V. Makarovs, VARAM pārstāvji vairākkārt ir uzrunājuši tieši Olaines pagasta iedzīvotājus tikai tāpēc, ka šī pagasta teritorijā ir vairākas izgāztuves, kas ierīkotas padomju laikos, kad Olainē bija spēcīgi attīstīta ķīmiskā rūpniecība. Vides atveseļošanā un sakārtošanā tagad ir jāiegulda milzīgi resursi. Diemžēl ne no valsts, ne no pašvaldību budžeta tuvākajā laikā nebūs iespējams atvēlēt pietiekami līdzekļu piesārņojuma likvidēšanai. Vienīgā iespēja iegūt ES pirmsstrukturālo fondu līdzekļus ir attiecīgajā teritorijā būvēt kaut ko visai sabiedrībai vajadzīgu, piemēram, bīstamo atkritumu poligonu. Tādējādi VARAM saskata iespēju līdz ar jaunā poligona izveidi Olainē sakārtot bīstamo atkritumu izgāztuvi, kur līdz desmit metru dziļumam zemē var atrast “vai visu ķīmisko elementu tabulu”. Nepiesaistot ES līdzekļus, vismaz līdz 2010. gadam šo vietu attīrīt neizdosies, uzskata ministrs.

Tomēr galīgo lēmumu pieņems tad, kad būs saņemts galaziņojums — par ietekmes uz vidi novērtējums. Šobrīd pastāv vienlīdz lielas iespējas būvēt bīstamo atkritumu poligonu kā Olainē, tā Zebrenē.

Tiekoties ar augstām ES amatpersonām, Latvijas pārstāvji esot aicināti gatavot plašu projektu portfeli, lai spētu izmantot ES pirmsstrukturālo un strukturālo fondu līdzekļus un lai drīzāk varētu sakārtot atkritumu un ūdenssaimniecības, norādīja V. Makarovs. Abiem pasākumiem Latvijai ir noteikti pārejas periodi: atkritumu saimniecība jāsakārto līdz 2012. gadam, ūdenssaimniecība — līdz 2015. gadam.

Pašreizējā valsts politika ir maksimāli daudz investēt tur, kur ir lielāka iedzīvotāju koncentrācija, tomēr līdzekļi tiek atvēlēti arī tām pilsētām un apdzīvotām vietām, kas varētu piesārņot kādu no nozīmīgiem Latvijas dabas objektiem, piemēram, Rīgas līci. Tikai pēc tam varēs paredzēt resursus mazajām pašvaldībām, kur iedzīvotāju ekvivalents ir 2000 un mazāk.

Tuvākie trīspadsmit gadi investīciju ziņā būs ārkārtīgi sarežģīti, prognozēja ministrs. VARAM atšķirībā no otra ISPA fonda lietotāja — Satiksmes ministrijas — strādā ar ļoti daudzām pašvaldībām vienlaikus. Piemēram, viens no apstiprinātajiem projektiem aptver 18 pašvaldības, un ir jāpanāk, lai visas tās strādātu kā viens vesels vienotā kvalitātē, jo pretējā gadījumā var tikt noraidīts viss projekts.

Pagaidām Latvijai ISPA fonda līdzekļu apguvē tādu problēmu kā citām kandidātvalstīm nav bijis, atzina V. Makarovs. Pēdējās divās ES kandidātvalstu vides ministru tikšanās reizēs viņš pieredzējis, ka kārtējā dienaskārtība tiek mainīta par labu ES finansu resursu apguves problēmu apspriešanai. Latvijā pagaidām problēmas nav tik asas, jo iesniegtie projekti ir sagatavoti pietiekami kvalitatīvi.

Kā vienu no problēmām, kas saistītas ar vides investīciju projektu īstenošanu, V. Makarovs minēja radīto vērtību uzskaiti. Ministrs uzskata, ka tas būtu jādara radīto vērtību galasaņēmējam — pašvaldībai vai tās uzņēmumam. Pretējā gadījumā VARAM grāmatvedībai būtu jāstrādā kā “tranzīta punktam”, turklāt, ņemot vērā projektu apjomu, VARAM būtu spiests krietni palielināt birokrātisko aparātu.

Otra problēma, ar ko nāksies saskarties tuvākos gados, ir valsts budžeta finansējums pašvaldību realizētajiem projektiem. Šobrīd VARAM strādā ar pašvaldībām, kas pašas spēj rezervēt projektam nepieciešamos līdzekļus, — Rīgu, Jūrmalu, Ventspili, Jelgavu, Rēzekni un Liepāju. Kad VARAM sāks strādāt ar mazajām pašvaldībām, kurās iedzīvotāju skaits ir ap divi tūkstoši, apmaksāt investīcijas tikai ar pašvaldību resursiem nevarēs. Tāpēc ir tuvākajos gados jāparedz pašvaldībām īpašas valsts budžeta dotācijas vides investīciju nodrošināšanai, uzsvēra V. Makarovs. Citādi lielās un bagātās pašvaldības tiks pie šīm investīcijām, bet Latvijas novados un mazpilsētās būs problēmas — ja pašvaldības uzņemsies īstenot kādu vides projektu, tas gulsies kā smags slogs uz iedzīvotāju pleciem. VARAM uzskata, ka maksājumiem par ūdeni un atkritumu apsaimniekošanu nevajadzētu pārsniegt 4 % no ģimenes ienākumiem.

Līdz šim pašvaldības no valsts budžeta kā dotāciju investīcijām gadā saņēma vidēji deviņus miljonus latu. Lai veiksmīgāk varētu realizēt vides un izglītības projektus arī tās pašvaldības, kuras pagaidām nespēj aizņemties līdzekļus, šo summu vajadzētu palielināt vismaz līdz piecpadsmit miljoniem latu, norādīja V. Makarovs.

VARAM valsts sekretāra vietnieks, Investīciju departamenta direktors Zigfrīds Brūvers informēja, ka Valsts investīciju programmas ietvaros 2001. gadā īstenoti 39 ministrijas vadītie un koordinētie investīciju projekti, no kuriem 30 īstenoti pašvaldībās, bet 9 — budžeta iestādēs. Pavisam vides aizsardzībā pērngad investēti 22,68 miljoni latu. Gandrīz pusi — 10,72 miljonus latu — ieguldījušas pašvaldības (šajā summā ietilpst arī saņemtie kredītlīdzekļi). Vislielākās investīcijas ieguldītas ūdenssaimniecības sakārtošanā — 17,46 miljoni latu. Bīstamo atkritumu apsaimniekošanas sistēmas izveidē investēti 1,88 miljoni, bet sadzīves atkritumu apsaimniekošanas projektos — 1,32 miljoni latu. Pārējie līdzekļi izmantoti, īstenojot reģionālās attīstības projektus un veicot institucionālās stiprināšanas pasākumus.

Kopš 2000. gada Latvijai lielu vides infrastruktūras projektu īstenošanai ir pieejami ES Strukturālās politikas pirmsiestāšanās finansu instrumenta — ISPA fonda — līdzekļi. Kā ļoti tālredzīgu soli Z. Brūvers vērtēja Latvijas valdības lēmumu, sākot ar 2000. gadu, ES līdzfinansēto projektu sagatavošanai no speciālā budžeta piešķirt divus miljonus latu. Tas ļāvis Latvijai īsā laikā veiksmīgi sagatavot projektu pieteikumus ISPA fonda līdzekļu izmantošanai.

Laikā no 2000. līdz 2006. gadam Latvijai no ISPA fonda vides sektora projektiem ir pieejami 92 miljoni latu. Līdz šim Eiropas Komisija (EK) Latvijas vides sektora projektiem ir piešķīrusi 65 miljonus latu, t.i., 25 latus uz vienu iedzīvotāju. Ar šo rādītāju Latvija kļuvusi par līderi kandidātvalstu vidū.

Apstiprināto projektu īstenošanai līdz šā gada beigām tiek plānots noslēgt astoņpadsmit līgumus par kopējo summu aptuveni 30 miljoni latu. Pašreiz norit konkursa procedūra astoņiem līgumiem, informēja Z. Brūvers.

Gatavojoties ES Kohēzijas fonda līdzekļu apgūšanai pēc iestāšanās ES, pašlaik Rīgā, Liepājā, Ventspilī un Daugavpilī notiek finansu un tehniskā izvērtēšana, lai precizētu ūdenssaimniecību sakārtošanai nepieciešamo investīciju apjomu. Pilsētās, kur iedzīvotāju ekvivalents ir 100 000 un vairāk, ES likumdošanas prasības ūdenssaimniecību sektorā jāievieš līdz 2008. gadam. No Kohēzijas fonda pieejamie līdzekļi trīsreiz pārsniegs ISPA fonda finansējumu, turklāt plānots, ka projektu īstenošanai varēs piesaistīt 85 % ES naudas, nevis 75 %, kā tas ir pašlaik. Līdz ar to slogs uz valsts un pašvaldību pleciem relatīvi būs mazāks, bet absolūtos skaitļos tomēr lielāks, jo pieaugs projektu kopsummas. Atliek cerēt, ka valsts institūcijas un pašvaldības spēs un pratīs izmantot ES radītās iespējas gūt finansējumu vides sakārtošanai Latvijā.

Marika Līdaka, “LV” tautsaimniecības redaktore