Kā mēs strādājam un domājam, kā strādāt

Lai Eiropas Savienībā ieguvēji būtu visi zemturi

Modris Goba, a/s “Agrofirma Tērvete” valdes priekšsēdētājs

Foto: Ieva Novicka

Pasaulē otra līdzīga uzņēmuma nav — par akciju sabiedrību “Agrofirma Tērvete” teic Modris Goba. Viņš šo saimniecību vada jau 12 gadus. No Latvijas lauksaimniecības uzņēmumiem lielākās nodokļu maksātājfirmas valdes priekšsēdētājs pirmajā brīdī gan nerada tāda labieša iespaidu, kurš būtu iespējis to, kas pirms daudziem gadsimtiem Tērvetē neizdevās zemgaļiem, — nosargāt šo vietu un saimnieciski to nostiprināt tiktāl, ka viņu nebiedē nedz Kanādas valdības naudas balstīti ārzemju lauksaimnieki turpat kaimiņos, nedz Eiropas Savienība pie apvāršņa.

Bagātības ārēju atribūtu pie Modra Gobas nemana, un, kad uzzini, ka priekšsēdētājs pats arī nav no “biezajiem”, viņa stāstītajā jāklausās gandrīz kā pasakā un jābrīnās, kā cilvēks, kurš apgalvo, ka nespēj priecāties viens pats un justies labi uz citu rēķina, ir spējis palikt par vadītāju valstī, kurā sociālās vienlīdzības izsapņoto utopiju minētajos 12 gados pilnīgi nomainījis cits princips: kamp, ko vari. Izrādās, pirmos gadus M. Gobam patiesi ir gājis gandrīz kā senajiem zemgaļiem viņu cīņās par zemi. Privatizācijas kaislības Tērvetē sita tik augstu vilni, ka M. Gobas varēja arī vairs nebūt šai pasaulē.

Tomēr paju biedru vairākuma atbalsts ļāva M. Gobam pretēji Latvijas laukos tolaik valdošajai tendencei nepieļaut lielsaimniecības sadrumstalošanu, tāpēc tagad “Tērvete” vairākās lauksaimnieciskās ražošanas jomās Latvijā ir ārpus konkurences. Paradoksāli, bet patlaban, stāvot uz Eiropas Savienības sliekšņa, Modra Gobas cilvēciskā rūpe ir visupirms par sīksaimniecību īpašniekiem. “Mūsu politiķi viņus ir krāpuši,” uzskata valdes priekšsēdētājs.

Valsts Modra Gobas veikumu ir novērtējusi, apbalvojot ar Triju zvaigžņu ordeni.

 

— Kas bijāt pirms “Tērvetes” ilggadējā priekšsēdētāja Viestura Gredzena amata pārņemšanas?

— Tad biju Latvijas kompartijas Dobeles rajona komitejas pirmais sekretārs. Domāju, ka komunists pēc būtības un pārliecības neesmu bijis nekad, to sapratu tieši Atmodas laikā, kad kļuva redzams, kas ir kas. Komunisti mani no šīs partijas izslēdza tajā pašā deviņdesmitajā gadā par, viņu skatījumā, nepieņemamu nostāju Latvijai tik izšķirošā laikā.

 

— Kura ir jūsu dzimtā puse?

— Tad jāsāk no sākuma. Esmu dzimis 1953. gada 8. jūnijā Dobelē, bērnību pavadīju Auros. Beidzu Dobeles 1. vidusskolu…

 

— Tur par jums ir ļoti labas atsauksmes…

— …un kā kolhoza “Auri” stipendiāts mācījos Latvijas Lauksaimniecības akadēmijā. Studiju laikā biju aktīvs cilvēks — sportoju, dziedāju vīru korī, spēlēju fakultātes estrādes ansamblī, piedalījos pasākumu rīkošanā. Laikam tāds cilvēks bija vajadzīgs komjaunatnei, taču, darba gaitas “Auros” uzsākot, mani apbēra ar piedāvājumiem kļūt par rajona komjaunatnes pirmo sekretāru. Toreiz atļāvos tādu pārkāpumu kā neaizbraukt uz pārrunām pie kompartijas centrālkomitejas sekretāra Vitālija Čemma. Četrus mēnešus mani lika mierā, bet tad partijas rajona komitejas pirmais sekretārs pasauca un teica: nav runa par to, vai jūs gribat vai negribat strādāt, runa ir par to, kad sāksit.

Aizgāju pie sava kolhoza priekšsēdētāja Raimonda Liekņa un jautāju viņa domas. Viņš teica: esi jauns cilvēks, tev visa dzīve priekšā. Laikam tev ir jāiet. Bet atceries, ka varbūt kādreiz tu vari kļūt nevienam nevajadzīgs. Šos vārdus vienmēr atcerēšos. Svarīgāk ir ne tikai priecāties par savu personisko labumu, bet būt vajadzīgam.

1979.gadā sāku strādāt par pirmo sekretāru. 1982.gadā partijas rajonu komitejās nodibināja lauksaimniecības nodaļas. Biju saistīts mazāk ar ideoloģiju, bet tieši ar lauksaimniecību. 1986.gadā mani tā laika pieņemtajā kārtībā pārcēla darbā uz Rīgu, uz kompartijas centrālkomitejas lauksaimniecības nodaļu. 1988.gada novembrī notika kompartijas rajonu komiteju konferences un komiteju vadības pārvēlēšanas. Dobelnieki vairākas reizes brauca pie manis uz Rīgu un aicināja pretendēt uz kompartijas Dobeles rajona komitejas pirmā sekretāra amatu, taču kompartijas centrālkomiteja vēlējās saglabāt šajā amatā iepriekšējo sekretāru Valdi Avotu, bet man paredzēja Ogres rajona komitejas pirmā sekretāra vietu.

Kādu dienu man pieprasīja Dobeles rajona avīzē publiski atteikties no pretenzijām atgriezties savā dzimtajā rajonā, ko klusībā tomēr cerēju. Tāpēc avīzē mana publikācija bija diplomātiska, visus tiltus nenojaucu. Tad bija tā, ka vienā dienā notika partijas konferences Ogrē un Dobelē. Kopā ar centrālkomitejas sekretāru Antonu Briļu biju Ogres konferencē, kad man piezvanīja no centrālkomitejas un informēja, ka Dobelē delegāti nobalsojuši par konferences apturēšanu ar prasību, lai es ierodos Dobelē. Spriedām, ko darīt, un Antons Briļs teica, ka man jābrauc uz Dobeli. Aizbraucu un tiku ievēlēts.

Dobelē par sekretāru man iznāca strādāt laikā, kad šādā amatā atrasties bija ļoti grūti un cilvēciski sarežģīti, bet kādam latvietim tas bija jādara. Dobelē bija padomju armijas tanku divīzijas štābs, politdaļa, lielas karaspēka daļas, spēcīga Valsts drošības komitejas nodaļa utt. Skatoties tā laika fotoattēlus, redzams, ka armija bija klāt visos pasākumos. No vienas puses, mani spieda nacionālradikāļi (toreiz pieredzēju arī to, cik viegli sabiedrību var samusināt ar lozungiem, kuru autori paši nekādi darītāji nebija), no otras — draudēja armija. Man bija jāmierina vieni un otri, lai nenotiktu konfrontācija, un saprātīgi jāiet uz priekšu Latvijas neatkarības virzienā. Šķita, ka visu, ko tolaik pārdzīvoju, nekad nevarēšu nevienam pārliecinoši izstāstīt — cik sarežģīti un grūti tas bija.

 

— Kurš kuru izvēlējās — jūs “Tērveti” vai “Tērvete” jūs?

— 1990.gada janvārī ilggadējais kolhoza priekšsēdētājs Viesturs Gredzens iesniedza atlūgumu it kā veselības stāvokļa dēļ, taču patiesībā vadītāja un kolektīva attiecības bija saspīlētas līdz pēdējai iespējai, un V. Gredzens droši vien saprata, ka sapulcē var tikt izbalsots. No 1990.gada janvāra “Tērvetei” it kā tika meklēts priekšsēdētājs. Runāja arī ar mani.

1990. gada 2. aprīlī, kā parasti, ierados darbā partijas komitejā. “Tērvetē” tajā dienā bija paredzēta sapulce, un kolhoznieki zvanīja man, aicinot tajā piedalīties. Lūdzu, lai visu izrunā un izlemj paši, bez manas klātbūtnes, un nonāk pie secinājuma, kas viņiem īsti vajadzīgs. Viņi tomēr teica, lai atbraucu uz sapulci. Aizbraucu un tiku ievēlēts. Bet tūlīt sākās īstās problēmas. Stājās spēkā likumi par lauksaimniecības uzņēmumu privatizāciju un zemes reformu. Likumi, kuri turpmākajos gados noveda Latvijas lauksaimniecību līdz kraham. Bija jāapsver, ko ar saimniecību darīt. Pirmkārt, bija jāizveido privatizācijas komisija, tai vajadzēja aprēķināt kapitāla daļas kolhozniekiem par nostrādātiem gadiem un mantisko ieguldījumu, ja tāds bija, jāsastāda mantas inventarizācijas saraksts, pēc kura jānošķir manta.

 

— Kuras tolaik bija spēcīgākās personības saimniecībā bez Viestura Gredzena un Aivara Brusa?

— Būvdarbu vadītājs Ivars Mierlauks, alus darītavas vadītāja Anita Krāģe, lopkopības vadītāja Velta Deņisova — tie bija galvenie speciālisti ap mani. Taču trūka ekonomistu, inženiertehnisko speciālistu, bija vajadzīgs vadītājs zirgaudzētavai. Privatizācijas laikā Aivars Bruss nešaubījās par savas saimniecības izveidošanu uz atgūto zemes īpašumu bāzes Tērvetē, arī viņa dēls Valters Bruss, kurš nedaudz pastrādāja par agronomu, pārgāja uz savu privātuzņēmumu, līdz ar to aktualizējās arī agronomu problēma. Vajadzēja sākt veidot savu komandu.

 

— Vai pats Tērvetē ko esat privatizējis?

— Zeme man mantota citā pusē, Auru pagastā 26 ha ar alkšņiem aizauguši, tanku kāpurķēdēm izvandīta platība bijušajā padomju armijas poligonā. Tērvetes pagastā man ir māja ar inventarizācijas vērtību 3000 latu, to nopirku, bet nav bijis laika tai nopietnāk ķerties klāt.

 

— Vai tas ir pareizi, ka sevi aizmirstat? Vadāt taču lielāko Latvijas lauksaimniecības uzņēmumu ar 2,5 miljonu latu apgrozījumu gadā.

— Nabagākais jau “Tērvetē” neesmu, bet privātā materiālā labklājība manā dzīvē nav galvenais. Īpaši neciešu pārmērības šajā ziņā, ar ko daudzi Latvijā publiski dižojas.

 

— Mūsdienu morālei netipiska rīcība.

— Jā, arī es tagad varēju būt miljonārs, jo tajā brīdī biju, rupji sakot, vistuvāk pie “siles”, man kā saimniecības vadītājam bija vislabākās pozīcijas privatizācijas procesa virzīšanai. Daudzu jo daudzu kolhozu un sovhozu vadītāji un vadošie speciālisti šo procesu virzīja par labu sev, arī daudzi ministriju un citu valsts institūciju ierēdņi līdzīgi lēti privatizēja uzņēmumus un citu valsts mantu par sertifikātiem un tagad, pārdodot ārzemniekiem, to pārvērš lielā naudā. Viņiem nebija šīs morāles — vai esmu tiesīgs piesavināties? Taču mans vērtējums tajā brīdī bija tāds — esmu šajā saimniecībā paaicināts, lai to vadītu, un man nav morālu tiesību ņemt citu daudzos gados radīto mantu sev. Nevaru justies labi, ja dzīvoju uz citu rēķina, lai gan kapitālisma princips ir — neviens nekļūst bagāts, ja kāds nepaliek nabags. Lai gan, ja visi dzīvo līdzīgi, tad drīzāk tuvojamies sociālismam. Bet Latvijā pašlaik nav ne sociālisma, ne normāla kapitālisma. Kapitālisms te izpaužas kā pilnīgi neregulēts un mežonīgs.

Jāteic, “Tērvetē” man nebija tik viegli neizmantot šo iespēju privatizēt. Pirmā privatizācijas komisija, ko vadīja Aivars Bruss, bija sastādījusi sarakstu, kas neatšķiras no tiem, kādi bija citos kolhozos. Pēc tā saimniecību varēja sadalīt sīkās daļās, kas pēc būtības bija bezjēdzīgi. Pat viss saimniecības nozaru speciālistu vieglais autotransports tika formulēts kā viena tehnoloģiskā vienība. Kāds to varēja paņemt un uzsist gaisā. Kad šis saraksts bija apstiprināts, drīz sākās... Daiga Ramona, kas bija tikai pāris gadus nostrādājusi saimniecībā, pieteicās uz alus darītavu. Tūlīt pēc tam uz to pieteicās arī Viesturs Gredzens, tad Aivars Bruss. Pēc tam Gredzens uzrakstīja iesniegumu par zirgaudzētavas privatizāciju.

 

— Un jūs tiešām nepieteicāties ne uz vienu objektu?

— Nepieteicos.

 

— Kāpēc tad privatizēt neļāvāt citiem, teiksim, Gredzenam par mūža darbu?

— Man nebija nekādu tiesību dalīt uzņēmuma mantu par lielākiem vai mazākiem nopelniem. Katrs bija pelnījis tik, cik saskaņā ar likumu viņam aprēķināts paju. Viesturam Gredzenam bija vislielākās pajas. Bet, ja saiet kopā, piemēram, 120 mazāku paju īpašnieki un domā citādi? Vai Viesturs Gredzens bija tiesīgs prasīt, lai viņam dod vairāk, nekā viņam pienācās?

Cilvēki sāka uztraukties, ka lielo paju īpašnieki savāks labāko. Savukārt es redzēju, ka man draud kļūšana par to vadītāju, kas aprok “Tērveti” — tad noteikti būtu daudz tādu, kas teiktu: atnāca Modris Goba un izputināja “Tērveti”.

Stingri apņēmos to nepieļaut: neņemšu citam piederošu mantu un nepieļaušu, lai kāds nedemokrātiski paņem vairāk, nekā viņam pienākas. Likumos meklējām iespējas nepieļaut saimniecības sadalīšanu un arī atradām: likumā bija teikts, ka mantas inventarizācijas sarakstu apstiprina paju īpašnieku pilnsapulce un ka šajā sarakstā jāiekļauj organizatoriski un tehnoloģiski nedalāmas vienības — bet nebija pateikts, kādām šīm vienībām jābūt. Nedalāma vienība var būt gan govs, gan ferma, gan dakšas... gan varbūt viss uzņēmums? Inventarizācijas sarakstu varēja sastādīt pavisam sīku un izvazāt saimniecību pa skrūvītei. “Tērvetes” vadība sagatavoja inventarizācijas saraksta projektu uz vienas lappuses, tajā pirmais objekts bija paju sabiedrība “Agrofirma Tērvete”.

Pilnsapulce atcēla iepriekšējo sarakstu un ar lielu balsu vairākumu apstiprināja jauno.

 

— Cik liela bija opozīcija?

— Opozīcijā bija četrpadsmit komats četri procenti. Diemžēl šī opozīcija nespēja demokrātiski izturēties pret sapulces pieņemto lēmumu un izvēlējās destruktīvu ceļu. Atrada prokuroru, tas uzrakstīja protestu (vēlāk viņš sarunā ar mani atzinās, ka toreizējā psiholoģiskajā gaisotnē pāršāvis pār strīpu): mums pēc mēneša jāsasauc ārkārtas sapulce un jāatceļ iepriekšējais lēmums par mantas inventarizācijas sarakstu, jo tas aizskarot kādas cilvēku daļas intereses un neļaujot viņiem privatizēt objektus. It kā pārējiem paju biedriem nebūtu interešu! Pēc vairākiem gadiem Latvijas Republikas Saeima, kad lielākā daļa valsts lauksaimniecības jau bija sagrauta, izdarīja grozījumus likumā par lauksaimniecības uzņēmumu privatizāciju uz papildu tiesībām kapitāla daļu īpašniekiem noteikt mantas inventarizācijas sarakstu, deva tiesības tai lemt arī par atsevišķu objektu nošķiršanas lietderību.

Bet 1993.gadā “Tērvetē” pilnsapulce sanāca un ar 90 procentiem balsu noraidīja prokurora protestu. Ar to arī principā tika izšķirts tālākais uzņēmuma liktenis. Tai pašā laikā ļoti daudzus ar pajām saistītos objektus nošķīrām. Sešos gados no paju sabiedrības tika nošķirti dzīvokļi, vecā mehāniskā darbnīca, lopi, tehnika — viss, kas lielražošanai bija bezperspektīvs, bet cilvēkiem noderīgs. Šāda mērķtiecīga un saprātīga mantas nošķiršana, kā arī pakāpeniska paju uzpirkšana no tiem, kuri vēlējās savu kapitāla daļu pārdot, turpinājās sešus gadus. Tajā pašā laikā lielražošanas uzņēmums strauji modernizējās un pieņēmās spēkā.

Kad ar prokurora protestu nekas netika panākts, 1994.gadā sākās nežēlīgs terors pret paju sabiedrību. Notika vairākas ļaunprātīgas dedzināšanas, kas bija vērstas galvenokārt uz lopkopības nozares sagraušanu, jo uz to neviens vēl nebija pieteicies. 7.marta naktī pēkšņi, it kā no elektrības, aizdegās zootehniķu kabinets, kur glabājās ganāmpulka uzskaites dokumenti. Pēc turpmākajiem notikumiem sapratu, ka šis ugunsgrēks nebija nejaušs. Tā paša gada septembrī aizdedzināja siena šķūni ar 1600 tonnām presēta siena. Mums tomēr izdevās ugunsgrēku lokalizēt, un ugunsdzēsēji teica, ka neatceroties otru gadījumu, kad siena šķūni būtu izdevies apdzēst. Dažu stundu laikā iznesām 300 tonnas presētā siena no šķūņa vidus. Ugunsgrēka laikā pazuda elektrība un telefona sakari. Pēc mēneša, oktobrī, dega siena šķūnis kompleksā “Tērces”. Decembrī aizdedzināja to šķūni, kas jau bija dedzis...

 

— Kāpēc?

— Es spriežu, ka tā bija neapmierinātība ar saimniecības privatizācijas gaitu. Mērķis bija, lai saimniecībā sāktos sajukums un rastos neuzticība pret vadību. Kā Tērvetes pagasta padomes sēdē, kura toreiz izskatīja dedzināšanas problēmu, teica pagasta deputāts Viesturs Gredzens — tērvetnieki dedzināšanu ir pelnījuši. Ja neļaus privatizēt objektus, degs ne tikai šķūņi, bet arī viss pārējais, un tauta runā, ka drīz būšot arī kāds līķis.

 

— Vai tas bija nopietni domāts?

— Nezinu. Varbūt Viesturs Gredzens nojauta, kas ir vainīgie un uz ko tie spējīgi. Nepieļauju domu un neticu, ka viņš pats tajā lietā bija iesaistīts, jo cilvēks, kurš tik daudzus gadus atdevis lauksaimniecībai, zina, cik smagi viss nāk, un tāpēc ko tādu nespētu. Īstajiem vainīgajiem ir cita pieredze, cita morāle, un šiem noziegumiem nav noilguma. Atceros arī gadījumu, kad, manuprāt, bija plānota izrēķināšanās ar mani. Man piezvanīja cilvēks no kādas vietas Kuldīgas rajonā, uzdevās par ekstrasensu, stāstīja — esot dzirdējis, ka mums degot, un teica: es zinu, kurš ir vainīgs. Jums jāatbrauc pie manis, aprunāsimies. Noskaidroju, ka māja, kur man būtu jābrauc, ir dziļi mežā, un nebraucu, bet nosūtīju turp divus džipus ar zemessargiem. Viens džips palika uz šosejas, otrs iebrauca mājā iekšā. Pagalmā stāvēja, šodienas leksikonā runājot, “biezo autiņš” un viens vīrs, kurš teicās neko nezinām. Tā laikam bija tā vieta, kur bija iecerēts mani kārtīgi pāraudzināt.

Lai novērstu teroru, trīs gadus visus siena šķūņus sargājām ar suņiem, pie katra objekta bija sargs, pagastam prasījām visus saimniecībā iebraucamos ceļus vakaros slēgt ar barjerām, jo pēc dedzināšanām bijām atraduši netālu no šķūņa ceļmalas zālītē mētājamies papīra lentes, ar kādām bankā aplīmē banknošu paciņas — skaidrs, ka izpildītais nodarījums ir bijis pasūtīts, un nauda turpat uz vietas sadalīta. Gadu pēc tam, 1995.gada septembrī, bija akciju sabiedrības pensionāru pasākums, kurā es teicu: šovakar beidzot varam mierīgi atpūsties, papriecāties, — un pulksten vienos naktī tika aizdedzināta salmu stirpa. Arī vēlāk esmu izjutis pret sevi vērstus draudus un slēptu viltīgu darbību, lai panāktu saimniecības vadības maiņu.

 

— Vai citur Latvijā kādam jūsu kolēģim bijis jāiesaistās tikpat asā cīņā par saimniecību?

— Nuja — parādās jauns šefs un neļauj privatizēt! Ne visur bija tik zemiski cilvēki, kam ceļas roka uz krimināli sodāmu rīcību. Šeit bija arī gadījums, ka dienu pirms Valsts prezidenta Gunta Ulmaņa vizītes saimniecībā tika nolauztas visas pirms gada stādītās ceļmalas liepiņas un manam darba kabinetam izdauzīti logi. Reiz bija iebrukums arī manā mājā.

 

— Vai jūsu sieva varēja izturēt šādu dzīvi?

— Viņa tagad dzīvo Rīgā.

 

— Tur jau drošāk. Pirmīt izteicāties, ka lauksaimniecība Latvijā ir sagrauta. Vai tiešām tā ir?

— Jā. Lauksaimniecības sagrāve Latvijā sākās ar to, ka lielsaimniecības vai saimniecības, kas pieder vairākiem īpašniekiem, — uzņēmējsabiedrības, laukos uzskatīja par nevēlamām, nepareizām, sarkanām vai vēl kaut kādām. Politika bija virzīta uz to, ka laukos jāatjauno ulmaņlaiku saimniecības struktūra.

Manuprāt, lauksaimniecības reforma bija politisks lēmums bez ekonomiska un finansiāla seguma. Turklāt spēlēts tika viltīgi — uz cilvēku jūtām, sludinot, ka jāatjauno ulmaņlaiku lauksaimniecība, jāatdod zemes īpašumi un jāļauj katram privatizēt savu daļu kolhoza īpašuma. Un tad, kad bija jāsāk šīs saplēstās ekonomiskās vienības apsaimniekošana, nebija neviena, kurš organizētu kooperācijas modeli, to saiti, kas savienotu to, kurš paņēmis traktoru, ar to, kurš paņēmis fermu, un nu katrs sitās par sevi.

Vai, teiksim, sašķeļ piensaimniecības tehnoloģisko kompleksu. Vienam tiek telīšu ferma, otram bullīši, trešajam slaucamās govis… Visa piena lopkopības aprite pagalam — viens grib telīti nokaut un vest uz gaļas kombinātu, otrs vēl ko darīt, govis tiek brāķētas, nav ar ko nomainīt ganāmpulku, tas iet postā, naudas, par ko nopirkt, nav… Pats sliktākais, ka izjaukto ekonomisko bāzi tuvākajos gados nebūs iespējams atjaunot.

Nākamais jautājums — zeme. Šobrīd Latvijas lauksaimniecības statūtsabiedrībās tikai 11 procenti to apsaimniekotās zemes pieder pašām firmām. Mums pieder jau vairāk nekā puse. Visi galvenie ražošanas objekti — zirgaudzētava, piena fermas, alusdarītava, darbnīca, kalte un citi — tagad atrodas uz akciju sabiedrībai piederošās zemes.

Kā to varēja sasniegt? Ja saimniecība būtu sadalīta, saimniecības cilvēki būtu palikuši bez zemes, jo “Tērvetē” strādājošie reformu sākumā pārsvarā bija cilvēki no citiem Latvijas reģioniem, kur bija arī viņu zemes īpašumi. Zemes reformas likums paredzēja piecu gadu lietošanas tiesības līdzšinējiem lietotājiem. Mēs pieprasījām visu saimniecības teritoriju pastāvīgā lietošanā. Šos piecus gadus strādājām ar zemes īpašumiem, demonstrējām savu lauksaimniecisko kultūru. Šķērslis mums bija kaimiņos izveidojies kanādiešu uzņēmums “Dobele Agra”, kurš šeit tika radīts it kā ar investīcijām Latvijas zemnieku atbalstam, bet faktiski tā bija ārzemju kapitāla ienākšana Latvijas auglīgākajās zemēs biznesa izvēršanai. Palīdzībai nebija jāizraugās un jānopērk pati auglīgākā zeme, uz kuras vairs nevar saimniekot vietējie zemnieki. Šobrīd šim uzņēmumam pieder jau ap 1200 ha zemes un tas pārdots tālāk citas valsts pilsoņiem.

 

— Ko viņi audzē?

— Kviešus, rapsi… Trakākais bija tas, ka viņi ar miljoniem Kanādas dolāru sāka konkurēt zemes tirgū ar vietējiem zemniekiem, tai skaitā ar “Agrofirmu Tērvete”. Turklāt viņiem bija priekšrocības, jo Latvijas likumdevēji parūpējās par to, lai juridiskās personas no valstīm, ar kurām bija noslēgts līgums par savstarpējo investīciju aizsardzību, varētu pavisam brīvi pirkt zemi. Mums, Latvijas uzņēmumam, īpašā procedūrā (nododot ap 600 paju īpašnieku pases Valsts uzņēmumu reģistram) bija jāpierāda, ka vismaz 51 procents uzņēmuma kapitāla pieder Latvijas pilsoņiem. Pazemojoši. Kamēr pierādījām, zaudējām vairāk nekā 100 ha, kurus tagad apstrādā minētie kaimiņi. Un cik naudas mums vajadzēja vēl papildus, lai nevienlīdzīgajā konkurencē paliktu uz savas zemes.

 

— Kurš bija tas, kas uzskatīja, ka Latvijā jāatjauno “ulmaņlaiku” lauksaimniecības struktūra?

— Tie, kas arī patlaban joprojām konsultē valdību. Šobrīd jau runā par iestāšanos Eiropas Savienībā, bet nu jau visos līmeņos izskan, ka mazajām saimniecībām nav nākotnes, bet pirms desmit gadiem aģitēja par pretējo.

Nekad neesmu teicis, ka zemes īpašuma atdošana mantiniekiem būtu nepareiza. Katrs konkrētais zemes īpašums bija reģistrēts “ulmaņlaiku” zemesgrāmatā, un tā jau ir mana kā saimniecības vadītāja problēma, vai es šo īpašumu nomāšu vai izpirkšu. Bet objektu, kas atrodas uz šīs zemes, sadalīšana bija kļūda. Cilvēks, kurš desmitiem gadu vergojis kolhozā un kuram nu paveras iespēja tikt, teiksim, pie ganāmpulka, tajā brīdī domā tikai par to, ka viņam būs piena nauda, bet nepadomā, ko prasa veterinārais darbs, ciltsdarbs, kādu zemi viņš ars, vai viņam būs traktors un vai zemes īpašnieks viņam to zemi ļaus apstrādāt… Bet vieta jau tukša nestāv. Tiklīdz lauksaimnieciskā ražošana sašaurinājās, tūlīt klāt bija lauksaimniecības produktu importētājfirmas. Izputinot ekonomisko bāzi, Latvija, kas bija pārtikas eksportētājvalsts, kļuvusi par tās importētāju. Mēs likumā atradām punktus, kas atļāva saglabāt firmu, tās ekonomisko bāzi. Tas ir pats svarīgākais.

Kopumā Latvijā lauksaimniecības stāvoklis pašlaik ir drūms, jo zemnieki savā starpā vienoties nevar un neprot. Nav iespējams veidot lielākas saimniecības, neatsakoties no absolūtām īpašumtiesībām.

 

— Kāpēc apgalvojāt, ka lielsaimniecības zemes reformas laikā un pēc tam tika uzskatītas par nevēlamām?

— Lai saprastu, kādas bija lielsaimniecību problēmas, jāsāk ar to, kas “Agrofirma Tērvete” ir tagad. Mēs šobrīd apsaimniekojam 3200 hektāru zemes, uz tās ražojam augkopības produkciju: 7 000 tonnu graudu, 8 000 tonnu cukurbiešu, 10 000 tonnu dažādu veidu lopbarības — zāli, kukurūzu… Ražojam alus miežus pārstrādei alus darītavā. Būtībā šī augkopības nozare uz trim tūkstošiem hektāru zemes ir viena liela saimniecība, ņemot tikai augkopības produkcijas ražošanu. Tālāk — piena lopkopība. Mums ir 700 slaucamas govis, ganāmpulka ataudzēšanas sistēma, iegūstam 4500 tonnu piena gadā un tādējādi esam lielākā piensaimniecība Latvijā. Vēl zirgaudzētava, alus darītava…

Lai šādu saimniecību normāli attīstītu, gadā jāiegulda 300 — 400 tūkstoši latu, ko mēs arī darām. Tad nu pretī paņemsim vienu saimniecību, kam ir 100 līdz 200 hektāru zemes un kas nodarbojas tikai ar viena veida augkopības ražošanu, audzē bietes vai graudus, un paskatīsimies, kādas iepriekšējos gados dažās pozīcijās bija subsīdijas laukos. Bija noteikts, ka viena juridiskā persona var saņemt subsīdijas par investīcijām līdz 100 000 latu, vienalga, vai firmai ir simt vai tūkstošiem hektāru zemes un cik tā maksā valstij nodokļus. Zemnieks katru gadu varēja dabūt 30 000 latu. Bet tāda statūtsabiedrība kā mūsējā, kurai, lai līdzvērtīgi attīstītos, ir jāiegulda daudz vairāk, arī var dabūt tikai tikpat daudz.

Vēl trakāk bija ar subsīdijām zemes pirkšanai. Tika noteikts, ka subsīdijas 30 procentu apmērā var saņemt zemes pirkšanai līdz 300 hektāriem. Bet mūsu firmai vajag desmit reižu vairāk, lai varētu ražot pašreizējos apjomos. Mēs ar sponsorētajiem zemniekiem taču bijām vienā zemes tirgū. Sarunājam reiz ar īpašnieku cenu — 300 lati par hektāru — un gribam pirkt, bet nākamajā rītā viņš pasaka: ziniet, man viens zemnieks piedāvā 400 latu, pārdošu viņam. Bet faktiski zemnieks viņam dod 280 latu, pārējos 30 procentus viņam piemaksā valsts. Mēs esam gatavi maksāt vairāk, bet kopā ar valsts subsīdijām mūs pārsola. Būtībā valsts subsīdijas iejaucas zemes tirgū, līdz ar to statūtsabiedrība šajā aspektā tiek diskriminēta.

 

— Vai tādā gadījumā šādu likumu nevar apiet, formāli sadaloties mazākās sabiedrībās?

— To var ģimenes saimniecība. Bet kā var sadalīties juridiska persona, kurā ir vairāki simti akcionāru?

 

— Kāpēc tad jūs neesat izputējuši?

— Tāpēc, ka cītīgi strādājam un domājam, kā strādāt.

 

— Cik nopietni saimniecības intereses skāra zemes reforma?

— Bijušā kolhoza “Tērvete” teritorijā bija vairāk nekā simt zemes īpašnieku. Padomju laikos šeit tika noraktas vairāk nekā sešdesmit viensētas un izveidoti lieli lauki. Tomēr visu zemi dabūja bijušie īpašnieki vai viņu mantinieki. Pēdējos desmit gados mēs cītīgi strādājam ar zemes īpašniekiem, konsolidējot laukus, jo Zemgalē lieli lauki ir loģiski. Nomājam, atpērkam, un no 3200 mūsu apsaimniekotajiem hektāriem zemes 1600 hektāru pieder akciju sabiedrībai.

 

— Vai ārvalstu investorus esat mēģinājuši piesaistīt?

— Šis uzņēmums simtprocentīgi pieder Latvijas pilsoņiem. Šeit nav nekādu ārzemju investīciju. Uzskatu, ka Latvijā lielākoties vērojamas nevis ārzemju investīcijas, bet tikai Latvijas uzņēmumu pārdošana. Investīcija varētu būt tad, ja ārzemnieks tikai iegulda latviešu uzņēmumā kapitāla daļas, 25 — 40 procentus. Pretējā gadījumā sākas pārdošana no rokas rokā. Jelgavas cukurfabrika savā laikā pieņēma 35 procentus angļu firmas investīciju, turklāt angļi visu akcionāru priekšā nozvērējās, ka nekad mūžā negribēs vairāk. Pagāja pāris gadu, un angļi izdarīja mežonīgu spiedienu uz akciju sabiedrību, lai akcionāri nobalsotu, ka angļi var iegādāties kontrolpaketi. Vesela juristu brigāde sēdēja sapulcē, kuru vadīju, piesējās par katru vārdu. Tomēr nepārdevāmies.

 

— Cik noprotu, no Eiropas Savienības “Agrofirma Tērvete” nebaidās?

— Ja Eiropas Savienība piešķirs Latvijai kvotas, mēs tur būsim iekšā. Cukurbiešu kvota mums jau tagad ir stabila, astoņtūkstoš tonnu gadā. Kviešu kvota, piena kvota... Taču — vai spēsim visu nokārtot atbilstoši Eiropas Savienības prasībām, ja Eiropa pati labāk, manuprāt, Latviju pilnībā apgādātu? Domāju, ka izjutīsim lielu spiedienu. Arī lielie uzņēmumi.

 

— Bet pārējie? Sīkzemnieki?

— Redziet, pārējie varētu noklausīties dažu politiķu grēksūdzi par to, ka viņi ir mānījuši tautu, aicinājuši viņus privatizēt un veidot mazās saimniecības, bet Eiropas Savienībā mazajiem vairs nebūs vietas un viņiem atliek cerēt uz to, ka Eiropas Savienība kādreiz varbūt maksās subsīdijas par to, ka zemi neapstrādā.

Kā Latgale izskatīsies Eiropas Savienībā, ja tur pašlaik vēl vietām cilvēki dzīvo bez elektrības. Latgale ir nabadzīgākais reģions Eiropā.

 

— Arī jūsu firmā algas nav īpaši lielas, vidēji tikai 140 latu.

— Nekur Latvijas laukos legāli maksātās algas nav lielākas. Varbūt kāds sezonas laikā maksā vairāk, bet ziemā darbiniekiem jāmeklē darbs citur. Mums šīs algas ir augu gadu, un nevienu reizi nopelnītās naudas izmaksa nav nokavēta.

 

— Vai nebaidāties, ka pēc Latvijas iestāšanās Eiropas Savienībā jūsu izmantoto tehniku izkonkurēs modernāka?

— Mēs esam paši nopelnījuši un paspējuši iegādāties ļoti mūsdienīgu lauksaimniecības tehniku, mūsu rīcībā ir modernie “John Deere”, “Kverneland”, “Amazone”, “Alfa Lefel” izstrādājumi. Šajā ziņā mēs varam teikt — jau esam Eiropā.

 

— Vai lielie alus darītāji neizkonkurēs jūsu alu?

— Pašlaik mūsu alusdarītavu gāž apkārt, tik liels ir pieprasījums. Mēs esam mazi, un man gandrīz katru dienu jāmēģina izskaidrot, kāpēc nevaram apmierināt visu pieprasījumu. Ar lielajiem nekonkurējam, mums ir sava tirgus niša, 2,5 līdz 3 procenti Latvijas tirgus.

 

— Vai Viestura Gredzena zirgus esat saglabājis?

— Par Viestura Gredzena zirgiem nezinu, bet, ja runa ir par Tērvetes zirgaudzētavas zirgiem, tad tie katru gadu dzimst jauni. Eiropas tirgus izvirza augstas prasības, un tikai ar veco potenciālu konkurēt nevar. Tāpēc mūsu rīcībā tagad ir visaugstākā līmeņa vaislas materiāls, kas ievests no tā tirgus, kur kā prece atgriežas iegūti pēcnācēji. Vispār staļļos viss ir stipri mainījies, modernizējies.

 

— Kā tikāt galā ar leikozi govju ganāmpulkā?

— Padomju laikos leikoze nebija problēma. Kad 1990.gadā sāku strādāt “Tērvetē”, ap 70 procentu ganāmpulka bija skārusi leikoze. Lai šo ganāmpulku neizkautu, saglabātu, bija jādomā, kā to izdarīt. Noriskējām ar profesores Ritas Kukaines izstrādāto pretleikozes vakcīnu. Lai gan veterinārais dienests pārmeta, ka mēs vakcinējam govis ar vakcīnu, kas Latvijā vēl nav apstiprināta, ganāmpulku tomēr neizkāvām. Tagad tas ir tīrs.

Vēl viena ražošanas nozare, ko esam attīstījuši tikai pēdējos piecos gados un kas tagad dod 20 procentus ienākumu, ir pašu ražotie konditorejas un kulinārijas izstrādājumi. Veikali, bāri, kafejnīcas. Tas mums ir labā līmenī, konkurējam ar lielveikaliem.

Tā nu mūsu peļņa veidojas no vairākām nozarēm. Ganībās zāle arī nemitīgi aug, ir laba piena nauda...

 

— Laba? Tā taču ir kritiski maza, trīs santīmi par litru.

— Trīs? Mums maksā vairāk nekā desmit santīmu. Ja varam piena kombinātam piedāvāt dienā 14 — 15 tonnas augstas kvalitātes piena ar vienu mašīnas braucienu, tad par to ir jāmaksā. Nevaru sūdzēties, jo esam ārpus konkurences. Saprotiet pati, cik izmaksā piena savākšana pa tāliem ceļiem no dažādiem maziem ražotājiem, kamēr mēs piedāvājam augtas kvalitātes pienu no vienas saimniecības.

 

— Vai jūs varētu apgādāt ar pienu visu Latviju?

— Tas būtu mazliet par traku teikts. Tagad Latvija reāli ražo 800 000 tonnu piena, bet tikai 420 000 tonnu no tā ir legāli piegādāts pārstrādes uzņēmumiem.

 

— Cik piena gadā saražojat?

— 4500 tonnu — divreiz vairāk nekā alu.

 

— Vai par jaunām darbības formām esat domājuši?

— Nē. Ir jānostiprina esošās nozares.

 

— Kas jūsu laukos ir stabilākā augkopības kultūra?

— Neapšaubāmi cukurbietes — tām ir kvota.

 

— Bijāt 6.Saeimas deputāts. Kas, jūsuprāt, Latvijai ir politiski svarīgākais, virzoties uz Eiropas Savienību?

— Ļoti vienkārši — nedrīkst pieļaut, ka Latvija iestājas Eiropas Savienībā, kamēr nav skaidrs, kas notiks ar Latvijas laukiem.

 

— Jūs taču Eiropas Savienība nebaida.

— Ja es šobrīd domātu tikai par sevi, nebūtu vadītājs. Eiropas Savienība ir ļoti nopietns jautājums visai Latvijai, nevis tikai katram atsevišķi. Nedod Dievs, ka valdošie politiķi atkal mēģinās tautai aizmālēt acis, domājot tikai par sevi, savu prestižu vai materiālo labumu. Ceru, ka lauku cilvēki otrreiz uz grābekļa neuzkāps.

 

— Kas sarunās ar Eiropas Savienību Latvijai būtu noteikti jāprasa?

— Pirmkārt, mums ir jāprasa, lai lauksaimnieciskās ražošanas kvotas mums tiek palielinātas desmit gadu posmā un tā varam sasniegt savu pašpatēriņa līmeni. Otrkārt, lai mēs sākotnēji uz vietas drīkstam patērēt arī to produkciju, kuru šobrīd saražo sīksaimniecībās, kurās ražošana neatbilst Eiropas standartiem. Protams, tai produkcijai, kas ies uz Eiropu, jāatbilst augstākajām prasībām, bet iekšējam tirgum varētu ļaut ražot pašiem un kāpināt ražošanu. Nevaram iesaldēt kvotu, kurā par pamatu ņemta situācija, kad ražošana nepārdomātu reformu dēļ laukos bija viszemākajā līmenī.

 

—Jūs taču pats kritizējāt politiku, kas bija vērsta uz sīksaimniecību veidošanu.

— Redziet, es sīkražotāju gribu aizstāvēt kā cilvēku. Viņš līdz Eiropas Savienībai vēl neapvienosies. Varētu uzskatīt, ka viņa aizstāvība ir uzspēlēta, bet uzskatu, ka sīkražotājam ir jādod iespēja — iespēja labot savas kļūdas. Valdībai viņiem būtu jāpasaka — Eiropas Savienībā sīksaimniecībām nav nākotnes, bet mēs, valdība, zinot, ka jūs kaut kādā mērā esat vīlušies reformu procesā, pacīnīsimies par to, lai jums būtu iespēja. Lai jums Eiropas Savienībā būtu vēl kādi pieci iespēju gadi, bet pēc tam gan, ja nebūsit izveidojušies, apvienojušies, tad būs jācīnās pašiem. Jums šo gadu laikā vai nu jāpamet lauksaimniecība, vai jākooperējas.

Citādi — ko valsts iesāks ar šiem cilvēkiem, kas nāks no izputējušām saimniecībām?

 

— Vai jūsu bērni nodarbojas ar lauksaimniecību?

— Nē, abi bērni ir rīdzinieki, tur arī strādā un mācās. Meita strādā Rīgā “Hansabankas” centra filiālē, vakar zvanīja man un teica, ka viņai piedāvā kārtējo paaugstinājumu. Vienlaikus viņa mācās trešajā kursā Banku augstskolā. Dēls strādā firmā “Vivacolour” un televīzijā, mācās neklātienē Latvijas Lauksaimniecības universitātē, bet ne lauksaimniecību.

 

— Vai atmiņas par reformu laiku esat domājis rakstīt?

— Man nekad nav paticis rakstīt papīrus. Zinu, ko tas nozīmē.

Intervēja Helēna Grīnberga

Turpmāk — vēl