Par NATO un drošību Eiropā un visur citur

NATO kandidātvalstu valdību vadītāju Rīgas sanāksmē 6. jūlijā norisinājās arī diskusija, uz kuru bija aicināts liels skaits dažādu nevalstisko organizāciju un akadēmisko aprindu pārstāvju no Eiropas valstīm un ASV. Diskusijas tēma: “Pēc Prāgas — skatījums uz NATO paplašināšanos: uzdevumi, attiecības un izaicinājumi”.

Viens no centrālajiem jautājumiem diskusijas laikā bija par NATO darbības efektivitāti un lēmumu pieņemšanas procedūrām, aliansē uzņemot vēl vismaz piecas vai septiņas jaunas dalībvalstis.

Viens no aspektiem šajā sakarā ir dalībvalstu bruņoto spēku militārās tehnikas un procedūru savietojamība un vienotība alianses uzdevumu izstrādē un izpildē. NATO parlamentārās asamblejas viceprezidents, Vācijas Bundestāga pārstāvis Markus Mekels norādīja, ka NATO kandidātvalstīm, gatavojoties dalībai aliansē, liela uzmanība jāpievērš militāro standartu savietojamībai. Tajā pašā laikā viņš atzina, ka pašā NATO ne vienmēr tiek ievēroti vienoti standarti, kas traucē kopīgu uzdevumu veikšanu.

Arī Francijas stratēģisko pētījumu fonda vadītājs Fransuā Heisbūrs atzina, ka viens no NATO efektīvas darbības pamatnosacījumiem ir savietojamība un tā ir svarīga ne tikai pašreizējām dalībvalstīm, bet arī tām valstīm, kuras tikai gatavojas iekļauties NATO un grib dot savu ieguldījumu, līdzdarbojoties dažādās NATO spēku operācijās.

Diskusijas laikā: Latvijas ārpolitikas institūta direktors Atis Lejiņš, ASV Ārlietu padomes pārstāvis Rons Asmuss, Francijas Stratēģisko pētījumu fonda vadītājs Fransuā Eisborgs (augšējā attēlā); Latvijas Universitātes profesors Aivars Stranga, bij. Polijas ārlietu ministrs profesors Broņislavs Geremeks, Stokholmas Starptautiskā miera pētniecības institūta vadītāja Alisana Beilsa (vidējā attēlu rindā); Pasaules Brīvo latviešu apvienības prezidents Jānis Kukainis, Itālijas parlamenta Ārlietu komisijas priekšsēdētājs Dr. Gustavo Selva, bij. Zviedrijas premjerministrs Karls Bilts (apakšējā attēlu rindā)

Meklējot iemeslus dažādu NATO valstu bruņoto spēku savietojamības problēmām, F. Heisbūrs minēja divas galvenās problēmas: pirmkārt, Eiropas valstis salīdzinājumā ar ASV pārāk maz resursu iegulda bruņoto spēku attīstībā, otrkārt, ASV bruņoto spēku struktūras vairs plaši neizmanto NATO standartus.

Tikai deviņi procenti ASV militāro struktūru izmanto apstiprinātos NATO standartus, apgalvoja F. Heisbūrs un norādīja, ka iepriekš dažādie standarti būtiski neietekmēja alianses darbību, taču Balkānu kampaņas laikā NATO spēki sastapušies ar šādām problēmām, jo katra valsts rīkojusies pēc saviem principiem.

Arī bijušais Polijas ārlietu ministrs Broņislavs Geremeks norādīja uz arvien pieaugošo NATO standartu neievērošanu atsevišķās dalībvalstīs un kā vienu no galvenajām problēmām minēja pieaugošo robežšķirtni attiecībās starp ASV un Eiropu.

Līdz ar to pamatotas problēmas rodas arī jaunajām valstīm, kuras iesaistās NATO operācijās un savus bruņotos spēkus cenšas veidot ciešā saskaņā ar NATO noteiktajiem standartiem.

Lai nodrošinātu NATO kā vienotu spēku ar vienotiem standartiem, M.Mekels aicināja nākamās dalībvalstis nesaraut savstarpējo sadarbību un ciešāk sadarboties ar esošajām dalībvalstīm, lai stiprinātu “Eiropas balsi” NATO struktūrās.

Diskusijas laikā daudz tika runāts arī par 11. septembra teroristu uzbrukumiem ASV un to, kā tie mainījuši gan NATO darbību, gan visu pasaules drošības sistēmu kopumā. Vācijas Bundestāga pārstāvis Markus Mekels norādīja, ka 11. septembra notikumi satricinājuši ne vien Ņujorku un Vašingtonu, bet visu brīvo pasauli, jo ievērojama ietekme jūtama arī tūrismā, aviopārvadājumu biznesā un citās tautsaimniecības jomās visā pasaulē. Šie uzbrukumi arī būtiski mainījuši vispārējo izpratni par drošību. Tuvākajā nākotnē būs jārada jaunas procedūras un institūcijas, lai sekmīgāk cīnītos ar jaunajiem draudiem — starptautisko terorismu.

Francijas stratēģisko pētījumu fonda vadītājs Fransuā Heisbūrs atzina, ka NATO ir kļuvusi par aktīvu dalībnieci cīņā ar starptautisko terorismu, tomēr tā nav galvenā institūcija šajā cīņā. 11. septembris pierādīja, ka Ziemeļatlantijas līguma 5. pants ir precīzi formulēts, bet izpratne par tā mērķi un būtību ir mainījusies, teica F. Heisbūrs.

Teroristu uzbrukumi ir likuši ievērojami mainīt arī gaidāmās Prāgas sanāksmes dienaskārtību. NATO paplašināšanās vairs nav vienīgais un pārliecinoši galvenais šīs tikšanās mērķis, atzina M. Mekels. Tikpat nozīmīgs ir kļuvis jautājums par cīņu pret pieaugošajiem terorisma draudiem un iespējamo masu iznīcināšanas ieroču lietošanu teroristu uzbrukumos. Prāgā tiks diskutēts arī par attiecību attīstību starp NATO un Krieviju, par sadarbību ar citām ārpus NATO esošajām partnervalstīm. Tomēr šie jaunie izaicinājumi tikai paplašinās Prāgas sanāksmes dienaskārtību un palielinās šīs tikšanās vēsturisko nozīmi, bet kandidātvalstīm nevajadzētu par to satraukties, jo lēmums par jaunu dalībvalstu uzņemšanu ir un būs Prāgas sammita svarīgākais uzdevums, prognozēja M. Mekels.

Vēsturnieks Aivars Stranga, analizējot NATO integrācijas attīstību Latvijā un citās kandidātvalstīs, pievērsa uzmanību tam, ka sabiedrībā ir visai pārliecinošs atbalsts integrācijai NATO, bet atbalsts dalībai ES — mazāks. A. Stranga šo situāciju skaidroja ar faktu, ka iedzīvotāji NATO saista ar drošību, kas ir skaidri izprotama, kamēr ES ir sarežģītāka un nav skaidri saskatāms drošības ieguvums. Tomēr dalība ES ir ļoti nepieciešama, lai spētu attīstīt šo drošību, teica A. Stranga.

Savukārt Stokholmas starptautiskā miera pētniecības institūta vadītāja Alisona Beilsa pauda viedokli, ka visi drošības jautājumi Eiropā būtu vieglāk risināmi, ja tiktu izveidota sinerģija drošības jautājumos starp ES un NATO. Kā vienu no lielākajiem šķēršļiem šādam risinājumam A. Beilsa minēja daudzu Rietumeiropas valstu politiskos aizspriedumus, kas saistīti ar savstarpējām attiecībām ar ASV, proti, dažas valstis ir noskaņotas vairāk atbalstīt NATO, kamēr citas — ES. Bet jaunajām un topošajām NATO dalībvalstīm un ES kandidātvalstīm nav šādu aizspriedumu, tāpēc pēc paplašināšanās ES un NATO sadarbība būs daudz iespējamāka, prognozēja A. Beilsa.

Diskusijas laikā tika runāts arī par iespējamo NATO tālāku paplašināšanos pēc Prāgas, proti, par nākamajām NATO robežvalstīm Austrumos — Krieviju, Baltkrieviju, Ukrainu, kā arī Kaukāza reģiona valstīm. Vairāki runātāji visai pozitīvi izteicās par ciešākas sadarbības attīstīšanu ar Ukrainu un iespējamo šīs valsts iesaistīšanos NATO tālākā nākotnē.

Bijušais Zviedrijas premjerministrs Karls Bilts atzina, ka viņš nevarot iedomāties, kā Ukraina varētu pievienoties NATO bez Krievijas līdzdalības vai cieša atbalsta. Tomēr vairāki citi diskusijas dalībnieki vērsa uzmanību uz to, ka ļoti līdzīga attieksme vēl tikai pirms dažiem gadiem bijusi par Baltijas valstu iespējamo iesaistīšanos NATO, bet šobrīd Latvija, Lietuva un Igaunija ir sekmīgākās kandidātvalstis, kuras visai noteikti šā gada nogalē tiks uzaicinātas pievienoties NATO.

Diskusijā netika izslēgta arī arvien ciešākas sadarbības attīstība starp NATO un Krieviju. F. Heisbūrs norādīja, ka nu jau kādu laiku visai sekmīgi funkcionē NATO un Krievijas kopīgā padome, caur kuru Krievija jau pašlaik zināmā mērā ir iesaistīta NATO, tādēļ jaunajā drošības situācijā pasaulē Krievijas līdzdalība NATO tālākā nākotnē nav nekas neiespējams.

Artis Nīgals, “LV” nozares redaktors