Ordeņa kavalieris Benjamiņš Jēgers

Silvijas Šteineres zīmējums

Par sevi, par dzīvi

Jau no agras bērnības esmu bijis liels grāmatu lasītājs un krājējs. Tāpat mani vienmēr saistījušas valodas, gan dzimtā, gan citu tautu. Šis apstāklis tad arī ietekmējis mana mūžā gaitas, it sevišķi trimdā.

Līdztekus vācu valodas un literatūras studijām Latvijas Universitātē studēju arī baltu valodas. Man ir bijusi liela laime būt izcilu skolotāju skolniekam. No tiem ar cieņu un pateicību še minu tikai Jāni Endzelīnu un Edīti Hauzenbergu–Šturmu, kas mani audzinājuši cienīt un mīlēt latviešu valodu.

Nonācis trimdā Getingenā, turpināju turienes universitātē savas baltu valodu studijas pie izcilā salīdzināmās valodniecības pārstāvja E.Hermana ( Hermann ), kas docēja arī baltu valodas. Somugru valodas (somu un ungāru valoda) mani saistīja ar savu — mums neparasto — struktūru un sanskrits kā senās indiešu kultūras liecinieks.

Ieradies 1951.gadā Ņujorkā, nolēmu pārskoloties par bibliotekāru, jo dabūt darbu kā valodniekam vai vācu valodas skolotājam toreiz bija gaužām grūti.

Kad biju ieguvis attiecīgo izglītību, manu valodas zināšanu dēļ, tad kļuvu par katalogizētāju, gan Midlberijas kolledžas — tā pazīstama vasarās kā izcila svešvalodu skola —, gan arī Jēlas universitātes bibliotēkā, kur beidzot biju moderno valodu un literatūras speciālists ( subject specialst ). Pamazām radās iespējas iepazīties ar vairākiem profesoriem, kas bija gatavi man palīdzēt ar ieteikumiem, ja es izšķirtos par skolotāja darbu kādā kolledžā. Atstāt bibliotekāra darbu man it sevišķi mudināja profesors Heronims Tichovskis, kas toreiz mācīja Konektikutas universitātē.

Tikšanās

Izcilajam latviešu valodniekam, bibliogrāfam, literatūrzinātniekam un pedagogam Benjamiņam Jēgeram 16.janvārī palika 85.gadi.

Jubilārs apcerē par savu dzīvi un darbu nosauc sevi par valodu un grāmatu gūstekni, kopš agras bērnības, kas arī noteicis visu viņa dzīvi, īpaši trimdā.

Ir daudz B.Jēgera pētījumu kā valodniecībā, tā grāmatniecībā. Īpaši atzīmējams viņa sastādītais 16. un 17.gs. veclatviešu iespiedumu saraksts, kā arī pirmā akadēmiski izglītotā latvieša Jāņa Reitera (1635.? — 1695.?) Tēvreižu krājuma un Bībeles tulkojuma parauga atrašana ārzemju bibliotēkās un to publicēšana faksimilizdevumos līdz ar komentāriem un apcerēm. B.Jēgers uzskata: "Ja Reiteram nebūtu izdevies pārtulkot un laist klajā visu bībeli, tad mūsu valoda, cik tā bībeles valodas ietekmēta, būtu droši vien savā attīstībā gājusi citus ceļus, nekā tos nospraudis vācietis Ernests Gliks."

Tomēr B.Jēgera veikumā īpaša vērtība ir pieciem skaistiem sējumiem Latvijas karoga krāsā ar lakonisku virsrakstu — "Latviešu trimdas izdevumu bibliogrāfija".

Grāmatnieku un bibliotēkas darbinieku vidū tas tiek dēvēts par Jēgera rādītāju un lietots ikdienā kā rokasgrāmata. Šī izdevuma nozīme ir nepārvērtējama ne tikai praktiskā, bet arī emocionālā nozīmē. Tas ir trimdas latviešu zinātnes, mākslas, mūzikas, literatūras, sadzīves, sabiedriskās darbības koncentrēts atspoguļojums; pats autors izsakās šādi: ".. pēc simts gadiem šī grāmata būs daudz vērtīgāka, nekā tas likās laika biedriem. (..) vai vienīgi bibliogrāfija būs tā, kas vēl paaudžu paaudzēs liecinās par viņu darbu latviešu trimdas, kultūras laukā tad, kad visas citas pēdas par viņu darbu un nereti darbi paši jau sen būs pagaisuši."

Bibliotēkās pēc Jēgera rādītāja tiek komplektēti un papildināti trimdas izdevumi, lai tie tomēr nepagaistu.

Pavisam ir reģistrēti 11 250 izdevumi, un autors katra sējuma priekšvārdā pateicas visiem, kas palīdzējuši darbā, īpaši Megdalēnei Rozentālei un Lilijai Dunsdorfai.

"Trimda sākās ar 1940.gada 17.jūniju, kad beidza pastāvēt neatkarīgā Latvija, un beidzās ar 1991.gada 21.augustu, kad Latvijas Republikas Augstākā padome nolēma noteikt, ka Latvija ir atkal neatkarīga. Ar to, vismaz formāli, trimda ir izbeigusies, "raksta B.Jēgers rādītāja pēdējā sējumā līdz ar vēlējumu, lai bibliogrāfi Latvijā turpinātu kopīgo darbu.

Novērtējot B.Jēgera veikumu, nedrīkst aizmirst, ka milzīgais darbs kopš 1957.gada ir veikts bez atlīdzības, protams, ārpus tiešā darba. Savāktas ziņas ne tikai par latviešu grāmatām un brošūrām, bet arī par periodiku, notīm, kartēm, programmām, katalogiem. Kā secināms no bibliogrāfijas palīgrādītājiem par izdošanas vietām, tad pagaidām vienīgi Āfrikā un Antarktīdā nav izdotas latviešu grāmatas vai to tulkojumi. Līdz ar to var tikai aptuveni atskārst, kāds milzu darbs ir bijis jāveic, lai aptvertu visus latviešu izdevumus pasaulē, izņemot Latviju, kaut gan visas domas, cerības un pūles ir bijušas veltītas vienīgi tai. I. sējumā ir reģistrētas tikai 100 izdošanas vietas, bet turpmākā laikā šis skaits ir daudzkārt pieaudzis, jo ik vietā, kur latvieši apmetušies, veidojies kultūras darbs līdz ar periodikas un grāmatu izdevumiem. Un tas viss ir reģistrēts, klasificēts un ar teicamu palīgrādītāju palīdzību ļoti viegli atrodams. Gan draudžu ziņojumi un skolu grāmatas, gan Nacionālā fonda politiskie izdevumi ar satriecošo Ihese names accuse (šie vārdi apsūdz), gan ļoti plašais daiļliteratūras grāmatu saraksts, gan vērtīgie periodiskie rakstu krājumi, kā arhīvs, Acta Baltica , Acta Latgalica līdz ar sējumu satura atklājumu. Visu daudzveidību nosaukt neiespējami. Vēl pieminami Dziesmu svētku izdevumi un daudzo nometņu ziņas. Ja grāmatu autori bijuši jautras dabas un titullapu noformējuši oriģināli, tas parādās arī Jēgera rādītājā, piemēram, Poem pa kulšen — Āz aplams dzīvs lusts 1937.gad vasre ventiņ gāls pilste Ventspile meņdmes viene jone uzrāvs Piltans brīvkungs Alant Vils. A bēdem un bad kųdmes 1947.gadzieme vāc zems Eslingene ilg un atsjemdmes gar bildem mudžnjes Diev Putniš Birzgaļ Reins.

Katrā sējumā aizvien ievietoti vecāki, agrāk neaprakstīti izdevumi. Tā pēdējā sējumā ir reģistrēta 1946. vai pat agrāk uz vācu veidlapas "Flugangsage" tukšās puses nodrukātā nošu lapiņa — Mediņš Jānis. Tev mūžam dzīvot, Latvija!

Velga Kince — speciāli "Latvijas Vēstnesim"

"Latviešu literatūras darbinieki pasaulē"