Par NATO, Baltiju, Krieviju un Ameriku

Stratēģisko un starptautisko pētījumu centra (ASV) padomnieks Zbigņevs Bžezinskis:

Foto: A.F.I.

Kad es sāku runāt par vienas Baltijas valsts uzņemšanu, darīju to ļoti apzināti, lai pieradinātu Amerikas sabiedrisko domu un politisko eliti pie idejas, ka Baltijas valsts varētu būt NATO. Tagad doma par triju Baltijas valstu dalību, manuprāt, ir kļuvusi pieņemama, bet nesenais lēmums izveidot apvienoto NATO un Krievijas padomi ir noņēmis pēdējās bažas un šķēršļus. Savā ziņā krievi paši, manuprāt, negribot palīdzējuši kliedēt dažas atlikušās šaubas.

Vienīgais risks ir, ka pēdējā brīdī var rasties sajūta, ka viena vai otra nepilda pilnā mērā rīcības plānu dalībai NATO. Taču šo rīcības plānu izpilde pašlaik tiek rūpīgi uzraudzīta, un kopumā ir sajūta, ka progress ir bijis apmierinošs. Īstais pārbaudījums, manuprāt, nāks ar ratificēšanu. Ratificēšana var nebūt tik ātra kā iepriekšējā gadījumā un, visticamāk, būs daudz skrupulozāka, vērtējot, vai ir sasniegta pilnīga atbilstība dalības kritērijiem.

Ratifikācijas procesa aizkavēšanās var nebūt saistīta ar atšķirīgu tā sākuma datumu noteikšanu, bet gan ar daudz skrupulozāku izvērtēšanu nekā iepriekšējā reizē. Piemēram, dažiem senatoriem, kuri atbalsta paplašināšanu, rodas jautājumi par tik lielas paplašināšanas iespaidu uz NATO, un viņi pauž bažas par iespēju, ka dažu valstu atbilstības pakāpe dalības nosacījumiem pēc uzņemšanas varētu izrādīties nepietiekama. Daļēji šīs bažas izriet no daļējas neapmierinātības ar dažu iepriekšējā reizē uzņemto valstu atbilstību.

Ja runājam par attiecībām ar Krieviju, tām ir divas dimensijas. Viena attiecas uz un ir atkarīga no tā, cik lielā mēra Krievija pati ir gatava veidot konstruktīvākas attiecības ar eiroatlantisko sistēmu – kā šīs sistēmas papildinājums, taču ne kā tās dominējošs spēks.

Un otra attiecas uz pakāpi, kādā krievi izvēlētos sadarboties kā jaunākais partneris ar Savienotajām Valstīm konfliktā ar «terorismu». Šī otrā dimensija varētu radīt situāciju, kurā atsevišķos šā kara pret terorismu aspektos krievi varētu būt saistīti ar mums ciešāk nekā daži no eiropiešiem. Tas ir iespējams. Un tas varētu ar laiku radīt zināmu spriedzi tiešajās divpusējās Amerikas un Eiropas attiecībās. Amerikā daži pauž pret Rietumeiropu arvien kritiskākus uzskatus, tāpēc tiem varētu šķist pievilcīga ideja par kaut kādu antiislāmisku savienību ar krieviem. Un ir daži krievu politiķi, ieskaitot arī trakos, piemēram, Žirinovski, kurš tradicionāli bijis ļoti antiamerikānisks, taču var un patiesībā jau ir ļāvies idejai par antiislamisku koalīciju.

Savienoto Valstu interese par Baltijas valstīm nav atvasinājums no to pievienošanās vai nepievienošanās NATO. Šī interese izriet no pārliecības, ka Eiropas drošība ir svarīga Amerikas drošībai. Taču Eiropas ģeogrāfiskā un politiskā definīcija mainās un turpinās mainīties.

Kad es sāku iesaistīties Amerikas politiskajā dzīvē un Amerikas ārpolitikas veidošanā, vārdu «Eiropa» patiesībā attiecinājām tikai uz dažām Rietumeiropas valstīm. Runājot par «Austrumeiropu», domājām visu, kas atradās uz austrumiem no Elbas. Pašlaik, sakot «Eiropa», domājam pamatā visu no Lisabonas līdz Helsinku līcim, bet tā ietvaros izšķiram «Rietumeiropu», kas jau ir Eiropas Savienībā, un «Centrāleiropu», kas arvien vairāk ir NATO un arvien vairāk būs ES, un «Austrumeiropu», ar ko tagad tiek domāta Krievija, Ukraina, Gruzija, Azerbaidžāna.

Pasauli vairs neapdraud kataklizmisks, apokaliptisks karš. Taču to stāvokli varēja dēvēt par metastabilitāti, kas ir fizikas termins, ar ko raksturo stāvokli, kas ir stabils, pirms nesāk vibrēt; tad šī vibrācija izraisa sprādzienu. Šodien esam citādā situācijā. Šī ir tāda kā periodisku, vidēja līmeņa, potenciāli lielāku zemestrīču situācija dažādās pasaules daļās. Divpolārā īstenība ar apokaliptisko iespēju ir beigusies, taču tās vietā ir iestājusies globāla nestabilitāte ar cita citu pastiprinošām ārdošām tendencēm. ASV loma šajā vidē ir mēģināt palīdzēt organizēt starptautisko sabiedrību tādā veidā, kas ļautu šo satricinājumu avotus pakāpeniski absorbēt un tad kliedēt. Vai Buša administrācijai ir pietiekami plašs redzējums? Par to ir pāragri spriest.

Es teiktu, ka kopumā pēc 11.septembra tā ir ļoti šauri koncentrējusies uz vienu jautājumu – terorismu. Tai būs jāpaplašina skatījums. Jo nevar globālās nestabilitātes problēmu loku reducēt vienīgi līdz terorisma jautājumam. Un nevar šo jautājumu risināt tikai labā un ļaunā sadursmes jēdzienos, semiteoloģiskos jēdzienos. Tas ir daudz sarežģītāks jautājums. Aiz katra terora akta ir ne tikai terorists, bet ir arī politiska dilemma. Šos jautājumus nevar reducēt līdz bažām tikai par terorismu. Jo, ja tā darītu, varētu pieredzēt, ka virkne pasaules valdību paziņotu par pievienošanos karam pret terorismu antiterorisma vārdā, taču ar nolūku apspiest savus oponentus, pasludinot to par cīņu pret terorismu. Mēs redzam to notiekam Čečenijā, redzam to vēl vairākos citos gadījumos.

“DIENA”