Dziesmotie karogi draudzības mastos

No IV Ziemeļu un Baltijas valstu Dziesmu svētku dienasgrāmatas

Nobeigums. Sākums

“LV” 27.06.2002., Nr.96;

“LV” 09.07.2002., Nr.103

Festivāla karogs ceļos uz Somiju, kas būs nākamo svētku saimniece

Šoreiz Daina Raituma ir kopā ar Rīgas Latviešu biedrības kori. Daudziem vēl atmiņā viņas organizētās ciemu dienas Ogrē pirmajos Ziemeļu un Baltijas valstu Dziesmu svētkos

Dziesmas sasaucas ar zvanu spēli

Lillehammeres kora uzstāšanos Seno pulksteņu muzeja pagalmā pēkšņi pārtrauc melodiska zvanu spēle. Ir tieši 12 dienā, un zvanu solo skan ilgi un spoži. Vai tur sit un zvana daudzie muzeja pulksteņi? Nē, izrādās, ka zvani skan no blakus esošā pasta nama, kur tie uzstādīti Atmodas sākumā un tagad spēlējot svētdienās un svētkos. Šai vietā pirmo reizi ticis pacelts atdzimušās Lietuvas sarkanzaļidzeltenais karogs un atskaņota nacionālā himna. Cilvēkiem te patīk pulcēties. Pagalmu nožogo augsta sēta, pilsētas trokšņi un kņada paliek aiz ziedošo liepu vainagiem. Uz zaļās terases sasēdušās meitenes košos brunčos. Viņas gaida savu uznācienu. Pavisam te šodien dziedās 23 kori no Igaunijas, Somijas un Norvēģijas, tepat no dažādiem Lietuvas novadiem un, protams, no Latvijas, jo latviešu dziedātāju ir visvairāk, viņus var sastapt visur, kur notiek kāds koncerts vai sadziedāšanās. Te katram kolektīvam atvēlētas tikai 15 minūtes, tāpēc dziesmas tie izraudzījušies tā, lai vislabāk parādītu gan savas tautas tradīciju, gan kora īpatnību.

Ar latgaliešu dziesmām publiku priecina Krāslavas Latviešu biedrības jauktais koris. Kā stāsta diriģente Olga Grecka, Latviešu biedrība pilsētā atdzimusi līdz ar Atmodu. Un tūlīt dibinājusi arī savu kori, lai gan biedrības namu vēl līdz šim laikam nav izdevies atgūt. Ar naudu palīdzot rajona padome, ar padomu — Dziesmu svētku virsdiriģente Terēzija Broka: “Viņa ar mātes mīlestību rūpējas par visiem Preiļu, Daugavpils un Krāslavas apvidus koriem. Brauc uz mēģinājumiem, palīdz diriģentiem. Nevienus Dziesmu svētkus neesam izlaiduši. Piedalījāmies pat Rīgas astoņsimtgades svētkos. Gatavojamies nākamās vasaras lielajiem Dziesmu svētkiem, pirmo atlases kārtu jau esam izturējuši.” Pašlaik korī ir 60 dziedātāju, uz Klaipēdu atbraukuši 40. Starp viņiem ir ģimnāzijas audzēkņi un skolotāji, zemnieki un mājsaimnieces. Korī pārstāvētas dažādas profesijas un dažādas paaudzes. Pats iepriecinošākais — pēctecība. Un ir sava Mūzikas skola. Kā atzīst diriģente, bez tās korim Dziesmu svētku repertuārs būtu par smagu.

Jāsteidz uz Mākslinieku nama pagalmu, kur mūsu kori sadziedas ar dāņiem, zviedriem un islandiešiem, un tad vēl uz Atdzimšanas lakumu. Līdz pat pieciem pēcpusdienā, kad vairākās zālēs sāksies reprezentācijas koru koncerti, dziesmās viļņojas visa pilsēta abos Danes krastos. Bet klaipēdiešu ģimene, kas redz, ka neesam vietējie, mudina kaut uz brītiņu ieskatīties arī muzejā. Interesants ir jau pats nams. Tas kādreiz piederējis angļu tirgotājam Simsonam. Muzejs te atvērts ap 1985. gadu. Tas esot profesora Jakilaiša lolojums. Saukts tiek par seno (vai dažkārt antīko) pulksteņu muzeju, bet pulksteņi te ir visdažādākie — arī visjaunākie un modernākie. Divos stāvos daudzo zāļu vitrīnās, skapjos un plauktos gozējas senie ķīniešu uguns pulksteņi, eiropiešu sveces un indiešu eļļas pulksteņi, zvaigžņu, saules un ūdens pulksteņi, elektromehāniskie un elektromagnētiskie, kvarca, kvantu un vēl visvisādi laikrāži. Te ir sienas, rokas, galda un kabatas pulksteņi, ko izgatavojuši slaveni angļu, franču, zviedru un šveiciešu meistari. Dažādi laikmeti un stili, arī rokoko un jūgendstils. Lielajiem sienas pulksteņiem katram sava balss. Lai visi reizē nesistu, tie noregulēti tā, ka katrs rāda savu laiku. Dziesmu svētki nav īstais brīdis pamatīgākai ekspozīcijas apskatei, bet der zināt, ka te tāds apbrīnojams muzejs ir. Jo bieži vien Klaipēdu pazīstam vien kā vietu, no kurienes ar prāmi vai kuģīti var tikt pāri Kuršu jomai uz slaveno Jūras muzeju, Delfināriju un Kuršu kāpām.

Kopkoris dzied astoņās valodās, bet vislabāk — latviski

Triju Baltijas valstu un piecu Ziemeļvalstu amatierkori pārstāv savu tautu kordziedāšanas tradīcijas un gadu no gada veido saskanīgāku kopkori, kas oriģinālvalodā izpilda pa divām dziesmām no katras valsts. Kā atzīst mūsu dziedātāji, krietni grūtāk par nošu rakstu esot iemācīties skandināvu, it sevišķi islandiešu, dziesmu vārdus. Baltiešu dziesmas liekoties arī dzīvākas, ekspresīvākas. Šoreiz visus dziedātājus savaldzinājusi lietuviešu tautas dziesma “Dzērvīte”. Mūsu “Pūt, vējiņi!” pirmajos Dziesmu svētkos Rīgā tika iecelta festivāla dziesmas godā, un kopkoris ar to tagad atklāj katrus svētkus. Un allaž to diriģē festivāla krusttēvs Imants Kokars. Virsdiriģenta Jāņa Zirņa vadībā kopkoris bez pavadījuma dzied latviešu tautas dziesmu “Redz, kur jāja div’ bajāri” Jāņa Kalniņa apdarē. Vareni izskan Aldoņa Kalniņa dziesma “Dzimtene, mūzika mūžīgā” ar Ziedoņa Purva vārdiem. Rodas iespaids, ka visi dziedātāji brīnišķīgi prot latviešu valodu un mūsu dziesmas patīk vislabāk. Izrādās, mums ir līdzīgi kā tai anekdotē ar dvīņiem, kas mājās priecīgi paziņojuši, ka klasē viņu mamma atzīta par visskaistāko, proti, par viņu balsojuši divi, kamēr citām ticis tikai pa vienai balsij. Šajā festivālā Norvēģiju pārstāv 544, Dāniju — 99, Somiju — 151, Zviedriju — 161, Islandi — 14, Igauniju — 300, Lietuvu — 1114, bet Latviju — 1452 dziedātāji. Kāds tad brīnums, ka kopkoris skan tik latviski!

Kā atzīst Valsts tautas mākslas centra kora mūzikas speciāliste Mārīte Puriņa, šie skaitļi nebūt nav biedējoši. Līdzīgi tie bijuši arī iepriekšējos festivālos, un tiem nav vērojama tendence samazināties. Latvija kopā ar Zviedriju bija festivāla iniciatores, tāpēc mums gluži dabiski jājūt lielāka atbildība par kopkora kvantitāti un kvalitāti. Iepriecina tas, ka nemazinās Latvijas koristu, komponistu un diriģentu interese par festivālu un griba tajā piedalīties.

Jāsaka, ka Mārīte Puriņa visiem mūsu koristiem šajos svētkos bija gluži vai mātes vietā. Viņai bija uzticēts vadīt Latvijas koru līdzdalību festivālā. Kaut gan Mārīte pie starptautiska projekta ķērās pirmo reizi, pirmie kucēni nebija jāslīcina. Kopā ar savām palīdzēm sekmīgi tikusi galā ar koru reģistrēšanu, dalībnieku skaita precizēšanu un atšķirīgajiem finansēšanas modeļiem, viņa Klaipēdā ieradās ar ideāli sakārtotu grāmatvedību, ko nespēja nojaukt nekādas organizatoriskas kļūmes no festivāla saimnieku puses. Ik pasākumā izpaudās mūsu koru disciplinētība un labā koordinācija. Kaut vai tādā reizē kā sastāšanās svētku gājienam. Redzot, cik raiti un skaisti savas rindas izkārto mūsu lielā dziedātāju saime, bet daudz mazākas delegācijas netiek un netiek ar to galā, vēl un vēl reizi bija jādomā par mūsu Dziesmu svētkiem — cik daudz laba gan tie mums iemācījuši! Tie ir tik lieliski organizēti, ka tiklab dalībniekiem, kā klausītājiem liekas — viss notiek pats no sevis. Bet galvenais jau, protams, ir pati dziedāšana. Un Imants Kokars atzīst, ka šajā festivālā kopkoris muzicējis pakāpīti labāk nekā iepriekšējos svētkos.

Meistarības latiņu ceļot aizvien augstāk

Jau kopš pašiem festivāla sākumiem amatierkoru kopdziedāšana te iet roku rokā ar dalībvalstu labāko koru reprezentāciju un to diriģentu rīkotajām meistardarbnīcām un semināriem. Mūzikas centra zāle izrādījās par mazu, lai uzņemtu visus profesionālos mūziķus un interesentus, kas vēlējās būt klāt seminārā, ko vadīja maestro Māris Sirmais, muzicējot kopā ar Valsts kora “Latvija” māksliniekiem. Tas notika pirms kora solokoncerta, kurā skanēja lielākoties garīgā mūzika, mūsdienu latviešu autoru darbi. Māris Sirmais pastāstīja, ka augustā notiks jau piektais starptautiskais garīgās mūzikas festivāls, ko organizē koris “Latvija”. Tā repertuārā ir ļoti daudzi pasaulē pazīstami opusi un arī latviešu komponistu jaunākie darbi. Kā nozīmīgu Latvijas mūzikas dzīves notikumu diriģents minēja trīs lielos darbus, ko sakarā ar Rīgas astoņsimtgadi trim galvenajām konfesijām — pareizticīgo, katoļu un luterāņu baznīcai — sacerējuši Georgs Pelēcis, Rihards Dubra un Maija Einfelde. Īsos vārdos viņš apbrīnojami trāpīgi un iejūtīgi raksturoja katra autora personību un katra skaņdarba muzikālās un arī garīgās kvalitātes.

Ļoti žēl, ka “Latvijas” un Igaunijas Nacionālā vīru kora kopīgais koncerts nenotika baznīcā, bet gan Zvejnieku kultūras pilī, kur akustika nav ne par mata tiesu labāka kā mūsu Kongresu pilī. Toties vietu skaits tur bija iespaidīgs un visiem iznāca pat kur apsēsties. Ko nevarēja teikt par Marijas Miera Ķēniņienes baznīcu, kur satikās visi reprezentācijas kori. Katrs sniedza savu programmu, un visi kopā Māra Sirmā vadībā pirmatskaņoja festivāla konkursā godalgoto Ilzes Arnes dziesmu “Hand holds hand” (“Roka roku rokā tur”) ar Andreja Eglīša dzeju. Tā bija konkursa prasība — ka vārdiem jābūt angļu vai latīņu valodā. Pēc Imanta Kokara domām, komponistei izdevies atrast īsto nervu, lai dziesmā justu gan tradīciju, gan laikmeta garu. Veiksmīgajā Veltas Sniķeres atdzejojumā frāze “hand holds hand” skan kā festivāla devīze, kā aicinājums sadoties rokās, iet draudzības ceļu.

Vai šī dziesma dzīvos, ieies koru repertuārā, to rādīs laiks, saka Māris Sirmais. Bet notikums ir jau tas, ka labākie Baltijas un Ziemeļvalstu kori ir šo partitūru dzirdējuši un iepazinuši. Viņš šī festivāla ideju uzskata par lielisku un novēl tam turpināties un pieņemties spēkā. Imants Kokars ir pārliecināts, ka tā arī būs. Festivāls turpināsies, ja tiks uzturēta un celta aizvien augstāk kvalitātes latiņa. Un tādas mākslinieciskās kvalitātes, kādas Māris Sirmais ar kori “Latvija” apliecinājis Pētera Vaska dramatiskā skaņdarba “Litene” izpildījumā, līdz šim festivālā nebija sasniegtas. Publika un profesionāļi ar sajūsmu uzņēma arī Igaunijas Nacionālo vīru kori Antsa Sotsa vadībā un Ērika Vestberga vokālo ansambli no Zviedrijas. Tāpat kā “Latvija”, tie spoži apliecināja savu māksliniecisko varēšanu un augsto līmeni visplašākajā amplitūdā — no nacionālās folkloras un klasikas līdz jaunākajai 21. gadsimta mūzikai.

Mājās ar uzvaru, bet bez auto

Festivāla pēdējās dienas programma sākās ar koru konkursu Klaipēdas Universitātē. Te ir jauka koncertzāle ar koka paneļu sienām, vitrāžām visos deviņos logos, diviem kroņlukturiem, baltu flīģeli un jaukām ērģelītēm. Savus pieteikumus uzturējuši spēkā tikai četri kori — divi no Latvijas un pa vienam no Lietuvas un Norvēģijas. Žūrijā ir “neieinteresēto” valstu pārstāvji, un to vada zviedru diriģents Ēriks Vestbergs. Ik kolektīvu piesaka festivāla mākslinieciskais vadītājs, diriģents un mūzikas dzīves organizētājs Alfonss Vildžūns. Un viņš to dara tik mīļi, ka zālē no pirmā mirkļa iemājo savstarpējas uzticības un labvēlības gars. Visas sirdis atveras labai mūzikai, un tā te skan. Kori dzied labāko no sava nacionālā repertuāra. Kā obligātais skaņdarbs izraudzīts pazīstamā lietuviešu komponista Jona Tamuļoņa “Ave Maria”. Kad to dzied lietuviešu “Suvalkija”, šķiet, ka labāk vairs nevar. Tad nāk norvēģu “Jubileumskoret” ar savām krāsām. Augstu debesīs garu paceļ Jāņa Zirņa vadītais Dobeles skolotāju koris “Sidrabe”. Un pašu pilnību sasniedz jaunais diriģents Mārtiņš Ozoliņš ar savu “Sonori”. Autors vēlāk žurnālistiem izsakās, ka tik brīnišķīgu izpildījumu viņš nekad vēl neesot dzirdējis. Ļoti žēl, ka Lietuvā acīmredzot nav pieņemts līdz ar dziesmu godināt arī komponistu. Publikai katrā ziņā būtu bijis interesanti sveikt autoru un varbūt dzirdēt viņu kādu vārdu sakām. Mēs par viņa klātbūtni zālē uzzinājām tikai pēc konkursa, kad lielākā daļa klausītāju jau bija izklīdusi. Cik skaista tomēr ir mūsu paraža dāvināt svētkos ziedus! Kā komponists būtu pelnījis rozes vai margrietiņas par muzikāli tik bagātīgo partitūru, kas četru koru priekšnesumā izskanēja gandrīz vai kā četri dažādi darbi!

Tai pašā vakarā festivāla izskaņā tika apbalvoti konkursa laureāti. Otro vietu izcīnījusi “Sidrabe”, pirmo — “Sonore”. Puiši savu diriģentu meta gaisā gluži kā mūsu Dziesmu svētkos, uzvarētājiem uzgavilēja lielais kopkoris un klausītāji. Mārtiņa Ozoliņa priekus gan jau mirkli vēlāk aptumšoja tas bēdīgais fakts, ka viņa automašīna pa koncerta laiku bija nozagta.

Šai ziņā varbūt vēl skumjāka bija ziņa, ka apzagti arī tālāki ciemiņi. Bez sava transporta līdzekļa palika zviedru baznīcas koris, kura autobuss tika nozagts pašā pilsētas centrā gaišā dienas laikā. Par to rakstīja pat Klaipēdas pilsētas avīze un laikraksts “Lietuvos Rytas”. Tie par festivālu publicēja vairākas informācijas. Arī ziņu par neveiksmīgo norvēģu peldētāju. Trīsdesmit septiņus gadus vecais norvēģu korists Mike Borkass bija devies Baltijas jūras viļņos, kaut gan krastā bija izlikts melnais brīdinājuma karogs. Peldētājs iekļuva zemūdens straumē, un tā nesa viņu jūrā. Kad lietuviešu glābēji iznesa vīru krastā, viņš jau bija bez samaņas. Pēc brīža atguvies, viņš šo nosauca par savu otro dzimšanas dienu. Mike no visas sirds pateicās glābējiem un atzinās, ka arī pats strādā glābšanas stacijā.

Katrā zemē svētkiem nāk klāt kaut kas jauns, tie kļūst aizvien kuplāki, kārtējā intervijā saka maestro Imants Kokars. Viņa dižās idejas ar smaidu un pacietīgu darbu droši balsta kolēģes Aira Birziņa (pa kreisi) un Mārīte Puriņa no Valsts tautas mākslas centra. Tūlīt uz podestiem stāsies “Sonores” dziedātāji. It kā paredzēdams kora spožo uzvaru festivāla konkursā, Alfonss Vildžūns to piesaka dziļi izjustiem vārdiem Foto: Jānis Polis — “Latvijas Vēstnesim”

Turpmāk svētkiem — savs Kārtības rullis

Tik daudzveidīga mūzika nebija skanējusi nevienā no iepriekšējiem festivāliem: korāļi un mesas, slavinājums vējam (norvēģi) un pērkonam (igauņi), tautasdziesmas un visu astoņu dalībvalstu komponistu jaunākie skaņdarbi, Igaunijas vīru laikmetīgā parodija “Politisko partiju spēles”, starptautiskā tūkstošbalsīgā kopkora a cappella dziesmas un performances kopā ar dejotājiem, brīnišķīgais lietuviešu bērnu koris un tā joprojām. Ik vakarus līdz vēlai nakts stundai — džeza mūzika un danči, labāko džeza grupu paraugstundas un vēl, un vēl.

Bet, kad kopkoris bija nodziedājis lietuviešu “Trīs dienas, trīs naktis”, kas nu piebiedrojusies tā sauktajām festivāla dziesmām, kopā sanāca dalībvalstu nacionālo organizācijas komiteju vai centru vadītāji, lai apspriestos par Ziemeļvalstu un Baltijas dziesmu svētku kustības turpmāko gaitu. Valsts tautas mākslas centra vecākā kora lietu speciāliste, vairāku koru vadītāja un mūsu Dziesmu svētku virsdiriģente Aira Birziņa pastāstīja: “Latviju šajā apspriedē pārstāvēja mūsu centra direktors Jānis Kurpnieks un festivāla iniciators Imants Kokars. Nebija pārstāvēta Islande, jo uz svētkiem bija atbraukuši tikai koristi. Viņiem koru asociācija vēl ir ļoti vāja. Tātad apspriedās triju Baltijas un četru Ziemeļvalstu koru dzīves organizatori. Tika pieņemts šo kopīgo Dziesmu svētku nolikums jeb Kārtības rullis. Kaut gan festivāls notiek jau kopš 1995. gada, tāda līdz šim nebija. Šajā pamatdokumentā fiksēti festivāla mērķi, iezīmēti kordziedāšanas tradīciju attīstības un tālākās izglītības ceļi un svarīgākie nākotnes uzdevumi. Tāpat kā līdz šim festivāls notiks ik pēc diviem vai trim gadiem, raugoties, lai tas nesakristu ar dziesmu svētkiem Baltijas valstīs.”

Ziemeļu un Baltijas valstu Dziesmu svētku karogs no Klaipēdas aizceļoja uz Somiju, kur notiks nākamie svētki.

Aina Rozeniece, “LV” speciālkorespondente,  pēc Klaipēdas