Par diskusiju “Latvijas piensaimniecība ceļā uz ES. Problēmas un neskaidrie jautājumi”

Lai analizētu pašreizējo situāciju piensaimniecības nozarē un rastu atbildes uz neskaidriem jautājumiem saistībā ar Latvijas virzību uz Eiropas Savienību (ES), a/s “Rīgas piena kombināts” vadība 10. jūlijā uz diskusiju par tēmu “Latvijas piensaimniecība ceļā uz ES. Problēmas un neskaidrie jautājumi” aicināja speciālistus no Zemkopības ministrijas (ZM), Ekonomikas ministrijas (EM), kā arī pārstāvjus no piena pārstrādes uzņēmumiem un pašus piena ražotājus.

28. jūnijā Briselē ES puse oficiāli iesniedza Latvijai savu pozīciju sadaļā “Lauksaimniecība”. Līdz ar to uzskatāms, ka ir sāktas konkrētas sarunas par Latvijas iestāšanās ES nosacījumiem lauksaimniecības nozarē. Pirmās oficiālās tehniskās konsultācijas par ES iestāšanās sarunu sadaļu “Lauksaimniecība” notika 3. jūlijā. Tajās piedalījās arī ZM valsts sekretāra vietnieks Marģers Krams. Diskusijas dalībniekus viņš iepazīstināja gan ar ZM komentāriem par ES pozīciju, gan ar Latvijas puses argumentiem, aizstāvot savu nostāju sarunās ar Eiropas Komisijas (EK) pārstāvjiem.

Jau janvārī, iepazīstoties ar ES pozīcijas projektu, ZM uzsvēra, ka ir nepieciešams nodrošināt godīgu konkurenci starp visiem savienības tirgus dalībniekiem. Baltijas valstīm nav pieņemams tas, ka par atskaites periodu ražošanas kvotu aprēķināšanai izraudzīta deviņdesmito gadu otrā puse, jo šis laika posms neataino īsteno lauksaimniecības potenciālu, turklāt netiek ņemts vērā nozares restrukturizācijas process, kas noritēja deviņdesmito gadu sākumā, kā arī Krievijas finansu krīzes iespaids uz Baltiju, sacīja M. Krams.

Latvijas pozīcijas galvenie principi sarunu nostājas dokumentā ir — radīt priekšnosacījumus mūsu valsts lauksaimniecības sektora veiksmīgai attīstībai vienotajā ES ekonomiskajā telpā ar līdztiesīgiem nosacījumiem, paredzēt racionālus ražošanas apjomus, kas atbilst vietējā tirgus nodrošināšanas līmenim, nodrošināt zemju racionālu apsaimniekošanu un veicināt nodarbinātību laukos.

Piensaimniecības nozarē strādājošiem viens no aktuālākajiem jautājumiem saistībā ar iestāšanos ES ir piena kvotas. Latvijas pozīcijas dokumentā pieprasītais ikgadējais garantētais apjoms (kvota) ir 1,2 miljoni tonnu, no kurām 900 000 tonnu ir piegādes kvota pārstrādei, bet 300 000 tonnu — tiešās pārdošanas kvota. Turpretī ES piedāvātā kvota ir 489 500 tonnas. Vidēji ik gadus šāds daudzums piena tika nodots pārstrādei laikā no 1995. līdz 1999. gadam.

Latvijas lielākā problēma, cenšoties ES ierēdņiem pierādīt kvotu apjoma palielināšanas nepieciešamību, ir tā, ka trūkst informācijas par tieši, piemēram, kaimiņam vai tirgū pārdotā piena daudzumu. Tāpēc ZM uzskata, ka būtu vajadzīgs ieviest obligātu saražotā piena deklarēšanu. Šāda prakse ir ES, kur lauksaimnieki līdz 15. maijam iesniedz deklarāciju par tiešajā tirdzniecībā realizēto pienu. Pamatojoties uz deklarācijām, tiek aprēķināta piena kvota nākamajam periodam, pastāstīja M. Krams.

Ja ražošanas kvota tiktu noteikta tādā līmenī, kā to pašreiz piedāvā ES, Latvija uz apjomu rēķina zaudētu lielu naudas masu, ko diezin vai spēs kompensēt ieguvums no piena iepirkuma cenas paaugstinājuma. Turklāt par 88 tūkstošiem jeb 43 % samazinātos govju skaits, par 11 tūkstošiem hektāru — lauksaimniecībā izmantojamo zemju platības, bet par 5,3% — nodarbinātība.

Rīgas piena kombināta ģenerāldirektors Jānis Skvarnovičs savā uzrunā uzsvēra, ka piena nozares sektori ir jāskata vienoti, jo nozare funkcionē tikai tad, ja tā darbojas kā nedalīta sistēma, kurā ietilpst piena ražotājs, pārstrādātājs un patērētājs. Šādai uztverei ir jāatspoguļojas arī likumdošanā. Patlaban Latvijā ir spēkā dažādi segmentāri normatīvie akti, turklāt tajos ietverto normu ievērošanas kontrole ir nepilnīga, uzskata J. Skvarnovičs.

Raksturojot pasaules tendences piena pārstrādes uzņēmumu darbībā, J. Skvarnovičs prognozēja, ka starptautiskā mēroga nozares koncentrācija skars arī Latviju. Patlaban piena pārstrādes nozare mūsu valstī ir sadrumstalota — šeit darbojas ap 60 piena pārstrādes uzņēmumu un veidojas aizvien jauni, bet diez vai tiem visiem ir nākotne. Ir aprēķināts, ka ekonomiski izdevīgi ir piegādāt pienu no vietām, kas atrodas 300 kilometru rādiusā. Tātad nevienam lielam uzņēmumam nebūs problēmu darboties Latvijas mērogos, uzskata J. Skvarnovičs. Pagaidām lielajiem pasaules piena pārstrādes uzņēmumiem intereses par Latviju nav, jo potenciālos investorus atbaida nesakārtotība nozarē.

Uzņēmuma vadītājs par vienu no svarīgākajiem atbildīgo institūciju šībrīža uzdevumiem uzskata pilnīgas un adekvātas informācijas par ES prasībām sniegšanu. Īpaši tas attiecas uz tām normām, kas nav iestrādātas nacionālajā likumdošanā, bet kas stāsies spēkā līdz ar pievienošanos savienībai.

Detalizētu situācijas raksturojumu piensaimniecības nozarē savā ziņojumā sniedza Lauksaimniecības statūtsabiedrību asociācijas valdes priekšsēdētājs Jūlijs Beļavnieks (runa publicēta atsevišķi).

Lai apzinātu neskaidro jautājumu spektru, pirms pasākuma tā rīkotāji bija veikuši nozares speciālistu aptauju, tādēļ diskusija ritēja spraigi. Uz jautājumiem par piena ražošanu un kvalitāti, kā arī par dzīvnieku labturības prasībām atbildēja ZM Veterinārā un pārtikas departamenta Veterinārās nodaļas vadītāja Kristīna Šteina. Daudz precizējamu nianšu atklājās 2001. gada 20. novembrī Ministru kabineta sēdē apstiprinātajos “Piena, apstrādāta piena un piena produktu aprites noteikumos”. Šajā dokumentā ietvertas ES direktīvu normas, tomēr vairākas prasības formulētas nepilnīgi vai interpretējami. Dažas no tām ir stingrākas nekā ES direktīvās definētās. Tālab ZM šobrīd gatavo grozījumus šajos noteikumos, informēja K. Šteina.

Raksturojot piena kvotu piešķiršanas nosacījumus, ZM Lauksaimniecības nozaru un pārstrādes attīstības departamenta direktore Ziedone Bērziņa uzsvēra Piena ražotāju reģistra izveides nozīmīgumu. Diemžēl šobrīd ziņas par pārstrādei nodoto pienu sniedz tikai 26 uzņēmumi, bet no šīs informācijas būs atkarīgs piešķirto kvotu apjoms.

Vairāki no jautājumiem, ko vēlējās precizēt diskusijas dalībnieki, būtu skaidri, ja jau tagad būtu iespējams iepazīties ar ES regulām, kas Latvijā tieši tiks pārņemtas pēc pievienošanās savienībai. Tādēļ būtu lietderīgi izplatīt regulu tulkojumus, atzina Z. Bērziņa.

EM Ārējās tirdzniecības departamenta direktores vietnieks Aivars Gulbis kliedēja klātesošo bažas par to, vai visi atzītie piena pārstrādes uzņēmumi neatkarīgi no darbības specifikas vai saražotās produkcijas apjoma varēs realizēt savu preci ES vienotajā tirgū. To varēs darīt jebkurš atzīts eksportētājs, kas to spēs.

EM Ārējās tirdzniecības departamenta direktore Ingūna Berķe pastāstīja, ka 1999. gadā tika apstiprināta “Latvijas ārējās tirdzniecības nacionālā programma”. 2000. un 2001. gadā finansējums šīs programmas īstenošanai tika piešķirts, diemžēl šogad atbalsta vairs nav. Tomēr EM speciālisti ir pārliecināti par valsts lielajiem ieguvumiem no eksporta veicināšanas, tādēļ šogad izstrādāta “Ārējo ekonomisko pārstāvniecību programma”, ko īstenojot tuvākajos gados paredzēts atvērt desmit ekonomiskās pārstāvniecības dažādas valstīs. Tas sekmētu jaunu noieta tirgu atrašanu.

Summējot lauksaimniecības ieguvumus un zaudējumus pēc iestāšanās ES, M. Krams atzina, ka vislielākais atbalsts tiks piešķirts lauku apvidu attīstībai, bet piensaimniecības nozares ieguvums būs tieši atkarīgs no piešķirto kvotu apjoma, tāpēc Latvijai ir jāizdara viss, lai to izdotos iegūt iespējami tuvu pozīcijas dokumentā prasītajam.

Marika Līdaka, “LV” tautsaimniecības redaktore