Piena ražošana Latvijā: prioritāte un problēma

Jūlijs Beļavnieks, Lauksaimniecības statūtsabiedrību asociācijas valdes priekšsēdētājs

Lauksaimniecības statūtsabiedrību asociācijas valdes priekšsēdētāja Jūlija Beļavnieka runa diskusijā “Latvijas piensaimniecība ceļā uz Eiropas Savienību. Problēmas un neskaidrie jautājumi” Rīgā 2002. gada 10.jūlijā

Pateicoties labvēlīgajiem klimatiskajiem apstākļiem un zemnieku ieinteresētībai, aizvadītajā gadsimtā piena lopkopība Latvijā izveidojās par galveno lauksaimniecības nozari. Tā ne tikai pilnībā nodrošināja valsts iekšējo pieprasījumu pēc piena un tā produktiem, bet deva iespēju ievērojamus daudzumus, galvenokārt sviesta, eksportēt.

1938. gadā govju skaits Latvijā bija sasniedzis 856 000, bet saražotā piena daudzums — 1 715 000 tonnu. Neraugoties uz plaši izvērsto ciltsdarbu un panākumiem Latvijas brūnās govju šķirnes izkopšanā, vidējais izslaukums valstī tomēr saglabājās zems — 1938./1939. saimniecības gadā — 2014 kg no govs.

Pēc otrā pasaules kara un piespiedu kolektivizācijas Latvijā jūtami samazinājās gan lopu skaits, gan piena ražošana. Tikai astoņdesmito gadu sākumā tika sasniegti piena ražošanas pirmskara rādītāji, bet govju skaits pirmskara gadu līmeni tā arī nesasniedza.

Jūtamu triecienu Latvijas piensaimniecība saņēma deviņdesmito gadu sākumā, kad tika realizēta piespiedu dekolektivizācija. Šajā laikā tika grauta ne vien iepriekšējā laukos izveidojusies ekonomiskā sistēma, bet arī tās laikā radītā materiālā bāze, ieskaitot ganāmpulku masveida izkaušanu. No 544 000 slaucamajām govīm, kas 1990. gada sākumā atradās visu kategoriju saimniecībās, 1998. gadā bija atlikušas tikai 242 000, to kopējam skaitam tātad samazinoties par vairāk nekā 300 000 jeb par 55,5 %. Attiecīgi samazinājās arī piena ražošana — no 1 893 000 tonnām 1990. gadā līdz 952 000 tonnām 1998. gadā.

Lai situāciju stabilizētu, tika izstrādāta Lauksaimniecības attīstības koncepcija un Lauku attīstības programma, ko Saeima akceptēja 1998. gada jūnijā. Savukārt uz šo dokumentu pamata tika izstrādāti “Lauksaimniecības un tās nozaru attīstības programmas pamati “, kur piensaimniecība tika definēta kā prioritārā nozare ar ievērojamu ražošanas un eksporta potenciālu.

Attiecībā uz nozares attīstības iespējām un vīzijām dokumentā tika paredzēts, ka tuvākajos sešos septiņos gados Latvijas lauksaimnieki var palielināt piena ražošanas apjomu vismaz par vienu miljonu tonnu piena, kopumā iegūstot divus miljonus tonnu piena gadā. Tiesa, dokumentā ir piebilde, ka ražošanas apjomu pieaugums noteikti saistāms ar produkcijas eksporta iespējām un tirgus aizsardzību.

Iepriekš citētais dokuments lieku reizi pierāda, kāda vērtība ir programmām un koncepcijām, ja tām neseko praktiski valstiski pasākumi izvirzīto mērķu un ieceru īstenošanai.

Joprojām netiek pildīta Lauksaimniecības likumā ietvertā prasība par lauksaimniecības produkcijas un lauksaimniecībā izmantoto ražojumu un pakalpojumu cenu un tarifu paritātes nodrošināšanu. Attiecībā uz piena ražotājiem pārstrādes uzņēmumi joprojām neīsteno plaši reklamēto principu “Par visu jāmaksā tik, cik tas maksā”. Aizbildinoties ar nespēju dārgāk pārdot saražoto produkciju, pārstrādes uzņēmumi attiecīgi “regulē” piena iepirkuma cenas, kas savukārt laukos nerada motivāciju palielināt lopu skaitu un ražot vairāk. Tāpēc arī pēc 1998. gada “iedvesmojošo” dokumentu pieņemšanas ekonomisko sarežģījumu dēļ turpināja likvidēties savulaik izveidotās paju sabiedrības un SIA, vienlaikus tika likvidēti arī šo saimniecību ganāmpulki. Arī daudzas zemnieku un piemājas saimniecības vai nu vispār pārtrauca piena ražošanu, vai arī samazināja govju skaitu.

Tāpēc iecerētā piena ražošanas pieauguma vietā turpinājās tā samazināšanās (no 952 000 t 1998. gadā līdz 825 000 t 2000. gadā). Attiecīgi ir samazinājies arī slaucamo govju skaits — no 242,1 tūkst. 1998. gadā līdz 204,5 tūkst. 2000. gada beigās. Šeit gan jāpiebilst, ka pēdējos divos trijos gados vairs nav novērojama tālāka piena ražošanas un govju skaita samazināšanās (šie rādītāji ir stabilizējušies attiecīgi 825— 840 tūkst. tonnu piena un 205 000 govju robežās).

Mūsu valsts neapdomīgi realizētās lauksaimniecības politikas un iekšējā tirgus neaizsargāšanas rezultāts ir tāds, ka patlaban sarunās par iestāšanos Eiropas Savienībā (ES) Latvijai ir visai sarežģīti pamatot pieprasītās piena ražošanas kvotas, tāpat kā sējumu platības un ar tām saistītos atbalsta maksājumus.

Par mūsu situāciju liecina tas, ka pēc platības krietni mazākajā Igaunijā pienu ražo vairāk nekā Latvijā, tāpēc arī Igaunijai piedāvātā kvota par 74 000 tonnu pārsniedz mums piedāvāto. Savukārt Lietuvā patlaban gan pienu pārstrādes uzņēmumiem piegādā trīs reizes vairāk nekā Latvijā, gan arī dienvidu kaimiņiem piedāvātā piena kvota ir gandrīz trīs reizes lielāka. No saražotajiem piena produktiem Lietuva pusi patērē savā valstī, pusi eksportē. Salīdzinot ar Latviju, Lietuva eksportē attiecīgi 5— 8— 10 reizes vairāk fermentētā siera, sausā piena un sviesta. Tādus atšķirīgus rezultātus var izskaidrot ar Lietuvas valdības ilgtermiņa centieniem saglabāt lauksaimnieku ekonomisko motivāciju ražot lopkopības produkciju. Tāpēc, piemēram, Pasvales rajona lauksaimniecības sabiedrībā “Draugyste”, kas atrodas kaimiņos Bauskas rajonam, Mūsas upes krastā, visus izaudzētos graudus (arī kviešus) izmanto savas saimniecības govju un cūku ēdināšanai. Saimniecības vadība uzskata, ka, realizējot lēti saražoto pienu un gaļu, iespējams gūt lielāku peļņu nekā pārdodot graudus. Bet mūsu pusē — Bauskā tajā pašā laikā bija vērojams pretējais process: lopus likvidēja un pārorientējās uz kviešiem un cukurbietēm.

Latvija sarunās ar Eiropas Komisiju (EK) iestājas par to, lai mums tiktu dota iespēja pašu valstī saražot tradicionālos pārtikas produktus, tai skaitā pienu, iedzīvotāju nodrošināšanai nepieciešamajā daudzumā.

Atbilstoši Labklājības ministrijas izstrādātajiem normatīviem, minimālā piena un piena produktu vajadzība gadā ir 950 000 tonnu, savukārt fizioloģiskā vajadzība (pēc Lauksaimniecības attīstības 2001. gada programmas) ir 1 171 000 tonnas. Tas nozīmē, ka patlaban mēs ražojam tikai 86,8 % no minimālā jeb 70,4 % no iedzīvotāju fizioloģisko vajadzību nodrošināšanai nepieciešamā piena un piena produktu daudzuma.

Tātad Latvijas pieprasītā 1 200 000 tonnu piena kvota nav nekāds pārspīlējums, kā tas šķiet Briseles ierēdņiem.

Sarunās ar EK papildu sarežģījumus rada tas, ka Latvijā pēc oficiālās statistikas tikai nepilnus 50 % no saražotā piena pārdod pārstrādes uzņēmumiem (turpretī Lietuvā un Igaunijā šis rādītājs ir tuvu 70 %).Grūti būs pierādīt, ka pie mums 170 000 tonnu piena pārdod tieši patērētājiem. Ir tiesa, ka lielākā daļa piena lopu Latvijā atrodas nespecializētās saimniecībās, kurās pienu izlieto savām vajadzībām, daļu pārdod vietējā tirgū un tikai nelielu daļu pārdod pārstrādei.

Jāatzīst arī tas, ka līdz pat pēdējam laikam Latvijā nav sakārtota pārstrādei realizētā piena ticama uzskaite. Lai gan obligātu šādas informācijas iesniegšanu tagad nosaka Ministru kabineta noteikumi, cik zināms, ir piena pārstrādes uzņēmumi, kas šo prasību joprojām ignorē. Gala rezultātā cietēji būs tie ražotāji, kas pienu pārdod negodprātīgiem pārstrādes uzņēmumiem un ar tiem saistītiem starpniekiem — piena savācējiem (uzpircējiem).

Lauksaimniecības gada ziņojumā par 2000. gadu norādīts, ka Latvijā ir 4540 saimniecību ar govju skaitu vairāk par sešām katrā no šīm saimniecībām. Tajās atradās 70 975 govis jeb 35 % no govju kopskaita.

Analizējot datus par subsīdiju izmaksu piensaimniecības attīstībai 2001. gadā, var konstatēt, ka subsīdijas ir saņēmušas 3343 fiziskas un juridiskas personas par 51 365 govīm. Ja pieskaita tās pārraudzībā esošās govis, kuras atradās ganāmpulkos ar septiņām un vairāk govīm, bet par kurām nepiešķīra subsīdijas sakarā ar noteiktā minimālā izslaukuma līmeņa nesasniegšanu, tad jāsecina, ka pavisam Latvijā aptuveni 3500 ganāmpulkos ar septiņām un vairāk govīm atrodas ne vairāk kā 60 000 govju.

Tas nozīmē, ka līdz laikam, kad piena ražošana koncentrēsies fermās ar atbilstošu iekārtojumu un lielāku lopu skaitu, pašreizējiem sīkražotājiem kopīgi ar pārstrādes uzņēmumiem jāmeklē iespējas, kā saražot, strauji atdzesēt, uzglabāt un savākt kvalitatīvu, piena produktu ražošanai derīgu pienu. Pamācoša šajā ziņā varētu būt a/s “Rīgas piena kombināts” sadarbība ar Cēsu rajona Zosēnu pagasta piena ražotājiem, iekārtojot un ar atdzesēšanas iekārtām aprīkojot piena pieņemšanas — savākšanas punktu.

Konkrēts un visai plašs darbalauks šeit varētu būt pagastu lauksaimniecības biedrībām, kas ar attiecīgo pagastu vadītāju atbalstu varētu risināt praktiskus visus zemniekus interesējošus jautājumus, tai skaitā arī piena savākšanas un tālākas pārdošanas organizēšanu, iedzīvotāju izaudzēto lopu organizētu pārdošanu gaļas pārstrādes uzņēmumiem (izskaužot nelegālos gaļas, arī piena uzpircējus).

Savukārt, lai noskaidrotu pašreizējo un iespējamo govju skaitu potenciālo lielāko piena ražotāju saimniecību lopu mītnēs, to atbilstību ES prasībām attiecībā uz dzīvnieku labturību un citām veterināri sanitārajām prasībām, nepieciešamos celtniecības, rekonstrukcijas un remonta darbus un iepērkamās iekārtas, kā arī precizētu termiņus šo pasākumu veikšanai un tiem nepieciešamos līdzekļus, Zemkopības ministrijai kopīgi ar Lauku atbalsta dienestu pēc vienotas metodikas vajadzētu veikt vismaz visu subsīdiju saņēmēju piena fermu apsekošanu (anketēšanu).

Diemžēl ES pirmsiestāšanās SAPARD programmas ietvaros piensaimniecības attīstībai atvēlēto līdzekļu izmantošanā pagaidām nav cerētās ieinteresētības un atsaucības. Projekti piena fermu rekonstrukcijai, slaukšanas, piena atdzesēšanas un uzglabāšanas iekārtu iegādei, kā arī ūdensapgādes, elektroapgādes un kūtsmēslu izvākšanas un uzglabāšanas sakārtošanai tiek iesniegti nelielā skaitā. To, iespējams, var izskaidrot ar nepietiekamo ekonomisko motivāciju piena ražošanā.

Analizējot Lauksaimniecības statūtsabiedrību asociācijas dalīborganizāciju ekonomiskās darbības rezultātus, varētu domāt, ka piena ražošana ir izdevīga nozare. 2001. gadā pastāvot vidējai ražošanas pašizmaksas Ls 90 par tonnu vidējā pārdošanas cena bija Ls 107,40. Tātad par katru tonnu nopelnīti 17,40 lati, bet par visām dalīborganizāciju pārdotajām 50,8 tūkst. tonnām — apmēram 883 000 latu.

Bet pienu var ražot tikai tad, ja ganāmpulkā ir govis. Ganāmpulka ataudzēšana izmaksā dārgi, bet ienākumi no izbrāķētajām, gaļai realizētajām govīm, tāpat kā no jaunlopu pārdošanas gaļai, ir nesamērīgi zemi.

Pagājušajā gadā vidējā liellopu pašizmaksa bija 738 lati, bet vidējā pārdošanas cena — tikai 372 lati par tonnu dzīvsvarā. Tātad katra pārdotā tonna mūsu saimniecībām nesa 366 latu zaudējumu, bet par visām pārdotajām 2517 tonnām — apmēram 921 000 latu zaudējumus. Summējot piena plusus ar liellopu gaļas mīnusiem, liellopu nozares bilance pērn bijusi negatīva — apmēram 38 000 latu liels zaudējums.

Jāpiezīmē, ka ražotā piena pašizmaksa augstāka ir nevis saimniecībās ar zemākajiem izslaukumiem, bet gan tajās saimniecībās, kas iegulda līdzekļus fermu sakārtošanā, novecojušo slaukšanas un citu iekārtu nomaiņā. Tas nozīmē, ka, nepalielinoties piena iepirkuma cenām, fermu masveidīga rekonstrukcija un modernizācija piena ražotājās saimniecībās var radīt nopietnus ekonomiskus sarežģījumus.

Ja gribam saglabāt un attīstīt piensaimniecību kā nozari, šai problēmai kopīgiem spēkiem ir jātiek pāri. Valstij jāveic papildu pasākumi iekšējā tirgus aizsardzībai, iedzīvotāju pirktspējas palielināšanai (pirmkārt, samazinot pievienotās vērtības nodokļa likmi pārtikai) un piensaimniecības papildu atbalstam no subsīdiju līdzekļiem.

Savukārt pārstrādes uzņēmumiem Latvijas Piensaimnieku centrālās savienības “virsvadībā” vajadzētu rast iespējas pakāpeniski vismaz līdz 15 santīmiem par litru palielināt piena iepirkuma cenas. Citādi nav saprotams, kā pēc iestāšanās ES šīs cenas varēs strauji pacelt no pašreizējiem 9 — 10 santīmiem līdz 15 — 17 santīmiem par litru, izlīdzinot tās ar cenu līmeni pārējās savienības valstīs. Jāatzīmē, ka piena iepirkuma cenas visās ES kandidātvalstīs, izņemot Lietuvu, patlaban ir augstākas nekā Latvijā.

Jūtams atbalsts piena ražotājiem būtu piena dzesēšanas iekārtu iegāde un to uzstādīšana piena fermās uz pārstrādes uzņēmumu rēķina. To jau ierobežotā skaitā praktizē gan a/s “Rīgas piena kombināts”, gan daži citi pārstrādes uzņēmumi. Tomēr lietderīgi būtu pārņemt Somijas pieredzi, kur visas piena dzesēšanas iekārtas tiek iegādātas un nepieciešamības gadījumā piena fermās nomainītas ar lielākas vai mazākas ietilpības dzesētājiem par pārstrādes uzņēmumu līdzekļiem. Savukārt izdevumus par šo iekārtu apkalpošanu apmaksā fermas īpašnieks.

Tikai ar kopējām piena ražotāju un pārstrādes uzņēmumu pūlēm, ar valsts institūciju ieinteresētību un atbalstu varam cerēt uz piensaimniecības nozares sekmīgu attīstību.

Piensaimniecībai no problēmas jākļūst par mūsu visu kopējo prioritāti.