Turpinājums.

Sākums “LV” 10.07.2002., Nr.104.

Akciju sabiedrības “Agrofirma Tērvete” valdes priekšsēdētājs Modris Goba
Foto: Ieva Novicka

— Kāpēc apgalvojāt, ka lielsaimniecības zemes reformas laikā un pēc tam tika uzskatītas par nevēlamām?

— Lai saprastu, kādas bija lielsaimniecību problēmas, jāsāk ar to, kas “Agrofirma Tērvete” ir tagad. Mēs šobrīd apsaimniekojam 3200 hektāru zemes, uz tās ražojam augkopības produkciju: 7 000 tonnu graudu, 8 000 tonnu cukurbiešu, 10 000 tonnu dažādu veidu lopbarības — zāli, kukurūzu… Ražojam alus miežus pārstrādei alus darītavā. Būtībā šī augkopības nozare uz trim tūkstošiem hektāru zemes ir viena liela saimniecība, ņemot tikai augkopības produkcijas ražošanu. Tālāk — piena lopkopība. Mums ir 700 slaucamas govis, ganāmpulka ataudzēšanas sistēma, iegūstam 4500 tonnu piena gadā un tādējādi esam lielākā piensaimniecība Latvijā. Vēl zirgaudzētava, alus darītava…

Lai šādu saimniecību normāli attīstītu, gadā jāiegulda 300 — 400 tūkstoši latu, ko mēs arī darām. Tad nu pretī paņemsim vienu saimniecību, kam ir 100 līdz 200 hektāru zemes un kas nodarbojas tikai ar viena veida augkopības ražošanu, audzē bietes vai graudus, un paskatīsimies, kādas iepriekšējos gados dažās pozīcijās bija subsīdijas laukos. Bija noteikts, ka viena juridiskā persona var saņemt subsīdijas par investīcijām līdz 100 000 latu, vienalga, vai firmai ir simt vai tūkstošiem hektāru zemes un cik tā maksā valstij nodokļus. Zemnieks katru gadu varēja dabūt 30 000 latu. Bet tāda statūtsabiedrība kā mūsējā, kurai, lai līdzvērtīgi attīstītos, ir jāiegulda daudz vairāk, arī var dabūt tikai tikpat daudz.

Vēl trakāk bija ar subsīdijām zemes pirkšanai. Tika noteikts, ka subsīdijas 30 procentu apmērā var saņemt zemes pirkšanai līdz 300 hektāriem. Bet mūsu firmai vajag desmit reižu vairāk, lai varētu ražot pašreizējos apjomos. Mēs ar sponsorētajiem zemniekiem taču bijām vienā zemes tirgū. Sarunājam reiz ar īpašnieku cenu — 300 lati par hektāru — un gribam pirkt, bet nākamajā rītā viņš pasaka: ziniet, man viens zemnieks piedāvā 400 latu, pārdošu viņam. Bet faktiski zemnieks viņam dod 280 latu, pārējos 30 procentus viņam piemaksā valsts. Mēs esam gatavi maksāt vairāk, bet kopā ar valsts subsīdijām mūs pārsola. Būtībā valsts subsīdijas iejaucas zemes tirgū, līdz ar to statūtsabiedrība šajā aspektā tiek diskriminēta.

— Vai tādā gadījumā šādu likumu nevar apiet, formāli sadaloties mazākās sabiedrībās?

— To var ģimenes saimniecība. Bet kā var sadalīties juridiska persona, kurā ir vairāki simti akcionāru?

— Kāpēc tad jūs neesat izputējuši?

— Tāpēc, ka cītīgi strādājam un domājam, kā strādāt.

— Cik nopietni saimniecības intereses skāra zemes reforma?

— Bijušā kolhoza “Tērvete” teritorijā bija vairāk nekā simt zemes īpašnieku. Padomju laikos šeit tika noraktas vairāk nekā sešdesmit viensētas un izveidoti lieli lauki. Tomēr visu zemi dabūja bijušie īpašnieki vai viņu mantinieki. Pēdējos desmit gados mēs cītīgi strādājam ar zemes īpašniekiem, konsolidējot laukus, jo Zemgalē lieli lauki ir loģiski. Nomājam, atpērkam, un no 3200 mūsu apsaimniekotajiem hektāriem zemes 1600 hektāru pieder akciju sabiedrībai.

— Vai ārvalstu investorus esat mēģinājuši piesaistīt?

— Šis uzņēmums simtprocentīgi pieder Latvijas pilsoņiem. Šeit nav nekādu ārzemju investīciju. Uzskatu, ka Latvijā lielākoties vērojamas nevis ārzemju investīcijas, bet tikai Latvijas uzņēmumu pārdošana. Investīcija varētu būt tad, ja ārzemnieks tikai iegulda latviešu uzņēmumā kapitāla daļas, 25 — 40 procentus. Pretējā gadījumā sākas pārdošana no rokas rokā. Jelgavas cukurfabrika savā laikā pieņēma 35 procentus angļu firmas investīciju, turklāt angļi visu akcionāru priekšā nozvērējās, ka nekad mūžā negribēs vairāk. Pagāja pāris gadu, un angļi izdarīja mežonīgu spiedienu uz akciju sabiedrību, lai akcionāri nobalsotu, ka angļi var iegādāties kontrolpaketi. Vesela juristu brigāde sēdēja sapulcē, kuru vadīju, piesējās par katru vārdu. Tomēr nepārdevāmies.

— Cik noprotu, no Eiropas Savienības “Agrofirma Tērvete” nebaidās?

— Ja Eiropas Savienība piešķirs Latvijai kvotas, mēs tur būsim iekšā. Cukurbiešu kvota mums jau tagad ir stabila, astoņtūkstoš tonnu gadā. Kviešu kvota, piena kvota... Taču — vai spēsim visu nokārtot atbilstoši Eiropas Savienības prasībām, ja Eiropa pati labāk, manuprāt, Latviju pilnībā apgādātu? Domāju, ka izjutīsim lielu spiedienu. Arī lielie uzņēmumi.

— Bet pārējie? Sīkzemnieki?

— Redziet, pārējie varētu noklausīties dažu politiķu grēksūdzi par to, ka viņi ir mānījuši tautu, aicinājuši viņus privatizēt un veidot mazās saimniecības, bet Eiropas Savienībā mazajiem vairs nebūs vietas un viņiem atliek cerēt uz to, ka Eiropas Savienība kādreiz varbūt maksās subsīdijas par to, ka zemi neapstrādā.

Kā Latgale izskatīsies Eiropas Savienībā, ja tur pašlaik vēl vietām cilvēki dzīvo bez elektrības. Latgale ir nabadzīgākais reģions Eiropā.

— Arī jūsu firmā algas nav īpaši lielas, vidēji tikai 140 latu.

— Nekur Latvijas laukos legāli maksātās algas nav lielākas. Varbūt kāds sezonas laikā maksā vairāk, bet ziemā darbiniekiem jāmeklē darbs citur. Mums šīs algas ir augu gadu, un nevienu reizi nopelnītās naudas izmaksa nav nokavēta.

— Vai nebaidāties, ka pēc Latvijas iestāšanās Eiropas Savienībā jūsu izmantoto tehniku izkonkurēs modernāka?

— Mēs esam paši nopelnījuši un paspējuši iegādāties ļoti mūsdienīgu lauksaimniecības tehniku, mūsu rīcībā ir modernie “John Deere”, “Kverneland”, “Amazone”, “Alfa Lefel” izstrādājumi. Šajā ziņā mēs varam teikt — jau esam Eiropā.

— Vai lielie alus darītāji neizkonkurēs jūsu alu?

— Pašlaik mūsu alusdarītavu gāž apkārt, tik liels ir pieprasījums. Mēs esam mazi, un man gandrīz katru dienu jāmēģina izskaidrot, kāpēc nevaram apmierināt visu pieprasījumu. Ar lielajiem nekonkurējam, mums ir sava tirgus niša, 2,5 līdz 3 procenti Latvijas tirgus.

— Vai Viestura Gredzena zirgus esat saglabājis?

— Par Viestura Gredzena zirgiem nezinu, bet, ja runa ir par Tērvetes zirgaudzētavas zirgiem, tad tie katru gadu dzimst jauni. Eiropas tirgus izvirza augstas prasības, un tikai ar veco potenciālu konkurēt nevar. Tāpēc mūsu rīcībā tagad ir visaugstākā līmeņa vaislas materiāls, kas ievests no tā tirgus, kur kā prece atgriežas iegūti pēcnācēji. Vispār staļļos viss ir stipri mainījies, modernizējies.

— Kā tikāt galā ar leikozi govju ganāmpulkā?

— Padomju laikos leikoze nebija problēma. Kad 1990.gadā sāku strādāt “Tērvetē”, ap 70 procentu ganāmpulka bija skārusi leikoze. Lai šo ganāmpulku neizkautu, saglabātu, bija jādomā, kā to izdarīt. Noriskējām ar profesores Ritas Kukaines izstrādāto pretleikozes vakcīnu. Lai gan veterinārais dienests pārmeta, ka mēs vakcinējam govis ar vakcīnu, kas Latvijā vēl nav apstiprināta, ganāmpulku tomēr neizkāvām. Tagad tas ir tīrs.

Vēl viena ražošanas nozare, ko esam attīstījuši tikai pēdējos piecos gados un kas tagad dod 20 procentus ienākumu, ir pašu ražotie konditorejas un kulinārijas izstrādājumi. Veikali, bāri, kafejnīcas. Tas mums ir labā līmenī, konkurējam ar lielveikaliem.

Tā nu mūsu peļņa veidojas no vairākām nozarēm. Ganībās zāle arī nemitīgi aug, ir laba piena nauda...

— Laba? Tā taču ir kritiski maza, trīs santīmi par litru.

— Trīs? Mums maksā vairāk nekā desmit santīmu. Ja varam piena kombinātam piedāvāt dienā 14 — 15 tonnas augstas kvalitātes piena ar vienu mašīnas braucienu, tad par to ir jāmaksā. Nevaru sūdzēties, jo esam ārpus konkurences. Saprotiet pati, cik izmaksā piena savākšana pa tāliem ceļiem no dažādiem maziem ražotājiem, kamēr mēs piedāvājam augtas kvalitātes pienu no vienas saimniecības.

— Vai jūs varētu apgādāt ar pienu visu Latviju?

— Tas būtu mazliet par traku teikts. Tagad Latvija reāli ražo 800 000 tonnu piena, bet tikai 420 000 tonnu no tā ir legāli piegādāts pārstrādes uzņēmumiem.

— Cik piena gadā saražojat?

— 4500 tonnu — divreiz vairāk nekā alu.

— Vai par jaunām darbības formām esat domājuši?

— Nē. Ir jānostiprina esošās nozares.

— Kas jūsu laukos ir stabilākā augkopības kultūra?

— Neapšaubāmi cukurbietes — tām ir kvota.

— Bijāt 6.Saeimas deputāts. Kas, jūsuprāt, Latvijai ir politiski svarīgākais, virzoties uz Eiropas Savienību?

— Ļoti vienkārši — nedrīkst pieļaut, ka Latvija iestājas Eiropas Savienībā, kamēr nav skaidrs, kas notiks ar Latvijas laukiem.

— Jūs taču Eiropas Savienība nebaida.

— Ja es šobrīd domātu tikai par sevi, nebūtu vadītājs. Eiropas Savienība ir ļoti nopietns jautājums visai Latvijai, nevis tikai katram atsevišķi. Nedod Dievs, ka valdošie politiķi atkal mēģinās tautai aizmālēt acis, domājot tikai par sevi, savu prestižu vai materiālo labumu. Ceru, ka lauku cilvēki otrreiz uz grābekļa neuzkāps.

— Kas sarunās ar Eiropas Savienību Latvijai būtu noteikti jāprasa?

— Pirmkārt, mums ir jāprasa, lai lauksaimnieciskās ražošanas kvotas mums tiek palielinātas desmit gadu posmā un tā varam sasniegt savu pašpatēriņa līmeni. Otrkārt, lai mēs sākotnēji uz vietas drīkstam patērēt arī to produkciju, kuru šobrīd saražo sīksaimniecībās, kurās ražošana neatbilst Eiropas standartiem. Protams, tai produkcijai, kas ies uz Eiropu, jāatbilst augstākajām prasībām, bet iekšējam tirgum varētu ļaut ražot pašiem un kāpināt ražošanu. Nevaram iesaldēt kvotu, kurā par pamatu ņemta situācija, kad ražošana nepārdomātu reformu dēļ laukos bija viszemākajā līmenī.

—Jūs taču pats kritizējāt politiku, kas bija vērsta uz sīksaimniecību veidošanu.

— Redziet, es sīkražotāju gribu aizstāvēt kā cilvēku. Viņš līdz Eiropas Savienībai vēl neapvienosies. Varētu uzskatīt, ka viņa aizstāvība ir uzspēlēta, bet uzskatu, ka sīkražotājam ir jādod iespēja — iespēja labot savas kļūdas. Valdībai viņiem būtu jāpasaka — Eiropas Savienībā sīksaimniecībām nav nākotnes, bet mēs, valdība, zinot, ka jūs kaut kādā mērā esat vīlušies reformu procesā, pacīnīsimies par to, lai jums būtu iespēja. Lai jums Eiropas Savienībā būtu vēl kādi pieci iespēju gadi, bet pēc tam gan, ja nebūsit izveidojušies, apvienojušies, tad būs jācīnās pašiem. Jums šo gadu laikā vai nu jāpamet lauksaimniecība, vai jākooperējas.

Citādi — ko valsts iesāks ar šiem cilvēkiem, kas nāks no izputējušām saimniecībām?

— Vai jūsu bērni nodarbojas ar lauksaimniecību?

— Nē, abi bērni ir rīdzinieki, tur arī strādā un mācās. Meita strādā Rīgā “Hansabankas” centra filiālē, vakar zvanīja man un teica, ka viņai piedāvā kārtējo paaugstinājumu. Vienlaikus viņa mācās trešajā kursā Banku augstskolā. Dēls strādā firmā “Vivacolour” un televīzijā, mācās neklātienē Latvijas Lauksaimniecības universitātē, bet ne lauksaimniecību.

— Vai atmiņas par reformu laiku esat domājis rakstīt?

— Man nekad nav paticis rakstīt papīrus. Zinu, ko tas nozīmē.

Intervēja Helēna Grīnberga