Par mums visiem, pie Baltijas jūras

Tomass Bertelmans, Zviedrijas vēstnieks, — "Latvijas Vēstnesim"

Foto: Arnis Blumbergs, "LV"

— Vēstnieka kungs, apmēram pirms nedēļas Stokholmā tikās Eiropas Savienības (ES) valstu vadītāji.

— Es domāju, ka tā bija visnotaļ nozīmīga tikšanās. Kādi ir patiesie Stokholmas tikšanās rezultāti, to var izvērtēt tikai ļoti plašā ES darba kārtības kontekstā. Vispirms — šī bija kārtējā galotņu tikšanās pēc Lisabonas apspriedes. Jā, Stokholmas apspriede nebija tik plaša un svarīga kā Lisabonas apspriede. Bet mums jāņem vērā, ka Stokholmas apspriede iekļāvās kopīgajā Lisabonas procesā. Jāatceras Lisabonā izvirzītie mērķi desmit gadiem, kas jāsasniedz 2010. gadā. Eiropas Savienībai tas ir garš ceļš, bet arī visgarākais ceļš jāsāk ar pirmo soli. Un šāds pirmais solis tika sperts Stokholmā. ES valstu vadītāji ne vien apstiprināja savu uzticību Lisabonas apspriedes lēmumiem, bet arī izvirzīja vairākus jaunus nosacījumus. Būtībā viņi Stokholmā saasināja apņēmību gūt ātrākus un iespaidīgākus rezultātus Lisabonas lēmumu īstenošanā. Viņi aktualizēja dažus Lisabonā noteiktos mērķus un izvirzīja arī vairākus jaunus, piemēram, nodarbinātības jautājumā. Stokholmas apspriede pavirzīja uz priekšu Lisabonas dienas kārtības īstenošanu. Tiesa, ne visas ES dalībvalstis ir vienisprātis ar šīs dienaskārtības īstenošanu, piemēram, tirgus liberalizācijā.

— Stokholmas apspriedē piedalījās arī Krievijas Federācijas prezidents Vladimirs Putins.

—Jā, tā bija pirmā reize, kad prezidents V.Putins tikās ar visiem ES valstu vadītājiem. Viņa sarunās Stokholmā izteikti tika uzsvērti ekonomikas jautājumi. Es domāju, ka tās bija labas sarunas. ES valstu līderiem tās deva iespēju uzsvērt nepieciešamību uzlabot investīciju klimatu Krievijā. Tika apliecināts ES valstu atbalsts Krievijas līdzdalībai Pasaules tirdzniecības organizācijā, kā arī paziņots par jauniem Eiropas Investīciju bankas kredītiem dabas aizsardzības projektiem. Vladimirs Putins savukārt apliecināja Krievijas atbalstu ES paplašināšanai, kas ir pozitīvi gan pašai Krievijai, gan arī Eiropas Savienībai. Nozīmīgs bija arī ES valstu apliecinātais atbalsts Kaļiņingradas apgabalam.

— Latvieši gaidīja arī kādu pozitīvu vēsti par mūsu valsts virzību uz ES.

— Stokholmā netika skarta ne Latvijas, ne kādas citas valsts virzība uz ES. Latvijai ļoti nozīmīga nupat bija tikšanās sarunu vadītāju vietnieku līmenī, kurā Latvija atvēra astoņas jaunas sarunu sadaļas. Bet Stokholmas apspriede nebija veltīta ES paplašināšanas jautājumiem.

— Stokholmas apspriede bija ļoti nozīmīgs Zviedrijas ES prezidentūras elements. Kāds ir pašu zviedru viedoklis par savas prezidentūras norisi?

—Es domāju, mēs esam visnotaļ apmierināti gan ar Stokholmas apspriedi, gan ar mūsu prezidentūru kopumā. Stokholmā apspriestais jautājums par nodarbinātības apjoma palielināšanu ir daudz nozīmīgāks, nekā varētu likties. Eiropa strauji noveco, strauji palielinās pensionāru skaits. Lai varētu apgādāt aizvien lielāko pensionāru skaitu ES valstīs, jādomā par jaunu darbavietu radīšanu, par strādājošo, tātad nodokļu maksātāju skaita palielināšanu. Citādi ES valstis nespēs pensiju fondus palielināt adekvāti straujajam pensionāru skaita pieaugumam. Ļoti nozīmīga Stokholmā bija arī demogrāfisko problēmu apspriešana. Tā ir ļoti būtiska Lisabonas stratēģijas sastāvdaļa. Viens no Zviedrijas uzdevumiem bija iekļaut Lisabonas stratēģijā biotehnoloģijas stratēģiju, un tas arī tika izdarīts. Domājot par Latviju ES paplašināšanas procesā, ļoti būtisks bija Stokholmas apspriedes lēmums pilnībā iekļaut Lisabonas procesā arī ES kandidātvalstis. Arī visos Stokholmā apspriestajos jautājumos — tirgus modernizācijā, darbaspēka skaita paplašināšanā, bezdarbnieku īpatsvara samazināšanā. Ikviens no šiem komponentiem ir svarīgs gan ES dalībvalstīm, gan arī pašreizējām kandidātvalstīm.

— Pagājusi puse laika no Zviedrijas prezidentūras laika ES. Kā jūs, zviedri paši, vērtējat šo laiku?

— Es domāju, Zviedrijas prezidentūra norit apmierinoši. To apliecina arī ļoti konkrētie Stokholmas apspriedes rezultāti. Katrs redzēja, ka Stokholmas apspriede bija labi organizēta un noritēja labā gaisotnē. Esmu ne reizi vien deklarējis, ka Zviedrijas prezidentūras prioritātes ir trīs "e": "enlargement", "employment" un "environment" (paplašināšana, nodarbinātība un vides aizsardzība — angl.). Tiek īstenota arī mūsu apņēmība sekmēt, cik iespējams, ES paplašināšanas procesu. Joprojām tiek ievērots mūsu pašu piedāvātais straujais temps. To apliecināja arī 29. un 30. marta tikšanās. Ļoti nozīmīgs ir izrāviens sarunās ar Slovēniju par dabas aizsardzības sadaļu, kas tiek slēgta. Tas ļaus atrast efektīvu formulu, kā šo visnotaļ sarežģīto sarunu sadaļu sekmīgi noslēgt arī ar citām kandidātvalstīm.

— Kā jūs vērtējat Latvijas darbību, gatavojoties iestājai ES?

— Es uzskatu, ka Latvija šo darbu veic visnotaļ sekmīgi. Īpaši labi tas redzams iekšējā tirgus problēmu risinājumos, kur ir ļoti labi rezultāti. Latvija ir pelnījusi uzslavu šajā jomā. Tagad jūs aizsākat jaunu pozīciju ļoti nozīmīgajā vides aizsardzības sadaļas apspriešanā, kas būtiski atvieglos jūsu situāciju. Latvijai jau bija viena pozīcija, bet ES uzskatīja, ka jūs prasāt pārāk daudz pārejas periodu. Latvijas valdība tagad ir pieņēmusi jaunu pozīciju. Es domāju, jau tagad ir skaidrs, ka jums ir reāla iespēja noķert tā sauktās pirmās grupas kandidātvalstis. Šāda iespēja teorētiski pastāv ikvienai no otrās grupas valstīm, taču Latvijai bijis tiešām labs progress. Protams, Latvijai būs jāsastopas arī ar problemātiskām situācijām, bet tā nav tikai Latvijas problēma. Latvija ar šīm problēmām saskaras gluži tāpat kā vairums pārējo kandidātvalstu. Vispirms jau tās būs problēmas lauksaimniecībā, kur virzība uz ES prasīs ļoti dziļu adaptāciju. Tiesa, šie jautājumi tiks izskatīti vēlāk. Svarīgākās sarunas par lauksaimniecību nenotiks Zviedrijas prezidentūras laikā, bet mēs vēlamies jau tagad atklāt ES iekšējo diskusiju par dažām specifiskām lauksaimniecības problēmām, vispirms jau par veterinārijas un fitosanitārijas jautājumiem, kuru aktualitāti parāda pašreizējā situācija Eiropā. Tas ir ārkārtīgi svarīgs jautājums. Manuprāt, ja mēs tūdaļ nesāksim apspriest šīs problēmas, vēlāko prezidentūru laikā tam var pietrūkt laika. Es domāju, Latvija līdz ar citām valstīm izjutīs arī jaunos izaicinājumus, kad radīsies iespēja ieviest pašu pieņemto ļoti plašo likumdošanu. Tehniski nemaz nav iespējams pieņemt lielu skaitu likumu, vienkārši pievienojoties starptautiskajām konvencijām. Uzdevums būs šo likumdošanu ieviest atklāti un efektīvi. Par jauninājumiem vajadzēs informēt visu administratīvo aparātu. Ikvienam ierēdnim būs jāzina, ko jaunais likums nozīmē. Būs jāveltī daudz pūļu cilvēku izglītošanai, lai liktu visai tieslietu un likumdošanas sistēmai strādāt vēl labāk un efektīvāk. Tas nav vienkāršs uzdevums, kam cilvēks piekrīt, vienkārši parakstot attiecīgo dokumentu. Jābūt apņēmībai un spējai īstenot visu šo pasākumu kompleksu.

Taču daudzas valstis ir gatavas Latvijai palīdzēt. Arī Zviedrijai šajā jomā ir ļoti plaša sadarbības programma, tādas ir arī citām ES dalībvalstīm. Eiropas Komisijai ir īpaša programma par šiem jautājumiem, kas aptver arī plašu antikorupcijas projektu. Uzskatu, ka šis jautājums kandidātvalstu sarunās varētu palikt beidzamais. Tas būtu dabiski. Ikvienai kandidātvalstij ir ārkārtīgi svarīgi savās mājās īstenot skaidru, efektīvu likumdošanas reformu procesu.

— Zviedrija ir samērā jauna ES dalībvalsts. Referendumā pirms iestāšanās daudzi zviedri bija pret šo lēmumu. Vai sešos gados mainījusies zviedru attieksme pret ES?

— Jā, ES mēs iestājāmies tikai pirms sešiem gadiem. Taču mēs nebūt nebijām tik jauni Eiropas integrācijas procesa dalībnieki. Kā zināt, Zviedrija bija viena no Brīvās tirdzniecības Eiropas asociācijas dalībniecēm sešdesmitajos gados, un daudzas lielās zviedru kompānijas, kā arī daudzi Zviedrijas likumdošanas aspekti jau bija pieskaņoti ES principiem vēl pirms mūsu iestāšanās. Jauna mums bija ES kopīgā lauksaimniecības politika un politiskā sadarbība ES ietvaros. Jā, jums taisnība, referendumā ES atbalstītāju pārsvars pret eiroskeptiķiem bija diezgan mazs. Zviedrijas sarunu laiks sakrita ar visdziļāko depresiju, kāda Zviedrijā nebija pieredzēta kopš trīsdesmitajiem gadiem. Rūpniecībā pāris gados tika pazaudēti divdesmit procenti darba vietu. Deviņdesmito gadu sākumā nacionālā kopprodukta pieaugums mūsu valstī bija ar mīnusa zīmi, pat mīnus pieci procenti gadā! Šie smagie pārdzīvojumi, protams, iespaidoja mūsu sabiedrības viedokli. Tika vilktas arī negodīgas paralēles starp depresiju un Zviedrijas nākotni ES. Valdības stratēģija bija gaidīt situācijas uzlabošanos. Valdība domāja, ka līdz ar ekonomiskās situācijas uzlabošanos sabiedrības attieksme pret ES kļūs mazāk kritiska. Taču tas diemžēl nav noticis. Joprojām pastāv zināma psiholoģiskā distance starp Stokholmu un Briseli. Zviedrijā daudzi domā, ka Brisele mums uzspiež savu gribu, un valdībai atkal un atkal nākas cilvēkus pārliecināt, ka ES ir ar mums. Un prezidentūras laiks ES palīdz Zviedrijas sabiedrību pārliecināt, ka ES — tie esam mēs paši. Palīdz nostiprināt mūsu tautas uzticību ES.

— Vai ir jau konkrēti dati par prezidentūras iespaidu uz Zviedrijas sabiedrisko domu?

— Nē, šādu pētījumu datu vēl nav, taču skaidri redzams, ka Zviedrijas prezidentūra būtiski palielinājusi interesi par ES jautājumiem un attīstību.

— Kā Zviedrija vērtē Latvijas prezidentūru Eiropas Padomē?

— Visi ziņojumi, ko esmu redzējis, ir Latvijai ļoti labvēlīgi. Tiek uzsvērts, ka Latvija ieguldījusi daudz pūļu prezidējošās valsts pienākumu pildīšanā. Man šķiet, visas Eiropas Padomes dalībvalstis atzinīgi novērtē to, kā Latvija veic savus prezidējošās valsts pienākumus.

— Vēstnieka kungs, kādas, jūsuprāt, ir pašreizējās attiecības starp mūsu valstīm? Mēs jau esam pieraduši pie pārliecības, ka šīs attiecības ir tradicionāli labas. Taču latviešu neizpratni laiku pa laikam izraisa Zviedrijas preses aplamās publikācijas par Latviju. Īpaši plašu latviešu sašutumu izraisīja kāda jūsu tautieša bēdīgi populārā filma, ko es — ne filmu, ne tās autoru — pat negribu vairs saukt vārdā. Daudzos manos tautiešos neizpratni radījis arī skandāls par metāllūžņos sagriezto kuģi, jo Latvijā šī notikuma detaļas daudziem šķiet dīvainas.

— Es domāju, mūsu valstu labās attiecības ir ļoti plašas, un šādi gadījumi tās, protams, nespēj iespaidot. Mēs esam kaimiņvalstis, un starp kaimiņiem laiku pa laikam rodas arī nepatīkami jautājumi. Īpaši starp labiem kaimiņiem, kam ir ļoti cieši kontakti. Dabiski, ka intensīvos kontaktos notiek arī nepatīkamas lietas. Un arī par tām ir jātiek skaidrībā. Taču es domāju, ka šai filmai tika pievērsta pārāk liela sabiedrības uzmanība. Daudz lielāka, nekā šāda līmeņa filma būtu pelnījusi.

Savukārt "SvemBalt" lieta, kā jūs to saucat Latvijā, ir starptautiskās arbitrāžas jautājums, un Zviedrijas valdība tajā neiejaucas. Tas bija konflikts starp privātu Zviedrijas kompāniju un Latvijas valdību, ko tagad atrisinājusi starptautiskā arbitrāžas tiesa, un ar šīs tiesas lēmumu jārēķinās mūsu divpusējās un starpvaldību attiecībās. Latvija ir paziņojusi, ka nepieciešams laiks, lai izskatītu savas juridiskās iespējas situāciju, un mēs esam atbildējuši, ka saprotam to. Tas nozīmē, ka esam bijuši ļoti pacietīgi.

— Vēstnieka kungs, nesen Diplomātiskajā salonā jums kāds vaicāja, kas Zviedrija ir Latvijai mūsu valsts ceļā uz ES — draugs, padomnieks vai advokāts?

— Mēs esam gan viens, gan otrs, gan trešais, un es neredzu būtisku atšķirību starp šīm trim lomām. Tiesa, būdama ES dalībvalsts, Zviedrija nevar atvieglināt Latvijai izvirzītās prasības. Taču mēs varam Latvijai palīdzēt šo prasību izpildē.

— Kāpēc Zviedrija ir ieinteresēta Latviju atbalstīt mūsu ceļā uz ES?

— Ir dažādi iemesli, gan ekonomiski, gan kultūras, gan humāni, gan arī drošības apsvērumi, kuru vārdā esam ieinteresēti atbalstīt neatkarīgas, plaukstošas, sekmīgas kaimiņvalstis Baltijas jūras pretējā krastā. Tas nav nekāds brīnums. Mums un visam mūsu reģionam šāda attīstība ir izdevīga.

— Pagājis pusgads kopš jūsu akreditācijas. Kā jūs pie mums jūtaties?

— Latvijā es jūtos tiešām labi. Kaut arī pašlaik, Zviedrijas prezidentūras laikā, man ir īpaši daudz darba. Piemēram, jāsniedz ļoti daudz interviju. Es gan jūsu darbu vērtēju ļoti augstu. Taču es gaidu prezidentūras beigas, kad būs vairāk laika ceļot pa jūsu valsti un iepazīt citas Latvijas pilsētas, apceļot Latvijas rietumu krastu. Kopumā varu teikt, ka zviedram dzīvot Latvijā ir ļoti patīkami un ērti. Ir ļoti viegli šeit justies kā mājās. Es ticu teorijai, ka cilvēka attieksme pret kādu noteiktu dabas ainavu agrā bērnībā atstāj iespaidu uz to, kādās vietās cilvēks vēlāk dzīvē var justies kā mājās. Tā kā mūsu daba ir ļoti līdzīga, mūsu tautām ir viegli justies kā mājās abos Baltijas jūras krastos. Līdzīgs ir arī mūsu ziemeļnieciskais Hanzas savienības kultūras mantojums. Latvijā es jūtos gandrīz kā mājās, un tas ļoti atvieglo arī manu darbu.

— Kā esat apmierināts ar darba apstākļiem Rīgā?

— Mūsu valstu un tautu sakari ir tik plaši! Tas veido īpašu situāciju, kas varbūt ir laba mūsu valstīm, bet ne vienmēr viegla vēstniecības darbam. Rīga tagad ir kļuvusi par īstu Ziemeļvalsts galvaspilsētu, starp mūsu pilsētām ir ļoti ciešas attiecības, un tagad arī Rīgā mums izveidojas tāda pati situācija kā Kopenhāgenā vai Helsinkos, kur Zviedrijas vēstniecība gluži vienkārši nespēj būt pilnībā informēta par visiem Zviedrijas kontaktiem. Arī Rīgā es bieži redzu savus kolēģus vai paziņas, bieži ierodas Zviedrijas kompāniju vadītāji, un vēstniecība pat nezina par viņu ierašanos. Mūsu kontakti attīstās tik strauji, ka vēstniecība gluži vienkārši vairs nespēj pārlūkot vai vadīt visus šos kontaktus.

— Ko jūs pats, bez jautāšanas, gribētu teikt mūsu lasītājiem?

— Vispirms es gribu teikt, ka man kā zviedru diplomātam darbs Rīgā tieši šajā laikā ir ļoti pozitīva un bagātinoša pieredze, jo nākamie divi gadi būs paši svarīgākie Latvijas ceļā uz ES. Es gribu arī uzsvērt, ka, vērtējot ES, jums jābūt pārliecinātiem par pozitīvajiem ieguvumiem, kas jūs sagaida. Dažkārt kandidātvalstu sabiedrība pārāk daudz koncentrējas uz to, cik šis ceļš maksā, pārāk daudz domā par negatīvajiem aspektiem. Taču iestāšanās ES Latvijai dos ļoti daudzus pozitīvus aspektus. Arī tādus, par kuriem jūs šobrīd pat nezināt.

Jānis Ūdris, "LV" ārpolitikas redaktors