Mūsu katra pienākums ir padarīt savu darbu

Ministru prezidenta pienākumu izpildītājs, ārlietu ministrs Indulis Bērziņš intervijā

Latvijas Radio raidījumā “Kāpnes” 11.jūlijā

Intervija Latvijas Radio 11. jūlija raidījumā “Kāpnes” pulksten 15.10. Vada žurnāliste Ingrīda Ābola

— Ir pagājušas jau vairākas dienas, kopš Rīgā beidzās NATO kandidātvalstu valdību vadītāju sanāksme, un es domāju, ka jūs esat izdarījuši secinājumus un apkopojumus. Ļoti īsi — pozitīvās atziņas, jo par pozitīvo runāts jau ir ļoti daudz.

Indulis Bērziņš: — Ja pavisam īsi, es teikšu, ka mēs tikām novērtēti. Es pat gribētu teikt, ka Latvija zināmā mērā nosvinēja pilngadības svētkus, vairs neviens uz mums neskatās kā uz otrās šķiras valsti. Baltijas valstis ir reāli kandidāti un saņems ielūgumu, un šī apspriede kārtējo reizi to ne tikai apstiprināja, bet bija pamatīgs solis jeb tilts pareizajā — Prāgas — uzaicināšanas virzienā.

— Vai arī ministrijā jūs esat apsprieduši, kas vēl būtu darāms, jo kaut kas taču ir nepadarīts?

I.Bērziņš: — Nu, protams. Pirmkārt, ne tik daudz NATO, cik mūsu pašu sakarā — tā ir cīņa pret korupciju. Un skaidrs ir viens — korupcija neizzudīs tajā dienā, kad mēs iestāsimies NATO, korupcija ir arī NATO valstīs — par nožēlu. Svarīgākais ir, lai mēs panāktu, ka korupcija netraucē valsts attīstībai, un man liekas, ka šobrīd valdība ļoti nopietni pie tā strādā.

— Korupcijas apkarošanas biroja lietas nemaz nevirzās tik labi uz priekšu.

I.Bērziņš: — Nē, un iemesls ir tāds, ka premjerministrs Andris Bērziņš un valdība kopumā — tie cilvēki, kas izvērtē kandidātus — šo jautājumu uztver ļoti nopietni, izvērtēšana ir ļoti, ļoti nopietna. Tiks atrasts un tiks ielikts cilvēks, kurš būs patiesi gatavs cīnīties pret korupciju — ar visām konsekvencēm, arī nepatīkamajām, šim cilvēkam, jo tas nebūt nav viegls uzdevums Latvijā vai kur citur.

— Bet pēc tā, ko jūs tikko sakāt, ir izdarāms secinājums, ka tad, ja šo kandidātu atradīs, un tas acīmredzot notiks tuvākajā laikā, tad nu Latvijā visas lietas virzīsies pilnīgi kalnā.

I.Bērziņš: — Virzīsies, bet es vēlreiz saku — es nekad neesmu solījis, un es domāju, neviens, kas atbildīgi izturas pret cilvēkiem, nevar solīt, ka ar īstā cilvēka ielikšanu īstajā amatā viss pēkšņi mainīsies, tā tas nenotiek. Bet ir jāatrod pareizais cilvēks, institūcija jau ir izveidota, un es esmu pārliecināts, ka šī institūcija patiesi palīdzēs cīnīties ar korupciju visos līmeņos, ja tāda pastāv — arī visaugstākajos. Jo kas ir šobrīd — dažādas baumas, pārmetumi, un to baumu, pārmetumu rezultātā bieži vien cilvēki uzskata tā, ka visi ir korumpēti, un tas ir pats briesmīgākais, jo tas zināmā mērā veicina visatļautību. Tas ir vēl sliktāk nekā aiztaisīt acis, kas arī ir briesmīgi slikti, un izlikties, ka nekas valstī nenotiek.

— NATO sakarā es gribu uzdot jums arī jautājumu par to negadījumu, kad Latvijas armijas karavīrs stiprā reibuma pakāpē sabrauca divas meitenītes, un tiek runāts, ka viņš tad bija civilā tērpā, bija ārpusdienesta laiks un tā tālāk, un tā tālāk. Vai, ja mēs pretendējam būt par NATO kandidātvalsti, ir ētikas kodekss, kas mums arī būs jāpārņem?

I.Bērziņš: — Tāda rakstīta ētikas kodeksa nav arī NATO valstīs, bet ir kriminālkodekss. Šai gadījumā, ja cilvēks izdara noziegumu, vai viņš to ir gribējis vai negribējis, tas ir, reibuma stāvoklī vai pilnīgi skaidrā, viņam ir jāsaņem atbilstošs sods. Būtiska ir soda nenovēršamība, un šinī ziņā NATO valstis, kas ir demokrātiskas valstis — es tieši par to jautājumu esmu interesējies — tajās šī soda nenovēršamība ir ļoti, ļoti strikti motivēta un noteikta. Īstenībā šeit es gribētu teikt — vai mēs stājamies NATO vai nestājamies, Latvijai vienalga būs sava armija, un mums būs jātiesā jebkurš cilvēks, tātad arī karavīrs vai virsnieks, kurš ir izdarījis noziegumu.

— Vai tas met kādu ēnu pār Latviju NATO sakarā?

I.Bērziņš: — Protams, tas nav patīkami. Es negribētu pārspīlēt viena šāda gadījuma nozīmi, un es neesmu lasījis atskaitēs vai ārzemju presē, ka tas tiktu izcelts, bet, protams, tas nav patīkami. Es domāju, ka mūsu militārpersonas, kas būs NATO valsts armija, no tā ļoti daudz ko iegūs arī kā karavīri; viņiem šī atbildība, man liekas, ir vēl lielāka nekā vienkāršam ierindas pilsonim, kas nav militārpersona.

— Tagad runāsim par otru jautājumu bloku. Šogad valsts budžetā nav paredzēta nauda plašai informācijas kampaņai par Eiropas Savienību. Vai jūs nebaida, ka pienāks referendums un var pateikt arī “nē”?

I.Bērziņš: — Es neteikšu, ka mani tas baida, — tas mani uztrauc. Un ko es daru — es jau vairāk nekā gadu bez liekas reklāmas braucu apkārt, uzstājos augstskolās, tiekos ar dažādiem cilvēkiem daudz kur, skaidroju viņiem, vienkārši informēju viņus.

— Bet jūs viens nevarat visu izdarīt.

I.Bērziņš: — Protams, nevaru, bet tā ir mana atbildība, un es to daru. Es domāju, ka pēc Saeimas vēlēšanām jaunajai valdībai un jaunajam premjeram, jaunajam ārlietu ministram, lai kas viņi arī būtu, būs jāskaidro cilvēkiem, ko mēs esam panākuši šinīs sarunās, jo, attiecīgi pareizi informējot, mēs varam iegūt ļoti daudz piekritēju. Ziniet, kad es braucu un tiekos ar cilvēkiem, viņi neuzdod jautājumus, kāpēc stāties, viņi ļoti konkrēti prasa: kas būs mūsu bērniem, ja viņi gribēs braukt mācīties uz Zviedriju, vai viņi baudīs tos pašus izglītības labumus, ko bauda zviedru bērni? Jā — es atbildu — jā, tieši tā! Eiropas Savienības pilsoņi jebkurā Eiropas Savienības valstī iegūs tos pašus nodrošinājumus, ko iegūst šīs valsts pilsoņi savā izglītības sistēmā, piemēram, studējot. Tādi jautājumi tiek uzdoti, un tas ir jāskaidro.

— Bet sabiedrisko attiecību speciālisti šo informatīvo kampaņu jau raksturo kā novēlotu.

I.Bērziņš: — Jā, protams, būtu bijis labāk to sākt laikus tieši tāpēc, ka tā ir informatīva, nevis propagandas un aģitācijas kampaņa — es viņiem piekrītu. No otras puses, es arī saprotu šos cilvēkus, jo viņi īstenībā ir ieinteresēti, lai šī kampaņa būtu pēc iespējas garāka. Jā, naudas šogad nebija, par nožēlu, ne visas ministrijas bija pietiekami atbildīgas, jo katras ministrijas uzdevums ir bijis informēt par savu sfēru un to, kas notiek Eiropas Savienības sakarā. Un lai tad šie ministri, ja viņi taisās kļūt par deputātiem, atskaitās arī vēlētājiem. Bet kopumā es neesmu pesimists, esmu optimists. Es uzskatu, ka pietiks laika nākošgad, lai sniegtu nepieciešamo informāciju, jo Latvija ir pietiekami maza valsts, tas arī jāņem vērā. Mēs neesam tik liela kā lielās valstis, kur referenduma sagatavošanai bija vajadzīgs daudz ilgāks laiks.

— Divi trīs gadi?

I.Bērziņš: — Nu, varbūt, bet, ja mēs darbosimies efektīvi un — galvenais — izmantosim to pieredzi, ko ir uzkrājuši citi — Zviedrija, karstais telefons, kad jebkurš cilvēks var piezvanīt un paprasīt, teiksim, ko man, skolotājai no Medņiem, ko man, lauksaimniekam no Preiļiem, ko man, vienalga, vēl kādam cilvēkam, kas kaut kur strādā, nozīmēs iestāties Eiropas Savienībā — un tur sēž speciālisti, kuri, dodot iespēju vienam vai otram atbildēt, atbild šim cilvēkam. Lielisks piemērs, tas maksā naudu, protams, bet tas būs mums jāizmanto.

— Maijā notikušajā aptaujā dati bija tādi: par Eiropas Savienību balsotu 41,5 procenti, pret — 38,4 procenti balsotāju. Tātad skaitļi nav patīkami.

I.Bērziņš: — Nav patīkami.

— Un šajā sakarā premjera preses sekretārs Arnis Lapiņš pirms došanās atvaļinājumā sacījis, ka ir jāizšķiras — dot naudu Eiropas Savienības kampaņai vai Labklājības ministrijai. Iedots ir mediķiem.

I.Bērziņš: — Īstenībā valdības sēdē, kad tika lemts par naudu mediķiem, šāds jautājums netika stādīts. Tad Labklājības ministrija informēja par situāciju, par trīspusējām sarunām, par to, ko mediķi grib un ko šobrīd ir iespējams mediķiem iedot, un valdība pieņēma attiecīgu lēmumu. Es tiešām ļoti ceru — ne tāpēc, ka šobrīd es pildu premjerministra pienākumus — es ļoti ceru kā cilvēks un kā ārlietu ministrs, ka mediķi ņems vērā reālo situāciju pašreizējā budžetā un ņems vērā to, ka valdība tiešām ir izdarījusi to, ko varējusi izdarīt. Otrkārt, es ļoti ceru, ka jaunais ministrs ņems vērā iepriekšējā ministra problēmas un kļūdas un ka šī nauda nonāks līdz konkrētiem mediķiem, par to diezgan daudz ir runāts jau presē un televīzijā, un tas ir viņa pienākums. Viņš ir sācis šo darbu pietiekami ambiciozi, viņam ir vēlēšanās sevi pierādīt, tas ir pirmais viņa pienākums, un tur redzēs, kā šis darbs rit. Cilvēkiem ir jāsaņem nauda, kas nebūt nav tik liela, bet šī ir konkrēta nauda. Tā es personīgi atļaušos cerēt, ka šie streiki neturpināsies. Pašreizējā budžeta situācijā ar šiem streikiem var, protams, turpināt pievērst uzmanību mediķu problēmām, un tas ir cīņas līdzeklis jebkurā demokrātiskā valstī, neviens nevar pārmest streikotājiem, ja viņi streiko, tās ir viņu tiesības, bet tajā pašā laikā, zinot, ka mediķi ir izglītoti cilvēki, kas tiešām ar sapratni izturas pret reālām problēmām, piemēram, slimnieku reālām problēmām, es ļoti ceru, ka šis streiks neturpināsies un ka nākamā gada budžetā, protams, šis streiks, kas jau ir noticis, tiks ņemts vērā, veidojot jauno budžetu.

— Bet tad atbildību, lai tā nauda, tie miljoni tiešām nonāktu mediķu maciņos, jūs prasīsit no ministra Jaksona?

I.Bērziņš: — Protams, protams, tas ir viņa pienākums.

— Un tomēr, kā lasāms presē, paši mediķi nav tik optimistiski kā jūs, un viņi saka, ka viņi ir gadiem, gadiem “sapratuši”, viņiem beidzot ir apnicis “saprast”, jo viņiem jāēd, jāģērbjas, jāskolo bērni un vienkārši jādzīvo.

I.Bērziņš: — Es viņus pilnīgi saprotu, un šajā gadījumā konkrētā nauda ir iedalīta, un tā ir jāsaņem konkrētiem cilvēkiem, konkrētiem mediķiem. Starp citu, arī iepriekšējā laikā ir bijušas slimnīcas, kur šī nauda saņemta, kuras arī nepiedalījās streikā, par to mediķi brīnišķīgi zina. Tur situācija ir bijusi ļoti normāla, jo tā nauda nebūt nebija tik liela arī iepriekšējā laika posmā, lai visi priecātos un teiktu: nu mēs esam pārtikuši, nu mums viss ir. Tā nav, tāda nav mediķu dzīve, bet vairākās slimnīcās situācija ir bijusi ļoti laba, mēs, latvieši sakām — normāla; ir tādas, kur tā ir bijusi pilnīgi neakceptējama, nenormāla. Es ceru, ka situācija uzlabosies.

— Un tagad vēl viens, pēdējais jautājumu bloks — kompensāciju izmaksas par spaidu darbiem ar Maskavas fonda starpniecību ir nonākušas it kā strupceļā, juriste un profesore Ineta Ziemele atzīst, ka lietas virzītos labāk, ja Krievijas fonda vietā darbotos līdzīgs fonds Latvijā. Vai jūs varat kādā veidā starptautiski vēl ietekmēt un mainīt šī fonda atrašanās vietu, citādi tie cilvēki visi būs aizsaulē un nesaņems naudu?

I.Bērziņš: — Par nožēlu, lai vispār saņemtu kaut vai daļu šīs naudas, vienīgā iespēja savā laikā šo naudu saņemt bija izvēlēties šo Maskavas fondu — par nožēlu, tā bija...

— Kāpēc?

I.Bērziņš: — Mums nebija alternatīvas, tāda bija Vācijas nostāja, šeit izveidot atsevišķu fondu nebija iespējams. Bet tas jau ir pagājis, un mēs varam ilgi diskutēt par to, vai Vācijas pozīcija, vai Krievijas pozīcija bija pareiza. Šobrīd tātad Krievijas fonds no Latvijas saņemto pieteikumu apstrādi neveic pietiekami ātri un caurskatāmi, tas ir mūsu lielākais pārmetums Krievijas pusei.

— Kādā veidā jūs to pārmetat viņiem?

I.Bērziņš: — Latvijas puse ir paudusi savu rūpi par šī procesa gausumu, pirmkārt, Krievijas fondam un, otrkārt, Vācijas fondam, jo būtiskais donors ir Vācijas fonds. Latvijas puse ir informējusi Vācijas fondu par to, ka Krievijas fonda darbībā vērojama diskriminējoša attieksme pret tiem kompensāciju pretendentiem no Latvijas, kas pieteikumu anketas ir aizpildījuši latviešu valodā, tulkošana notiek ļoti lēni, tā varētu teikt. Un šai gadījumā es pats personīgi tikos ar grāfu Lambsdorfu, kurš šobrīd vairs nedarbojas šajā fondā “Atbildība, nākotne”, bet kuram bija liela loma gan naudas vākšanā, gan arī visā sākuma procesā. Es pats uzrunāju grāfu Lambsdorfu par šo — manā uztverē — pilnīgi neakceptējamo un nenormālo situāciju, un viņš man pats teica, ka viņš to brīnišķīgi saprot, Vācija to saprot, tie skaitļi ir briesmīgi — katru gadu no mums aiziet apmēram desmit procenti šo cilvēku, tātad ir jāsteidzas, lai šie cilvēki kaut vecumdienās saņemtu šo kompensāciju, un mēs turpināsim spiest uz Vāciju, jo kārtības Krievijas fondā nav.

— Kā jūs spiedīsit?

I.Bērziņš: —Tiekoties, runājot ar ārlietu ministru, ar ārlietu ministriju, ar šo fondu — tā ir vienīgā iespēja, kā mēs to varam darīt, bet to mēs darīsim, un mēs izmantojam jebkuru iespēju, jo es personīgi to izjūtu arī kā savu atbildību, lai pēc iespējas ātrāk pēc iespējas vairāk cilvēku, kas ir cietuši netaisnīgi, saņemtu šo kompensāciju.

— Šobrīd Rīgā, arī tagad, kad mēs runājam, ir Efraims Zurofs, viņš arī uzstājas, un jūs jau zināt, ka, atbraucot no Vīzentāla centra, atkal tiek meklēti Latvijā nacistiskie kara noziedznieki. Kā jūs vērtējat viņa ierašanos un atkal to meklēšanu?

I.Bērziņš: — Latvija ir demokrātiska valsts, pie mums var braukt visi cilvēki, kuriem ļauj braukt; tikai daži ir tā saucamajā melnajā sarakstā, viņi nevar braukt uz Latviju. Šajā gadījumā Zurofa kungs brauc uz Latviju, un viņš dara to, ko uzskata par pareizu. Latvijas valsts dara un darīs to, ko mēs uzskatām par pareizu, un mūsu pozīcija ir viennozīmīgi skaidra — mēs, protams, arestēsim un tiesāsim, un tikai tiesa lems, kurš ir vainīgs vai nav jebkura nozieguma izdarīšanā — jo vairāk nozieguma, kuram nav noilguma. Tātad šeit runa ir par nacionālsociālistiskā vai, pieņemsim, padomju komunistiskā režīma izdarītiem noziegumiem. Šajā gadījumā tā ir pilnīgi skaidra Latvijas puses nostāja, un mēs to esam ne tikai pauduši, bet ar saviem darbiem pierādījuši. Kas attiecas uz pašreizējo situāciju, tad pēc likumdošanas izmaiņām izmeklēšanas jeb izziņas funkcijas pāriet no SAB drošības policijai. Drošības policija jau no pirmās dienas ir aktīvi rīkojusies, nozīmējot policijas priekšnieka vietnieku, kurš, starp citu, šobrīd sakarā ar atvaļinājumiem pilda policijas priekšnieka pienākumus, atbildīgu arī par šī jautājuma risināšanu. Tiks pārņemti materiāli, šodien pat es runāju ar Segliņa kungu, lai man būtu pašam pilnīga skaidrība un lai neviens starptautiski nevarētu Latviju vainot. Un ir skaidrs, ka, ja būs nepieciešams pēc tam, kad visi materiāli tiks pārņemti, situācijas apzināšana notiks, tiks izdalīti atsevišķi cilvēki vai līdzekļi, lai šāda izmeklēšana notiktu. Atkal es pasvītroju vēlreiz — pret jebkura veida noziegumu, kuram nav noilguma. Kas attiecas uz Zurofa kungu, viņš šeit darbojas kā atsevišķas nevalstiskas institūcijas pārstāvis, un es tomēr lūgtu arī Latvijā cilvēkus nejaukt viņa pozīciju, viņa nostāju ar to pozīciju, ko pauda kaut vai, nesen šeit atrodoties, Amerikas Savienoto Valstu ļoti ietekmīgu ebreju organizāciju pārstāvji, kuri ļoti augstu novērtēja Latvijas kā demokrātiskas valsts un Latvijas prezidentes darbību gan holokausta izpētes un mācīšanas jomā, gan arī, ja nepieciešams, sodīšanas jomā. Šajā gadījumā mūsu kā demokrātiskas valsts darbība ļoti augsti ir novērtēta, un es nedomāju, ka mums ir šeit speciāli jāuztraucas. Mums vienkārši ir jādara savs darbs — mēs zinām, kāds ir mūsu pienākums, mēs esam demokrātiska valsts, un mēs darīsim arī turpmāk savu darbu neatkarīgi no tā, ko par mums saka viena vai otra persona.

— Mūsu raidījuma laiks arī izskan, bet es jums gribu vaicāt — jūs esat ļoti vasarīgi ģērbies un bez miesassargiem atnācis uz Radio. Jums tāds vasaras noskaņojums, vai jūs gaidāt vakarā lielo pērkonu?

I.Bērziņš: — Miesassargi man nekad nav bijuši un nav arī tad, kad es pildu Ministru prezidenta pienākumus, tāda lieta man nav vajadzīga un arī nebūs vajadzīga, paldies Dievam, Latvija ir pietiekami droša vieta. Bet, kas attiecas uz manu apģērbu, tad šodien es atklāju vienu ļoti interesantu pasākumu, varētu jau teikt — tradicionālu. Otro gadu pēc kārtas jūlijā (pagājušo gadu bija Igaunijā) notiek Latvijas un Igaunijas ārlietu ministriju sporta spēles, kur mēs sacenšamies basketbolā, volejbolā un futbolā.

— Kādā sportā jūs pats?

I.Bērziņš: — Nu, redzēsim, katrā ziņā tur, kur būšu vajadzīgs, šoreiz kā Ārlietu ministrijas ierindas darbinieks. Es domāju, ka tas ir labākais piemērs. Bieži vien runā par to, cik labi sadarbojas mūsu cilvēki aizsardzības jomā, un tā ir pilnīga taisnība, militārā sadarbība mums ir lieliska. Bet nu paskatieties, kurām vēl divām valstīm, ārlietu ministrijām ir tik laba izpratne un sadarbība, ka viņi var vienoties ne tikai jautājumos par EDSO misijas slēgšanu, ne tikai jautājumos par NATO un Eiropas Savienību, bet arī spēlēt kopā futbolu, volejbolu un basketbolu!

Pēc ieraksta “LV” diktofonā