Par sadarbību, nevis palīdzību

Foto: A.F.I.

Dānijas Kultūras institūta direktore Rike Helmsa:

Tolaik, kad Baltijā bija dziedošā revolūcija un trīs tautas, rokās sadevušās, veidoja Baltijas ķēdi, mēs, dāņi, aptvērām, ka nav tikai viena Padomju Savienība, bet ir arī Latvija, Lietuva un Igaunija, lai gan to, kurā zemē ir Rīga, kurā Viļņa vai Tallina, retais varēja pateikt. Jūs bijāt pilnīgi aizmirsti kaimiņi. Taču perestroikas laikā mums bija politiķi un avīžu redaktori, kas gribēja, lai mēs jūs atcerētos. Tieši viņi aizsāka astoņu mēnešu ilgu kampaņu, lai savāktu naudu Dānijas Kultūras institūta atvēršanai. Tikai vēlāk naudu iedeva arī valsts. Taču nevajadzētu aizmirst to darbu, ko Latvijā darīja Jānis Peters, šeit uz vietas savākdams 60 tūkstošus rubļu. Es to atceros ar lielu pateicību.

Tagad mūsu sadarbībai ir gan komerciāli, gan daudzi citi iemesli un viss nenotiek par zilām acīm vien, bet, protams, sākumā tas bija žests, ka mēs gribam atbalstīt jūsu brīvības centienus un atjaunot pirmskara saites. Varbūt sākumā tas arī izskatījās mazliet naivi te braukt un kaut ko palīdzēt. Taču līdz pat šai dienai Latvija Dāniju uztver kā savu draugu un dāņiem ir tāda pati sajūta.

Man šķiet, ka vismaz vienā ziņā esam līdzīgi: mums, dāņiem, ir viegli kontaktēties ar latviešiem un latvieši domā tāpat. Vēl es domāju, ka latvieši skatās uz dāņiem un cer, ka arī šeit būs tāda pati labklājība kā pie mums. Taču jo labāk jūs mūs iepazīstat, jo atklājat daudz ko tādu, ko nemaz savās mājās ikdienā negribētu redzēt. Piemēram, Dānijā nav pieņemts iet un otram prasīt, lai iedod cigareti. Pie mums jautā: – Vai es varu no tevis nopirkt cigareti? un dod kronu vai piecdesmit ēras. Dāņi zina, ka dzīve ir dārga, visiem iekšā ir tāds mazs kases aparātiņš. Jums vēl tā nav.

Vēl Dānijā ir daudz bagātu vai labi pārtikušu cilvēku, bet Latvijā ir simts miljonāru. Dānijā noteikti tik daudz nav, jo mums ir jāmaksā progresīvie nodokļi un tas cilvēkus zināmā mērā nolīdzina. Protams, ja mūsu zemē kāds paliek bez darba, tad viņš finansiāli izdzīvos bez lielām pūlēm. Grūti ir tāpēc, ka daudziem darbs ir viņu identitātes daļa.

No vienas puses, mūsu zemē nav tik daudz cilvēku, kuri runā citā valodā. Taču draudus jūsu valodai neredzu pat tad, ja visi uzreiz nepāries uz latviešu valodas lietošanu. Droši vien, ka cilvēki pāri pusmūžam tā arī nomirs, latviešu valodu neiemācījušies. Bet es gribētu, lai jaunā paaudze to prastu un nedarītu to, ko jūs grasāties darīt ar krievu skolām. Tas diezin vai palīdzēs latviešu valodas apguvei.

Bet pašā Dānijā ir cilvēki, kas raksta avīzēs par to, kas notiek ar dāņu valodu, kurā ienāk aizguvumi no angļu valodas. Vai tā vairs ir dāņu valoda, kurā lieto vārdu kompjūters? – viņi prasa. Neviens vairs nebaidās arī par to, ka Eiropas Savienības un NATO birokrātija runā angļu valodā. Tajā pašā laikā taču es lasu dāņu grāmatas un skatos teātri dzimtajā valodā.

Jūs tikko esat izkļuvuši no vienas savienības, bet ES ir pavisam kas cits. Tā nav piespiedu savienība, lai gan, skatoties uz dāņiem, redzam, ka referendumos par svarīgām lietām tautas uzskati vienmēr dalās uz pusēm. Tā tas bija nesenajā balsojumā par pievienošanos eiro. Arī jums droši vien būs žēl atvadīties no savas naudas ar ozolu virsū, jo 12 gados, kopš šeit esmu, te ir bijuši gan rubļi, gan repšiki, un, kad beidzot ir sava nauda, lats, pie durvīm klauvē eiro. Arī mēs šaubāmies, bet tās ir citādas šaubas.

Ja ir pagājuši tikai vienpadsmit gadu, kopš esat brīvi, tad tā arī ir: jūs par daudz skatāties uz savu vēsturi un mazāk uz priekšu. Bet es gribētu atsaukties uz jūsu prezidenti. Viņa ir gudra sieviete, jo saka: jāskatās uz priekšu, jāstāv uz savām kājām un jābūt pārliecībai, ka visu var paveikt. Turklāt tie, kas vairāk skatās atpakaļ, iet mazumā. Jaunā paaudze, ātri apgūdama valodas, datorus, domā par nākotni. Paskatieties uz latviešu dizainu, jūsu rotaslietām, linu izstrādājumiem. Tā ir ļoti moderna Latvija.

Jūs desmit gadu laikā esat iemācījušies uzrakstīt labākus projektu pieteikumus nekā mēs. Dānijā līdz šim bija sociāldemokrātu valdība un naudas kultūrai pietika. Jaunā liberālā valdība liek pašiem domāt, kur dabūt līdzekļus. Šeit, lai kaut ko iegūtu, bija jāraksta pieteikumi līdzdalībai PHARE, LEONARDO un citās ES programmās. Tie, kuri kaut ko grib panākt, ir iemācījušies izdarīt pat labāk nekā mēs.

Kad došos prom, man pietrūks jūsu prasmes svinēt svētkus tā, ka jums vēl ir īstas svētku dāvanas, ka jūsu mājas ir atvērtākas par mūsējām. Mūsu dzīve ir par daudz pareiza, un dāņus pat reizēm kaitina, ka Latvijā var notikt neplānotas lietas.

Daudzi eiropieši uzskata, ka esam gudrāki, jo esam bagātāki. Tas man nepatīk. Bet to es dzirdu ar latviešu ausīm. Kultūrās mēs esam līdzīgi, lai gan daudzi dāņi arvien vēl ir pārsteigti, ka te nav nekāds caurums, kur jābrauc palīdzēt. Te ir jābrauc sadarboties, lai izdevīgi būtu visiem.

“MĀJAS VIESIS”