Par vēsturisko minoritāšu integrāciju

Dr.hist. Leo Dribins:

Vai tādām vēsturiskām minoritātēm kā igauņi, lietuvieši, poļi, ebreji vairs nebūs patstāvīga loma? Vai tās zaudē savas īpašās, ar viņu identitātes saglabāšanu un attīstīšanu saistītās intereses? Vai tām integrācijas procesā dota tikai izvēle – pievienoties vai nu latviešu nācijai, vai krievvalodīgo kopienai? Rīgas ebreju kopienas jaunais priekšsēdētājs Arkādijs Suharenko Latvijas televīzijas pirmās programmas Rīta raidījumā teica: ebreju kopienas primārais uzdevums ir savas (t.i., ebrejiskās) pašapziņas nostiprināšana. Tādu viedokli pauž arī lietuviešu, poļu, igauņu kopienu vadītāji. Viņi nebūt nejūtas kā krievvalodīgo plūsmas darboņi.

Kādēļ es izceļu tieši minētās četras minoritātes? Tādēļ, ka tām agrāk bija izcila nozīme Latvijas vēsturisko minoritāšu dzīvē. Līdz 1940. gadam tās bija labi organizētas. 1988.–1989. gadā tās strauji atjaunojās. Tagad Latvijā darbojas deviņas ebreju reģionālās kopienas, kultūras centri, centrs “Alef”. Latvijas igauņu kopienā ir Rīgas un trīs reģionālās biedrības. Lietuviešu sabiedriskajā dzīvē aktīvas ir 14 biedrības. Latvijas Poļu savienība apvieno 15 reģionālās nodaļas. Šo četru minoritāšu aktīvā ir vairāk nekā 10 tūkstoši sabiedriskā darba veicēju. Šo faktoru nevar ignorēt. Tam ir svarīga loma integrācijas procesā.

Pētot Latvijas etnisko attiecību evolūciju, nevar nesaskatīt izmaiņas, kas daļēji mazina tradicionālo vēsturisko minoritāšu nozīmi mūsu zemes iedzīvotāju multietniskajā struktūrā. Vai šis mazinājums ir neapturama tendence?

Salīdzinot 1989. un 2000. gada tautas skaitīšanas datus, jākonstatē, ka poļu, lietuviešu, ebreju, igauņu kopējais daudzums Latvijā samazinājies no 121 255 līdz 105 972 personām un procentuāli krities no 4,6 līdz 4,4 procentiem valsts iedzīvotāju skaitliskajā struktūrā. Uz Latvijas iedzīvotāju kopējā samazinājuma fona šis mazinājums nav liels. Poļu un lietuviešu daļa Latvijas iedzīvotājos procentuāli pat nedaudz palielinājusies. Tātad vēsturisko minoritāšu izkušanu statistika neuzrāda. Kaut arī 80–90% to ģimeņu veidojas no dažādu tautību dzīves partneriem.

Pēc Latvijas vēsturisko ebreju lielākās daļas bojāejas holokaustā un dzīvo repatriēšanās uz Izraēlu šeit ienākušo un palikušo ebreju lielais vairākums diendienā ģimenē lieto krievu valodu. Taču tieši ebreju vidē arī šodien spilgti saglabājas viņu īpašās tradīcijas un paražas, ebreju kopienas darbojas pēc 1920.–1940. gadā Latvijā tapušajiem sabiedriskās dzīves rosības paraugiem. Tajos lielu vietu ieņem sociālā aprūpe un tradīciju ievērošana. Plaši ir Latvijas ebreju kopsakari ar ebreju kopienām un organizācijām citās valstīs, un, protams, ļoti spēcīgs ir Izraēlas nacionālās valsts faktors ebreju apziņā. Arī etniskā kopsaucēja lomā. Nekas neliecina par ebreju kopienas pārvēršanos krievvalodīgo kopuma frakcijā. Atsevišķu, arī ievērojamu ebreju izvēle saistīt savu dzīvi ar krievvalodīgo kopienu ir viņu personīgs lēmums, ne vairāk! Tajā pašā laikā ebreju kopiena integrējas apvienotā Latvijas sabiedrībā. Tāpat kā citas vēsturiskās minoritātes. To apliecina arī latviešu valodas zināšanu palielināšanās mūsu apskatītajās četrās minoritātēs: no 50% 1989. gadā, līdz 70% 2000.gadā (kopumā skaitot).

Varbūt notiek vēsturisko minoritāšu politiskā piesliešanās krievvalodīgo plūsmai? Tāda virzība varētu rasties tad, ja rupji aizskartu un ierobežotu minoritāšu tiesības, ja nāktu etnokrātiska pārvalde. Es nesaskatu šāda drauda iespējamību. Gluži pretēji, var prognozēt rudenī ievēlētās jaunās Saeimas racionālāku pieeju visu etnisko minoritāšu tiesību garantēšanai Latvijā. Jādomā, ka 8. Saeima beidzot ratificēs arī Eiropas Padomes Minoritāšu aizsardzības konvenciju. Līdz ar to zudīs «argumenti» par visu minoritāšu politiskas sakļaušanās aktualitāti. Pārsvaru gūs ne grupēšanās divās kopienās, bet vispārēja sabiedrības integrācija, kurā svarīga loma būs vēsturiskām mazākumtautībām. Tās nezudīs integrācijas griežos.

“DIENA”