Nauda ir jāapsaimnieko profesionāļiem

Inesis Feiferis, Hipotēku un zemes bankas priekšsēdētājs

Hipotēku un zemes bankas priekšsēdētājs Inesis Feiferis Foto: A.F.I.

Banku vadītāju vidū Hipotēku un zemes bankas valdes priekšsēdētājs Inesis Feiferis izskatās drīzāk pēc zinātnieka, nevis baņķiera. Cilvēks, kurš jau 1985.gadā ieguvis ekonomikas zinātņu doktora grādu, 90.gadu sākumā vadījis Valsts agrārās ekonomikas institūtu un daudzus gadus pētījis Latvijas lauksaimniecībai aktuālus jautājumus, atzīst, ka nav lolojis plānus kļūt par bankas vadītāju, drīzāk gribējis iet par konsultantu Pasaules bankā, jo viņam patīkot pētniecība. Taču dzīve ievirzījusies tā, ka I. Feiferis piekritis kolēģu aicinājumam “vēl pāris gadu” pavadīt jauno un tolaik vēl vājo Hipotēku banku. Šie pāris gadi turpinās līdz šim brīdim, kad Hipotēku un zemes banka kļuvusi par vienu no galvenajiem mazā un vidējā biznesa, kā arī lauksaimnieku un mājokļu kreditētājiem.

Tas nav nekāds brīnums, jo patiesībā par bankas vadītāju I. Feiferis kļuvis, gribēdams ne tikai pašu mājās, bet arī ārzemju vērtētājiem pierādīt, ka arī latvieši prot godīgi apsaimniekot naudu, jo 90.gadu sākumā bijis pārāk nepatīkami bieži dzirdēt pretējo. Iecere izdevās, jau vadot lauksaimniecības finansu korporāciju “Laukkredīts”, kura neiedeva “kreisos” kredītus, neraugoties uz grūtībām, tai skaitā politisku spiedienu. Jā, kad sarunā pieskaramies politikai, I. Feiferis ir spiests atzīt, ka par savu stingru atbalstu godīgai kreditēšanai viņam ir nācies saņemt draudus no tiem, kuriem vajadzētu gādāt par tiesiskuma ievērošanu šajā valstī… Taču draudiem I. Feiferis nav pakļāvies, tāpat kā tagad cer, ka Latvija nepakļausies vilinājumam žigli aizvērt Eiropas Savienības (ES) visas iestāšanās sarunu sadaļas, izvairoties no nebūt ne vieglās savu nacionālo interešu aizstāvēšanas.

 

— Kāda ir jūsu attieksme pret aizņemšanos? Daži ļoti bagāti cilvēki mēdz uzsvērt, ka ar kredītu ņemšanu nevajag riskēt.

— Ja jums ir plāni un gribat realizēt zināmas lietas, bet jums pašlaik nav finansu, vajag ņemt kredītu un darīt, citādi var iznākt, ka šo plānu nespēsit piepildīt nekad, jo, kad nauda būs sakrāta, diemžēl var izrādīties, ka naudu vairs nevajag.

 

— Mūsu saruna notiek latviešu tautas sēru dienā — 25.martā, kad 1949.gadā tika izsūtītas daudzu strādīgu zemnieku ģimenes, kuras okupācijas vara nodēvēja par kulakiem. Vai izvešana skāra arī jūsu dzimtu?

— Mani pašu ne, taču manus radiniekus tas skāra. Esmu dzimis Kandavā tieši izvešanas gadā. Mani uzaudzināja vectēvs un vecmamma. Viņi savā laikā tika izsūtīti kā kulaki. Tieši 1945.gadā viņi bija paguvuši izmaksāt Latvijas Hipotēku bankai visus kredītus, kas bija doti, lai uzbūvētu ēkas.

Vectēvs man kādreiz stāstīja: kad bija izmaksājis kredītu, viņš vēl prātojis, ka vajadzētu nopirkt kravas mašīnu, bet beigās izdomājis, ka pagaidām iztiksim. Labi vien, ka nepaņēmis automašīnu, to arī būtu atņēmuši.

Viņi gan drīz atgriezās no izsūtījuma. Vecmamma stāstīja, ka vectēvu atvedis padomju karaspēks un tos dažus simtus metru no ceļa līdz mājām viņš norāpojis — tik ļoti bija novājināts lēģerī. Vecmamma viņu ārstēja vairākus mēnešus, līdz viņš atkal tika uz kājām. Vectēvs un vecāmamma bija spiesti pamest savu saimniecību Saldus pusē un atrada piemešanās vietu Kandavā.

Protams, šie biogrāfijas fakti vilkās man līdzi visu mūžu. Skolā man ļoti bieži atgādināja, ka esmu budža mazdēls.

 

— Vai tagad īpašumus esat atguvis?

— Nē, to ir izdarījusi mamma. Dabiski, ne pilnā apmērā, kaut ko nogrieza nost kolhozu laikā, arī māju vairs nav. Paldies Dievam, tur ir strādīgi cilvēki, kas to zemi apsaimnieko.

 

— Vai jūs nevelk atpakaļ uz laukiem?

— Kas es par laucinieku! Esmu uzaudzis pilsētā un nekad nopietnus lauku darbus neesmu strādājis, ja neskaita dobju ravēšanu vai aršanu.

 

— Ja salīdzina to laiku, kad jūsu vectēvs ņēma un atdeva kredītus, un šodienu, kad par kredītiem lemjat jūs, kad kreditēšanas nosacījumi bija izdevīgāki zemniekiem?

— Salīdzinot laiku pirms kara un pēdējos desmit gadus, vispirms jāsaka — tā vara, kas līdz šim bijusi, ir pārāk maz strādājusi, lai darītu labu lauku cilvēkiem. Spēlējoties ar tādiem vārdiem kā pāreja no administratīvās komandekonomikas uz tirgus saimniecību, ir zaudētas milzīgas iespējas, kuras bija un kuras varēja izmantot, ja rīcība būtu bijusi saprātīga, soli pa solim, ar lielu gribu, nevis tikai mēģinot salaupīt. Ja runā par tirgus ekonomiku, tad jāatzīst, ka tiem, kas šo ekonomiku ieviesa, patiesībā bija vājš priekšstats par to, kas tā īsti ir. Bet īsta tirgus ekonomika nav ekonomika, kura peld savā vaļā un kurā viss notiek, kā pagadās. Arī Centrāltirgū, tirgojoties ar tantiņu, eksistē zināmas likumsakarības, cenu līmeņi, kas tiek regulēti. Cits jautājums, kas tās regulē — bandīti, reketieri, lielie tirgotāji vai likumdevēji.

Galvenā problēma ir tā, ka nevis mēs paši pieņēmām lēmumus, bet lielā mērā pakļāvāmies starptautisko finansu institūciju un sliktu ārvalstu konsultantu ieteikumiem, kurus šobrīd arī viņu pašu speciālisti atzīt par nesaprātīgiem. Paskatieties, ko saka bijušais Pasaules bankas galvenais ekonomists, Nobela prēmijas laureāts Džozefs Štiglics. Tas attiecas uz tā saukto Vašingtonas konsensu. Protams, teorētiski ir iespējama šoka terapija kā viens no valsts attīstības scenārijiem. Bet praktiski noteikti vajadzēja rīkoties citādi.

Tiesa, tagad jau ir viegli spriest, kā vajadzēja rīkoties. Tobrīd, kad nāca klajā ideja par sertifikātiem, es teicu, ka to nevajag darīt, tas būs nepareizs solis. Pasaulē nav simtprocentīga sociālā taisnīguma, tas nav iespējams. Mēs neesam eņģeļi, esam cilvēki ar visiem mūsu mīnusiem un plusiem. Tāpēc sertifikātu ideju nevajadzēja īstenot.

Izmantojot sertifikātus kā instrumentu, var ļoti viegli sadalīt padomju laika bagātību, faktiski neko nemaksājot. Jūs jau redzat, kā tas pēc tam ir noticis. Cik daudzi no tiem, kas saņēma šos dažus desmitus vai simtus privatizācijas sertifikātu, ir tikuši pie reālas bagātības? Ja kādreiz uzdrošināsimies izanalizēt privatizācijas procesu Latvijā, atklāsies ļoti daudzas briesmīgas lietas.

 

— Kāpēc sakāt “ja uzdrošināsimies”?

— Tāpēc, ka šo tēmu aizskart ir, teikšu, bīstami — arī fiziski bīstami.

 

— Vai sabiedriskās organizācijas to nepēta?

— Neņemos spriest, jo neesmu iedziļinājies to darbībā. Bet jautājums jau nav par pagātni. Mums ir jādomā par nākotni. Dievs pasarg’, aiziet atkal atpakaļ un visu par jaunu urķēt augšā, revidēt rezultātus. Tādējādi mēs, visticamāk, nonāktu pie jaunas pārdales, un arī tā būtu netaisnīga. Es neticu taisnīgai valsts īpašuma sadalei. Tas nav iespējams.

 

— Vai arī privatizācijas procesa vienkārša analīze varētu būt bīstama dzīvībai?

— To jau nevar nodalīt no rezultātu revīzijas, jo pēc analīzes neizbēgami rodas jautājums: ko darīt tālāk? Nenoliksit taču šādas analīzes rezultātus arhīvā. Īpašuma ieguvēju pretinieki tos noteikti centīsies izmantot, lai pārdalītu, un tā tas process nekad nebeigsies.

 

— Vai arī sertifikātu ideja tika uzspiesta no ārpuses?

— Zināmā mērā jā, lai gan iekšpusē bija diezgan lielas diskusijas pirms lēmuma pieņemšanas. Bet šīs idejas Latvijā tika ienestas.

 

— Vai pasaulē ir kāds centrs, no kura nāk ekonomiskās idejas?

— Atklāti sakot, nespēšu atbildēt. Esmu pats sev uzdevis šo jautājumu un atbildi neesmu radis. Daudzi jau mēģina teikt, ka tas ir tā sauktais Londonas — Vašingtonas tandēms, ka eksistē slepena pasaules valdība. Bet kā to lai pierāda? Jautājums ir, cik lielā mērā var ticēt publicētai informācijai. Tikpat labi tā var būt pasviesta speciāli, lai attiecīgi ievirzītu lasītāju vai skatītāju domāšanu.

 

— Vai piekrītat grāmatā “Kāpēc Krievija nav Amerika” paustajam apgalvojumam, ka Krievijā visu ražot ir neizdevīgāk tāpēc, ka apkures izdevumi ir lielāki nekā citur pasaulē?

— Nepiekrītu. Ja tā būtu, tad cilvēki nedzīvotu dažādās vietās.

 

— Vai vispār ticat drukātam vārdam?

— Ļoti maz. Lasu avīzes, grāmatas, skatos televīziju, lielu informācijas apjomu saņemu no interneta, bet “uz ticību” nepieņemu neko. Jebkuru informāciju, kas mani ieinteresē, mēģinu pārbaudīt. Ja tas nav iespējams, laižu to gar ausīm. Kāda jēga man lasīt konkrētu ziņu, ja nevaru pārbaudīt, vai tā nav tīši palaista melīga informācija, lai mainītu cilvēku domas vajadzīgajā virzienā? Teiksim, mana mamma dodas uz referendumu par pensijām. Jautāju, par ko viņa balsos. Viņa atbild: premjers teica tā un tā. Jautāju: vai tu tici tam, ko viņš teica? Viņa nopietni atbild: nu kā lai es neticu savas valsts premjeram?

 

— Kam ticat jūs?

— Tas ir sarežģīts jautājums. Ticu augstākai varai, augstākam spēkam. Var to saukt arī par Dievu, jautājums ir, ko mēs ieliekam šai jēdzienā. Tas man nāk no vectēva. Kad biju mazs puika, viņš man daudz par to stāstīja. Viņš mēdza teikt: katrai būdiņai ir savs saimnieks, vai tad tiešām Zemei nav saimnieka? Viņš uzskatīja, ka augstāks spēks ir viņu paglābis. Pirmajā pasaules karā, iedams uz fronti, viņš noskaitīja lūgšanu: “Vai nu lai mani viegli ievaino, vai arī, ja trāpa, lai uzreiz.” Viņam tā arī trāpīja — viegls ievainojums, lode noslīdēja gar galvaskausu.

Es domāju, ka ir tikai viens Dievs, un dažādās reliģijas un konfesijas ir viena un tā paša augstākā spēka cilvēciskā interpretācija. Tāpēc ārkārtīgi negatīvi attiecos pret tiem, kas pretendē uz to, ka vienīgi viņi zina, kas ir Dievs, ka vienīgi viņi zina, kā pareizi izskaidrot Bībeli un visi pārējie, kas tam nepiekrīt, ir grēkotāji, paradīzi viņiem neredzēt kā savas ausis. Tikai melis vai naivs cilvēks var pateikt, ka viņš zina, kas ir Dievs.

 

— Vai pats arī esat jutis augstāka spēka ietekmi?

— Protams. Gadījumu ir daudz, bet es negribētu par to runāt. Dzīvē daudzreiz esmu izjutis sargeņģeļa spārnu. Mēs skrienam pa pasauli kā apmāti, neaizdomādamies, kāpēc un kur skrienam un vai tas vispār ir tas, kas ir jādara.

Teikšu atklāti, es strādāju ne jau tāpēc, lai kļūtu par bankas prezidentu. Savā laikā darbojos zinātnē. Pēc tam iepazinos ar Pasaules bankas cilvēkiem, kas Latvijā mēģināja palaist pirmo kredītlīniju lauksaimniecības attīstībai. Toreiz biju Valsts agrārās ekonomikas institūta direktors, un ministrija mums bieži “nofīrēja” ārzemniekus, lai mēs ar viņiem cīnāmies — gatavojām statistikas materiālus un citus papīrus. Es toreiz biju atgriezies no mācībām Amerikā, kur studēju angļu valodu un agrāro politiku pārejas ekonomikas valstīs. Ņemoties ar viņiem, redzēju, ka ir laba kredītlīnija, ļoti laba procentu likme. Prasīju ministrijas ierēdņiem: kas par lietu, kāpēc jūs negribat ar viņiem darboties?

Izrādās, problēma vienkārša — nav laika, nav angļu valodas zināšanu, turklāt ar to jādarbojas. Tiem laikiem kredītlikme 14 procenti gadā bija fantastiska, jo parastās likmes bija 60 — 80 procenti gadā, un arī tās nevarēja dabūt. Uzskatīju, ka tik izdevīgu gadījumu nevar laist garām. Sāku ar šo lietu strādāt.

Otrs iemesls bija skandāli par G—24 kredītu izsaimniekošanu. Man tai laikā, braukājot pa ārzemēm, šad tad iznāca dzirdēt nepatīkamus vārdus par mūsu valsti — ka mums nevar uzticēt naudu, jo mēs neprotam to apsaimniekot. To teica un domāja arī Pasaules bankas cilvēki. Toreiz pats sev teicu: pierādīšu, ka tas tā nav! Pieķēros tai kredītlīnijai, izveidojām lauksaimniecības finansu korporāciju “Laukkredīts”, kurā pierādījām, ka naudu var apsaimniekot godīgi. Nepazaudējām nevienu santīmu un neiedevām nevienu kreiso kredītu, neraugoties ne uz kādiem politiskiem spiedieniem, zvaniem, izsaukšanām uz Saeimas komisijām un citām drillēšanām, kurās bieži nācās lavierēt pret draudiem “ja tā nedarīsi, mēs tevi atlaidīsim no darba”. Paldies Dievam, ministrijās bija cilvēki, kas atbalstīja manu pozīciju, tai skaitā lauksaimniecības ministrs Jānis Kinna, finansu ministrs Uldis Osis. Izdevās noturēt organizāciju, kredītlīniju, iedibināt godīgus un profesionālus kreditēšanas principus. Vienubrīd situācija bija ļoti skumīga — kādā no diskusijām Saeimā deputāts Edvīns Kide emocionālā uzbrukumā pateica: “Kam vispār ir vajadzīgs tāds “Laukkredīts”? Pilnīgi pietiek ar četriem ierēdņiem Lauksaimniecības ministrijā, kas var to naudu (tolaik — 25 miljonus) sadalīt.” Atbildēju, ka sadalīt var vēl vienkāršāk: paņem lidmašīnu, sataisi piecsimt dolāru paciņas, lido un tik nomet katrā zemnieku sētā.

Tolaik šo līniju mums noturēt palīdzēja arī Pasaules banka. Mana doma bija tāda: palaidīsim “Laukkredītu”, lai tas normāli darbojas, un tad iešu uz Pasaules banku strādāt par konsultantu, jo man zinātniskā pētniecība patika. Bet tad radās kritiska situācija Hipotēku bankā, kad jau bijām apvienojušies ar “Laukkredītu”, un kolēģi, kas pārsvarā bija ļoti jauni, teica, lai es vēl pāris gadu pastrādājot bankā. Atbildēju, ja reiz situācija ir tāda, pāris gadu pastrādāt varu — un tā esmu bankā līdz šim brīdim.

 

— Vai tad, ja G—24 kredīti būtu aizgājuši tur, kur tiem bija jāaiziet, šodien situācija būtu cita?

— Noteikti. Daudz kas būtu bijis daudz labāk. Redziet, daudzi teic, ka tie, kas dalīja G—24 kredītus, to naudu nozaga, ņēma kukuļus. Bet patiesībā dalītājiem vienkārši trūka pieredzes — ka ir jālasa biznesa plāns, ka ir jāveido kredīta izlietošanas uzraudzība, ka jāpanāk naudas atmaksāšana.

Diemžēl šī tendence joprojām ir dzīva, tāpēc arvien uzsveru: naudu nedrīkst dalīt ierēdņi. Nauda jāapsaimnieko profesionāļiem, kam jāuzņemas arī attiecīga atbildība. Es kā šīs bankas prezidents esmu krimināli atbildīgs par to, kas notiek bankā. Ar ko atbild ierēdnis, politiķis? Jā, pēc tam ir izmeklēšanas komisijas Saeimā, varbūt tur viņam var piesiet kādu lietu un mēģināt tiesāt… Tāpēc jau ar kredītiem tā notika, ka šie cilvēki nezināja, kā to darīt. Tāpēc arī Privatizācijas fonda nauda toreiz tika izsniegta bez nepieciešamās profesionālās analīzes, bez banku speciālistu līdzdalības — un tāpēc arī tā nauda daudzreiz aizgāja neceļos. Ar Pasaules bankas kredīta līniju lauksaimniecības attīstībai centos pierādīt, ka var normāli izsniegt naudu tiem, kam tā pienākas. To patiešām saņēma zemnieki.

Zināmu uzrāvienu šie cilvēki toreiz dabūja. Mums bankā ir daudz informācijas, kas rāda, kā cilvēks ir attīstījies. Sācis ar 25 hektāriem vai dažām gotiņām, bet šodien jau apsaimnieko 500 hektāru vai simt govju ganāmpulku. Kas ir gribējuši, tie ir varējuši attīstīties. Protams, zināmai daļai veiksmes arī ir jābūt.

 

— Vai skūtgalvji treniņbiksēs pēc šīs naudas nenāca?

— Nē, bet kuriozu prasījumu netrūka. Viens nāca un teica: “Dodiet man visus 25 miljonus uzreiz!” Viņš gribēja kaut ko būvēt ostā. Ir uzņēmēji, kam 25 miljoni dolāru ir viena neliela investīcija… Vai, teiksim, viens no Cēsu puses teica, ka grib audzēt vīngliemežus — tiem esot labs noiets Francijā, — un uzreiz paprasīja piecus miljonus dolāru: vajagot uzreiz iekarot tirgu! Tas nekas, ka viņam neesot pieredzes!

Ļoti liela nozīme ir tam, kā banka strādā. Kad jūs atnākat ar savu uzņēmējdarbības plānu, mēs analizējam ne tikai to, bet arī jūsu psiholoģisko portretu. Ir vesela rinda pazīmju, teiksim, jūs atnākat džinsos, bet uz rokas jums ir “Rolex” pulkstenis vai, teiksim, esat nošķiebtās kurpēs, bet piebraucis ar jaunākā modeļa mersedesu. Šīs lietas ir jāņem vērā, lemjot par kredīta piešķiršanu, jo ekonomiskā puse ir vienkārša — vai nu gali klapē, vai neklapē.

Protams, jāredz arī, vai tas cilvēks vispār prot novērtēt uzņēmējdarbību. Vēl tagad bieži gadās situācijas, kad prasītājs nevis mēģina izklāstīt biznesa ideju, bet sāk no otra gala: klausies, nu kā to biznesa plānu vajag taisīt? Kādu tev vajag, tādu uzrakstīsim — cik tu mums vari iedot naudas? Man jau nevajag smuku biznesa plānu ar krāsainām bildītēm, bet biznesa ideju, kas ir pamatota ar aprēķiniem.

Tāpēc ar vienkāršiem lauku cilvēkiem strādāt ir patīkamāk. Jā, citreiz viņi atnāk un nav pratuši uzlikt uz papīra savu ideju, uzzīmēt grafikus, tabulas, naudas plūsmas un citas lietas, bet, kad sāc ar viņiem runāt, atrod kopīgu valodu. Lēnām, kā ar knīpstangām izvelc no viņiem visus tabulai nepieciešamos datus, un beigās kaut kas iznāk.

Lielākā daļa cilvēku, kas pie mums nākuši, ir bijuši godīgi, ar vēlmi attīstīt biznesu. Protams, gadās, ka caurkrīt. Viens zemnieks paņēma kredītu, uztaisīja kārtīgu kūti, saimniecības ēkas, nopirka lopus — un pēkšņi nomira. Palika sieva ar meitu. Sieva ķērās pie darbiem klāt, bet nelaime jau nenāk viena. Meitai piedzima bērns bez vīra, un viņa palika mazliet jocīga. Tā šī lauku sieva palika viena ar mazu bērnu uz rokām. Nelaimes turpinājās, viņai nodega saimniecības ēkas un palika kredīts uz pleciem. Traģiskākais šādā gadījumā ir tas, ka mēs nevaram norakstīt nevienu santīmu, lai cik tam cilvēkam grūti klātos.

 

— Ko tādā gadījumā darāt?

— Pirmkārt, izpētām problēmas saknes. Ja aizņēmums netiek atmaksāts no kredīta ņēmēja neatkarīgu apstākļu dēļ, tad kopīgi meklējam izeju no situācijas. Ir iespējams runāt par restrukturizāciju, sanāciju utt., lai ļautu cilvēkam atvilkt elpu. Otrkārt, kopā ar šo cilvēku sēžam un domājam, vai viņš nevar izmantot vēl kaut ko — kādu galvojumu no ārpuses, radinieku atbalstu. Cilvēks reizēm pat neaizdomājas, kas viņam pieder. Atnāk un saka: «Man vajag kredītu, bet man nekā nav.» Atbildam: «Paga, paga, tā nevar būt, ka nekā nav. Jūs taču kaut kur dzīvojat. Dzīvoklis ir? Pareizi, dzīvoklis ir. Bet es negribu dzīvokli ieķīlāt!» Saku: «Interesanti, dzīvokli ieķīlāt jūs negribat, bet gribat, lai mēs riskējam un iedodam jums naudu bez nekā. Labāk riskēsim abi kopā.» Šādā veidā var atrast dažādus risinājumus. Sieviete, par kuru stāstīju, pateicoties savam milzīgajam gribasspēkam un tam, ka bija ļoti darbīga, kā arī saņēma citu palīdzību, atmaksāja visu kredītu. Mēs griezāmies pie valdības, dažādos fondos. Tur neradām atbalstu. Banka nav labdarības iestāde un ir diezgan nežēlīga. Tas ir viens no nepatīkamajiem momentiem šajā darbā: lai kā mēs cilvēciski justu līdzi klientam, aizdotā nauda ir jāatgūst — to nedrīkst norakstīt. Bankas aizdod ne jau savu naudu. Tā ir cilvēku vai firmu noguldītā nauda, citu banku vai finanšu institūciju aizdotā nauda. Vai jūs varat iedomāties situāciju, ka es pateiktu naudas noguldītājam, tam pašam mazajam uzņēmējam: zini, banka jums nevarēs izmaksāt noguldīto naudu, jo mēs to aizdevām vienam cilvēkam, kuram šobrīd ir grūtības un viņš nevar naudu atdot bankai. Tā ka jūs pagaidiet, varbūt banka jums naudu atdos, bet varbūt arī ne! Tas taču būtu pilnīgs neprāts! Banka tai uzticēto naudu apsargā ar visām tai pieejamām, juridiski atļautām metodēm. Nekādi spēki nedrīkst būt par šķērsli bankai, lai nodrošinātu bankai uzticētās naudas drošību. Pretējā gadījumā nevajag iet banku biznesā.

Viena no mūsu nedaudzajām kļūdām bija kredīta iedošana cilvēkam, kurš pēc tam pateica: «Jūs to no manis atpakaļ nedabūsiet nekad!» Cilvēks jau no paša sākuma atnāca pie mums ar mērķi izkrāpt naudu. Tā jau nu nebija, ka neko nedabūjām, bet visu neatguvām, lai gan tiesājāmies, likām lietā visas likumīgi iespējamās juridiskās metodes.

Tam pamatā bija daudzu cilvēku, tai skaitā arī politiķu, proponētā ideja, ka biznesa attīstībai jādod nauda par katru cenu un atmaksa ir sekundārs jautājums.

 

— Bet citas metodes?

— Neizmantojam.

Savā laikā mums nodeva apsaimniekot Valsts īpašuma privatizācijas fonda izsniegtos kredītus. Vairāki cilvēki, kas, saņēmuši naudiņu, jau bija emigrējuši. Mēs caur Interpolu dabūjām viņus rokā un piespiedām atmaksāt naudu.

Nevar teikt, ka mums nav bijuši draudu zvani, solījumi uzbrukt, iznīcināt. Un šeit ir svarīgi, cik lielā mērā jūs esat gatavs strādāt savu klientu labā, cik droši jūs jūtaties par savu lietu. Starp citu, man pašam vēl neviens nav draudējis uzbrukt. Toties ir bijuši draudi citiem bankas darbiniekiem no cilvēkiem, kuri ir atradušies pie varas un kuriem vajadzētu raudzīties, lai valstī būtu tiesiska sistēma. Šie draudi, protams, ir bijuši nekonkrēti.

 

— Jūs taču bijāt varas partijā. Tādā gadījumā draudētājam arī jābūt īpaši ietekmīgam.

— Tā arī bija. Nedomāju, ka atrašanās varas partijā garantētu drošību. Ne velti apturēju savu darbību “Latvijas ceļā”, kur biju viens no dibinātājgrupas. Neteikšu, ka zaudēju ticību partijai. Nekad uz dzīvi neesmu raudzījies caur rožainām brillēm. Lietas jāskata tādas, kādas tās ir, un tādos apstākļos arī jāstrādā un jāgūst panākumus — ir jāprot izmantot to, kas ir. Darbību partijā apturēju tāpēc, ka šajā amatā jābūt politiski neitrālam, ko diemžēl daudzi neatzīst. Vienīgais sirdsapziņas pārmetums man ir par to, ka neizdarīju to agrāk.

 

— Vai esat atvērtas ekonomikas piekritējs?

— Ja jūs ar savu produkciju gribat iekļūt kādā tirgū, jūs esat par to. Ja ārzemju produkcija izkonkurē jūsējo — pret. Kas iet uz tirgu iepirkties, tas grib pirkt lēti. Kas grib pārdot savu produkciju, tas ir ieinteresēts prasīt lielāku cenu.

Lietas būtība ir apstāklī, vai izdosies realizēt globalizācijas priekšrocības. Teiksim, audzēt jebkuru lauksaimniecības kultūru tur, kur tā aug vislabāk, un tur arī dot priekšrocības audzētājiem. Tā ir problēma, kuru šobrīd faktiski nerealizē. Tiklīdz Amerika sajuta, ka tai ir problēmas, uzreiz kliukt! — robeža ciet, ierobežojumi tērauda produkcijas eksportam uz ASV un citas lietas. Pasaules tirdzniecības organizācija, Pasaules banka mēģināja iebilst, bet Amerikai uzspļaut — liela valsts.

 

— Vai Latvijai vajadzētu saglabāt savu tradicionālo lauksaimniecību?

— Par to es nemaz nešaubos. Ir cita lieta — ja visi atver robežas un spēlē pēc vienādiem noteikumiem, tad es piekrītu globalizācijas idejai. Bet, ja vienus piespiež spēlēt pēc teorētiskiem noteikumiem, bet citi parāda pigu, tad nevar runāt par normāli atvērtu tirgu un to gribot negribot nākas sargāt. Tikai mēs esam maza valsts, mums to grūti izdarīt. Amerika ir liela, Ķīna arī.

Savā laikā, strādādams Ekonomikas ministrijā, Ženēvā piedalījos sarunās par Latvijas iestāšanos Pasaules tirdzniecības organizācijā. Tajā laikā bija lielas diskusijas ar Kanādu un ASV par nosacījumiem, kas mums jāizdara, lai mūs ņemtu pretī. Vienā no neformālām sarunām Amerikas pārstāvim uzdevu jautājumu: “Kāpēc jūs mums liekat darīt to, ko nedarāt paši?” Viņš pasmīnēja un atklāti atbildēja: “Mēs jau sen esam šajā organizācijā, jūs tikai gribat tajā iekļūt…” Nekādu ilūziju vai rozā briļļu.

 

— Eiropā saimniecību vidējā platība nemaz nav tik liela, tikai 25 hektāri. Vai Latvijas politika, kas vērsta uz lielu saimniecību veidošanu, nav aplama?

— Tikai ar lielajām saimniecībām iztikt nevarēs. Būs arī mazās un vidējās. Katrai ir sava niša. Skaidrs, ka mazs nevarēs audzēt kviešus vai ražot pienu, mazam jāmeklē kaut kas netradicionāls.

 

— Vai izsniegto kredītu struktūra jums ļauj prognozēt Latvijas lauku ainavas attīstību?

— Ir reģistrēts vairāk nekā simttūkstoš zemnieku saimniecību. Reāli ar lauksaimniecisko ražošanu nodarbojas kādi pieci seši tūkstoši. Tās saražo lielāko masu produkcijas. Maza daļa tiek saražota diezgan daudzās saimniecībās, kur tantiņa tur vienu vai divas govis un nodod kannu piena.

 

— Tantiņu saimniecības droši vien atmirs.

— Es tā neteiktu. Runājot par ES kvotām, arī šai tantiņai, kas turēs vienu govi un pārdos pienu kaimiņam, par nodoto pienu būs jāuzraksta deklarācija, un, kad deklarācija parādīs, ka viņa ir nodevusi 500 litrus piena, viņa par to saņems attiecīgu subsīdiju. Cits jautājums, vai šī kompensācija būs liela. Ja nedrīkstēs ar rokām slaukt pienu, tad arī būs problēmas mazajām saimniecībām. Tajā pašā laikā mazā saimniecībā var audzēt dārzeņus, ja būs attīstīta zemnieku kooperācija, kas spēs savākt lielajiem tirgotājiem nepieciešamos produkcijas daudzumus.

Kas attiecas uz lauku ainavu, būs līdz desmit tūkstošiem lielsaimniecību, īsti zemnieki, kas ražo produkciju pārdošanai. Viena daļa paliks mazi, daļējas nodarbinātības lauksaimnieki, kas ražos specifisku produkciju, teiksim, košumkrūmus. Tam nevajag lielu platību, jau uz dažiem hektāriem zemes varat taisīt peļņu, audzējot kaut vai Ziemassvētku eglītes. Jautājums, kā šo nišu atrast. Tas nav vienkārši, jo vieglāk jau vienmēr ir darīt to, kas darīts tradicionāli un ir labi zināms — slaukt gotiņu, audzēt kviešus, audzēt cūkas. Ja gribi ķerties pie košumkrūmiem, vispirms jāiegūst zināšanas, kā tos audzēt, kur dabūt, un tamlīdzīgi.

Tagad mēģinu bankā īstenot šādu ideju — uzrakstīt iespējamo biznesa virzienu sarakstu, tātad variantus, ko pasākt cilvēkam, kuram nav lielas naudas un lielu īpašumu. Kad tikai sākās runas par SAPARD atbalsta programmu, teicu: mīļie cilvēki, uztaisiet Eiropas standartiem atbilstošu tipveida katalogu, kurā zemnieks var apskatīties, cik liela saimniecības ēka vai kūts viņam ir jābūvē, ja viņš grib turēt tik un tik govis, un ar kādām izmaksām viņam jārēķinās. Nekā — projektēšanas kantori nav ieinteresēti palaist šādu informāciju, jo, ja šādi tipveida projekti eksistē, tad kantoris neko daudz nevar nopelnīt, kamēr tagad katru reizi tas zemniekam var teikt: liels projekts, kamēr uzzīmēs, uzrasēs… un noplēst lielu naudu.

Līdzīga doma kā par biznesa virzienu sarakstiem mums ir arī par māju būvēšanu. Daudzi domā, ka normālu ģimenes māju nevar uzbūvēt lētāk kā par 30 tūkstošiem. Nav tiesa, mūsu konsultācijas ar projektētājiem rāda, ka var, ja izmanto attiecīgus materiālus un darbaspēku.

Šāda informācija ir jau šobrīd, bet tā ir konsultantu kabatā, un viņi to izmanto, lai pelnītu. Ja tā būs grāmatās… Protams, arī es, izdodams šādu grāmatu, gribu nopelnīt, proti, piesaistīt bankai cilvēkus, kas gribētu būvēt šādas kūtis, mājas, attīstīt kādu no ieteiktajiem biznesiem. Pie mums griežas simt cilvēku, no tiem kredītu dabū desmit. Lielākā daļa aiziet prom tāpēc, ka ideja nav sagatavota, un bankai nav laika ar katru noņemties, gari un plaši skaidrojot, kā viņš varētu taisīt biznesu, un tas arī nav bankas darbs.

 

— Vai jūsu bankas komanda ir jauna?

— Es esmu vecākais. Komanda ir izveidojusies, strādājot kopā no “Laukkredīta” laikiem, kad šeit šī banka sāka veidoties. Mans pirmais vietnieks Rolands Paņko ir vienkārši ģeniāls finansists, kurš pats to īsti neapzinās. Viceprezidents kreditēšanas operāciju jautājumos Juris Lujāns ir brīnišķīgs pārdevējs — ja viņš gribēs jums pārdot kādu kredītu, jūs kredītu paņemsit. Ja runā par finansu sistēmas izveidošanu, kas orientēta uz laukiem, un vispār finansiālo domāšanu, noteikti jāpiemin nu jau nelaiķis, Pasaules bankas konsultants Džekobs Intrators. Viņš mums iemācīja finansiāli domāt.

 

— Cik kredītu jūsu banka pašlaik apkalpo?

— Apmēram 16 tūkstošus. Tie ir ne tikai zemnieki, bet arī mazie un vidējie uzņēmēji pilsētās, kā arī privātpersonas.

 

— Cik cilvēku strādā jūsu bankā, apkalpojot šos kredītus?

— Hipotēku bankā strādā pāri par 400 darbinieku. Mums ir 27 filiāles, no tām divas Rīgā, pārējās katra rajona centrā. Esam katrā Latvijas vietā, mums ir viegli aizsniegt cilvēkus arī tālos nostūros. Kādreiz, kad pārņēmām bankrotējušās Sakaru bankas saistības, mūsu tīkls bija tik plašs, ka mūsu cilvēki bija katrā pasta nodaļā. Tās tai laikā nodarbojās ar sertifikātu pieņemšanu. Bijām spiesti no šī tīkla atteikties, jo tas izmaksāja pārāk dārgi, nevarējām maksāt to tarifu, ko prasīja “Latvijas pasts”. Toreiz bijām maza banka, mūsu aktīvi bija 3,7 miljoni. Šodien jau ir 128 miljoni. Ja toreiz būtu bijuši tik stipri, noteikti būtu šo tīklu nosargājuši.

 

— Vai Latvija nākotnē nepārvērtīsies par vienu lielu Pierīgu?

— Protams, būsim ļoti urbanizēta valsts. To diemžēl būs ļoti grūti mainīt, jo tas veidojies jau kopš cariskās Krievijas laika. Puse ekonomikas atrodas Rīgā. Tas nav normāli.

 

— Vai var notikt, ka pēc gadiem desmit Latvijā pienu vienkāršāk būs ievest no Dānijas?

— Noteikti ne — šī nozare paliks un nosargās savu vietu zem saules. Piena lopkopība nu ir tā nozare, kura te var attīstīties ļoti labi.

 

— Kura vēl?

— Domāju, ka paliks visas tradicionālās nozares.

 

— Arī cūkkopība?

— Jā. Tai klimatiskie apstākļi nav būtiski, vajag tikai izmantot iespējas palielināt mērogu. Domāju, ka arī graudkopība paliks, kaut vai iekšējam tirgum. Ja jums pasaka, ka produkts ražots Latvijā, nodomājat: aha, tātad labs produkts. Grūti ies cukurbietēm.

 

— Ko lauksaimniecības ilgtermiņa investīciju projekts dod atšķirībā no tām iespējam, kas lauksaimniekiem bijušas līdz šim?

— Šī programma bija vajadzīga divu iemeslu dēļ. Pirmais — bankas nav īpaši ieinteresētas kreditēt lauksaimniecību vispār un īpaši ilgtermiņa projektus. Tas redzams no tā, kā attīstās lauksaimniecības portfelis kopējā banku portfelī — tā īpatsvars visu laiku krītas. Otrais — kredītprocentu likme šai programmai ir tikai 7 procenti.

Vēl viens iemesls ir pietiekami ilgs atmaksas termiņš — 20 gadu, jo šādas investīcijas ātri atmaksāt nevar. Šī programma dos arī morālu labumu, zemnieki redzēs, ka valdība kaut tos atbalsta. Lai gan patiesībā šādu programmu vajadzēja jau gadus piecus agrāk. Tas ilgus gadus bija mans mērķis, un, atklāti sakot, gandrīz jau biju zaudējis ticību, ka ko tādu izdosies dabūt cauri ar pašu Latvijas resursiem. Ja tas būtu izdarīts agrāk, mums būtu bijušas daudz labākas pozīcijas lauksaimniecības attīstībai.

Godīgi sakot, reizēm rodas iespaids, ka mūsu sabrukums bija speciāli organizēts, lai mēs nekad nekļūtu konkurētspējīgi. Taču to ir grūti pierādīt. Džefrijs Sakss, kurš savulaik bija no galvenajiem ātrās pārejas uz tirgu atbalstītājiem, tagad atzīst, ka ir kļūdījies. Viņam kā zinātniekam ir viegli pateikt, ka eksperiments bijis neveiksmīgs, nekas, ka daudzi nomiruši un daudziem sagrautas cerības…

Arī Pasaules bankas galvenais ekonomists, Nobela prēmijas laureāts Džozefs Štiglics ir asi rakstījis, ka tā sauktā Vašingtonas konsensa īstenošana bijušajā PSRS teritorijā izraisījusi ļoti negatīvas sekas. Tas liecina, ka daudz kas no tā, ko esam darījuši, ir bijis mums uzspiests un nepareizs.

 

— Vai mums ir izvēles iespējas?

— Bija un ir.

 

— Kā, ieejot ES, varam likvidēt dzīves līmeņa attīstības starpību, ja tagad atpaliekam par daudziem gadiem? Viņi taču arī nestāv uz vietas.

— Reiz kādas Vācijas bankas prezidents man teica: “Austrumvācijas pievienošana Rietumvācijai tādā veidā, kā tas notika, bija vislielākā kļūda, kādu vien var izdarīt. To vajadzēja darīt, bet vajadzēja arī saglabāt nosacītu robežu starp abām Vācijām līdz brīdim, kamēr Austrumvācijā ekonomiskā attīstība, kapitalizācija un tirgus piepildīšana ar attiecīgām precēm un pašražotām precēm sasniegtu tādu līmeni, ka abas puses būtu salīdzināmas. Taču reāli notika tas, ka neattīstītā Austrumvācijas ekonomika vienkārši tika sagrauta vienā mirklī, jo tā nebija spējīga konkurēt — Rietumi iegāzās iekšā vienā mirklī un aizņēma tās vietas, kuras būtu varējuši aizņemt tie cilvēki, kas tur visu laiku dzīvoja un būtu varējuši attīstīties.”

Līdzīgi notiek ar Latviju. Turklāt Austrumvācijā tika ieguldīti miljardi. Tiesa, Vācijas apvienošanai ir kāds sarežģīts zemteksts — uz laiku izsist Vāciju no to valstu saraksta, kuras spējīgas globāli konkurēt.

Runājot par Latviju, ļoti baidos, ka, ja sarunas ar ES tiks vestas tā kā šobrīd un mēs tiešām iestāsimies ES plānotajā 2004.gadā bez pārejas perioda, ļoti daudzi mūsu uzņēmēji bankrotēs, jo nespēs cīnīties ar tiem uzņēmējiem, kas nāks iekšā. Minētās vācu bankas prezidents man toreiz arī teica: “Neskrieniet, pastrādājiet vēl gadus desmit paši ar saviem līdzekļiem, protams, piesaistot, ko varat no ārpuses, un mēģiniet pēc iespējas straujāk attīstīt savus uzņēmējus, lai tie ir reāli konkurētspējīgi.” Pašlaik valdības piesauktā tēze par to, ka jāattīsta mazie un vidējie uzņēmumi, ir pareiza, bet vajag arī attiecīgi rīkoties.

Esmu mēģinājis šīs domas izteikt vairākiem mūsu valdību vadītājiem, un atbilde ir bijusi diezgan vienkārša: “Šo vilcienu vairs nevar pagriezt.”

 

— Esat par to, ka Eiropas Savienībā mums būtu jāiestājas vēlāk?

— Jā. Patīkams signāls ir lauksaimniecības ilgtermiņa investīciju kreditēšanas programma — 7 procentu likme, ilgi termiņi, 24 miljoni… Tātad, ja grib, mūsu pašu iekšējos resursos var atrast līdzekļus, ko novirzīt uzņēmējdarbības attīstīšanai. Ja gribēs, atradīs arī tos desmit miljonus lauku attīstības programmas realizācijai, kas radītu darba vietas tiem cilvēkiem, kuri nevar atrast darbu lauksaimniecībā. Ir skaidrs, ka lauksaimniecībā nodarbināto cilvēku skaits samazināsies, un jādomā, ko viņiem darīt turpmāk.

 

— Teicāt, ka Latvijai nav īstas lauku attīstības vīzijas. Vai mūsu straujajā laikā vīziju veidošana vispār ir iespējama?

— Ir gan. Vīzijai ir jābūt. Mēs varam ņemt, teiksim, Īrijas piemēru, šī valsts Eiropas Savienībā ļoti strauji progresēja. Viņi pareizi izvēlējās stratēģisko virzienu, nostrādāja nacionālo jūtu stimulēšanai. Viņu lozungs tautai daudz neatšķīrās no japāņu savulaik slavenā attīstības lozunga: “Eksportē vai mirsti!” Paskatoties uz Īriju, redzam, ka arī mēs ar zināmiem nosacījumiem varētu labi attīstīties Eiropas Savienībā, jautājums tikai, cik, runājot ar ES, tiek ņemts vērā kāds mūsu attīstības modelis. Baidos, ka tas netiek darīts, nav tādas skaidrības, ir tikai mērķis ātrāk aizvērt visas sarunu sadaļas un vienā brīdī būt Eiropas Savienībā.

 

— Vai Īrijas augšupeja ir notikusi, pateicoties ES vai par spīti ES?

— Pateicoties pašu īru gudrai politikai un maksimāli izmantojot ES dotās iespējas. Reiz kādā diskusijā ar Vācijas banku speciālistu, kurā piedalījos, mūsu puse izteicās, ka to un to nevarēšot, jo ES direktīvas neatļauj. Vācietis sašutis tam, kurš to bija teicis, atbildēja: “Bet kāda jums darīšana gar Eiropas Savienību, jūs vēl neesat tajā iestājušies! Kāpēc jums šobrīd jāņem vērā viņu direktīvas?! Rīkojieties taču tā, kā jums ir izdevīgi, un par ES direktīvu pildīšanu domājiet tad, kad iestāsities!” Esmu daudz deldējis sliekšņus dažādās Eiropas institūcijās — nu neprasa viņi no mums to, ko mūsu sarunu vedēji mums bieži pasniedz kā obligātu prasību. Kadru atlase ir nepieciešama, un tā atkarīga no valsts vadītāju patriotisma. Taču, ja viņi uzskata, ka mums nav citas izejas, tad, protams, no viņiem velti gaidīt mums izdevīgu pozīciju aizstāvēšanu.

Uz sarunu vedināja Helēna Grīnberga