“Sasiet rokas pašvaldībām nav prāta darbs”

Rīgas domes priekšsēdētāja vietnieks Sergejs Dolgopolovs intervijā Latvijas Radio “Kāpnes” vakar, 15.jūlijā

Intervija Latvijas Radio 15. jūlija raidījumā “Kāpnes” pulksten 15.10. Vada žurnālists Zigurds Ķeizars

— Kas ir tas pats neatliekamākais risināmais jums, kamēr mērs ir atvaļinājumā?

Sergejs Dolgopolovs: — O, tādu jautājumu ir pietiekami daudz.

— Vētra, droši vien.

S.Dolgopolovs: — Nu, vētra, bez šaubām, jā. Jo tie postījumi, kas ir nodarīti Rīgā, pēc pirmām aplēsēm, ir vairāk nekā par 100 tūkstošiem latu. Ir izrauti stabi, koki nogāzti, jumti, tagad aprēķina visus tos zaudējumus, un mēs risinām, no kādiem līdzekļiem piešķirt finansējumu, lai visus atjaunošanas darbus varētu veikt pietiekami operatīvi, un šis tas jau ir izdarīts, kā jūs varat manīt, braucot pa pilsētas ielām.

— Kas vēl?

S.Dolgopolovs: — Mums jau nepaiet ne diena, kad neparādās kaut kādi jauni knifi un jaunumi, ja tā varētu teikt. Viens no tiem ir pavisam svaigais paziņojums, ka mēs it kā kopā ar ventspilniekiem esam lielos parādos valsts budžetam un tikai tādēļ nevar medicīnas darbiniekiem pacelt algas.

— Jā, diezgan īpatnēja ir šī situācija. Diezgan bieži presē varam lasīt, ka lūk, Rīgas domes budžets pildās ar uzviju un tai pašā laikā Rīgas dome ir tik dziļos aizņēmumos, tāpat kā Ventspils, Finansu ministrija min šos datus, un kā tad īsti ir?

S.Dolgopolovs: — Es teikšu tā, ka principā bez aizņēmumiem nevar eksistēt ne uzņēmums, ne tāda liela saimniecība, kāda ir Rīgā un Ventspilī, un tā ir normāla ekonomiskā prakse. Teiksim, ja jūs gribat realizēt ielu investīciju projektu, var paņemt naudu no budžeta, bet tas nozīmē, ka pārējām vajadzībām, kas arī ierakstītas budžetā, kārtējam gadam būs krasi samazināts finansējums.

— Kāda ir jūsu attieksme pret aizņemšanos? Daži ļoti bagāti cilvēki mēdz uzsvērt, ka ar kredītu ņemšanu nevajag riskēt.

— Ja jums ir plāni un gribat realizēt zināmas lietas, bet jums pašlaik nav finansu, vajag ņemt kredītu un darīt, citādi var iznākt, ka šo plānu nespēsit piepildīt nekad, jo, kad nauda būs sakrāta, diemžēl var izrādīties, ka naudu vairs nevajag.

— Mūsu saruna notiek latviešu tautas sēru dienā — 25.martā, kad 1949.gadā tika izsūtītas daudzu strādīgu zemnieku ģimenes, kuras okupācijas vara nodēvēja par kulakiem. Vai izvešana skāra arī jūsu dzimtu?

— Mani pašu ne, taču manus radiniekus tas skāra. Esmu dzimis Kandavā tieši izvešanas gadā. Mani uzaudzināja vectēvs un vecmamma. Viņi savā laikā tika izsūtīti kā kulaki. Tieši 1945.gadā viņi bija paguvuši izmaksāt Latvijas Hipotēku bankai visus kredītus, kas bija doti, lai uzbūvētu ēkas. Atļaut to nevar, jo tad mēs atstājam bez atbalsta tos cilvēkus, kuriem ir nepieciešams pašvaldības atbalsts, mēs nevaram pilnā apmērā realizēt pašvaldības funkcijas. Un tāpēc, lai realizētu lielus projektus, ir nepieciešams ņemt aizdevumus un kredītus.

— Jebkurš kredīts ir arī parāds, un nav skaidrs tas, kā var ar lieliem, prāviem parādiem tomēr gūt ievērojamu peļņu.

S.Dolgopolovs: — Tas ir atkarīgs no tā, ko mēs gribam un kā mēs gribam. Teiksim, būvējot tiltu, — nu kāda varētu būt peļņa no tā? Vai mēs ieviesīsim pārvietošanās maksas pāri tiltiem, es domāju, ka tāds solis nebūtu atbalstāms, bet, ceļot šāda veida būves, mēs krasi uzlabojam pilsētas infrastruktūru. Cilvēki, kas izmanto jaunas pārejas pāri Daugavai vai jaunus tiltus, vai atjaunotas un izremontētas ielas, ekonomē visdārgāko — savu laiku, un līdz ar to tiek sakārtota arī tā vide, kas ir labvēlīga jebkura veida biznesam.

— Finansu ministram tas viss nepatika, un, lūk, viņš gribēja grozīt likumu tā, kā viņš gribēja.

S.Dolgopolovs: — Viņš jau izgrozījis.

— Jā, protams. Jūs uzskatāt, ka šī grozīšana ir jums par sliktu?

S.Dolgopolovs: — Jā, bez šaubām. Jo tas ir pretrunā, mēs jau cenšamies ieiet Eiropā un gribam ievērot Eiropas normas, starp citu, šī norma — brīva pašvaldību pieeja kapitāla tirgum — ir viena no prasībām, kas ir formulēta pašvaldību hartā, tas ir Eiropas dokuments. Līdz šim es saprotu, ka ir laba prakse un ir slikta prakse, bet aizliegt vispār tāda veida pieeju kapitāla tirgum — tas nozīmē ierobežot pašvaldību iespējas finansēt un realizēt lielus investīciju projektus. Jāsaprot arī otra medaļas puse, ka jābūt stingrai uzraudzībai un kontrolei, kā tiek lietoti šie līdzekļi. Bet, teiksim, valsts piemērs rāda, kā savā laikā tika ņemts arī valstij, teiksim, slavenais G–24 kredīts, un, neskatoties uz visiem kontroles pasākumiem un visu pārējo, tas tomēr bija izsaimniekots. Tāpēc es domāju, ka sasiet rokas pašvaldībām nav prāta darbs.

— Jaunās vēsmas. Pirms atvaļinājuma dome otrreiz precizēja noteikumus par īres maksu pašvaldību mājās, atstājot bez izmaiņām esošo īres maksu pašvaldību mājās, nepazeminot to un neparedzot arī atlaides maznodrošinātajiem. Bet kādas izmaiņas varētu mūs visus sagaidīt no rudens par komunālajiem maksājumiem saistībā ar Finansu ministrijas proponēto pievienotās vērtības nodokļa piemērošanu arī komunālajiem maksājumiem.

S.Dolgopolovs: — Ir liela daļa pilsētas iedzīvotāju, kuriem komunālie maksājumi, pat ne īres maksa, bet komunālie maksājumi ir pārāk liela, pārmērīga nasta, ko nevar pavilkt, un cilvēki cenšas visiem spēkiem mēģināt kaut kādā veidā segt šo pārāk lielo maksu par komunālajiem pakalpojumiem. Šeit pašvaldība visu laiku gāja uz to, ka iesaldēja tos komunālos maksājumus, pirmais mēģinājums neizdevās, bet nu gāzes cenas pieaugs. Ko tas nozīmē? Tas draud nevis tiem, kas gatavo ēdienus uz gāzes plītīm, bet tas pirmām kārtām ir sitiens “Rīgas siltumam”, kurš ražo siltumu, un līdz ar to siltuma pašizmaksa kāps uz augšu, un cenas arī var uzkāpt tai pašā laikā. Šodien es lasu, ka “Latvijas gāzes” peļņa ir 5 miljoni latu par pagājušo gadu, un tā ir samazinājusies, bet es tomēr uzskatu, ka tā ir peļņa un līdz ar to diez vai vajadzētu palielināt sociālo spriedzi un iet tādu ceļu.

— Kas ir domes spēkos, lai pasargātu iedzīvotājus no šīs Finansu ministrijas prasības, it kā pēc Eiropas Savienības direktīvas, bet nekur jau nav teikts, ka tās būtu obligātas. Kas ir domes spēkos?

S.Dolgopolovs: — Mēs maz ko varam darīt. Jo likumus, noteikumus pieņem Saeima, pieņem valdība, mums ir jāpilda šie noteikumi, un mēs arī to darām. Ko mēs darām un ko mēs turpināsim darīt jebkurā gadījumā — palīdzēt tiem, kas nevar tikt galā ar savām problēmām, tai skaitā tīri finansiāli, jo šodien jau viena no lielākām tēriņa pozīcijām Rīgas budžetā ir sociālie maksājumi, tai skaitā arī palīdzība tiem cilvēkiem, kas nespēj tikt galā ar komunālajiem maksājumiem. Droši vien būs nevis 13 miljoni latu gadā kā šodien, būs 15–16, bet tas maks nav…

— Uz kā rēķina?

S.Dolgopolovs: — Uz kā rēķina, tas jāmeklē un jāskatās. Jo līdz šim mēs ieguldījām labas un lielas investīcijas medicīnas iestādēs, apdrošinājām medicīnas darbiniekus, ne visus, bet tikai tos, kas strādā pašvaldības iestādēs, apdrošinājām skolotājus, viņu veselību, izglītības darbiniekus. Nu vajadzēs atteikties droši vien no tādiem maksājumiem, ja mēs būsim ielikti tādā pozīcijā.

— Īpašu uzdevumu ministrs valsts reformu lietās Jānis Krūmiņš pieņēmis lēmumu apturēt tos domes saistošos noteikumus, kas paredzēja noteikt alkoholisko dzērienu mazumtirdzniecības ierobežojumus, jo tie esot, lūk, pretrunā ar Alkohola aprites likumu, kas visā Latvijā nosaka mazumtirdzniecības vietas un laika ierobežojumus. Dome var rīkojumu pārsūdzēt vai arī to saskaņot ar likumiem. Kas īsti tiks darīts?

S.Dolgopolovs: — Es domāju, ja mēs sāksim pārsūdzēt šo lēmumu, tādā gadījumā mēs pārsūdzam to materiālu vai tos noteikumus, kuros tiešām ir zināmas neskaidrības un neprecizitātes. Diez vai tas būtu normāls gājiens. Es domāju, ka šinī gadījumā mēs, sākot rudens sesiju, ielabosim šos noteikumus, jo tur daudzi labojumi parādījās burtiski diskusijas gaitā, kad dome ļoti enerģiski apsprieda ilgāk nekā trīs stundas tieši šo projektu, un viens otrs tur priekšlikums ir parādījies burtiski tā — no lapas. Tāpēc tur varēja rasties zināmas neprecizitātes. Es domāju, ka mēs to labosim. Varbūt izstrādāsim precīzāku noteikumu variantu un apvienosim to ar sabiedriskās kārtības noteikumiem, kuri arī jārenovē.

— Tad varbūt varētu skatīt šos alkohola tirdzniecības noteikumus vienā paketē ar kārtības noteikumiem?

S.Dolgopolovs: — Es domāju, ka tas būtu normāli. Jo jebkurā gadījumā visu veidu aizliegumi – tas nav galīgais problēmas risinājums. Mums ir obligāti jāpiedāvā alternatīva, un mēs arī strādājam šinī virzienā. Mēs tagad atbalstām sporta objektu attīstību Rīgā, kultūras objektu attīstību, kultūras pasākumus, visus dažādu veidu pasākumus. Jūs jau redzat pats, ka Rīga tagad pilna, kultūras dzīve tomēr ir pietiekami aktīva šeit. Tas viss palīdz drusku, kā saka, varbūt ja neizbīdīt to alkoholu no sabiedrības sadzīves, bet vismaz ierobežot, piedāvājot alternatīvu.

— Jā, bet ir viena interesanta nianse. Gandrīz vai katrs atbalsi rodošs likumprojekts beidzas ar to, ka tiek pārmestas juridiskas nepilnības. Bija juridiskā dienesta reforma domē, un šobrīd šķiet, ka juristi nav kļuvuši kompetentāki. Jūs piekrītat?

S.Dolgopolovs: — Nē, nepiekrītu. Jo galīgā redakcija… tur tiek ņemts juristu viedoklis un juristu pozīcijas, bet ļoti bieži deputātu priekšlikumi, kuri pēc tam iziet balsošanas mehānismu, varbūt arī ir pretrunā ar tiem atzinumiem, ko sniedz juridiskā pārvalde, un tas diemžēl gadās, es negribu teikt, ka ļoti bieži, bet diezgan. Un tāpēc arī rodas tāda lieta, ko jūs nosaucāt. Tā nav juridiskās pārvaldes vaina, tas ir konceptuāls jautājums, kurš vairāk ir politisks, nevis juridisks.

— Mazliet par politiskām lietām. Kā, jūsuprāt, realizējas jūsu vēlētājiem dotie solījumi, nokļūstot tik augstā postenī domē? Vai ir kas tāds, ar ko pats esat neapmierināts?

S.Dolgopolovs: — Jā, bez šaubām. Ir vairākas pozīcijas, kuras šobrīd mēs nevaram realizēt, kaut to solīja priekšvēlēšanu programmās i mēs, i sociāldemokrāti, piemēram, sociālais atbalsts jaunām ģimenēm. Tas ir ļoti būtiski un ļoti svarīgi, bet vai jūs man šodien nosauktu, no kādiem avotiem ņemt šo palīdzību, lai to tiešām izmantotu jauno ģimeņu tapšanai, tā ir problēma Rīgā un ne tikai Rīgā … tas palika neizpildīts solījums. Es varētu vēl vienu otru nosaukt, bet, godīgi sakot, šinī virzienā mēs darām arī pietiekami daudz. Es gribētu atgādināt pabalstus jaunpiedzimušajiem rīdziniekiem, bezmaksas braukšanu sabiedriskā transportā skolēniem no 1. līdz 4. klasei un tā tālāk. Jo to, ko mēs esam solījuši, to mēs arī realizējam. Es jau pat nerunāju, ka tagad, man liekas, arī drusku nomierinājās protesti par to, ka remontē ielas, tiltus un tā tālāk, cilvēki redz, ka tas darba apjoms ir stipri palielinājies un rezultāti ir manāmi.

— Jā, par līdzekļiem tā īsti skaidrs nav, bet mani tomēr interesē jūsu viedoklis. Parlamenta priekšsēdētāja pienākumu izpildītājs Ražuka kungs pieļauj, ka Saeimas Prezidija sēdē tiks skatīts jautājums par apvienības “Par cilvēktiesībām vienotā Latvijā” aicinājumu potenciālajiem sponsoriem ziedot partijai naudu, izmantojot frakcijas veidlapas, kur augšējā daļā redzama Saeimas simbolika. Vai, jūsuprāt, tomēr nav skaidri jānodala Saeimas kā valsts institūcijas un partijas kā politiskas organizācijas funkcijas?

S.Dolgopolovs: — Ja gribat zināt manu viedokli, tad bez šaubām. Ja mēs runājam par ziedojumiem priekšvēlēšanu kampaņām, tas nav ne pašvaldības, ne valsts jautājums, ja nav attiecīga likuma, kurš pagaidām nav pieņemts, par valsts finansējumu. Līdz ar to tas ir sabiedriskās organizācijas darbs, tai skaitā arī politiskās organizācijas.

— Jūsu attieksme pret Valsts prezidentes vērtējumu attiecībā uz uzņēmēja Jevgeņija Gomberga aktivitātēm. Jūs droši vien viņu pazīstat.

S.Dolgopolovs: — Jā, es pazīstu Gomberga kungu. Es nedzirdēju, kā izskanēja pa radio, bet es lasīju preses materiālos. Es, godīgi sakot, nevarētu pievienoties prezidentes viedoklim, jo mana pārliecība ir, ka, pirmkārt, pilsētā ir pārāk maz pieminekļu, otrkārt, nevajadzētu politizēt to jautājumu, kurš, manā skatījumā, tomēr ir kultūrvēsturiskais mantojums. Var strīdēties, teiksim, par to, kam būtu ātrāk jāuzliek piemineklis –—Barklajam de Tolli vai Mārim Liepam, par ko es būtu ar abām rokām nobalsojis. Tas ir diskusiju jautājums, bet salīdzināt, teiksim, atjaunoto pieminekli ar parka skulptūru — nu diez vai tas ir pārāk korekti.

— Tas nozīmē, ka jūs principā pieminekļu padomes darbs apmierina?

S.Dolgopolovs: — Ja pavisam atklāti, man ir interesanti, es pats esmu Pieminekļu padomes loceklis, diemžēl laika trūkuma dēļ ne vienmēr piedalos tur. Bet ir problēmas vispār par politiku pilsētās sakarā ar pieminekļiem, ar piemiņas plāksnēm un tā tālāk. Visus šos gadus vispār nebija pat nolikuma, kas reglamentētu Pieminekļu padomes darbību, tas parādījās tikai tagad. Protams, tas ir nepilnīgs, jo ir pirmais pussolis. Bet, ka ir jāstrādā šinī virzienā, tā ir mana pārliecība.

— Un pašās beigās mani interesē jūsu viedoklis par Tautas partijas līdera Šķēles kunga nupat kā prognozēto, ka nākamā Saeima būs labēja, viņš prognozē, ka mazināsies radikālo spēku — tēvzemiešu un jurkānistu, rubikiešu — (es burtiski citēju) nozīme, jo līdz ar sabiedrības labklājības pieaugumu pilsoniskas saskaņas veidošanās mazinās nacionālšovinistisko piedevu nozīmi politiskajā izvēlē. Kā jūs vērtējat šos izteikumus?

S.Dolgopolovs: — Es domāju, ka tā piedeva — šovinistiskā vai nacionālistiskā — piemīt arī pašam Šķēles kungam un viņa vadītai partijai. Ne jau par velti viņi tagad tik strikti cīnās ar tēvzemiešiem, bet lai tas paliek uz Šķēles kunga sirdsapziņas. Jo es domāju, ka nākotne parādīs un vēlēšanas demonstrēs, vai mēs esam tikuši tādā labklājības pakāpē, kā saka Šķēles kungs, vai tomēr mums vēl ir pārāk tālu līdz tam.

Pēc ieraksta “LV” diktofonā