"Par Ministru
kabineta 1999.gada 6. jūlija noteikumu nr. 249 "Grozījumi
Ministru kabineta 1998. gada 6. oktobra noteikumos "Noteikumi par
tirdzniecības kārtību tirgos, gadatirgos, ielu tirdzniecības
vietās un izbraukumos"" 1.1. punkta atbilstību likuma "Par
uzņēmējdarbību" 4. panta otrajai daļai un 32. panta
pirmās daļas 1. punktam, Latvijas Republikas Satversmes
91. pantam un "Vispārējās vienošanās par tarifiem un
tirdzniecību" (VVTT 1947) III panta 4. paragrāfam,
Ministru kabineta iekārtas likuma 14. pantam un likuma "Par
Igaunijas Republikas, Latvijas Republikas un Lietuvas Republikas
līgumu par brīvo tirdzniecību ar lauksaimniecības precēm"
3. panta otrajai daļai"
Latvijas Republikas
Satversmes tiesa
Spriedums
Latvijas Republikas vārdā
Lietā nr.
2000–07–0409
Rīgā 2001. gada 3. aprīlī
Latvijas Republikas Satversmes
tiesa šādā sastāvā: tiesas sēdes priekšsēdētājs Aivars Endziņš,
tiesneši Andrejs Lepse, Romāns Apsītis, Ilma Čepāne, Juris
Jelāgins, Ilze Skultāne un Anita Ušacka
ar tiesas sēdes sekretāri Egiju
Rozenbergu,
piedaloties pieteikuma iesniedzēja
— divdesmit Saeimas deputātu — Modra Lujāna, Igora Solovjova,
Jāņa Jurkāna, Jura Sokolovska, Oļega Deņisova, Borisa Cileviča,
Miroslava Mitrofanova, Martijana Bekasova, Borisa Rastopirkina,
Aleksandra Golubova, Pāvela Maksimova, Jakova Plinera, Andreja
Klementjeva, Oļega Tolmačova, Aleksandra Bartaševiča, Jāņa
Urbanoviča, Egila Baldzēna, Arņa Kalniņa, Valda Lauska, Rišarda
Labanovska — pārstāvim Viktoram Tihonovam
un institūcijas, kas izdevusi
apstrīdēto aktu, — Ministru kabineta — pārstāvim Kristapam
Kolovam,
pamatojoties uz Latvijas
Republikas Satversmes 85. pantu, Satversmes tiesas likuma
16. panta 3. punktu, 6. punktu un 17. panta
pirmās daļas 3. punktu,
Rīgā 2001.gada 13.martā atklātā
tiesas sēdē izskatīja lietu
"Par Ministru
kabineta 1999.gada 6. jūlija noteikumu nr. 249 "Grozījumi
Ministru kabineta 1998. gada 6. oktobra noteikumos "Noteikumi par
tirdzniecības kārtību tirgos, gadatirgos, ielu tirdzniecības
vietās un izbraukumos"" 1.1. punkta atbilstību likuma "Par
uzņēmējdarbību" 4. panta otrajai daļai un 32. panta
pirmās daļas 1. punktam, Latvijas Republikas Satversmes
91. pantam un "Vispārējās vienošanās par tarifiem un
tirdzniecību" (VVTT 1947) III panta 4. paragrāfam,
Ministru kabineta iekārtas likuma 14. pantam un likuma "Par
Igaunijas Republikas, Latvijas Republikas un Lietuvas Republikas
līgumu par brīvo tirdzniecību ar lauksaimniecības precēm"
3. panta otrajai daļai".
Satversmes tiesa
k o n s t a t ē
j a:
1. 1993.gada 30.martā Latvijas
Republikas Augstākā padome nolūkā aizsargāt vietējo
lauksaimniecības un pārtikas preču ražotāju intereses, uzlabot un
sakārtot Latvijas tirgu darbību, ierobežot nekontrolētu ielu
tirdzniecību un nodrošināt patērētāju aizsardzību pret veselībai
bīstamu produktu un preču nonākšanu tirgū pieņēma lēmumu "Par
kārtību Latvijas tirgos".
Lēmuma 6. punkts aizliedz
juridiskajām un fiziskajām personām visu veidu ielu tirdzniecību
un tirdzniecību no transportlīdzekļiem pilsētās (apdzīvotajās
vietās), izņemot tirdzniecību tirgus teritorijā, ievērojot tirgus
noteikumus, un pašvaldību speciāli iekārtotās vietās, ievērojot
pašvaldību noteikto tirdzniecības kārtību šajās vietās,
mazumtirdzniecības noteikumus, citas tirdzniecību reglamentējošās
un veterinārsanitārās prasības.
1995. gada 8. augustā saskaņā ar
likuma "Par 1925. gada 1. aprīļa likuma "Ministru kabineta
iekārta" atjaunošanu" 14. panta 3. punktu Ministru
kabinets izdeva noteikumus nr. 256 "Noteikumi par tirdzniecību
Latvijas tirgos, gadatirgos, ielu tirdzniecības vietās un
izbraukumos".
Saskaņā ar Ministru kabineta
iekārtas likuma 14. panta 3. punktu 1996.gada 4. jūnijā
iepriekšminēto noteikumu vietā tika izdoti noteikumi nr. 201 ar
tādu pašu nosaukumu, bet 1998. gada 6. oktobrī tos aizstāja
noteikumi nr. 388 "Noteikumi par tirdzniecības kārtību tirgos,
gadatirgos, ielu tirdzniecības vietās un izbraukumos" (turpmāk —
Noteikumi nr. 388).
Noteikumu nr. 388 11. punkts
tā sākotnējā redakcijā noteica, ka importa nefasētos augļus, ogas
un dārzeņus pārtikas preču tirgos un jaukta tipa tirgos ārpus
slēgtajiem stacionārajiem tirdzniecības objektiem esošajās
atklātajās tirgus teritorijās, zem nojumēm, no
transportlīdzekļiem, izmantojot kases aparātus, ir tiesīgas
realizēt tikai juridiskās personas.
1999. gada 6. jūlijā ar Ministru
kabineta noteikumu nr. 249 "Grozījumi Ministru kabineta 1998.
gada 6. oktobra noteikumos nr. 388 "Noteikumi par tirdzniecības
kārtību tirgos, gadatirgos, ielu tirdzniecības vietās un
izbraukumos"" (turpmāk — Noteikumi nr. 249) 1.1. punktu
Noteikumu nr. 388 11. punkts (turpmāk — apstrīdētā norma)
tika izteikts šādā redakcijā: "Juridiskās personas un individuālā
darba veicēji ir tiesīgi realizēt augļus, ogas, dārzeņus,
izmantojot elektroniskos kases aparātus, pārtikas preču tirgos un
jaukta tipa tirgos tikai slēgtajos stacionārajos tirdzniecības
objektos. Šis nosacījums neattiecas uz šādām ar pievienotās
vērtības nodokli neapliekamām personām — zemnieku saimniecībām,
individuālajiem uzņēmumiem, individuālā darba veicējiem un
fiziskām personām, kuras realizē pašu audzētos augļus, ogas,
dārzeņus."
2. Noteikumi nr. 388 noteic, ka
tirgus ir norobežota teritorija, kurai piešķirts tirgus statuss
un kurā tiek pārdotas preces. Tirdzniecība tirgos ir atļauta
tikai tirdzniecības vietās, kas norādītas tirgus plānā. Tirgus
teritorijā ir tirgus paviljoni, kioski, novietnes, citi slēgti
stacionāri tirdzniecības objekti, nojumes, tirdzniecības galdi
(letes), kā arī brīva tirgus teritorija tirdzniecībai no
transportlīdzekļiem.
Tiesības tirgoties tirgos ir,
pirmkārt, Latvijā reģistrētiem uzņēmumiem (uzņēmējsabiedrībām),
kuru reģistrācijas dokumentos kā uzņēmējdarbības veids paredzēta
tirdzniecība (turpmāk — juridiskās personas), otrkārt,
individuālā darba veicējiem, kuri saskaņā ar izsniegtajiem
patentiem vai reģistrācijas apliecībām realizē pašu ražotās
preces vai pašu iegūtos dabas resursus, kā arī iepirktās preces,
treškārt, Latvijas iedzīvotājiem (turpmāk — fiziskās personas),
kuri realizē pašu ražoto lauksaimniecības produkciju, pašu iegūto
zvejniecības produkciju un medījumus, savvaļas augus, ogas, sēnes
un riekstus, ceturtkārt, Igaunijas Republikas un Lietuvas
Republikas iedzīvotājiem, kuri realizē pašu ražoto
lauksaimniecības produkciju, piektkārt, citu kaimiņvalstu
pierobežas zonas iedzīvotājiem, kuri Latvijas pierobežas zonā
realizē pašu ražoto lauksaimniecības produkciju.
Lauksaimniecības produkciju, arī
augļus, ogas un dārzeņus, ir atļauts realizēt pārtikas preču
tirgos un jaukta tipa tirgos. Juridiskajām un fiziskajām
personām, kā arī individuālā darba veicējiem ir tiesības realizēt
lauksaimniecības produkciju, izņemot augļus, ogas un dārzeņus,
tirgus paviljonos un citos slēgtajos stacionārajos objektos,
tirgus atklātajās teritorijās, zem nojumēm, no
transportlīdzekļiem.
Saskaņā ar apstrīdēto normu
augļus, ogas, dārzeņus juridiskās personas un individuālā darba
veicēji ir tiesīgi realizēt tikai slēgtajos stacionārajos
tirdzniecības objektos, bet uz tādām ar pievienotās vērtības
nodokli neapliekamām personām kā zemnieku saimniecības,
individuālie uzņēmumi, individuālā darba veicēji un fiziskās
personas, kas realizē pašu audzētos augļus, ogas un dārzeņus, šis
tirdzniecības nosacījums nav attiecināts.
Pieteikuma
iesniedzējs
pieteikumā lūdz atzīt Noteikumu nr.249
1.1. punktu daļā "tikai slēgtajos stacionārajos
tirdzniecības objektos" par neatbilstošu likumiem, Latvijas
Republikas Satversmes (turpmāk — Satversme) 91. pantam un
starptautiskajiem līgumiem un spēkā neesošu no šo noteikumu
izdošanas brīža.
Pieteikuma iesniedzējs uzskata, ka
noteikumu 1.1. punkts neatbilstot:
1) likuma "Par uzņēmējdarbību"
4. panta otrajā daļā, 32. panta pirmās daļas
1. punktā un Satversmes 91. pantā ietvertajam
uzņēmējdarbības veikšanas līdztiesības principam;
2) "Vispārējās vienošanās par
tarifiem un tirdzniecību" (VVTT 1947) III panta
4. paragrāfam, jo importētajiem produktiem noteikts mazāk
labvēlīgs režīms nekā vietējās izcelsmes produktiem;
3) Ministru kabineta iekārtas
likuma 14. pantam, jo apstrīdētais normatīvais akts izdots
jautājumā, ko Saeima jau ir noregulējusi ar Lauksaimniecības
likumu;
4) Igaunijas Republikas, Latvijas
Republikas un Lietuvas Republikas līguma par brīvo tirdzniecību
ar lauksaimniecības precēm 3. panta otrajai daļai, kas
aizliedz ieviest jaunas ievedmuitas nodevas vai maksājumus ar
līdzvērtīgu efektu.
Pieteikuma
iesniedzēja pārstāvis
tiesas sēdē minēto prasījumu uzturēja.
Viņš uzsvēra, ka ar Noteikumu nr.249 1.1. punktu Ministru
kabinets tirgos esot noteicis dažādus augļu, ogu un dārzeņu
tirdzniecības ierobežojumus atkarībā no uzņēmējdarbības formas,
kā arī atkarībā no atsevišķu juridisko personu, individuālā darba
veicēju un fizisko personu darījumu apjoma.
Ministru kabinets esot ierobežojis
juridisko personu tiesības tirgoties tirgos ar importētiem
nefasētiem augļiem, ogām un dārzeņiem ārpus slēgtajām
stacionārajām tirdzniecības vietām.
Bez tam zemnieku un zvejnieku
saimniecības, individuālie uzņēmumi un individuālā darba veicēji
esot grupēti pievienotās vērtības nodokļa nemaksātājos un
maksātājos, atņemot pēdējiem tiesības realizēt atklātajās tirgus
teritorijās arī pašu audzētos augļus, ogas, dārzeņus. Atsevišķiem
uzņēmumiem, kaut tie arī ir pievienotās vērtības nodokļa
nemaksātāji, tirdzniecība ar pašu audzētiem augļiem, ogām,
dārzeņiem esot atļauta tikai slēgtajos stacionārajos
tirdzniecības objektos. Taču likums "Par pievienotās vērtības
nodokli" neparedzot šādus tirdzniecības ierobežojumus pievienotās
vērtības nodokļa maksātājiem vai nemaksātājiem.
Ministru
kabinets
atbilžu rakstos norāda, ka iesniegtais pieteikums
esot nepamatots, jo grozījumi Noteikumu nr.388 11. punktā
tika izdarīti, ņemot vērā praksē visbiežāk konstatētos pārkāpumus
tirdzniecībā ar augļiem, ogām un dārzeņiem. Šie grozījumi
uzlabojot nodokļu administrēšanas funkcijas, veicinot
kontrabandas novēršanu, paredzot iespējas stingrāk kontrolēt
personas, kurām, veicot saimniecisko darbību, jāmaksā pievienotās
vērtības nodoklis, un nodrošinot tirdzniecības vietu efektīvāku
pārbaudi. Tie uzlabojot tirdzniecības kārtību tirgos, nodrošinot
normatīvajiem aktiem atbilstošus tirdzniecības un uzglabāšanas
(sanitāros un fitosanitāros) nosacījumus, mazinot iespējas
tirgoties bez preču uzskaites dokumentiem un ar nezināmas
izcelsmes precēm, pārdevējam strādāt bez darba līguma un
pārbaudes brīdī neatbildēt par pārkāpumiem, kā arī izvairīties no
budžetā paredzēto nodokļu nomaksas.
Grozījumi Noteikumos nr. 388 un
tajos ietvertās stingrākās prasības, kas tiek izvirzītas ar
pievienotās vērtības nodokli apliekamajām personām, neesot
uzskatāmas par likumā "Par uzņēmējdarbību" noteiktā
uzņēmējdarbības veikšanas līdztiesības principa pārkāpšanu, kā
arī neesot pretrunā ar Latvijas Republikas Satversmes
91. pantu un Latvijai saistošiem starptautiskajiem
līgumiem.
Izdodot Noteikumus nr.388, neesot
pārkāpts Ministru kabineta iekārtas likuma 14. pants, jo
jautājums par lauksaimniecības preču tirdzniecības kārtību ar
likumu neesot noregulēts.
Noteikumu nr.388 grozījumi nosakot
Latvijas, Lietuvas un Igaunijas iedzīvotājiem vienādas tiesības
realizēt pašu ražoto lauksaimniecības produkciju. Tie neradot
ierobežojumus augļu, ogu un dārzeņu importam.
Ministru
kabineta pārstāvis
tiesas sēdē uzturēja Ministru kabineta
atbilžu rakstos pausto viedokli un izteica neizpratni par to,
kāpēc pieteikuma iesniedzējs apstrīd normu vienā tās daļā, bet ne
visus noteikumus kopumā.
Satversmes
tiesa
, izvērtējot apstrīdētās normas atbilstību Satversmei,
Latvijas noslēgtajiem starptautiskajiem līgumiem un likumiem,
s e c i n ā j
a :
1. Satversmes 91. pants
noteic, ka visi cilvēki Latvijā ir vienlīdzīgi likuma un tiesas
priekšā. Cilvēka tiesības tiek īstenotas bez jebkādas
diskriminācijas.
No šā panta pirmā teikuma izriet
vienlīdzības princips, kas citastarp liedz valsts institūcijām
izdot tādas normas, kas bez saprātīga pamata pieļauj atšķirīgu
attieksmi pret personām, kuras atrodas vienādos apstākļos.
Satversmes 91. panta otrais teikums, kas noteic, ka "cilvēka
tiesības tiek īstenotas bez jebkādas diskriminācijas" nevis
ierobežo, bet papildina pirmo teikumu.
Satversmes 91. pantā ietverto
vienlīdzības principu var attiecināt arī uz juridiskajām personām
kā fizisko personu kopumu. Šāda attieksme ir nostiprināta ne vien
Eiropas valstu tiesu praksē, bet pat atsevišķās konstitūcijās. Tā
Igaunijas Konstitūcijas 9. panta otrā daļa noteic, ka
"tiesības, brīvības un pienākumi, kas uzskaitīti Konstitūcijā,
attiecināmi uz juridiskajām personām tiktāl, ciktāl tie saistāmi
ar juridisko personu vispārējo mērķi un šo tiesību, brīvību un
pienākumu būtību". Vācijas Federatīvās Republikas Pamatlikuma
19. panta trešā daļa savukārt noteic, ka "pamattiesības
attiecināmas arī uz iekšzemes juridiskajām personām, ciktāl šīs
tiesības atbilstoši to būtībai ir iespējams piemērot juridiskajām
personām".
Tomēr vienlīdzība Satversmes
91. panta izpratnē nenozīmē nivelēšanu. Tā prasa vienādi
izturēties tikai pret personām, kas atrodas patiešām vienādos un
salīdzināmos apstākļos. Līdzīga atziņa Nīderlandē nostiprināta
konstitucionālā līmenī, Konstitūcijas 1. pantā nosakot, ka
"Nīderlandē pret visām personām jāizturas vienādi vienādos
apstākļos".
Vienlīdzības princips pieļauj un
pat prasa atšķirīgu attieksmi pret personām, kas atrodas
atšķirīgos apstākļos, kā arī pieļauj atšķirīgu attieksmi pret
personām, kas atrodas vienādos apstākļos, ja tam ir objektīvs un
saprātīgs pamats.
Ar pievienotās vērtības nodokli
neapliekamās personas — zemnieku saimniecības, individuālie
uzņēmumi, individuālā darba veicēji un fiziskās personas, kuras
realizē pašu audzētos augļus, ogas, dārzeņus, — atrodas atšķirīgā
saimnieciskā situācijā, ir mazāk aizsargāti tirgus dalībnieki.
Tas, ka šīm personām tiek noteiktas priekšrocības vai
atvieglojumi tirgū, pats par sevi nav vienlīdzības principa
pārkāpums, ciktāl attiecīgās normas izdevējs ir rīkojies savas
kompetences ietvaros.
2. Starptautiskā līguma "Vispārējā
vienošanās par tarifiem un tirdzniecību" (VVTT 1947)
III pants aizliedz dalībvalstīm ievākt iekšējās nodevas un
nodokļus, kā arī piemērot likumus, kas skar iekšējo tirdzniecību,
transportu, preču izplatīšanu, iekšējo kvantitatīvo ierobežojumu,
ražošanas un produktu lietošanu noteiktos vairumos vai
proporcijās, lai aizsargātu pašmāju produkciju pret importētajām
precēm. Uz importa produkciju jāattiecina tāds režīms, kas nav
mazāk labvēlīgs par nacionālo tiesisko režīmu.
Līguma III panta
4. paragrāfs paredz, ka līgumslēdzējas puses teritorijā
ražotajiem produktiem, kas tiek importēti uz jebkuras citas
līgumslēdzējas puses teritoriju, attiecībā uz likumiem,
normatīviem un prasībām, ir jānodrošina ne mazāk labvēlīgs režīms
kā iekšzemes produktiem, ieskaitot produktu iekšējo tirdzniecību,
tirdzniecības piedāvājumu, pirkšanu un transportēšanu,
izplatīšanu vai lietošanu.
Arī Igaunijas Republikas, Latvijas
Republikas un Lietuvas Republikas līguma par brīvo tirdzniecību
ar lauksaimniecības precēm 3. panta otrā daļa noteic, ka
pušu savstarpējā tirdzniecībā netiks ieviestas jaunas ievedmuitas
nodevas vai maksājumi ar līdzvērtīgu efektu.
Prasība pārtikas preču un jaukta
tipa tirgos tirgot augļus, ogas un dārzeņus slēgtos stacionāros
objektos nav uzskatāma par importēto produktu tirdzniecības
kvantitatīvu ierobežojumu, jo tā vienlīdz attiecas kā uz importa
produktiem, tā arī uz vietējās izcelsmes produktiem.
Importa produktu ražotājam vai
izplatītājam, salīdzinot ar vietējās izcelsmes produktu ražotāju,
apstrīdētā norma nav noteikusi papildu prasības tirdzniecībā, jo,
pirmkārt, iekšzemes produkcijas aizsardzības nolūkos netiek
ieviestas jaunas ievedmuitas nodevas vai maksājumi ar līdzvērtīgu
efektu un, otrkārt, noteiktie ierobežojumi attiecas uz tirgus
dalībniekiem neatkarīgi no pārdodamās preces izcelsmes
valsts.
Izvērtējot apstrīdētās normas
atbilstību iepriekšminētajiem starptautiskajiem līgumiem,
Satversmes tiesa uzskata, ka šī norma nav pretrunā ar "Vispārējās
vienošanās par tarifiem un tirdzniecību" (VVTT 1947)
III panta 4. paragrāfu un Igaunijas Republikas,
Latvijas Republikas un Lietuvas Republikas līguma par brīvo
tirdzniecību ar lauksaimniecības precēm 3. panta otro
daļu.
3. Nav pamatots pieteikuma
iesniedzēja viedoklis, ka apstrīdētā norma neatbilst likuma "Par
uzņēmējdarbību" 4. panta otrajai daļai. Saskaņā ar šā likuma
4. panta otro daļu un 33. pantu visi uzņēmēji darbojas
likuma ietvaros uz līdztiesības pamatiem. Likuma "Par
uzņēmējdarbību" 4. panta otrajā daļā noteiktais uzņēmēju
darbības līdztiesības princips ir attiecināms uz nepieļaujamību
atkarībā no īpašuma formām (veidiem) piemērot dažādas nodokļu
likmes un noteikumus un dažādas (atšķirīgas) tiesības uz banku
kredītiem, ja likumi par kredītiem un nodokļiem neparedz
citādi.
Nav pamatots arī pieteikuma
iesniedzēja viedoklis, ka apstrīdētā norma neatbilst minētā
likuma 32. panta pirmās daļas 1. punktam. Šajā normā
noteiktais ir attiecināms uz uzņēmējdarbības ierobežojumiem, kas
tiek realizēti, izsniedzot speciālu atļauju (licenci) vai
profesionālās kvalifikācijas sertifikātu kārtībā, kuru nosaka
Ministru kabinets. Šī norma nav attiecināma uz tirdzniecības
kārtības noteikšanu tirgos.
4. Nevar piekrist pieteikuma
iesniedzēja apgalvojumam, ka tirdzniecības kārtība tirgos ir
noregulēta ar Lauksaimniecības likumu. Tas nosaka
lauksaimniecības produkcijas tirgus vispārējās regulēšanas
pamatprincipus un līdzekļus.
Saskaņā ar Lauksaimniecības likuma
9. panta pirmo daļu Ministru kabinets veic pasākumus, lai
veicinātu Latvijas lauksaimniecības produkcijas ražotāju iespēju
realizēt savu produkciju arī iekšējā tirgū. Šā likuma
2. panta 6. punktā noteikts, ka valsts uzdevums ir
radīt lauksaimniecībā nodarbinātajiem līdzvērtīgas sociālās un
labklājības iespējas, lai tādējādi tiktu kompensēti nelabvēlīgie
faktori, kas ietekmē lauksaimniecību kā tautsaimniecības nozari.
Iekšējā tirgus aizsardzība šā likuma 4. panta un tirgus
regulēšana 10. panta izpratnē ir tādu pasākumu kopums, kas
tiek veikti, realizējot kompleksu lauksaimniecības politiku, cenu
un tarifu nodrošināšanu. Enciklopēdiskajā vārdnīcā termins
"tirgus" tiek skaidrots kā ekonomisko attiecību kopums, kas
veidojas maiņas sfērā sakarā ar preču realizāciju (Enciklopēdiskā
vārdnīca, 2. sēj. Rīga: Latvijas Enciklopēdiju redakcija, 1991,
261. lpp.). Arī Lauksaimniecības likumā ar jēdzienu "tirgus"
jāsaprot lauksaimniecības produkcijas apgrozījums starp ražotāju
un patērētāju.
Turpretī Noteikumos nr. 388
termins "tirgus" apzīmē norobežotu teritoriju, kurai piešķirts
tirgus statuss un kurā noteiktās tirdzniecības vietās tiek
pārdotas preces, arī lauksaimniecības produkcija. Ar
Lauksaimniecības likumu noteiktie lauksaimniecības produkcijas
tirgus regulēšanas principi attiecas arī uz tirgiem, tomēr
minētais likums neregulē kārtību tirgos kā speciālās
tirdzniecības vietās.
5. Ministru kabinets, izdodot
apstrīdēto normu, pamatojies uz Ministru kabineta iekārtas likuma
14. panta 3. punktu, kas noteic, ka Ministru kabinets
var izdot noteikumus, "ja attiecīgais jautājums ar likumu nav
noregulēts".
1925. gada 1. aprīlī pieņemtais
Ministru kabineta iekārtas likums šādu iespēju neparedzēja. 1993.
gada 14. jūlijā, apspriežot likumprojektu par šā likuma spēka
atjaunošanu, piektās Saeimas deputāts Egils Levits savā ziņojumā,
skaidrojot Ministru kabineta tiesības izdot noteikumus, norādīja:
"Pēkšņi rodas jauna problēma, jauns jautājums, bet likuma nav.
Tad, protams, valdība var efektīvi un ātri reaģēt un uzreiz
pieņemt noteikumus. Tālāk, protams, Saeima var pieņemt savu
likumu un šos noteikumus atcelt. Tādā veidā mēs panāktu to, ka
Ministru kabinets darbotos tikai un vienīgi Saeimas noteiktajos
ietvaros.
Un Saeima šos ietvarus nosaka ar
likumu. Nevarētu būt tāda situācija, ka Ministru kabinets izdotu
savus noteikumus, kas būtu pretrunā ar likumu."
Kā norāda tiesībzinātnieks Dītrihs
Andrejs Lēbers, Ministru kabineta iekārtas likuma 14. panta
3. punkts ir "jauns, Satversmes praksē līdz šim neatzīts
valdības noteikumu izdošanas pamatojums… šis jauninājums rada
šaubas, vai Saeima ar vienkāršu likumu ir tiesīga mainīt
pastāvošo konstitucionālo iekārtu. Piešķirt Ministru kabinetam
tiesības likumdošanas jomā, kuras Satversmē nav paredzētas,
nozīmē jaukt likumdevēja un izpildvaras funkcijas."(Lēbers D.A.
Ministru kabinets: Komentārs Latvijas Republikas Satversmes IV
nodaļai "Ministru kabinets"/D.A.Lēbers, I.Bišers. Rīga: Tiesiskās
informācijas centrs, 1998, 150., 151. lpp.)
Ministru kabineta iekārtas likuma
14. panta 3. punkts nav interpretējams tikai vēsturiski
un gramatiski, proti, ka Ministru kabinets ir tiesīgs izdot
noteikumus par jebkuru jautājumu, ja tas ar likumu nav
noregulēts. Lietojot sistēmisko interpretācijas metodi, jāņem
vērā Satversmes 64. pants, kas noteic, ka "likumdošanas
tiesības pieder Saeimai, kā arī tautai šinī Satversmē paredzētā
kārtībā un apmēros", un Satversmes 81. pants, kas
likumdošanas tiesības Ministru kabinetam deleģē īpaši paredzētos
gadījumos. Līdz ar to Ministru kabinets, pamatojoties uz Ministru
kabineta iekārtas likuma 14. panta 3. punktu, nevar
izdot noteikumus par jautājumiem, kas ietilpst likumdevēja
kompetencē.
Pārvaldes kārtībā Ministru
kabinets var izdot vienīgi likumam pakārtotus normatīvus aktus,
tātad noteikumiem jāatbilst likumam. Noteikumus izdod, lai
palīdzētu dzīvē īstenot likumus. To panāk, noteikumos
konkretizējot (detalizējot) likuma normas. Līdz ar to vārdi "ar
likumu nav noregulēts" saprotami tā, ka jautājums ar likumu nav
noregulēts līdz galam un tas prasa detalizētāku reglamentāciju.
Ministru kabinets, izdodot noteikumus, nedrīkst tajos ietvert
tādas normas, kas nav uzskatāmas par palīglīdzekļiem likuma
normas īstenošanā.
Par to, ka apstrīdētajā tiesību
normā regulētās tiesiskās attiecības ir likumdevēja kompetence,
liecina arī tas apstāklis, ka Saeima nav atcēlusi Augstākās
padomes 1993.gada 30.marta lēmumu "Par kārtību Latvijas
tirgos".
Ministru kabinets ar apstrīdēto
normu ir noteicis augļu, ogu un dārzeņu tirdzniecības
ierobežojumus tirgos, pirmkārt, atkarībā no uzņēmējdarbības
formas, otrkārt, atkarībā no atsevišķu juridisko personu,
individuālā darba veicēju un fizisko personu darījumu apjoma.
Likuma "Par pievienotās vērtības nodokli" mērķis nav bijis
noteikt ar pievienotās vērtības nodokli apliekamajām un
neapliekamajām personām atšķirīgus tirdzniecības nosacījumus
tirgos atkarībā no viņu uzņēmējdarbības formas vai darījumu
apjoma, tādā veidā diferencējot to tiesisko stāvokli tirgū.
Līdz ar to Ministru kabinets ir
ietiecies Saeimas darbības sfērā un pārkāpis savu kompetenci.
6. Arī Saeimas pieņemtajā
Komerclikumā ir noteikts, ka komercdarbības ierobežojumus drīkst
noteikt tikai ar likumu vai pamatojoties uz likumu. Tas nozīmē,
ka Ministru kabinets komercdarbību var ierobežot vienīgi
pamatojoties uz speciālu likumā paredzētu pilnvarojumu.
Līdz ar to, izdodot apstrīdēto
normu saskaņā ar Ministru kabineta iekārtas likuma 14. panta
3. punktu, Ministru kabinets ir pārkāpis tam ar Satversmes
64. un 81. pantu noteiktās pilnvaru robežas.
Pamatojoties uz Satversmes tiesas
likuma 30.—32. pantu, Satversmes tiesa
n o s p r i e d
a:
Atzīt Latvijas Republikas Ministru
kabineta 1998. gada 6. oktobra noteikumu nr. 388
"Noteikumi par tirdzniecības kārtību tirgos, gadatirgos, ielu
tirdzniecības vietās un izbraukumos" 11. punktā
(1999. gada 6. jūlija noteikumu nr. 249 "Grozījumi
Ministru kabineta 1998. gada 6. oktobra noteikumos nr.
388 "Noteikumi par tirdzniecības kārtību tirgos, gadatirgos, ielu
tirdzniecības vietās un izbraukumos"" 1.1. punkta redakcijā)
ietverto ierobežojumu "tikai slēgtajos stacionārajos
tirdzniecības objektos" par neatbilstošu Ministru kabineta
iekārtas likuma 14. panta 3. punktam un par spēkā
neesošu no sprieduma publicēšanas dienas.
Spriedums ir galīgs un
nepārsūdzams.
Spriedums pasludināts Rīgā
2001. gada 3. aprīlī.
Tiesas sēdes priekšsēdētājs
A. Endziņš
