Par mūsu izredzēm Eiropas Savienībā

Foto: A.F.I.

LatvijasZinātņu akadēmijas ārzemju loceklis Dr.habil.oec. prof. Gundars Ķeniņš–Kings (ASV):

Eiropas sarunu vedējiem no savas puses ir gudri iegūt visu, ko vien var. Varbūt, ja dabūsi lielāku kampienu izglītībā, nebūs tik daudz jāplēšas par zemnieku lietu. Ja man būtu jāved sarunas, es skatītos, ko tur var nokampt vieglāk un vairāk!

Vēl jāņem vērā, ka Eiropas Savienība ir daudz vairāk ieinteresēta Krievijas tirgū nekā Latvijas tirgū. Tas arī komplicē sarunas. Visumā Latvija var iegūt labu nākotni ES.

Politiķis Pols Goubls nesen teica, ka sagaida lielas pārmaiņas pasaules politikā. Un tas ir jāņem vērā. Viņam ir labs deguns. Viņš tā diezgan noslēpumaini runāja, bet tur varētu būt Kaļiņingradas jautājums un arī vēl kas cits.

Jāpiebilst, ka lietuvieši nekad nav uzdevuši savas intereses Austrumprūsijā. Viņi taisni to krievu daļu uzskata par Lietuvas daļu. Jo tur ir dzīvojuši lietuvieši – pirms Pirmā pasaules kara uz ziemeļiem no Kēnigsbergas bija pat jātnieku pulki, kas komandas deva lietuviešu valodā. Tā kā to viņi uzskata par savu zemi, par savu mantojuma tiesu. Viņi šajā ziņā var būt stūrgalvīgi un nepiekāpīgi. Tas varētu iespaidot visādas sarunas. Un tas Kēnigsbergas lietā ir vēl viens spēlētājs, kas pašreiz vēl nav tik redzams.

Es domāju, ka Latvijai būs labāka situācija Eiropas Savienībā tieši tāpēc, ka Eiropas Savienība slēgs kaut kādas vienošanās ar Krieviju, lai Krievija varētu piedalīties kopīgos pasākumos ar Eiropas Savienības valstīm. Tas nozīmē – ja būs tirgošanās vai citi darījumi ar Krieviju, tad Latvijai tās iespējas būs daudz labākas nekā, ja rīkotos viena pati bez atbalstītājiem. Vajadzīga sarunu prasme: ne jau viss, ko tev ceļ priekšā, tev ir jāpieņem.

Pasaulē ir zinātnieki, tajā skaitā amerikāņu zinātnieki, kuri uzskata, ka divkopienu vai trīskopienu valsts nespēj normāli darboties konfliktu riska dēļ. Kas attiecas uz valodu mācīšanu skolās, mūsu ģimenē neviens nav savus uzskatus mainījis kopš 1932. gada. Jau 1932. gadā Atim Ķeniņam bija doma, ka nevar būt divu, trīs vai četru kopienu valsts, ka tomēr jābūt vienā kopienā agrāk vai vēlāk, un pie tam nav runa tikai par valodu, bet runa ir par visu kultūru. Jo valoda ir tikai viena izteiksmes spēja. Viņš uzskatīja, ka ir ļoti svarīgi, lai cittautieši atrastu vērtīgo Latvijas kultūrā un varētu būt puslīdz lepni Latvijas pilsoņi. Konflikti, īpaši ar vācu minoritāti, pastāvēja arī agrākos laikos.

Ārpuslatvijas latvieši un arī viņu jaunā paaudze dzīvo pavisam vecos laikos, jo ir mācījušies no saviem tēviem un vectēviem. Tie latvieši, kas aizbrauca uz Ameriku, tie nav lieli demokrātijas veicinātāji. Bet jaunā paaudze ir lielā mērā iespaidota no Amerikas domāšanas un ir samērā tālu no Latvijas. Viņi savu domāšanu pārņem no amerikāņiem, atbrauc šeit un latviešus nepazīst. Un tie, kas latviešus it kā pazīst, ir trīsdemito gadu uzskatu un principu atbalstītāji. Viņi nedomā par Latvijas tautu un Latvijas Republiku. Viņi domā par latviešu republiku tikai latviešiem. Tos cilvēkus saprast var, bet piekrist viņiem es nevaru.

“LAUKU AVĪZE”