Par zemnieku Eiropas krustcelēs

Lai arī Eiropas Komisija paziņojusi par nepieciešamību reformēt Eiropas Savienības lauksaimniecības politiku, Latvijai, tāpat kā citām kandidātvalstīm, iestāšanās sarunas turpinās ierastā ritmā, ar domu – kā panākt pēc iespējas lielāku tiešo maksājumu apjomu un ražošanas kvotu lielumu, tā ļaujot baudīt lielākus labumus saviem zemniekiem nākotnē.

Latvijas Valsts agrārās ekonomikas institūtā (LVAEI) tapušais pētījums “Iestāšanās ES: Latvijas lauksaimniecības izaicinājums un iespējas” liecina, ka Latvijas lauksaimnieki un tautsaimniecība kopumā vislielākos labumus var sagaidīt tikai tad, ja sarunās izdodas panākt patlaban deklarēto pozīciju – tiek piešķirts viss prasītais ražošanas kvotu apjoms, kas dažviet pārsniedz pat patlaban saražotos apjomus, kā arī tiešajos maksājumos tūlīt pēc iestāšanās ES tiek maksāts tikpat daudz, cik dalībvalstu zemniekiem.

Tādā gadījumā lauksaimnieku ienākumi izlīdzinātos ar citās tautsaimniecības nozarēs strādājošo ienākumiem, nozarē strādājošo skaits stabilizētos 4–5% līmenī un lauksaimniecības produkcijas kopējā vērtība palielinātos par 180,6 miljoniem latu vai apmēram divas reizes, salīdzinot ar 2000.gadu.

Savukārt, ja ES ir nepiekāpīga un paliek pie saviem nosacījumiem – Latvijai tiek piesolītas kvotas, kas rēķinātas, ņemot vērā 1995.–1999. gada ražošanas apjomus, kā arī tiešajos maksājumos pirmajā gadā tiek maksāti tikai 25% no dalībvalstu zemniekiem sniegtā atbalsta līmeņa, – lauksaimniecības produkcijas kopējā vērtība palielinātos tikai par 17,8 miljoniem latu vai 10,4%, salīdzinot ar 2000. gadu. Tiešie maksājumi iestāšanās gadā būtu apmēram tik pat lieli, cik patlaban Latvija jau atvēl no sava valsts budžeta – aptuveni 5,5 miljoni latu. Latvijai būtu jārēķinās ar papildu sociālajiem pasākumiem laukos, lai stabilizētu situāciju un izvairītos no konfliktiem. Disproporcija starp lauksaimnieku un pilsētnieku ienākumiem saglabātos.

Neoficiālās sarunās ES ļāvusi saprast, ka diez vai kandidātvalstīm izdosies panākt tik pat lielus tiešos maksājumus, kādi patlaban ir noteikti dalībvalstu zemniekiem. Taču Latvijas sarunu delegācijas ZM pārstāvji jau vairākkārt pauduši pārliecību, ka ražošanas kvotu lielumus visdrīzāk izdosies izkaulēt lielākus, nekā izskanējis ES piedāvājumā. Tas nozīmē, ka Latvijas lauksaimnieku labums būs meklējams pa vidu starp abiem aprēķiniem.

EK vēlas mainīt lauksaimniecības atbalsta sistēmu un to vairs tieši nesaistīt ar saražotās produkcijas daudzumu. Galveno akcentu iecerēts likt uz vides, pārtikas drošības un kvalitātes, kā arī dzīvnieku labturības nosacījumu ievērošanas atbalstu. Lauksaimniecības produkcijas tirgus kļūs brīvāks, Eiropas zemniekiem samazināsies garantēto ienākumu daļa no produkcijas ražošanas (cenu apjoms), taču varētu palielināties maksājumu apjoms par īpašumā esošo zemes platību neatkarīgi no tā, kas uz tās tiek darīts. Līdz ar to būtiski ienākumi lauciniekiem nesamazinātos.

Piedāvātās reformas aprises vēl gan apspriežamas pašu dalībvalstu starpā, un patlaban neviens neņemas prognozēt, kas galu galā no radikālā piedāvājuma iznāks. «Ne pirmo reizi EK runā par reformu nepieciešamību lauksaimniecībā. Ir visnotaļ iespējams, ka daudzko no šī piedāvājuma pašas dalībvalstis nemaz neatbalstīs. Ir jāgaida ES ministru padomes lēmums,» Dienai atzina LVAEI vadītājs Andris Miglavs. EK uzsver, ka reforma ir šī laika nepieciešamība. Tas tāpēc, ka gan ES gatavojas uzņemt jaunas dalībvalstis un tas prasa lielus papildu līdzekļus, gan sākusies kārtējā sarunu kārta Pasaules Tirdzniecības organizācijā par tirdzniecības un lauksaimniecības tirgus liberalizāciju, un ES būs ļoti grūti neko nedarīt. Turklāt, pārtikas skandāli, kas laiku pa laikam pāršalc Eiropu, radījuši patērētāju prasību pēc kvalitatīviem pārtikas produktiem un dzīvnieku labturības normu ievērošanu.

Ja ES dalībvalstis atbalstīs jauno reformu, tas nozīmē, ka par diviem gadiem varētu saīsināties pārejas periods un 2011. gadā tiešā atbalsta lielums vecajās un jaunajās dalībvalstīs būtu izlīdzinājies – tad visas valstis nonāktu vienādos konkurences apstākļos. Tieši pret dažādiem maksājumu lielumiem iebilst kandidātvalstu zemnieki, jo tādējādi viņi tiek nostādīti sliktākā situācijā nekā Eiropas lauksaimnieki. A.Miglavs saka, ka patlaban Latvijas zemnieki varētu priecāties par divām lietām, ko varētu atnest iecerētā reforma. Pirmkārt, tā kā maksājumi vairs netiktu saistīti ar produkcijas ražošanas apjomiem, atbalsta saņemšana kļūtu daudz vienkāršāka. Zemniekiem būtu mazāk klapatu un arī valstij vieglāk uzraudzīt. Otrkārt, lauksaimniekam tiktu dota daudz lielāka izvēles brīvība, ko un cik daudz ražot. Visdrīzāk, ar laiku izzustu ražošanas kvotas, kas visai strikti ierobežo attīstības iespējas. Taču zinātnieks pauda bažas, ja ES spers pirmo soli un reformēs savu atbalsta sistēmu, vai tam nesekos otrs – renacionalizācija, kad daļu no atbalsta maksājumiem vajadzēs maksāt pašām valstīm saviem lauciniekiem un tie vairs nenāks no kopējā ES budžeta. Tas varētu būt draudīgi, jo tagadējās kandidātvalstis, kurām ir visai atpalikusi lauksaimniecība un lauki, nespēs šiem mērķiem atvēlēt tik daudz līdzekļu kā bagātās, un sasniegt attīstītāko ES valstu līmeni tām būs grūti.

“DIENAS” pielikums  “LIETIŠĶĀ DIENA”