Par krievu dzejnieka latviskajām saknēm

Dzejnieks Jevgēņijs Jevtušenko (Krievija):

Es esmu vienīgais krievu rakstnieks – Raiņa prēmijas laureāts. Tas bija vēl stagnācijas laikos, kad es iestājos par disidentiem un nokļuvu oficiālās kritikas ugunīs. Raiņa prēmija man bija vienkārši patīkama ne vien tādēļ, ka es ļoti mīlu šo dižo dzejnieku. Tas zināmā mērā bija atbalsts man ļoti grūtā dzīves brīdī.

Jā, manas latviešu saknes aizved gadsimtu dziļumos. Mana tēva uzvārds bija Gangnuss. (Man pašam ir mātes uzvārds.) Tas ir ļoti rets uzvārds. Mani senči 18. gadsimta beigās Latvijā ieradās no Vācijas. Viņi bija izcili stikla pūtēji – līdz pat šim laikam glabāju apbrīnojama krāšņuma kristāla lodi. Bet mans tēvatēvs matemātiķis Rūdolfs Vilhelmovičs Gangnuss, vācieša un latvietes dēls, tika sacerējis trigonometrijas mācību grāmatu. Vecotēvu arestēja 1937. gadā Maskavā, kad man bija četri gadi. Atceros viņu pirms aresta un to, kā viņu arestēja gandrīz vienlaikus ar otru manu vecotēvu sarkano komandieri Jermolaju Jevtušenko. Viņi ļoti draudzējās – Rūdolfs Vilhelmovičs, gandrīz atturībnieks, mierīgs, apdomīgs cilvēks un neapvaldāmā, čapajeviskā temperamenta Jermolajs Naumovičs. Bieži vien viņi stundām ilgi sarunājās. Es daudz atdotu par to, lai no jauna izdzirdētu viņu sarunas, tagad es tās saprastu. Jermolajs Naumovičs vairs neatgriezās. Gangnuss, kas teicami runāja latviski, tika arestēts “par spiegošanu Latvijas labā”. (Esmu to aprakstījis poēmā “Māte un neitronbumba”.) Brīnumainā kārtā izdzīvoja, taču atgriezās salauzts. Bija man arī tēvocis Ēriks, skolotājs, brīnišķīgs cilvēks. Latvietis. Mums kaut kad netālu no Rīgas piederēja pat neliela muižiņa dīķmalā. Es to neesmu redzējis, taču brālis bija aizbraucis…

Rīgā man vienmēr bijis daudz labu lasītāju, draudzējos ar daudziem latviešu rakstniekiem, dzejniekiem, māksliniekiem. Mēs, rakstnieki, diemžēl, tagad ļoti reti tiekamies. Kaut kā pārstājām tulkot viens otru, radusies kaut kāda garīga atsvešinātība. Taču atcerēsimies, cik daudz kas mūs saista. Būšu ļoti priecīgs, uzstājoties Rīgā, zālē redzēt gan latviešus, gan krievus. Un pacentīšos darīt visu, lai apvienotu viņus – dzeja to spēj. Galu galā mēs esam vienas un tās pašas diezgan nežēlīgas vēstures bērni, taču mēs esam arī vienas izmocītas, bet tomēr skaistas kopējas mātes – mūsu planētas – bērni. Ar tādām jūtām tad es arī braucu uz Latviju.

“TEĻEGRAF”