Par politiķiem ar tīrām rokām

Foto: A.F.I.

Dr.phil. assoc.prof. Skaidrīte Lasmane:

Kārtējās pirmsvēlēšanu noskaņas parasti saasina attieksmi pret varas elites uztveri. Būtiskākais, ka šī kļūst par pastāvīgu izjūtu sabiedrībā. Un tā nav labvēlīga. Politika, kā zināms, ir varas sfēra, bet vara, tāpat kā nauda, ir viens no riska faktoriem, kas ietekmē cilvēka morālo rīcību.

Politiku vienmēr pavadījušas aizdomas par morāles deficītu. Tāpēc es negribu izmisīgi kliegt par pasaules galu, kas sācies tieši Latvijā, jo šeit, lūk, politiskā elite ir amorālāka nekā citur. Jautājums – vai politika var būt ētiska – ir mūžsens. Tas bijis aktuāls kopš Platona, Aristoteļa un Makjavelli laikiem.

Filozofs Imanuels Kants gan ir teicis, ka ļaunumam ir tieksme ar laiku iznīcināt pašam sevi… Makjavelli savukārt norādījis, ka amoralitāte iznīcina tautas uzticību politiķiem. Diemžēl Latvijā ne vienmēr tā notiek. Kā lai citādi izskaidro, ka vienu un to pašu amatpersonu vārdi medijos nemitīgi parādās melu un mahināciju kopsakarībās? Turklāt viņi nebūt nav izstumto sarakstos. Nešaubos, ka arī tagad daļa no šiem cilvēkiem tiks ievēlēti un pārstāvēs varu.

Pastāv vispārzināmi cilvēku psiholoģiskās ietekmēšanas līdzekļi. Tie ir labi zināmi ikvienam profesionālam sabiedrisko attiecību speciālistam. Piemēram, deputātu kandidāti dāvina grāmatas trūcīgai lauku vai mazpilsētas bibliotēkai. Aplaimības brīdī piemirstas visas politiskās kopsakarības, un cilvēks sāk justies pateicību parādā – ja man kaut ko dod, tad ir pienākums sniegt pretī… Šī, starp citu, ir viena no ietekmēšanas svirām, kuru jau tradicionāli izmanto LC. Vai tās nav tās pašas maiņas attiecības?

Savā ziņā arī “lokomotīvju” princips atbilst šīm metodēm. To sauc par autoritātes ietekmi.

Reitingi. Kas tad tie ir, ja ne sabiedrības psiholoģiskās ietekmēšanas ierocis? Manipulējot ar datiem, vēlētājs tiek nostādīts izvēles priekšā: kas tad es viens par muļķi, ka nebalsošu par tiem, kuriem sociologi pārliecinoši prognozē uzvaru? Pārējie taču balsos. Tā arī cilvēki uzķeras.

Tautas frontes laikā liela daļa politikā ienāca vienlīdz turīgi vai mazturīgi. Ieraugot kumosu, kurš ar laiku kļuva arvien lielāks un treknāks, daļa salūza. Alkatība ir gluži cilvēciska vājība. Ne katrs sevī ar to tiek galā. Nav jau svarīgs nabadzības un bagātības līmenis, par kuru spriež par uzticību valdībai. Daudz svarīgāka ir spēja paredzēt perspektīvu valsts attīstībā un gudri analizēt situāciju. Taču pastāvīgā nodarbinātība ar savām privātajām interesēm mazina šo gribu strādāt valsts labā – to vadīt. Šķiet, ka šobrīd ir visi ārpolitiskie priekšnosacījumi, lai notiktu straujāka attīstība. Diemžēl pašlaik īpaši jūtama politiķu intelektuālā un morālā mazspēja. Tāpēc arī viņiem nav pamatotas tautas uzticības un atbalsta. Bet, kā zināms, tas ir viens no galvenajiem sekmīgas politikas nosacījumiem. Daļa no varas cilvēkiem ir iestiguši savās īslaicīgajās, savtīgajās tiešinteresēs.

Tad, kad Rīgas domē nāca pie varas pašreizējā koalīcija, visās priekšpilsētu izpilddirekcijās pēc pragmatiski sastādīta saraksta sāka nomainīt vadošās amatpersonas. Tā, piemēram, vienai no izpilddirekcijām bija pateikts, ka no ierindas pavisam lietišķi jāizsijā septiņi cilvēki. Manuprāt, tas ir nenormāli, jo nav vairs runa par profesionalitāti, bet gan par šaurām partiju interesēm.

Es tagad ar interesi gaidu, kā atrisināsies situācija ar jaunizveidotā Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja priekšnieka iecelšanu. Negribētos, lai piepildītos mana prognoze, ka arī KNAB direktora krēsls tiks kādam no savējiem. Nu padomāsim –, vai daudz ir to, kuriem rokas ir pilnīgi tīras? Kurš gan no viņiem gribēs iecelt sev par uzraugu neganti precīzu, taisnīgu, ļoti godīgu un principiālu cilvēku? Tāpēc paredzu, ka arī šajā krēslā nāks labi pazīstams savējais.

Un vispār – vai tas nav viens liels absurds? Ar Saeimas un valdības pašas piekrišanu tiek izveidots birojs, lai sevi un savējos stingrāk pieskatītu. Notiek it kā netieša atzīšanās savā samaitātībā.

Šis “savējo” fenomens diemžēl nozīmē arī nepamatotu aizstāvību, nekritiskumu. Var taču būt arī kritiska attieksme pret savējiem, bet Latvijā tā nav raksturīga izpausme. Te ir spēkā sakāmvārds – roka roku mazgā un… abas top tīras.

Ētika vienmēr ir izdevīga, pat būdama neizdevīga. Tā vairo uzticēšanos. No tās savukārt ir atkarīgs, cik garš būs periods, atrodoties pie varas, – cik ilgi cilvēks noturēsies politikā. Nu tā tam būtu jābūt.

“RĪGAS BALSS”