Starp Augstajiem Tatriem, Donavu un Daugavu

Latvijas pašvaldību izpilddirektoru asociācija Slovākijas pieredzē

“Latvijas Vēstneša” speciālkorespondente Zaida Kalniņa (1. rindas vidū) un Latvijas pašvaldību izpilddirektori Slovākijā

Katras valsts tēls sabiedrībai saistās ar noteiktu informāciju un zināmiem pieņēmumiem. Nereti vēl ir priekšstats par Slovākiju kā bijušās sociālistiskās Čehoslovākijas atpalikušu un mazattīstītu novadu. Teju kā vienīgie ievērības cienīgie tās simboli tiek minēti skaistie Tatru kalni un zilā Donava. Senākā vēsturē ielūkojoties, šo valsti min kā varenās Austroungārijas impērijas sastāvdaļu. Nenoliedzot iepriekš nosaukto, jāteic, ka mūsdienās runāt par Slovākiju kā par attīstībā no Latvijas tālu stāvošu Viduseiropas valsti būtu ļoti tuvredzīgi un nepareizi. Patiesībā mūsu valstu jaunākajā vēsturē ir daudz kopēja, arī tādi rādītāji kā teritorija, valstiskās prioritātes, attīstības problēmas ir ļoti līdzīgi.

1993. gadā Slovākija pēc 150 gadus ilgiem centieniem pirmo reizi kļuva neatkarīga valsts. Līdzīgi kā Latvija, tā ir apņēmības pilna līdz 2004.gadam iestāties Eiropas Savienība (ES).

Gūt priekšstatu par Slovākiju, par tās valsts pārvaldi un pašpārvaldi, kā par tūrisma zemi un, protams, domās dzirdēto un redzēto vērtēt un salīdzināt ar Latviju Latvijas Pašvaldību izpilddirektoru asociācijai (LPIDA) piedāvāja kolēģu organizācija — Slovākijas pilsētu pašvaldību izpilddirektoru asociācija. Un jūnija sākumā turp devās 20 Latvijas pašvaldību izpilddirektori, Latvijas Pašvaldību savienības (LPS) un “Latvijas Vēstneša” pārstāvji. Četrās dienās slovāku kolēģu piedāvātās programmas ietvaros bija tikšanās ar Bratislavas galvu, vizītes vairākās Bratislavas priekšpilsētu un rajonu pašvaldībās, Slovākijas parlamenta apmeklējums, kā arī tikšanās un iepazīšanās ar Mijavas un Visoke Tatru pilsētu pašvaldībām.

Bratislava — Slovākijas sirds caur laiku lokiem

Par valsti vispirms stāsta tās galvaspilsēta. Bratislava ir viena no Eiropas jaunākajām galvaspilsētām, kaut vēsturiski tās saknes iesniedzas jau 11. gadsimtā. Kā stāstīja paši bratislavieši, par galvaspilsētu tā palēnām top un mācās būt. Senatnē tā īsu brīdi bija varenās Austroungārijas impērijas nozīmīgākā pilsēta, Sv. Martina katedrālē tika kronēti Ungārijas karaļi. Daudzās gotikas un klasicisma stila ēkas, pilis, baznīcas un vecpilsētas ielas šobrīd atgūst savu krāsu un stila savdabību. Tas nesokas viegli, galvaspilsētas vadībai visai bieži jālauza galva par sagrūšanas stadijā esošiem valsts īpašumiem un to turpmāko likteni. Un gadījies arī pieņemt lēmumu par kādas ēkas privatizāciju, vēlāk atzīstot to par kļūdainu.

Kā kokle — vanšu tilts arī pār Donavu Bratislavā Foto: Zaida Kalniņa, “LV”

Bruģētajās gājēju ieliņās tūristu plūsmā, gluži kā Vecrīgā, nereti iemaldās pa kādai respektablai automašīnai. Ar to ir neapmierināti paši slovāki un norāda kā vienu no problēmām, ar ko grūti cīnīties. Jo vecpilsētas daļā izvietoti daudzu ārvalstu vēstniecību diplomātiskie dienesti. Taču kopējo ainu priecēja un nebēdnības noskaņu radīja ceļā sastaptās bronzas figūras — uz atpūtnieku soliņa apmales atspiedies Napoleons, no telekomunikāciju akas it kā nupat līdz pusei izrāpies vīrs, kas raugās tālumā un gājēju soļos.

Atrodoties uz Bratislavas pils mūra augšējās daļas, kas augstuma ziņā atsver Pēterbaznīcas skatu torņa trīs ceturtdaļas, pār dziesmās apjūsmotās zilās Donavas vanšu un pārējiem tiltiem atklājās skats uz pilsētas Pārdonavu. Aizsniedzamā tālumā paveras arī mežu ieskautā Austrijas zeme. Starp citu, paši bratislavieši smej, ka Donavas ūdeņi nekad nav bijuši un nebūs zili, tādus tos tikai dziesmās apdzied. Upju ūdeņi nav tīri, taču labs un tīrs dzeramais ūdens ir Slovākijas nacionālā bagātība, ko tai dāsni piegādā kalnu un pazemes avoti. Arī Bratislava pamatoti lepojas ar 50 simtgadīgām dziļurbuma akām.

Bez skaistās un vairāk sakoptās centra daļas arī šai pilsētai ir milzīgi un robusti daudzdzīvokļu namu masīvi. Bratislava būvējas — top dzīvokļi, skolas, modernas baznīcas (valstī pārsvarā ir katoļticība un apmēram 70% iedzīvotāju pieder kādai reliģiskai konfesijai). Iedzīvotāju mājokļu problēma nav iestrēgusi, un slovāki ar to lepojas.

Bratislavu ar pusmiljonu iedzīvotāju veido 17 savstarpēji neatkarīgas pašvaldības. Tās ir dažāda lieluma— no 6,5 līdz 42,5 kvadrātkilometriem, ar atšķirīgu iedzīvotāju skaitu — no 800 iedzīvotājiem līdz 125 tūkstošiem. Neapšaubāmi, arī slovākiem daudzus uzņēmumus ir skāris gan privatizācijas attīstības, gan ekonomiskā panīkuma liktenis. Taču, braucot cauri Slovākijas pilsētām, to rūpniecības zonām, salīdzinājumā ar Latviju bija neierasti skatīt kūpam fabriku dūmeņus un ejam strādniekus no maiņu darba. Rūpnieciskais sektors pēc ekonomiskās krīzes sācis atkopties, tiek stādīti parki un veidotas atpūtas zonas iedzīvotājiem.

Pašvaldībām visur jāiztiek ar to, kas ir

Slovāku pašvaldību darbību regulē Pašvaldību likums, tā pamatideja par pašvaldību organizāciju ir aizgūta no Francijas. Kā atzina slovāku pašvaldību vadītāji un izpilddirektori, likumdošana valstī vēl tikai top, tiek pilnveidota, pielāgota ES prasībām. Diemžēl samilst arī jaunas probēmas — Slovākijā norit valsts centralizācija: jo augstāks amats, jo lielākas pilnvaras. Daudzas valstij agrāk piederošās jomas — veselības, sociālo, izglītības sistēmu — skar privatizācijas procesi vai funkciju nodošana pašvaldībām bez finansējuma. Jāpiezīmē, ka ikvienā pašvaldībā tas notiek citādi. Piemēram, Mijavas pilsētas pašvaldības vadītājs norādīja, ka viņus Slovākijā neviens neapskauž, jo patlaban no valsts tiek pārņemta izglītības un medicīnas nozare.

Sarunās ar namatēviem radās secinājums, ka pašvaldībai jāiztiek ar to, kādi finansu līdzekļi tās rīcībā nonāk nodokļos un apstiprinātajās nodevās. Galvenie ir nekustamā īpašuma un zemes nodoklis, uzņēmējdarbības nodoklis, valsts ieskaitītā iedzīvotāju ienākuma nodokļa daļa( 7%), ceļu nodokļa daļa (7%). Nekustamā īpašuma nodokli pašvaldībai nemaksā valstij piederošās iestādes. Piemēram, vienā no Bratislavas pašvaldībām Karlova Ves, kuras teritorijā nav lielu rūpniecības objektu, atrodas daudz valsts īpašumā esošu izglītības iestāžu, botāniskais dārzs, zoodārzs, sabiedriskā televīzija, bet ir milzīgi dzīvojamo namu masīvi, nodokļu ieņēmumi ir ļoti niecīgi. Atšķirībā no Latvijas valstī nav pašvaldību finansu izlīdzināšanas sistēmas. Pašvaldību budžeta līdzekļi tiek tērēti līdzīgi kā citur — ielu apgaismojumam, ceļu un ietvju uzturēšanai, atkritumu apsaimniekošanai, īpašumu sakopšanai un saglabāšanai, administrācijas uzturēšanai. To veic vai nu pašvaldības uzņēmumi, vai privātās kompānijas pēc pašvaldības pasūtījuma. Tā kā iedzīvotāju sociālā nodrošināšana ir valsts funkcija, pašvaldībām nav rūpju par sociālo pabalstu piešķiršanu.

Slovākijā pašvaldībām ne mazumu raižu sagādā attīstības plānošana. Plānus izstrādā centralizēti, taču pašvaldībai ir pienākums kopējā darbā iesaistīties ar ieteikumiem un saviem projektiem. Valstī vērienīgi gādā, lai taptu jauni dzīvokļi. Būvē jaunus dzīvojamo namu rajonus. Atzīstami, ka pašvaldības domā par sociāli mazaizsargātiem iedzīvotājiem. Mijavā mums bija iespēja aplūkot pašvaldības projektu jaunai labiekārtotai 20 dzīvokļu mājai, kurā paredzēts uz laiku izmitināt invalīdus un jaunās ģimenes. Nama iemītniekiem paredzēti atvieglojumi komunālajos maksājumos, īres līgumi tiks slēgti uz 1, 3 vai 10 gadiem. Šajā posmā ir jāpanāk dzīves situācijas stabilizācija un jāatrod cita dzīvesvieta.

Lielās pilsētās risina sabiedriskā transporta problēmas. Bratislavā paredzēts 20 gados izbūvēt pilsētas metro. Valsts iecienītākās sporta, tūrisma un atpūtas mekas — Augsto Tatru — pašvaldībai mūsdienu tempiem cienīgas attīstības iespējas ierobežo tās teritorijā esošais valsts nacionālais dabas parks un dabas aizsardzības aizstāvju aktivitātes. Pašvaldības vadītājs bija skarbs savos izteicienos, vērtējot dabas aizsardzības aktīvistu darbību kā attīstību bremzējošu un tuvredzīgu: “Viņuprāt, šajā teritorijā būtu jābūt necaurejamiem džungļiem, kur cilvēkam liegta iespēja dzīvot un strādāt. Pat kompromisi viņiem ir nopietna problēma. 40 gadu laikā no šejienes aizgājušas divas iedzīvotāju paaudzes. Visoke Tatros, vienā no teritorijas ziņā Slovākijas lielākajām pašvaldībām, šobrīd dzīvo tikai pieci tūkstoši iedzīvotāju, un to vidū ir 37% pensionāru.”

Slovākijas politiskā organizācija

Valstī ir mažoritārā vēlēšanu sistēma un tautas vēlēts prezidents. Slovākijas parlamentā ir viena palāta, 150 deputāti ( 15 sievietes, 135 vīrieši), kas tika ievēlēti no 7 politiskajām partijām vai to apvienībām. Šā gada septembrī notiks jaunas vēlēšanas, bet esošo deputātu vidū ir mainījusies deputātu politiskā piederība — strādā 31 neatkarīgais deputāts, un pavisam darbojas 17 politiskie spēki. Jaunākajam parlamentārietim ir 28 gadi, vecākajam — 76. Ievēlēšanai parlamentā noteikta 5% barjera vienai partijai, bet partiju koalīcijai — 10% barjera.

Pašvaldība savā darbībā vadās no reģiona ietvaros apstiprināta nolikuma (pavisam valstī ir 8 reģioni). Pašvaldības un reģiona deputāti tiek ievēlēti no noteikta iedzīvotāju skaita, kas dažādās pašvaldībās ir atšķirīgs. Pašvaldības vadītājs netiek ievēlēts no deputātu vidus, to iedzīvotāji vēlē atsevišķi. Šim politiķim ir dotas lielas amata pilnvaras, tostarp domes sēžu vadīšana (pašam nebalsojot), izpildaparāta sagatavoto lēmumu projektu domes sēdēs ierosināšana apstiprināt vai atcelt, tiesības vienpersoniski pieņemt un atbrīvot darbiniekus, darba samaksas noteikšana.

Uz ko slovāki skatās nākotnē

Slovākija tālredzīgi domā par valsts autoceļu sakārtošanu. Turklāt ne tikai domā, bet arī dara. Patiesi labdabīga skaudība pārņēma, redzot jaunu maģistrālo ceļu un tiltu pārvadu būvniecību. Arī esošie valsts autoceļi ir krietni labāki nekā Latvijā. Turklāt ceļu būvē un remontā tiek ieguldīta pašu nauda. Apstrādātie labības un citu kultūru lauki pauda, ka lauksaimniecība nav pagrimusi.

Nedaudz pārsteidza slovāku pieticība ES pirmsstrukturālo fondu izmantošanā. Par mūsu valstī pazīstamo programmu un finansējuma piesaisti projektos bez jautāšanas nerunāja. Taču, kad pašvaldībās pajautājām, atbildēja bez īpaša uzsvara un lepnuma, ka projekti ir rakstīti un atbalsts saņemts.

Slovākijas pašvaldībās nav izvērsta sadarbība ar pašvaldībām citās valstīs. Draudzība pastāv ar līdzās esošajām valstīm — Čehiju, Poliju, Ungāriju, Austriju, taču ar īpašiem sadarbības līgumiem tā nav nostiprināta. Tās pašvaldības, kas savā attīstībā akcentē tūrismu, teica, ka labprāt kontaktētos ar Baltijas valstīm un Īriju. Visoke Tatri pašvaldības starptautisko sakaru nodaļas vadītājs uzsvēra interneta sakaru straujo pieaugumu, saskatot tajā nākotnes iespējas. Slovāki priecājas, ka aizvien biežāk pie viņiem brauc arī rietumvalstu tūristi. Aktīvo atpūtu kā ziemā, tā vasarā pieņemamo pakalpojumu cenu dēļ Slovākijā pēdējo gadu laikā labprāt izmanto skandināvi, vācieši, austrieši, Beniluksa valstu iedzīvotāji. Strauji pieaug tūristu plūsma arī no Baltijas.

Savu nākotni Slovākija saskata Eiropas Savienībā. Turklāt atšķirībā no Latvijas eiroskeptiķu pulks ir ļoti niecīgs. Citādi ir ar slovāku uzskatiem par valsts iestāšanos NATO. Tam pamatā acīmredzot ir pagājušā gadsimta sešdesmito gadu nogales Čehoslovākijas studentu nemieri, kurus apslāpēt palīdzēja Varšavas pakta valstu armijas. Tādēļ NATO jautājumā slovāku domas dalās.

Iespaidu varavīksne

Katram no brauciena dalībniekiem par šo valsti radās savi iespaidi un atzinumi. Visus sajūsmināja skaistā Slovākijas daba, jo īpaši spilgti Tatru kalni un to mežainums. Tā kā braucām ar autobusu, ceļa nogurumā izbrīnu un neizpratni radīja situācija uz Polijas — Lietuvas robežas: vairāk nekā 800 smagās automašīnas 15 km garā posmā pacietīgi gaidīja savu kārtu, lai šķērsotu robežu. Arī Lietuvas pusē situācija bija līdzīga. Bet tobrīd ne tik uzkrītoši bezcerīga.

Un tagad dažu ceļabiedru domas un secinājumi.

Vitālijs Aizbalts,

LPIDA priekšsēdētājs, Daugavpils rajona padomes izpilddirektors:

— Lai panāktu uzticēšanos, vispirms ir jāiepazīstas. Vēlos izteikt pārliecību, ka sadarbībai ar slovāku izpilddirektoriem būs turpinājums. Ar šādu domu mēs šķīrāmies, un nākamgad Slovākijas izpilddirektoru asociācijas pārstāvji ieradīsies atbildes vizītē.

Katrs brauciens, kas paver kaut mazu iespēju iepazīt dzīvi citā valstī, bagātina, sniedz pieredzi un reizēm arī veicina vēlmi veikt kādas izmaiņas savā vidē. Slovākijā mani pārsteidza vairākas lietas. Pirmkārt, fakts, ka daudz slovāku negatīvi uztver Čehoslovākijas sadalīšanu divās neatkarīgās valstīs. Pārsteigumu radīja arī lielais eirooptimistu skaits. Valsts galvaspilsēta gan tūristiem, gan citiem viesiem, arī tās iedzīvotājiem ir pievilcīga sakoptības ziņā. Radās iespaids, ka Slovākijā salīdzinājumā ar Latviju tūrisms ir kļuvis par nopietnu tautsaimniecības nozari, kamēr mēs tajā vēl tikai taustāmies. Patīkamu iespaidu atstāja arī pienācīgā līmenī nodrošinātais serviss, apkalpošanas kultūra un salīdzinoši zemās cenas.

Vērtējot valsts politiskās dzīves norises Slovākijas parlamentā, interesanti šķita, ka iekļūšanai likumdevējos ir noteikta atšķirīga procentuālā barjera partijai vai partiju apvienībai. Šādai sistēmai vajadzētu veicināt partiju koalīciju stiprināšanu. Taču diemžēl nācās dzirdēt, ka arī Slovākijā parlamenta politiķi staigā no vienas partijas uz citu.

Mūs slovāku kolēģi uzņēma un ar valsti iepazīstināja izteikti viesmīlīgi. Gribētos atzīmēt, ka šī viesmīlība bija tādā kā latgaliešu stilā, domāju, ikvienam Latvijā šāds salīdzinājums ir saprotams.

Bruno Otersons,

Latvijas Pašvaldību savienības padomnieks:

— Pateicoties sadarbībai starp pašvaldību izpilddirektoru organizācijām, mūsu izpilddirektori varēja nedaudz iepazīties ar dzīvi Slovākijā, kas, tāpat kā Latvija, ir viena no Eiropas Savienības kandidātvalstīm.

No piecarpus miljoniem Slovākijas iedzīvotāju lielais vairums pieder pie kādas reliģisks konfesijas. Visvairāk ir katoļticīgo, nedaudz luterāņu, maza daļa — pareizticīgo. Spriežot pēc vidējās algas un tā, ka rūpniecība pēc pārkārtošanās tikai sāk atgūties, bet iedzīvotāji pamatoti nav apmierināti ar savu labklājības līmeni, ekonomika Slovākijā ir apmēram tādā pašā stāvoklī kā pie mums.

Parlamentā valdošā ir liberālā koalīcija, bet opozīcijā esošajai Vladimira Mečiara vadītajai partijai ir 43 vietas. Vēlēšanas gaidāmas septembrī, un visur, kur vien gājām, uz mums no plakātiem raudzījās kandidātu sejas.

Valsts pārvaldes sistēmā dominē centralizācija. Piemēram, sociālā aprūpe un sekundārā veselības aprūpe (slimnīcas) ir valsts funkcija, skolas tikai no šā gada jūlija pāriet vietējo (pamatskolas un bērnudārzi) un reģionālo (vidējās un augstākās izglītības iestādes) pašvaldību pārziņā. Komunālo pakalpojumu tarifu griestus nosaka valsts iestādes.

Mums apgalvoja, ka pēdējie grozījumi pašvaldību likumā nākuši par sliktu pašvaldībām, jo tām nodotas vairākas līdzšinējās valsts funkcijas bez pienācīga finansiālā seguma. Cietusi arī demokrātija. Piemēram, administrācijas vadītāju jeb izpilddirektoru turpmāk iecels amatā un atbrīvos domes priekšsēdētājs vienpersonīgi.

Taču ir arī pozitīvi piemēri. Reģionos ir vēlētas pašvaldības. Demokrātiska ir arī pašvaldības uzbūve, piemēram, Visoke Tatru pilsētā, kas izvietojusies kalnu pakājē 60 kilometru garumā un sastāv no 15 apdzīvotām vietām. Katrai no tām ir vismaz viens deputāts pilsētas domē.

Domāju, ka mūsu organizāciju sadarbība turpināsies. Visoke Tatri pašvaldība izteica vēlēšanos piedalīties Baltijas tūrisma gadatirgū Rīgā, bet Slovākijas pašvaldību izpilddirektori gatavojas atbildes vizītei Latvijā.

Juris Zutis,

Saulkrastu pilsētas domes

izpilddirektors:

— Slovākija salīdzinājumā ar līdzās esošo Poliju, arī Lietuvu un Latviju man atstāja sakoptas valsts iespaidu. To pašu var attiecināt uz tās galvaspilsētu Bratislavu. Bija patīkami tajā uzturēties.

Mūsu abu valstu starta pozīcijas neatkarības iegūšanas brīdī bija atšķirīgas. Slovākija attīstības ziņā jau no iepriekšējās valsts iekārtas ir vērtējama kā attīstītāka. Par to uzskatāmi liecina autoceļu, dzelzceļu attīstība un stāvoklis, rūpnieciskā ražošana. Arī lauksaimniecībā sociālisma iziruma sekas nav bijušas tik iznīcinošas. Joprojām pastāv un, zemju īpašniekiem apvienojoties, darbojas apvienotās kolektīvās saimniecības. Lauksaimniecības zemes tiek apsaimniekotas un apstrādātas. Tādējādi slovāku izredzes Eiropas Savienībā un tirgus konkurētspējā ir nesalīdzināmi augstākas nekā Latvijai.

Radās iespaids, ka Slovākijā dzīvo sirsnīgi un atsaucīgi cilvēki. Sarunās ar pašvaldību pārstāvjiem un tulkiem varēja noprast, ka tautas attieksmē pret parlamentāriešiem un politiķiem netrūkst skepses. Taču šāda attieksme jaunu valstu pieredzē iezīmējas bieži. Liela daļa iedzīvotāju, neraugoties uz neatkarības iegūšanu, joprojām uzskata, ka Čehoslovākijas sadalīšana nav bijis pareizs solis. Ja čehi slovākiem būtu devuši lielākas pilnvaras, iespējams, atdalīšanās nebūtu notikusi. Taču, manuprāt, pašvaldību demokrātijas attīstībā mēs šobrīd esam slovākiem priekšā.

Vizīte Slovākijā man radīja pārliecību, ka kopumā mūsu valstu problēmas ir savstarpēji izprotamas. Varētu teikt, ka šī vizīte nostiprināja labu kaimiņu attiecības. Esmu gandarīts par redzēto, arī skaisto dabu un Tatru kalniem.

Zaida Kalniņa, “LV” pašvaldību lietu redaktore