Latvijas pēdējais sūtnis Somijā

Dr.habil. hist., prof. Rihards Treijs — “Latvijas Vēstnesim”

Jānis Eižens Bruno Tepfers

Šo atbildīgo posteni ieņēma Jānis Eižens Bruno Tepfers, kas, tāpat kā viņa brāļi ģenerālis Verners un kapteinis Herberts Tepferi, ietilpa neatkarīgās valsts politiskajā elitē, no kuras locekļiem daudzi cīnījās par jauno Latviju gan ar ieročiem rokās brīvības karā, gan uzticīgi kalpoja tai 20 un vairāk gadu diplomātiskajā vai militārajā sfērā.

Jānis Tepfers nācis šai saulē 1898. gada 16. janvārī provizora ģimenē Iecavā. Jaunietis sāka mācīties Jelgavas ģimnāzijā, bet sakarā ar Pirmo pasaules karu 1917. gadā absolvēja no Dubultiem uz Tērbatu evakuēto F. Šmidhenes un L. Bērziņa privātģimnāziju. Tad studēja medicīnu vietējā universitātē (20. gados un 30. gadu sākumā studēja tiesības LU), bet pēc suverēnās Latvijas proklamēšanas devās uz Rīgu, lai stātos Kalpaka bataljonā cīņai par dzimteni.

Gandrīz 20 gadu ārlietu resora centrālajā aparātā

Kad Jelgava bija atbrīvota no bermontiešiem, jau pietiekami pieredzējis karavīrs leitnants Tepfers 1919. gada 27. novembrī saņēma Studentu bataljona komandiera pavēli nekavējoties doties uz Rīgu ārlietu ministra Zigfrīda Meierovica rīcībā. 1. decembrī viņu iecēla par ārlietu resora vispārējā departamenta jaunāko sevišķu uzdevumu ierēdni, uzticot ministra adjutanta pienākumus (Latvijas Valsts vēstures arhīvs, 2570. fonds, 14. apr., 1556.lieta 25., 27. lp.; turpmāk — LVVA).

1920. gada novembrī jaunajam ierēdnim vajadzēja doties pirmajā ārzemju komandējumā — pavadīt Z.Meierovicu braucienā Latvijas atzīšanas jautājumā uz Tautu Savienības mītni Ženēvā, Romu, Parīzi un Londonu. Bez ministra un adjutanta Latvijas delegācijā Šveicē vēl ietilpa Ārlietu ministrijas protokolšefs Jānis Lazdiņš, sūtnis Itālijā Dr. Miķelis Valters, sūtnis Francijā Dr. Oļģerts Grosvalds un sūtnis Lielbritānijā Georgs Bisenieks. Tiesa, kā saka, pirmajā piegājienā Latviju Tautu Savienībā vēl neuzņēma, taču de iure jaunā valsts 1921. gada 26. janvārī tika atzīta. (Par Tautu Savienības locekli Latvija kļuva tā paša gada 15. septembrī.)

1922. gada aprīlī J.Tepferam bija jābrauc kopā ar Z.Meierovicu uz starptautisku saimniecisku konferenci Dženovā, Itālijā. Tur viņam vajadzēja pildīt arī Latvijas delegācijas sekretāra pienākumus.

Komandējums J.Tepferam sekoja pēc komandējuma. Z.Meierovics bija visnotaļ mobils diplomāts, kas 20. gadu pirmajā pusē apmeklēja valsti pēc valsts, visur risinot Latvijai svarīgus politiskus vai ekonomiskus jautājumus. Un visur viņa labā roka bija arī jaunais latvju virsnieks.

1923. gadā viņu paaugstināja par atašeju Ārlietu ministrijas kancelejā, 1926. gadā — par I šķiras sekretāru administratīvi juridiskā departamenta protokola nodaļā. 1927. gada vasarā, kad ārlietu ministrs bija Fēlikss Cielēns, J.Tepferam vajadzēja organizēt diplomātu medības, ko viņš veica teicami. F. Cielēns savos memuāros par to raksta: “Es uzaicināju ierasties 31. jūlija novakarē Burtnieku pilī uz pīļu medībām Valsts prezidentu G. Zemgalu, Ministru prezidentu M. Skujenieku, visus Rīgā akreditētos sūtņus un dažus ministrus ar kundzēm. Ielūgums bija sastādīts mazliet humoristiski, jo tika piezīmēts, ka var piedalīties arī tie, kas neprot šaut, jo būs cita izprieca — vēžu ķeršana. Šāda veida viesības rīkoju ne tikai tāpēc, lai sagādātu sūtņiem un viņu kundzēm patīkamu izpriecu, bet arī lai viņus kaut cik iepazīstinātu ar mūsu laukiem.

Šīs lielās viesības sarīkot uzdevu protokola nodaļas darbiniekam Jānim Tepferam. Viņš šo uzdevumu veica spīdoši (..). Un tas nemaz nebija tik viegls, kā var likties. Burtnieku pils, kas bija piešķirta agronomu biedrībai, taču nebija nekāda viesnīca. Telpu tik daudziem viesiem gan tur netrūka, bet trūka guļamo piederumu. Tie, tāpat kā ēdieni, dzērieni un cits nepieciešamais, bija jāsagādā, daļēji jāved no Rīgas. Jāaicina bija vietējie aizsargi, kas palīdzētu vēžu ķeršanā, un mežsargi, kas pakalpotu pīļu medībās.” (“Laikmetu maiņā”, 4. grām. — Stokholma, 1999, 81.lpp.)

1928. gada janvārī J.Tepferu iecēla par protokolu nodaļas vadītāju (min.1., 36. lp.). Tā paša gada maijā viņš pavadīja jauno ārlietu ministru Antonu Balodi Kauņā sakarā ar Lietuvas valsts svinībām, bet pēc gada kopā ar ministrijas Baltijas nodaļas vadītāju Vilhelmu Munteru — Zviedrijā. Vēl pēc gada — 1929. gada maija beigās — viņam bija tas gods būt kopā ar A. Balodi Valsts prezidenta G. Zemgala delegācijā, kura šajā laikā viesojās zviedru zemē.

J.Tepfers 28. maijā raksta atklātnē nezināmam adresātam: “Pavadot mūsu Valsts prezidentu viņa svītā, vakar no rīta pl.11 ieradāmies Stokholmā, sagaidīti no (..) karaļa Gustava V un prinčiem Kārļa un Eižena. Viss noritēja pēc priekšā rakstītās galma etiķetes.

Dzīvojam visi Karaļa pilī. Es (..) flīģelī viesu telpās, kur man ir debešķīgs apartaments no 3 istabām. Ieiešana pilī bija ar (..) trabantiem ( pavadoņiem vai miesassargiem — R.T.), daudz hofmaršalu, ceremoniju meistaru un kamerjunkuru (..). Rīta brokastis pie karaļa pl. 1.” (min.l., 20.lp.)

Ārēji G. Zemgala valsts vizīte Zviedrijā šķita kā vienkārša reprezentācija, bet, padomājot dziļāk, tas netieši nozīmēja Latvijas pilnīgu atzīšanu kaimiņzemē, kārtējo soli uz priekšu, jaunajai valstij iekļaujoties Ziemeļeiropas demokrātisko nāciju saimē.

1930. gada augustā J.Tepferam vajadzēja doties uz Briseli, lai pavadītu Ministru prezidentu un ārlietu ministru Hugo Celmiņu vizītē Beļģijā sakarā ar tās 100 gadu pastāvēšanas svētkiem. Līdzīgi braucieni, turklāt pat vairāki, bija vai katru gadu.

Kā rūdītu diplomātu Ministru kabinets 1934. gada 24. augustā iecēla J.Tepferu jau par administratīvi juridiskā departamenta direktoru, skaitot no 16. septembra (min. 1., 144.lp.), bet vēl pēc diviem gadiem viņš kļuva par ārlietu resora ģenerālsekretāru. Tas pēc jaunā ministra V.Muntera bija otrais augstākais amats šajā ministrijā.

J.Tepfers jaunajā statusā no 1936. gada 9. līdz 12.decembrim piedalījās Baltijas valstu ārlietu ministru V konferencē Rīgā (bez viņa un V.Muntera Latvijas delegācijas locekļi bija sūtnis Igaunijā Dr. Edgars Krieviņš un sūtnis Lietuvā Ludvigs Sēja). V.Munters uzstājās ar pesimistisku runu par vispārēju spriedzi Eiropā. Konference vienprātīgi pieņēma rezolūciju par Baltijas valstu uzticību Tautu Savienībai, vienojās turpināt neiejaukšanās politiku Spānijas pilsoņu karā un apsprieda vairākus citus jautājumus.

Lai gan J.Tepfers ieņēma ļoti augstu vietu Latvijas ārpolitiskā dienesta hierarhijā, V.Munters ar viņa domām daudz nerēķinājās. Viņu vairāk interesēja “zemes saimnieka” Ulmaņa ieskati, kas lielai sabiedrības daļai nepieņemamu ierēdni bija padarījis par svarīgākā valsts resora vadītāju. Ārlietu ministrijas politiski ekonomiskā departamenta direktors Arturs Stegmanis savās atmiņās raksta: “Neatceros, ka kādreiz ministrs svarīgos ārpolitikas jautājumos būtu apspriedies ar savu tuvāko vietnieku ģenerālsekretāru Tepferu (vēlāko sūtni Somijā) vai mani. Šāda vienpersonīga lietu vešanas kārtība mani gan drusku pārsteidza, bet, uzskatīdams Munteru par visai apdāvinātu un veiklu cilvēku un zinādams viņa tuvās attiecības ar prezidentu, biju pārliecināts, ka Latvijas ārpolitika atrodas drošās rokās un virzās pa pareizo ceļu. Tikai pamazām sāku šaubīties, vai kritiskajā laikā, kad pie starptautiskā apvāršņa savilkās arvien draudošāki mākoņi un drošība Austrumeiropā bija apdraudēta, Munters patiešām ir vispiemērotākā persona ārlietu resora vadīšanai. (“Atbalss”, 1982, 5.nr.)

Iespējams, ka minēto apstākļu dēļ J. Tepfers, divus gadus nostrādājis par ģenerālsekretāru, devās darbā uz ārzemēm.

Un visa beigās sūtņa amatā Somijā

J.Tepfers šajā postenī 1938. gadā nomainīja Vili Šūmani, kuru pārcēla tādā pašā darbā uz Tallinu. Tas bija sarežģīts laiks, kad aiz kalniem jau rēgojās Hitlera un Staļina sarkanbrūnais pakts, kad nobrieda PSRS ekspansija pret Baltijas valstīm un kad Kremlis izraisīja Ziemas karu pret Somiju. Acīmredzot tālab uz Helsinkiem vajadzēja doties tik augstai amatpersonai kā Ārlietu ministrijas ģenerālsekretāram.

J.Tepfers, runājot prof. Edgara Andersona vārdiem, “ļoti nopietna, uzmanīga un apdomīga persona, kas savā darbā centās panākt iespējamu objektivitāti un precizitāti” (“Latvijas vēsture. Ārpolitika.” II.—Stokholma, 1984, 33.lp.),1938. gada 20. decembrī ieradās pirmajā vizītē pie Somijas ārlietuministra Eliasa Erko. Pēdējais jaunajam sūtnim arī likās ļoti enerģisks un neatkarīgas dabas cilvēks, kas visur centīsies realizēt savu gribu (Erko bija nesen iecelts par ārlietu resora vadītāju). J.Tepfers izteica ministram domu, ka Latvija somu tālākajā ārpolitikā gaida pasvītroti skandināvisku orientāciju.

No 1939. gada 20. līdz 25. martam J.Tepferam vajadzēja sagaidīt un pavadīt Latvijas armijas komandieri ģen. Krišjāni Berķi un štāba priekšnieku ģen. Mārtiņu Hartmani, kuri novēroja somu bruņoto spēku ziemas manevrus. Latviešu ģenerāļi piecās dienās labi iepazinās ar Somijas armijas vadību, karaspēka dzīvi, galvaspilsētas garnizonu un bruņošanās rūpniecību Iveskilē un Tamperē, kur būvēja pat lidmašīnas. K.Berķim, kura dzīvesbiedre bija somiete un kas prata somiski, bija izdevība arī tikties, pateicoties sūtņa gādībai, ar Somijas valsts prezidentu Kiesti Kallio. Augstajiem viesiem kļuva skaidrs, ka somi nopietni domā un plāno aizstāvēt savu zemi.

Tā paša gada 6. jūnijā J.Tepfers apsprieda Baltijas valstu un Somijas drošības jautājumus ar Igaunijas sūtni Helsinkos Rūdolfu Mellersonu. Latviešu diplomāts bija noskaņots skeptiski. Viņš uzskatīja, ka Somijas stāvoklis bija faktiski sliktāks par baltiešu situāciju, jo krieviem Somu līcis un Ālandu salas acīmredzot bija svarīgākas par Baltijas valstīm. Ja sāktos karš ar Padomju Savienību, baltiešiem būtu cerības saņemt ieročus no Polijas vai Vācijas, bet Somiju varētu atgriezt no ieroču avotiem.

E.Andersons pareizi norāda, ka “tāpat kā agrāk, arī tagad katra Baltijas valsts ticēja, ka tā kaut kādā veidā atrodas drošākā pozīcijā nekā tās kaimiņi, un nespēja pieņemt domu, ka tās visas ir vienādi apdraudētas un tām ir jāapvienojas, drosmīgi uzņemoties risku un ignorējot lielvalstu savtīgi diktētos viltus padomus un brīdinājumus” (cit. grām., 95.lpp.).

Tāpat kā Latvija, Lietuva un Igaunija, arī Somija 1939. gada septembra sākumā deklarēja savu neitralitāti pret visām karojošām valstīm. E.Erko sarunās ar J.Tepferu šajā laikā izteicās: vismaz pagaidām liekoties, ka neesot nekādas slepenas vācu un padomju vienošanās. Viņš atzīmēja, ka somi ir ieinteresēti plašākā tirdzniecībā ar Latviju, vēloties pirkt no tās labību un linus.

Pēc padomju karaspēka iebrukuma Polijā J.Tepfers 18. septembrī rakstīja uz Rīgu, ka somiem neesot skaidrs, vai krievi iesoļojuši tur uz vienošanās pamata ar vāciešiem. Viņi pielaižot, ka tā bijusi neatkarīga akcija. Somijas Ārlietu ministrijas politiskā departamenta direktors A.Pakaslahti turpretim nākamajā dienā izteica sūtnim pārliecību, ka sarkanarmija iegājusi Polijā pēc iepriekšējas norunas ar Vāciju. Taču J.Tepfers vēl 26. septembrī naivi ziņoja no Helsinkiem — esot ļoti iespējams, ka krievi vispār pie Baltijas jūras neko nopietni nevēlas, bet savu galveno vērību veltīšot... Rumānijai.

Kad jau pēc divām dienām Igaunija bija parakstījusi tai uzspiesto savstarpējās palīdzības paktu ar PSRS, arī R.Mellersons stāstīja J.Tepferam, ka krievi sarunās esot lietišķi un piekāpīgi, viņu karaspēka ievešana notikšot vienīgi naktīs, viņi dzīvošot noslēgti un igauņu komunisti viņus neinteresējot. Šajā jautājumā abi diplomāti bija metami pār vienu kārti. Tas liecināja, ka abās valstīs (un arī Lietuvā) arī gudri cilvēki akli ticēja Maskavas tukšajiem solījumiem.

Vēl 1939. gada 4. oktobrī J.Tepfers informēja Ārlietu ministriju: somu prese izturējusies tā, “it kā viss tas, kas notiek Baltijas valstīs, uz somiem neattiecas”. Viņš gan esot sastapis arī tādus somu diplomātus, kas saredz grūtības un varbūtējas briesmas arī Somijai, bet citi viņu kolēģi bija pārliecināti, ka Vācija neļaus krieviem palielināt savu iespaidu Somijā, vajadzības gadījumā okupējot Ālandu salas. A.Pakaslahti bija pārliecināts, ka pēc igauņu salu iegūšanas krieviem vairs nav nekādas vajadzības pēc somu salām. Viņš centās iestāstīt J.Tepferam, ka PSRS daudz vairāk varētu interesēt zviedru Gotlande, kas ļautu padomju flotei no turienes pārvaldīt Baltijas jūru. Tā kā saruna notika pirms Latvijas un Padomju Savienības 5. oktobra tā dēvētā bāzu līguma parakstīšanas, somu diplomāts arī izteica šaubas, vai padomju interesēs ir pārņemt Liepāju un Ventspili — stratēģiski neizdevīgas vietas.

R.Mellersons 15. oktobrī informēja J.Tepferu, ka saņēmis mājienus no somiem par kopējas akcijas vēlamību pret krieviem, bet jau diemžēl par vēlu. Viņš atzīmēja, ka 1939.gada pavasarī, kad sākās angļu, franču un padomju sarunas garantiju jautājumā, somi ievadīja norobežošanos no Igaunijas un pārējām Baltijas valstīm. Somija centusies nepatīkamo padomju jautājumu nostādīt tā, it kā tas uz viņiem neattiektos, rakstos un runās pasvītrojot, ka somiem nav nekā kopēja ar baltiešiem, kuru stāvokli viņi bija centušies raksturot kā bezcerīgu. Pat tad, kad Helsinki saņēma padomju aicinājumu doties uz Maskavu sarunu vešanai, vairums somu bija pārliecināti, ka krievi neizvirzīs Somijai tādas prasības kā Baltijas valstīm. Faktiski padomju prasības Somijai bija daudz smagākas. R.Mellersons norādīja, ka igauņi jau pārvilkuši svītru savai draudzībai ar somiem un nolēmuši iet jaunus ceļus, ko diktēja realitāte.

Somijas ārlietu ministrs E.Erko vēl 1939.gada 13.novembrī izteicās J.Tepferam, ka Padomju Savienībai būtu neizdevīgi sākt ar Somiju bruņotu konfliktu. Krieviem esot lielas saimnieciskas un transporta grūtības, tās armijas līmenis un apbruņojums esot mazvērtīgs, un savu vājumu tā esot parādījusi jau Polijā. Somi esot nolēmuši pretoties un nepiekāpties Maskavas prasībām. Šie deklaratīvie vārdi tika sacīti, kad līdz Ziemas kara sākumam bija atlikušas tikai 17 dienas...

1939.gada 12.decembrī Jāni Tepferu pieņēma Somijas jaunais ārlietu ministrs Veinne Tanners. Sūtnis savā ziņojumā ministrijai par šo tikšanos raksta, ka ministrs bijis ļoti nopietns un ne pārāk optimistisks. Viņš izteicis nožēlu, ka igauņi, dodoties uz Maskavu uz sarunām par paktu, par šo braucienu neesot informējuši ne latviešus, ne somus. Somi un baltieši kopā būtu varējuši rīkoties citādi un labāk. J.Tepfers pārsteigts iebildis, ka, cik viņam zināms, igauņi ir taču pie somiem apjautājušies, bet saņēmuši atbildi, ka nav ko gaidīt. V.Tanners paskaidrojis, ka igauņi to esot darījuši tikai pēc tam, kad viņu ārlietu ministrs jau bija aizbraucis uz Maskavu un viss bijis par vēlu. Sūtnis tālāk raksta: “Man negribējās ministram tik grūtā brīdī mest visu patiesību acīs un tādēļ vienīgi pateicu, ka tiešām bija par vēlu, bet gan ne aiz igauņu vai mūsu vainas. Jā, atbildēja ministrs ar nopūtu, un tādēļ mums tagad jācīnās vieniem pašiem. Šeit varēja uzstādīt jautājumu, kur tad nu paliek ziemeļu valstis, bet arī to nedarīju.”

Tā kā pēc neveiksmes Ziemeļu karā somiem bija lielas pārtikas grūtības, Latvijas valdība 1940.gada 1.februārī informēja J.Tepferu, ka tai nav iebildumu pārdot Somijai 5 tūkstošus tonnu rudzu. Latvijas sūtnis Stokholmā Voldemārs Salnais 13.februārī ziņoja, ka Zviedrija ir gatava būt par starpnieci šo rudzu nogādāšanai somiem.

Pēc Latvijas okupācijas 1940.gada jūnijā J.Tepfers saprata, ka viņam nevar būt nekā kopēja ar jauno režīmu, tāpēc viņš jau 14.jūlijā uzrakstīja šādu vēstuli prof.Dr.Augustam Kirhenšteinam:

“Augsti godātais Ministru prezidenta k–gs!

Ņemot vērā pašreizējos apstākļus, kā arī manu slikto veselības stāvokli, laipni lūdzu mani atbrīvot no ieņemamā sūtņa Somijā amata.

Pie šī gadījuma lūdzu Jūs, augsti godātais Ministru prezidenta k–gs, pieņemt manas augstas cieņas apliecinājumus.” (LVVA, 2570.f., 14.apr., 1556.l., 230.lp.)

Pamatojoties uz Ministru kabineta lēmumu, Valsts prezidents K.Ulmanis to izdarīja jau 20.jūlijā, skaitot no 18.jūlija (turpat, 203., 207.lp.). Būdams kārtīgs valsts darbinieks, J.Tepfers 27.jūlijā ar aktu nodeva Latvijas sūtniecību Helsinkos pirmajam sekretāram Jānim Zirnim. Inventāra sarakstā viss bija fiksēts, kā pienākas. Arī 1 karafe, 1 alus kanna, 1 augļu nazis, 1 gāzmaska, 1 pistole utt. u.tml. (turpat, 210.–211.lpp.).

Domājams, baidoties, ka Padomju Savienība var okupēt arī Somiju, J.Tepfers drīz pēc tam pārcēlās dzīvot uz Stokholmu. Tur viņš, kā arī sūtņi V.Salnais un V.Šūmanis, vairākkārt apspriedušies, mēģināja izveidot Latvijas atbrīvošanas komiteju, kas darbotos neitrālajā Šveicē. Dažādu apstākļu dēļ šo ideju tomēr neizdevās īstenot.

J.Tepfers Stokholmā strādāja par tulku (1943—1946) Zviedrijas Ārlietu ministrijā, bet kopš 1947.gada līdz aiziešanai pensijā 1964.gadā bija ierēdnis Tirdzniecības bankā. Viņš rosmīgi darbojās arī latviešu bēgļu organizācijās un savu iespēju robežās diplomātiskajās aprindās. Prof.Andrievs Ezergailis (ASV) atzīmē, ka Otrā pasaules kara laikā bez V.Salnā “pie aktīvākajiem latviešu diplomātiskajiem darbiniekiem Stokholmā piederēja arī Voldemārs Kreicbergs un Jānis Tepfers” (Stockholms Documents: The German Occupation of Latvia, 1941–1945. — Rīga, 2002, 490.lpp.). Latvijas valdības ārkārtējo pilnvaru nesējs sūtnis K.Zariņš Londonā 1954.gadā iecēla J.Tepferu par savu pilnvaroto Stokholmā.

Latvijas pirmā vēstniece Somijā pēc kara (1992—1998) Anna Žīgure, beidzoties pirmajai darba nedēļai Helsinkos, devās uz Stokholmu, lai sastaptu jau 94 gadus veco Jāni Tepferu. Savos memuāros viņa raksta: “Diemžēl sūtnis jau bija tik cienījamā vecumā, ka neko daudz vairs neatcerējās. Tomēr aizņēmos no viņa dažas fotogrāfijas, un vispār bija ļoti svarīgi sastapt viņu. Tas pastiprināja sajūtu, ka arī Somijā mums ir pamats zem kājām, ka esam turpinātāji, kaut arī šobrīd radām ko jaunu. Sarunā ar Jāni Tepferu aptvēru ko ļoti būtisku: iesākt tagad, pēc 50 gadu pārtraukuma, ir ievērojami vieglāk nekā viņam toreiz, pirms pusgadsimta, pārtraukt sūtniecības darbību. Tolaik Somijā valdījusi visai vēsa attieksme pret Latviju, ledainums bijis jūtams arī starp Latvijas un Igaunijas diplomātiem. Tas bija dramatisks laiks, kad katra valsts domāja vienīgi par to, kā pati izdzīvos. Aizvēris sūtniecības durvis Armfeltintie 10, Jānis Tepfers 1940.gada 16.jūlijā (14.jūlijā — R.T.) atteicās no amata un kopā ar ģimeni (sievu Maiju un 1934.gadā dzimušo meitu Ileānu Mariju — R.T.) cauri Ziemeļsomijai aizbrauca uz Zviedriju. 19.augustā Somijas Ārlietu ministrija saņēma pēdējo Latvijas pārstāvniecības notu, ko bija parakstījis pilnvarotais lietvedis un kas vēstīja, ka sakarā ar Latvijas inkorporāciju Padomju Savienībā Latvijas pārstāvniecība Armfeltintie 10 izbeidz darbību.” (“Es stāstu par Latviju.” — Rīga, 2000, 138.lpp.)

Jānis Tepfers — viens no vecākajiem latviešu diplomātiem — šķīrās no dzīves Stokholmā 1994.gada 9.aprīlī.