Par pensijām PSRS Tautas deputātiem, un vienlaikus — ne tikai par to

Atklāta vēstule A.Seiles kundzei

Sakarā ar manu atrašanos atvaļinājumā es tikai nupat guvu iespēju iepazīties ar Saeimas sēdes stenogrammu “Latvijas Vēstnesī”, kurā bija publicēta Jūsu runa jautājumā par pensiju piešķiršanu LTF atbalstītiem PSRS Tautas deputātiem, kuri ar savu darbību sekmēja Latvijas neatkarības atzīšanu no PSRS puses.

Ar lielu izbrīnu es no Jūsu runas uzzināju, ka Jūs un Jūsu partija neatbalsta šo priekšlikumu tāpēc, ka tad arī man rastos iespēja saņemt tādu pašu pensiju, kāda noteikta Latvijas Augstākās padomes deputātiem, kas balsoja par Latvijas neatkarības atjaunošanu.

Man jau sen ir zināms par Jūsu antipātiju pret mani, kuru Jūs vairākkārt esat paudusi, taču nekad neesmu centies meklēt tās cēloņus, jo esmu pārliecināts, ka nekad neesmu tai devis objektīvus iemeslus. Tomēr es nekad negaidīju, ka Jūsu nepatika pret mani tiks attiecināta uz visiem LTF atbalstītiem PSRS Tautas deputātiem, kas, būdami PSRS Tautas deputātu kongresā niecīgā mazākumā, tomēr spēja atrast starp PSRS Tautas deputātiem no citām republikām pietiekami daudz atbalstītāju, lai panāktu lēmumu pieņemšanu par Molotova–Ribentropa pakta slepeno protokolu atzīšanu par spēkā neesošiem no to parakstīšanas brīža, par komunistiskās partijas vadošās lomas izsvītrošanu no konstitūcijas, par cenzūras atcelšanu, par demonstrantu masu slaktiņu Tbilisi un Baku nosodīšanu, par Baltijas valstu ekonomiskās neatkarības atzīšanu un galu galā par šo valstu pilnīgas neatkarības atjaunošanu.

Es gribu Jūs nomierināt — es pats uz minēto speciālo pensiju nepretendēju. Es ar savu profesora, zvērināta advokāta un 6.Saeimas deputāta darbu esmu nopelnījis un jau šodien saņemu lielāku pensiju, nekā noteikta šī speciālā pensija. Ja es šodien cīnos par pensijām PSRS Tautas deputātiem, kas pirms izbraukšanas uz Maskavu daudzskaitlīgajiem pavadītājiem uz Centrāltirgus laukuma pie stacijas publiski paziņoja, ka dodas atvest Latvijai pilnīgu neatkarību, ko Kirhenšteins bija aizvedis uz Maskavu, un šo solījumu izpildīja, tad es to daru tāpēc, ka es kā mūsu delegācijas vadītāja vietnieks izjūtu atbildību par tiem saviem biedriem, kas kopā ar mani paveica šo smago uzdevumu un tagad dzīvo trūkumā. Diemžēl daļa no šiem deputātiem jau ir aizgājuši aizsaulē, nesagaidot ne ordeņus, ne pensijas, ne pat vienkāršu “paldies” no Latvijas valsts. Daži no atlikušajiem saņem niecīgas pensijas, kas sedz tikai viņu elementārākās vajadzības. Vai visi tie, kas šā gada 21.jūnijā nobalsoja “pret” vai “atturos” (kas Saeimā praktiski nozīmē vienu un to pašu), ir tiešām pārliecināti, ka viņi ir vairāk izdarījuši Latvijas neatkarības atjaunošanai nekā tie, kas svešā vidē tālu no mājām dažādu provokatoru un lielvalstisku šovinistu ielenkumā cīnījās par neatkarību Latvijai, kā prata un spēja. Vai šie pāris desmit cilvēku nevar cerēt uz kaut kādu atzinību no šīs valsts?

Tiktāl par pensiju jautājumu. Taču es gribētu piebilst vēl arī par tām apsūdzībām, kuras Jūs izvirzījāt man savā runā Saeimā, kas tika translēta visai republikai un publicēta avīzē “Latvijas Vēstnesis”.

Ir jau viegli kritizēt no Saeimas tribīnes citus cilvēkus, esot pārliecinātai, ka kritizētajam šobrīd nav iespējas dot atbildi pēc būtības no tās pašas tribīnes, lai to dzirdētu tie paši cilvēki, kas pirms tam klausījās Jūsu apsūdzības runu man. Tāpēc esmu spiests Jums atbildēt ar šo vēstuli, kuru lūgšu publicēt “Latvijas Vēstnesī”, kurā bija publicēta Jūsu runa.

Tātad es no Saeimas tribīnes tieku pasludināts gandrīz par tautas nodevēju sakarā ar manu runu vienā no PSRS Tautas deputātu kongresiem, kas sanāca pēc 1990.gada 4.maija Neatkarības deklarācijas pasludināšanas, kad es jau ieņēmu Latvijas Republikas Ministru padomes priekšsēdētāja pirmā vietnieka amatu.

Visinteresantākais ir tas, ka es tieku vainots ne par to, ko es šajā runā pateicu, bet par to, ko es neesot pateicis. Es esot runājis par kombikorma piegādēm Latvijai, bet nevis nolasījis Latvijas Augstākās padomes pieņemto Neatkarības deklarāciju. Jāsaka, ka es pats tā būtu labprāt darījis, jo es biju šīs deklarācijas izstrādāšanas komisijas loceklis un tās galīgajā tekstā ir arī mans ieguldījums. Savukārt ekonomiskie jautājumi saskaņā ar pienākumu sadali Latvijas Republikas Ministru padomē nebija manu pilnvaru lokā.

Taču dienu pirms manas izlidošanas uz kongresu Ivars Godmanis, kas bija mans tiešais priekšnieks gan Ministru padomē, gan Tautas frontē, man paziņoja, ka Tautas frontes vadība kopā ar Augstākās padomes vadību esot nolēmusi, ka šajā PSRS Tautas deputātu kongresā no Latvijas esot jāuzstājas A.Gorbunovam un man. A.Gorbunovs runāšot par politiskiem jautājumiem, bet man jārunājot par tālākās ekonomiskās sadarbības problēmām jaunajos apstākļos. Es iebildu, ka tā nav mana darbības sfēra, tāpēc labāk būtu, ja to darītu akadēmiķis A.Kalniņš, kas Ministru padomē vadīja šo sfēru. I.Godmanis atteica, ka neesot garantijas, ka viņš dabūšot vārdu kongresā, bet A.Gorbunovam un man noteikti vārdu došot.

Tad es arī piekritu un kopā ar I.Godmani apsvērām, kādas problēmas manā runā skart. Tajā laikā mēs visi Ministru padomē sapratām, ka pēc pilnīgas neatkarības atgūšanas Latvija nespēs izdzīvot bez Krievijas, Ukrainas un Baltkrievijas tirgus, jo Eiropas tirgus iekarošana prasīs diezgan ilgu laiku. Arī Krievijai mēs sākotnēji būsim interesanti, jo piegādājam ievērojamu pārtikas produktu daudzumu Maskavas un Ļeņingradas iedzīvotāju apgādei, taču to nodrošināt līdzšinējā līmenī Latvija varētu, tikai saņemot kombikorma un tā izejvielu piegādes no PSRS. Mēs uzskatījām, ka, izstājoties no PSRS, mums jācenšas maksimāli saglabāt PSRS kā tirgus partneri. Taču Seiles kundzes un viņas partijas biedru darbība lielā mērā sekmēja mums tuvā un pazīstamā austrumu tirgus zaudēšanu. Tā nu mēs esam nonākuši situācijā, kad lielāko rūpnīcu korpusi tiek pārbūvēti supermārketos, bet lopkopības fermu grausti ir mūsu lauku ainavu raksturīgs elements.

Kad es ierados uz kongresu, tā sākumā es iesniedzu pieteikumu debatēs. Man otrā vai trešā dienā deva vārdu, un es savu runu, kas bija saskaņota ar I.Godmani, nolasīju. Tā droši vien nebija mana labākā runa, taču tā neradīja nekādu kaitējumu Latvijas neatkarībai.

Cik man zināms, A.Gorbunovs kongresa pirmajā dienā pieteikumu runai neiesniedza. Vai viņš to iesniedza kādā no nākamajām dienām, es nezinu, taču esmu pārliecināts, ka, ja viņš būtu vēlējies uzstāties, tad, ņemot vērā viņa amatus, viņš noteikti vārdu būtu dabūjis. Galu galā viņš savu nenolasīto runu būtu varējis publicēt presē. Tur tai noteikti būtu veltīta liela uzmanība. Taču arī šī iespēja netika izmantota. Kāpēc tas tā notika, nav jājautā man, bet A.Gorbunova kungam, taču to neviens nav mēģinājis darīt.

I.Bišers

No “Latvijas Vēstneša” redakcijas —

7.Saeimas deputātes Annas Seiles runa Saeimas ārkārtas sēdē 2002.gada 27.jūnijā (“LV”, 9.07.2002; atkārtota publikācija pēc stenogrammas):

A.Seile (TB/LNNK). Godātie deputāti! Arī es esmu viens no šiem Augstākās padomes deputātiem, kuri pasludināja Latvijas neatkarību, un visus šos gadus esmu strādājusi pēc tam arī Saeimā.

Es ar tādām dalītām jūtām uztveru šo likumprojektu. Manuprāt, pirmajā lasījumā būtu atbalstāms alternatīvais projekts, bet tikai tādā gadījumā, ja tajā tiek izdarīti ļoti būtiski labojumi.

Pirmkārt, ir jāmaina virsraksts un nav jāsaista šis likumprojekts tādā gadījumā ar Augstākās padomes deputātiem, bet varētu būt apmēram tā kā padomju laikā bija: likumprojekts par personālajām pensijām.

Un tad mēs varam salikt iekšā visus, kas vien būtu pelnījuši kādus īpašus apbalvojumus un īpašu materiālo stimulu, īpašas pensijas.

Bet runājot tieši par šiem PSRS Augstākās padomes deputātiem, — protams, ka šie cilvēki bija ārkārtīgi dažādi. Un ja es no tiem laikiem labi atceros Tolpežņikova, Damberga, Kosteņeckas ieguldījumu, tad es gan tiešām varētu mazliet izbrīnīties, ja šāds pats statuss tiktu piešķirts arī Bišera kungam. Jo tad, kad mēs, pasludinājuši Augstākajā padomē 4.maijā neatkarību, lūdzām Bišeru sagatavot informāciju PSRS Augstākajā padomē un informēt no tribīnes par neatkarības pasludināšanu Bišera kungu, tad viņš runāja, runāja, un mēs šeit klausījāmies un visi gaidījām... Par ko viņš runāja? Viņš runāja par kombikormu, un mēs visi šo runu nosaucām par “kombikorma runu”, jo viņam bija bail toreiz pateikt no tribīnes, ka, lūk, Latvijā ir pasludināta neatkarība.

Arī par to, kā tika ievēlēti šie PSRS Augstākās padomes deputāti, man ir savas — īpašas atmiņas. Es, piemēram, atceros, kā Kurzemes vēlēšanu apgabalā nikni cīnījās Ivars Ķezbers un Einars Repše. Vinnēja Ivars Ķezbers.

Ļoti daudz šādu notikumu var atcerēties, un, protams, ka atsevišķi cilvēki ir pelnījuši šādu atzinību. Arī gleznotāja Skulme ir pelnījusi, manuprāt, šādu atzinību. Bet katrs ir individuāli izvērtējams gadījums.

Un tāpēc, ja arī mēs atbalstām šo likumprojektu pirmajā lasījumā, tad ir jāiestrādā kritēriji, un es lūdzu Juridiskās komisijas pārstāvjus noteikt pietiekami ilgu termiņu — varbūt pat līdz septembrim, lai varētu kārtīgi izvērtēt un komisijās arī apsvērt un sagatavot priekšlikumus, un tikai tad, izvirzot šos kritērijus, neattiecināt tikai un vienīgi uz PSRS Augstākās padomes deputātiem, bet arī uz citām izcilām Atmodas personībām, vai nu nosaucot viņus konkrēti vārdā katru, pielikumā ievietojot viņu nopelnu sarakstu, vai arī kā citādi šos kritērijus formulējot.

Paldies par uzmanību!